Ko varam mācīties no laikmetīgās mākslas? Sarunas un pārdomas pēc izstādes “Šis nav veikals”

“Es nedomāju, ka māksla ir reliģijas aizstājējs, bet es arī nedomāju, ka cilvēki var dzīvot bez ticības. Es ar to nedomāju kaut kādu sakārtotu garīguma sistēmu. Es domāju to, kā mēs visi meklējam veidus, kā saprast lietas.” Tā intervijā ar The Guardian sacījis īru izcelsmes mākslinieks Maikls Kreigs-Mārtins (Michael Craig-Martin). Viņa vārds saistās ar konceptuālo mākslu, caur kuru Kreigs-Mārtins mūs izaicina noticēt tam, ko nevaram uztvert ar mūsu maņām. Šāda domāšana ticīgam cilvēkam nebūt nav sveša. (Kreigs-Mārtins atzīst, ka viņa pasaules redzējumu ietekmējusi Romas katoļu baznīcas mācība.) Tomēr, ja ikdienas kristietim šodien lūgtu nosaukt desmit līdzekļus, kuri visprecīzāk apraksta pasauli, kurā dzīvojam, tad laikmetīgā māksla, iespējams, šajā desmitniekā nemaz neierindotos. Tas gan būtu tiešām žēl, jo laikmetīgā māksla ir neaizstājams veids, kā runāt par mūsu šodienas izaicinājumiem, kurus atbildēt tiecas arī kristīgā Baznīca. No 9. līdz 24. jūlijam Rīgā norisinājās ISSP Skolas absolventu izstāde “Šis nav veikals“. Man bija iespēja satikties ar četrām no izstādē pārstāvētajām māksliniecēm, lai gūtu ieskatu viņu daiļrades risinātajās problēmās.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

Vairāk, košāk, dārgāk

Pirmā māksliniece, ar ko iepazīstos, ir Elvīra Blumfelde. Jautāju viņai, kāpēc šajā laikā, kad zinātne visu izskaidro un “saliek pa plauktiņiem”, mums tomēr ir vajadzīga māksla.

Fragments no mākslas darba “Plāns laimei”

“Manuprāt, māksla ir atelpa no visa, atelpa no problēmām. Veidot mākslu man ir sava veida meditācija. Māksla rada cilvēkos dažāda veida emocijas — vai nu priecīgas, vai citādas, bet tā liek viņiem just. Tas ir tas, ko cilvēki šobrīd grib — pēc tam, kad ir bijis gads bez nekā, gribas iespaidus, gribas sajust kaut ko jaunu,” stāsta Elvīra.

Elvīras mākslas darbu sauc “Plāns laimei”. Pie sienas izvietota virkne melnbalto fotogrāfiju, kas papildinātas krāsainiem un apskaužami dzīvespriecīgiem elementiem — eksotisku pludmali, dārgiem pirkumiem, kāzu kleitu. Atsedzot caurspīdīgo plēvi ar krāsainajiem zīmējumiem, atklājas pavisam ikdienišķas epizodes. Aicinu Elvīru pastāstīt par viņas darbu.

“Mans darbs ir par sociālajiem tīkliem, bet ne tikai. Tas ir par to, ka mums vienmēr liekas, ka vajag vairāk, košāk, dārgāk un lielāk. Sociālajos tīklos mēs redzam, ka citiem ir vairāk un lielāk, un labāk, un mums liekas, ka arī mums to vajag, bet īstenībā

ar mantiskajām lietām mēs aizpildām tukšumu sevī,

jo mēs aizmirstam novērtēt to, kas mums jau ir.”

Aicinu Elvīru izvēlēties vienu attēlu un pastāstīt par to vairāk.

Fragments no mākslas darba “Plāns laimei”

“Es izvēlēšos attēlu ar kāzu kleitu. Tas varbūt nav tik aktuāls vīriešu auditorijai, bet visas sievietes ar to rezonē. Tas ir mērķis sievietei kopš bērnības, ka ir jāaprecas, un tad, kad apprecēsies, tas tad nozīmēs, ka viņu kāds mīl vai novērtē. Visas dzenas pēc tām kāzām, bet beigās saprot, ka tā mīlestība nenāk no cita, bet nāk pirmām kārtām no sevis paša, un pēc tam no citiem cilvēkiem.”

