Mīlestība pazemībā. Intervija ar dzīvības vērtības aizstāvi Pīdžeju Elkinsu


272
Lai Latvijā dzimtu bērni, palīdzība dažkārt jāsūta no tālienes. Amerikāniete Pīdžeja Elkinsa daudzus gadus ir dzīvojusi Latvijā ar aicinājumu- rūpēties par sievietēm un bērniem. Viņa ir fonda ”Misija ”Dzīvības vērtība”” vadītāja. Drīzumā viņa plāno doties atpakaļ uz savu dzimteni, tādēļ meklē sava darba turpinātāju Latvijā. Piedāvājam pārpublicētu interviju ar aizrautīgo sievieti, kas izlasāma arī LBDS izdevuma ”Baptistu Vēstnesis” maija numurā. Pīdžeju Elkinsku intervējusi Silva Atvara, lai runātu gan par viņas kalpošanu Latvijā, palīdzību bērniem un sievietēm, gan arī par Dieva žēlastību pašas misionāres dzīvē.

Aija Volka, galvenā redaktore

Pīdžeja Elkinsa (vidū)

Kā sākās Tavs ceļš uz misijas darbu?

Es uzaugu 8 bērnu ģimenē. Par kristieti kļuvu 12 gadu vecumā. Piecpadsmit gadu vecumā mani vecāki mums, bērniem, pastāstīja, ka Ķīnā tūkstošiem cilvēku mirst badā. Tas mani satrieca, jo mēs dzīvojām fermā un mums nebija jāsatraucas par ēdiena trūkumu. Es ar asarām acīs teicu saviem vecākiem, ka kādu dienu došos uz Ķīnu un pabarošu izsalkušos. To es sajūtu kā brīdi, kad Dievs aicināja mani misijas darbā, lai gan ilgus gadus nesekoju šim aicinājumam. Tomēr vienmēr esmu darbojusies un kalpojusi savā draudzē. Manā sirdī bija ilgas vest cilvēkus pie Jēzus, un to es arī darīju. Vienā no pirmajām reizēm mēs ar māsu devāmies evaņģelizācijā un kādā mājā pasludinājām Labo vēsti divpadsmitgadīgam bērnam, kuram māte nebija ticīga, bet viņa atļāva mums stāstīt par Jēzu savam bērnam. Tas man deva drosmi, un es apjautu Dieva autoritāti un spēku, pārliecību, ka varu to darīt jebkurā vietā un laikā. Dievs mūs aicina sēt Dieva Vārda sēklu, dot cilvēkiem iespēju dzirdēt par Jēzu, tālāk tā jau ir katra paša atbildība – teikt “jā” vai “nē”.

Kā Tu nonāci līdz ārvalstu misijai?

Apprecējos, un man piedzima četri bērni. Vēlāk, kad trīs bērni mācījās augstskolā un vecākais dēls jau bija aizgājis patstāvīgā dzīvē, es smagi saslimu ar nopietnu slimību, ko dēvē par sarkano vilkēdi. Tā ir slimība, kas var smagi skart jebkuru orgānu, un mirstība no tās vēl joprojām ir augsta. Man tā ļoti smagi skāra ādu, acis, kā arī nieres, mocījos ar ļoti augstu asinsspiedienu, un man bija jālieto daudz dažādu medikamentu. Ar šo slimību cīnījos piecus gadus un lielāko daļu biju piekalta gultai. Ārsti nedeva cerības uz izveseļošanos. Tajā pašā laikā ārsti manam tētim atklāja vēzi. Tas bija smags laiks mūsu ģimenē, kur diviem ģimenes locekļiem ir smaga saslimšana.

Es zināju, ka vairākas draudzes lūdza par manu veselību, un Dievam bija cits plāns manai dzīvei. Mans veselības stāvoklis sāka uzlaboties. Ārsti bija pārsteigti, jo tas gluži vienkārši nebija iespējams manā situācijā.

Turpināju lietot medikamentus, un mana veselība turpināja uzlaboties, tomēr es gribu visu godu par to atdot Dievam. Jeremijas 29:11: “Es zinu savus nodomus, ko Es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – es došu jums nākotni un cerību!” Tādēļ es zināju, kad es atlabšu, es kalpošu Dievam.

Es zināju, ka tā būs ārvalstu misija, bet tolaik nezināju nevienu organizāciju, kas nodarbotos ar ārvalstu misiju.

Kāda sieviete draudzē, kuras meita darbojās Campus Crusade for Christ, ieteica šo organizāciju. Galvenais birojs atradās Floridā, un es izplānoju braucienu uz Floridu, kur dzīvoja arī mans vecākais dēls. Dienā, kad man bija paredzēta tikšanās Campus Crusade for Christ birojā, es jutos ļoti slima. Biju nedaudz apslimusi jau kādu nedēļu, bet tajā dienā mani piemeklēja spēcīgs vājums. Pēc katras darbības – nomazgāšanās, apģērbšanās – man bija jāapguļas, lai uzkrātu spēkus. Tā tas turpinājās vairākas dienas. Tomēr es ļoti vēlējos doties uz tikšanos un nolēmu, ka vienalga, kā es jutīšos nākamajā rītā, es došos uz tikšanos. Nākamajā dienā vājums turpinājās, un man tieši tāpat pēc katras mazākās darbības bija jāapguļas un jāuzkrāj spēki. Beidzot vēlā pusdienlaikā es nokļuvu Campus Crusade for Christ birojā un sajutu sevī ieplūstam spēku, jutos lieliski! Tas bija sātans, kas centās mani atturēt no nokļūšanas šeit. Darbinieks man iedeva sarakstu ar valstīm, kurās organizācija darbojas un sarakstu ar pienākumiem, kas kurā valstī ir jāveic. Viņš ieveda mani kādā telpā, lai varu būt ar Dievu klusumā un lūgt pēc Viņa vadības.

