Īsta mīlestība negaida


1081
Mūsdienu sabiedrībā ievērojamu uzmanību izpelnījies jautājums par attiecībām ar pretējo dzimumu. Arī kristīgās Baznīcas vidē tas nepaliek bez ievērības. Patiesi, it bieži varam redzēt, kā tas no uzmanības centra izstumj arī daudz nozīmīgākus jautājumus. Šī tēma jo īpaši nedod mieru neprecētajiem.

Kad tie celsies augšām no mirušajiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs.
/Marka evaņģēlijs 12:25/

Nebeidzamās slāpes

Tas arī ir gluži raksturīgi cilvēka dabai — mēs arvien tiecamies atrast piepildījumu tajā, kā mums pietrūkst. Mums liekas: ja mūsu dzīvē būtu vēl šis vai tas, tad mums būtu viss, ko varētu vēlēties. Tas vērojams jau agrā bērnībā, kad arvien tīkojam iegūt jaunas rotaļlietas. Pieaugot mēs sev izvirzām nopietnākus mērķus — mēs tiecamies pabeigt vidusskolu un augstskolu; gribam atrast darba vietu un paši savas mājas; ilgojamies iemīlēties un apprecēties. Arvien mēs ceram, ka ilgi kārotā laicīgās dzīves svētība mūs darīs laimīgus. Ir daudz pārmaiņu, kuras esam gribējuši piedzīvot savā dzīvē, daudz mantu, kuras esam gribējuši iegūt, daudz attiecību, kuras esam gribējuši izveidot — un, atskatoties uz aizgājušajiem dzīves gadiem, nākas pateicībā atzīt, ka it bieži mēs agrāk vai vēlāk arī esam kāroto saņēmuši. Tomēr mums nekad ar to nav pieticis, mēs nekad neesam sagaidījuši to brīdi, kad ir sasniegts gana daudz un vairāk neko negribas. Tas arī ir saprotams: dzīve progresē, rodas jaunas vajadzības — gan pēc izglītības un darba, gan pēc citiem cilvēkiem, arī mantiskām vērtībām. Problēmas sākas, ja ceram sagaidīt, ka šādas laicīgas svētības mūs darīs laimīgus, no Dieva sagaidot vienīgi to, ka Viņš mums šīs lietas dos. Dzīve kļūst par nebeidzamu tiekšanos pēc jauniem labumiem; par neuzvaramu cīņu, kas cerēto piepildījumu tā arī nesniedz.

Mērķis vai līdzeklis?

Kāda kristiete Greisa Torntone (Grace Thornton) savā blogā dalās pieredzē no viņas draudzes (I Don’t Wait Anymore. 03.02.2012.). Varbūt arī mēs savās draudzēs kādreiz esam pieredzējuši ko līdzīgu. Viņai svētdienas skolā un jauniešu grupā bija mācīts: „Esi tā sieviete, par kuru Dievs tev paredzējis kļūt, pievērsies tam, un tad arī nāks vīrs.“ Kādu reizi viņai iedeva nokopētu vēstuli, kurā rakstīts: „Iemesls, kāpēc tev vēl neviena nav, ir tas, ka tu neesi pilnīgi apmierināta manī. Tev jābūt pilnīgi apmierinātai manī, un tad, kad tu vismazāk to gaidīsi, es tev pievedīšu to cilvēku, kuru esmu tev paredzējis.“ Apakšā paraksts: Dievs.

Neapšaubāmi, Dievs tik tiešām ir tas, kurš mums sagādā šīs dzīves svētības. Taču bieži jauniem cilvēkiem šādā veidā tiek apsolīts nevis Glābējs, bet gan blakus lietas. No mērķa Dievs pārtop par līdzekli mērķu sasniegšanai. Dievs it kā pastāv tikai tādēļ, lai samazinātu mūsu ciešanas, nodrošinātu mums taisnīgumu un dotu mums to, ko attiecīgajā brīdī tik ļoti kārojam. Taču nekas no tā, ko esam saņēmuši un kas mums arvien (cerams) sagādā prieku, nav sniedzis paliekošu, mūžīgu piepildījumu.