Fragments no mākslas darba “Plāns laimei”

Elvīras stāstītais man kaut ko atgādina: “Pirms pāris gadiem man bija tāds raksts ar vismaz kristīgajā vidē provokatīvu virsrakstu: “Īsta mīlestība negaida”. Stāsts ir par to, ka mēs visi gaidām: tad es iemīlēšos, tad es apprecēšos; vai, tikpat labi: tad man būs darbs, māja, mašīna, trešais bērns un mazbērns, un tad būs mana īstā dzīve un īstā laime.”

Elvīra māj ar galvu: “Tas, ko jūs teicāt, tas ir ļoti par to, par ko mans darbs ir. Tad, kad būs, tad būs tā laime, bet, kamēr man nav, tikmēr laimes nav.”

“Ko tad jūs ieteiktu — kā atrast laimi?”

Fragments no mākslas darba “Plāns laimei”

“Pandēmija mums lika iemācīties novērtēt to, kas mums ir — tuvējo apkārtni, tuvākos cilvēkus, iespējas, kuras mums bija. Tāpēc visdrīzāk vairāk dzīvot tagadnē, nevis domāt: kad būs, nu tad būs.”

Jautāju Elvīrai, vai viņas metode, kā dzīvot tagadnē un pārvarēt pandēmijas laiku, bija mākslas — skaistuma — veidošana.

“Jā, tas bija mans pandēmijas glābiņš. Man bija iespēja un laiks veidot mākslu.” Uz manu jautājumu, kā sākt veidot mākslu tiem, kuri to nekad nav mācījušies, Elvīras atbilde ir iedrošinoša: “Mēs visi nākam no pilnīgi dažādām pieredzēm. Galvenais ir sākt un veidot, un veidot pašam sev.”

Atvadoties pamanu tetovējumus uz Elvīras rokām. Lūdzu pastāstīt, vai tiem ir kāda dziļāka nozīme.

Elvīra Blumfelde

“Viena ir sniegpārsliņa — tā nozīmē ziemu, jo es esmu dzimusi ziemā. Sniegpārsliņa simbolizē, ka nav divu vienādu cilvēku, gluži kā nav divu vienādu sniegpārsliņu. Bet otrs ir personisks, jo mamma mani sauca par котенок (kaķēns — krievu val.), bet tētis — par saulīti.” Attēlota ir kaķīša galva ar saules stariem fonā. “Attēli ir uz abām rokām, lai būtu līdzsvars.”

Atmiņu deformācijas

Elīna Šteinberga. Foto no personīgā arhīva

Elīna Šteinberga savā mākslas darbā pievēršas tam, ko mūsu atmiņa laika gaitā izdara ar to, ko esam redzējuši un piedzīvojuši. “Savā darbā “Pārrakstīts” es reflektēju par cilvēka atmiņas savdabīgo uzvedību, par atmiņas procesiem. Par to, ka laika gaitā atmiņas pārklājas, deformējas. Mēs, piemēram, atceramies kādas ļoti spilgtas detaļas, bet turpretim citas nav bijušas tik svarīgas, lai tās mums paliktu prātā. Kadrs ir notverts, bet, izlaižot caur savu perspektīvu, savu prizmu, tas deformējas, kaut minimāli. Tāpēc esmu izmantojusi aušanas tehniku, lai radītu šo deformēšanas iespēju. Attēls tiek sagriezts daudzās strēmelēs un pēc tam saausts atpakaļ tā, kā tam vajadzētu būt. Bet arī šajā aušanas procesā tomēr veidojas dažādas nobīdes, un tas kļūst par kripatiņu deformētāks, nekā tas izskatījās sākotnēji. Pēc tam esmu pievienojusi kādas deformācijas mehāniski, lai vēl vairāk to uztvertu. Piemēram, šeit, kur attēlā ir caurums, tas burtiski implicē to, ka par to mirkli atmiņu nav. Tāpat arī paši motīvi atsaucas uz šo neprecizitāti, jo priekšmeti ir novietoti šķietami “nepareizi”.”

Jautāju Elīnai, kas, viņasprāt, nosaka, kurus notikumus mēs atceramies precīzi, kurus atceramies izskaistināti un kuri pazūd vispār.

Fragments no mākslas darba “Pārrakstīts”

“Tas ir atkarīgs no indivīda. To noteikti ietekmē dzīves ceļā iegūti pārdzīvojumi, traumas, bet tajā pašā laikā arī raksturs. Tu gribi pazīmēties — tu vairāk piepušķo kādas detaļas.

Fantāzija pārņem šīs atmiņas.”

“Kas apraksta pasauli precīzāk: tehniski korekta fotogrāfija vai cilvēka atmiņa ar visu, ko tā izdara?”

Fragments no mākslas darba “Pārrakstīts”

“To nevar tā viennozīmīgi pateikt. Tas, ka cilvēka atmiņa precīzi nereflektē par notikušo — tas vienkārši ir fakts, kas ir jāpieņem. Turpretim arī fotogrāfija — tā nespēj uztvert tik daudz krāsu kā, piemēram, ir dabā. Arī tas ir ļoti ierobežojošs medijs, caur kuru tvert lietas.”

Lūdzu, lai Elīna pastāsta, kas attēlots viņas darbā.

“Tā ir klusā daba no manas virtuves. Izmantojot šo tehniku, ļoti gribēju panākt to atmiņas štelli, ka tev kaut kas ir vairāk izcelts nekā citas lietas. Tādēļ dažiem priekšmetiem pievienoju apjomu, lai tie vēl vairāk iegūtu šo 3D sajūtu un lai būtu intriģējoši skatīties. Tur notiek tāds iluzors pasākums,” Elīna pasmaida.

“Ko šīs epizodes nozīmē?”

Fragments no mākslas darba “Pārrakstīts”

“Visa šī fotogrāfiju sērija ir par mani. Tas ir mans iekšējais process, jo, kārtojot šīs klusās dabas, izrēķinot kompozīcijas, tā ir tāda kā ieskatīšanās sevī. Man brītiņu likās, ka tas ir tikai par mākslinieciskajām vērtībām, par pareizu kompozīciju, par to, lai objekti “sēž” vidē, un to, lai kadrs ir izkadrēts pareizi. Bet tas tomēr ir kaut kas vairāk. Tas reflektē par manu iekšējo pasauli un manu redzējumu, un par mani pasaulē.”

Fragments no mākslas darba “Pārrakstīts”

Sašūt pārrauto

Ieva Ozoliņa pie mākslas darba “Derīgs līdz 2014”

Ieva Ozoliņa savā mākslas darbā pievērsusies pavisam nopietnai tēmai. “Darba nosaukums ir “Derīgs līdz 2014”. Mēģināju caur arhīva fotogrāfiju atveidot, pārtaisīt un salikt kopā citādāk savu šķīrušos vecāku attiecības. Tēma ir attiecības, laulības šķiršana. Arhīva fotogrāfijas ir tieši no viņu jaunības gadiem, pirms viņi apprecējās, kas ir arī tas vecums, kurā es šobrīd esmu. Veidoju fotomontāžas, kuras var redzēt plauktos, rāmīšos. Mācību procesa laikā izveidoju arī grāmatu, kurā ir kolāžas, arhīva fotogrāfijas un vēstules no laika, kad viņi savā starpā sarakstījās. Viņi apprecējās 1986. gadā, un es mēģināju šeit ieviest padomju laika dzīvokli. Tāpēc arī oranžais koka galds un plaukti, kas piepildīti ar padomju laikam raksturīgām lietām — dažādiem traukiem ar ziedu motīviem, Liepājas kafiju, krūzītēm, gliemežvāku. Tad ir porcelāna figūriņas un ziedu glezniņas. Arī tapetes ir gandrīz no tā laika, ilgi nostāvējušas skapī. Mēģinu kaut kādā veidā runāt par attiecībām vispār, arī par attiecību beigšanos kā vienu no posmiem. Izmantoju kolāžu kā pašterapijas metodi, lai tiktu pāri,

reflektētu par šķiršanās traumu, kas, protams, ietekmē arī bērnus.”