Vai tiešām mēs domājam, ka mīļotais cilvēks būs tā atbilde, kuru meklējam? Atbilde, kura pārveidos mūsu dzīvi līdz nepazīšanai, kā to dažkārt attēlo romantiskās filmās?

Galu galā nebūtu taisnīgi no mūsu nākamā laulātā sagaidīt kaut ko nereālistisku, šādi uzliekot viņam vai viņai atbildību par to, cik laimīgi esam.

Skats uz Mūžību

Mūsu Dievs mira pie krusta mūsu dēļ un augšāmcēlās, lai arī mums būtu mūžīga dzīvība. Viņš ir tas, kurš spēj dot paliekošu, mūžīgu piepildījumu, avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai. Taču mēs tik bieži meklējam mūžīgu piepildījumu laicīgajā, Dievu padarot par līdzekli tā iegūšanai. Līdzīgi sievietei pie akas Jāņa eveņģēlijā (4. nodaļā no 6. līdz 18. pantam) mēs no Dieva sagaidām brīnumaini piešķirtus šīs pasaules labumus, atstājot novārtā to, kas ir neizmērojami svarīgāks.


Foto: lv.trendexmexico.com

„Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: „Dod man dzert!“ Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: „Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?“ — jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: „Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, — tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.“ Sieviete viņam sacīja: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?“ Jēzus viņai atbildēja: „Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.“ Sieviete viņam sacīja: „Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.“ Viņš tai sacīja: „Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!“ Sieviete atbildēja: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai sacīja: „Tu pareizi saki: man nav vīra, — jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.“


Cilvēks nekad nevar izdzert tik daudz, lai nekad mūžā negribētos dzert. Agrāk vai vēlāk slāpes atgriezīsies. Agrāk vai vēlāk nāks jauna vēlme vai vajadzība, kuru apmierināt. Tik daudzi cilvēki, kuri sasnieguši savus jaunības mērķus gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē, bet kuriem pietrūkst spēcīga pamata Dievā, mūža otrajā pusē apjauš, cik niecīgas un gaistošas galu galā ir laicīgajā dzīvē saņemtās svētības uz priekšā stāvošās Mūžības fona.

Nepārkāp laulību!
/2. Mozus grāmata 20:14/

Patiesi, laulība ir laba, Dieva iedibināta kārtība, un mēs esam aicināti savu ģimenes dzīvi veidot, ievērojot šo attiecību modeli. Taču nedz laulība, nedz kāda cita šajā pasaulē saņemama svētība nedrīkst kļūt par elku, uz kuru koncentrējam savas lūgšanas un no kura sagaidām tādu piepildījumu, kādu var sniegt vienīgi Dievs pats.

Iecerētā nākotnes laulība nedrīkst kļūt tik svarīga, ka viss, kas nāk pirms tās, ir tikai „gaidīšana“.

No šādas „gaidīšanas“ attieksmes cieš mūsu attiecības ar Dievu, kurš ne vienmēr piešķir to, pēc kā tik ļoti ilgojamies, un arī mūsu attiecības ar pretējo dzimumu, jo mēs „gaidām“ kaut ko, kas var arī neatnākt.

Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!
/1. Mozus grāmata 1:27/

Par līgumiem un svētkiem

Visbeidzot, kaut ko „gaida“ arī tie, kas savu mīļoto liekas esam atraduši — viņi „gaida“ kāzu dienu (un kāzu nakti). Taču arī šeit „gaidīšanas“ skatījums var vest pārpratumos. Dažkārt kristīgā morāle jautājumos par vīriešu un sieviešu attiecībām tiek reducēta līdz runām par to, ko „drīkst“ vai „nedrīkst“ darīt „pirms kāzām“. Šāds skatījums tomēr liek domāt, ka cilvēks kaut ko nav līdz galam izpratis. Vispirms nedrīkstam aizmirst, ka laulība ir līgums — divu cilvēku uzticības solījums Dieva un sabiedrības priekšā. Līgums arvien rada saistības, kam ir tālākas sekas. Turpretim kāzas ir tikai šī solījuma svinēšana, kam pašai par sevi nav tālākas nozīmes. Tādēļ precīzāk būtu runāt par to, kas tiek darīts attiecībās, kurās ir dots šis solījums, pretstatā attiecībām, kurās tāds nav dots un varbūt arī nekad netiks dots.

Ir labi un pareizi sekot Dieva iedibinātajai kārtībai un palikt atturīgiem savās attiecībās ar nelaulātu mīļoto līdz laulības solījuma došanai — nevis tādēļ, lai mēs izpelnītos Dieva atzinību, bet gan tādēļ, ka šāds dzīvesveids ir labs un svētīgs pats par sevi.

Atturība nav nepacietīga valdīšanās līdz brīdim, „kad mēs beidzot drīkstēsim“ — ikvienam ir skaidrs, ka šādās domās un sajūtās balstītām attiecībām, visticamāk, nav nākotnes. Atturība arī nav darījums, kur cilvēks dod Dievam savu šķīstību, pretī saņemot kādu „patiesu“, varbūt pārdabisku labumu. Nē, atturība šajā kristīgās dzīves jomā — gluži kā jebkurā citā — vispirmām kārtām ir laba un pareiza pati par sevi. Tā nav domāta tikai nākamajai sievai vai nākamajam vīram; tā nāk par labu mūsu ķermenim, mūsu psihei un mūsu attiecībām ar Dievu, kura līdzībā esam radīti. Līdz ar to ir neloģiski runāt par „drīkstēšanu“ vai „nedrīkstēšanu“, ja runa ir par rīcību, kura pati par sevi ir vai nu pareiza, vai nepareiza. Cilvēks, kurš visās dzīves jomās tiecas izdarīt pareizās izvēles un pieturēties pie Dieva iedibinātās kārtības, izsakoties psalmista vārdiem, „aug kā koks, stādīts pie ūdeņu straumēm, — augļus tas laikā nes, lapas tam nenovīst, ko tas dara, viss izdodas.“ (Ps 1:3)

„Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz.“
/Mateja evaņģēlijs 7:11/

Kāpēc negaidīt

Ikvienam no mums ir ilgas pēc kādām šīs dzīves svētībām — jā, varbūt laulības attiecību jomā, bet varbūt arī kādā pavisam citā. Mums nav šaubu par mūsu debesu Tēva labvēlību. Tādēļ šīs pārdomas ir aicinājums nedzīvot kādu laicīgu svētību gaidās. Vai tad tiešām tā būtu, ka tikmēr, kamēr Dievs mums nav iedevis visas šajā dzīvē baudāmās svētības, kuras kārojam, mēs kaut ko „gaidām“? Vai varbūt mēs kaut ko „gaidām“, kad atturamies no grēcīgas rīcības, kas mums pašiem nenes svētību? Nē, sekošana Kristum nav „gaidīšana“. Tāpēc negaidīsim! Lai Dievs mums dod piedzīvot attiecības ar Viņu pašu šeit un tagad, uzticoties Viņa veidotajai kārtībai — un nevis tādēļ, lai kaut ko par to saņemtu pretī, bet gan vienkārši tādēļ, ka šādai dzīvei mēs esam radīti!

Šī raksta saīsināta versija sākotnēji publicēta kristīgā izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve“ 2017. gada februāra numurā. Tā pamatā ir piezīmes lekcijai, kas lasīta Rīgas Jēzus ev. lut. draudzes jauniešiem 2016. gada 12. februārī.

Īsta mīlestība negaida