Jautāju, vai mērķis ir simboliskā veidā šo pārrāvumu atkal salikt kopā.

“Ir salikts kopā, ir sākts šūt, bet beigās tas nav pabeigts. [Tas nozīmē] par to runāt, pieņemt to faktu, ka tas tā ir, un rast kaut kādu piedošanu. Saprast, ka tā ir daļa no manis neatkarīgi no visa, un par to es varu būt priecīga un to pieņemt.”

Ieva Ozoliņa pie mākslas darba “Derīgs līdz 2014”

“Ko mūsu paaudze var mācīties no mūsu vecāku paaudzes pieredzes attiecībās?”

“Latvija pēc 2018. gada datiem ir valsts ar visaugstāko šķiršanās rādītāju Eiropā, kas ir ļoti traģiski. Šis rādītājs mūsdienās ir audzis — ja nekļūdos, tie ir 54% laulību, kas tiek šķirtas. Puse no laulībām neizdodas, tiek šķirtas. Mūsdienās tas nav obligāts pienākums, ir brīvāki uzskati, un līdz ar to tas ir atšķirīgi. Cilvēki precējās agrāk — arī mani vecāki apprecējās 21 un 22 gadu vecumā. Man šobrīd ir 23. Ļoti daudz atšķirību, ko pat nevar salīdzināt. Tie ir divi pilnīgi dažādi laiki. Mēs esam neatkarīga valsts, bet tad mēs bijām pakļauti. Tā ir pilnīgi cita domāšana, un arī mūsu bērni, mazbērni mēģinās no tā [padomju domāšanas] kaut kā tikt vaļā. Vajag ļoti ilgu laiku, lai no tā atbrīvotos.”

Fragments no mākslas darba “Derīgs līdz 2014”

Dejot un kāpt kokos

Anete Aramina savam mākslas darbam piešķīrusi nosaukumu “Ķermenis ir izgājis ārā”. Jautāju viņai, ko tas nozīmē.

“Tas nozīmē, ka šajā skolā mēs mācījāmies pa pusei covid laikā, un tās dienas, kurās bija aizliegts iziet no mājas pēc desmitiem vai iet konkrētās vietās, radīja sajūtu, ka mūsu brīvība ir mazliet zaudējama. Es to vairāk izjutu caur ķermeni, nevis caur prātu. To visu, ko dara prāts, varēja darīt tāpat, bet ne to, ko dara ķermenis. Es, piemēram, iepriekš dejoju, un [šajā laikā] to es nevarēju darīt. Līdz ar to manam ķermenim trūka, kur izpausties. Šis ir tāds” — Anete norāda uz fotogrāfijām pie sienas — “izgāju ārā pēc tā visa, un tās ir tās sajūtas, ko gribējās nodot arī citiem. To brīvības sajūtu, kā ir būt ārā un darīt to, ko gribas.”

Anete Aramina pie mākslas darba “Ķermenis ir izgājis ārā”

Jautāju Anetei, kāda nozīme ir ķermenim cilvēka garīgajā dzīvē, kuru parasti saistām ar dvēseles vai gara jēdzienu.

“Es teiktu, ka

caur ķermeni tu atrodi ceļu pie sevis.

Piemēram, tā stāsta, ka tajā brīdī, kad tu netiec galā ar savām emocijām, ķermenis tev pasaka priekšā: ja tev ir saspringts kakls, tad tās ir dusmas. Ja tu ar prātu nesaproti vai pretojies kādām emocijām garīgu vai psiholoģisku iemeslu dēļ, tad ķermenis bieži vien var palīdzēt. Ja tas ir trauksmains, tad tas nozīmē, ka psiholoģiski iekšā kaut kas ir, ko ķermenis caur sevi grib izlādēt. Piemēram, man tā ir dejošana, caur ko varu sevi izlādēt. Ar prātu es to izdarīt nevaru. Es to nevaru izdarīt meditējot vai domājot, es to varu tikai fiziski. Emocijas nāk no tā, kas notiek prātā un psiholoģijā. Ķermenis ir ļoti svarīgs instruments.

“Ko jums nozīmē dejošana?”

“Tieši šajā kontekstā dejošana ir ļoti specifisks emociju izlādes veids. Es dejoju tautiskās dejas, kas ir pāru deja un arī komandas deja. Covid apstākļos mēs nevarējām dejot, sadevušies rokās pāros. Mēs dejojām katrs atsevišķi, un es sapratu, ka tas nav tas. To nevar salīdzināt ar sporta zāli, kur var vienkārši aiziet izkustēties. Tieši mijiedarbībā ar cilvēkiem un pāra aktierspēlē notiek emociju izlāde. Visa gadu neizdevās atrast citu veidu, kā to izlādēt. Tad jāiet staigāt, jāiet skriet, parunāt ar cilvēkiem. Tas ir tāds kopums, ko, izrādās, var piedzīvot dejojot.”

Lūdzu pastāstīt par to, kas redzams Anetes fotogrāfijās.

“Visos laikos, un pēdējos gados arvien vairāk, ir runāts par sievietes ķermeni un to, kādam tam jābūt. Divdesmitajos gados tam bija jāizskatās vienā veidā, divtūkstošajos gados otrā veidā, un arī šodien vēl citādāk. Katrs ir piedzimis ar tādu ķermeni, kāds tam ir, un sekot visām tendencēm tā, ka seko modei, ir, maigi sakot, apgrūtinoši,” Anete smejas. “Tāpēc man fokusā ir ķermenis mazliet neērtās un nepierastās pozās, jo mans ķermenis ir noguris no tā, ka tam ir konkrēti jāizskatās un jāuzvedas. Fokuss ir uz to, kā jūtas mans ķermenis, it kā tas būtu atsevišķs cilvēks, kurš jūt sabiedrības spiedienu. Tas nav domāts ar feministisku ievirzi tieši uz sievietes ķermeni. Sievietes ķermenis ir vairāk bijis pakļauts sabiedrības spiedienam, bet īstenībā tas ir par jebkuru ķermeni, kas ir noguris no covid sēdēšanas mājās, no sabiedrības spiediena, no jebkā, kas noticis emociju pasaulē.”

Kad lūdzu Anetei izvēlēties vienu attēlu, par kuru pastāstīt vairāk, viņa norāda uz lielāko no visiem.

Anete Aramina pie mākslas darba “Ķermenis ir izgājis ārā”

“Šajā attēlā visvairāk atspoguļojas tas, ko stāstīju. Man patīk, ka šis attēls ir nejaušs, un tam tiešām arī nav galvas. Es fotografēju pati sevi — tie ir pašportreti. Aizbraucu uz laukiem, pieslēju kāpnes pie bērza un uzkāpu kokā. Viens no kadriem bija šāds, kur man nav galvas, un es domāju, ka tas ļoti labi simbolizē to, ka man gribas atdalīt to galvu no ķermeņa. Ķermenis ir noguris no galvas. Neiesaku kāpt kokā kleitā — neiedomājos, ka parasti kokā kāpj biksēs, lai nenoskrāpētu kājas. Ja to dara kleitā, tad noskrāpējas viss iespējamais.”

Foto: Augusts Kolms (kur nav norādīts citādi)

Kristīgais medijs TUVUMĀ.lv publicē dažādu kristīgu autoru viedokļus un intervijas ar dažādiem cilvēkiem. Paustie viedokļi nav uzskatāmi par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. Ja arī Tev ir viedoklis, pārdomas, recenzija vai kāda cita veida raksts, kuru vēlies publicēt pie mums, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!