Pienāca vakars, bet es nespēju izdarīt izvēli. Promejot es gaitenī sastapu kādu ļoti jauku meiteni, viņa mani uzrunāja un sarunā pastāstīja par iespēju doties uz Ukrainu apmācīt vietējos skolotājus par kristietību, lai tie varētu tālāk to mācīt skolās, kur drīkstēja mācīt par dažādām reliģijām, izņemot kristietību, bet nu tas bija atļauts. Dievs skaidri runāja manā sirdī, ka man ir jādodas uz Ukrainu. Dievs ir brīnišķīgs! Tas iespējams vien Viņa žēlastībā un Svētā Gara vadībā!

Ar Campus Crusade for Christ grupu devos uz Ukrainu 1992. gadā. Ukrainā man bija brīnišķīga pieredze. Darbojāmies ar ļoti labu materiālu, un visi dedzīgi vēlējās to apgūt. Šajā procesā daudzi skolotāji kļuva par kristiešiem. Tika ielikts ļoti labs garīgais pamats. Kopā tur pavadījām divas nedēļas, un šādos braucienos devos trīs reizes. Vēlāk devos vēl dažādos misijas braucienos ar citām organizācijām, atgriezos arī Ukrainā, lai evaņģelizētu jūdiem. Cilvēki bija ļoti izslāpuši pēc Dieva!

Kā Tu nokļuvi Latvijā?

Tajā laikā Campus Crusade for Christ jau bija uzsākusi darbību Latvijā un veidoja komandu. Es biju Dievam teikusi, ka došos jebkur, kur Viņš mani sūtīs. Tā 1996. gadā nonācu Latvijā. Biju komandā, kas strādāja ar skolotājiem. Latvijā ar Agape Latvija pavadīju trīsarpus gadus.

Kā Tu nonāci līdz šī brīža kalpošanai sievietēm un bērniņiem?

Latvijā, redzot bēdīgo situāciju abortu jomā, sajutu aicinājumu kalpot sievietēm, kas ir izdarījušas vai vēlas izdarīt abortu. Tā kā Agape Latvija nebija šāda virziena, tad atgriezos ASV. Lūdzu Dieva vadību tālākajai kalpošanai.

Pēc atgriešanās mājās draudzē satiku pāri, kam nesen bija piedzimis bērniņš. Es viņiem pastāstīju par problēmu ar abortiem Latvijā, kā arī to, ka īsti nezinu, kur Dievs mani aicinās nākotnē. Viņi man ieteica sazināties ar savu paziņu, kas ir tieši šādā kalpošanā un strādā Grūtnieču krīzes centrā. Tomēr uzreiz es nezvanīju, – nebiju pārliecināta, ka man jābūt šādā kalpošanā, jo man trūkst zināšanu. Tomēr tas neizgāja man no prāta, tādēļ nolēmu viņai piezvanīt, un ar to lieta būtu izbeigta. Mani uzaicināja uz tikšanos, lai es sīkāk pastāstītu par situāciju Latvijā. Nodomāju, nu labi, došos, pastāstīšu, un tad gan lieta izbeigta.

Pēc šīs tikšanās pie manis pienāca kāds vīrietis un ar asarām acīs teica, ka apņēmies gadu par mani lūgt, lai gan es pati nezināju, vai to uzņemšos. Tagad to atceroties, skudriņas pārskrien, jo viņam sirdī bija ielikts, ka man jādodas šajā kalpošanā.

Tikšanās reizē viņi man pastāstīja par kādu konferenci, kurā būtu apmācības šādai kalpošanai. Vēl joprojām nebiju pārliecināta, ka vēlos uzsākt šo kalpošanu.

Konference notika citā štatā. Slimības dēļ man bija traucēta redze, es nevarēju vadīt auto, tas man bija kā vēl viens šķērslis, lai es nebūtu pārliecināta par došanos uz šo konferenci. Pārsteidzošā kārtā manai meitai darbā iedeva brīvdienas, un viņa varēja mani aizvest. Pirmajā konferences vakarā katram dalībniekam bija iespēja pastāstīt, kādēļ viņš ieradies uz šo konferenci. Viena pēc otras priekšā gāja sievietes un caur asarām dalījās, ka pašas ir piedzīvojušas abortu un vēlas palīdzēt citām sievietēm tikt pāri šim zaudējumam. Tas mani ļoti aizkustināja. Pēdējā konferences dienā es devos uz nodarbību, kuru vadīja divi misionāri, kas bija tikko atbraukuši no vizītes Krievijā, kur organizēja līdzīgu konferenci. Lai gan šī konference Krievijā bija paredzēta draudžu pārstāvjiem, uz to bija ieradušies arī četri ārsti, kas veic abortus. Kad viņiem jautāja, kas viņus atvedis uz šādu konferenci, viņi paskaidroja, ka ikdienā redz sieviešu ciešanas abortu dēļ un vēlas uzzināt, kā viņām palīdzēt. Pēc tam viņi atteicās veikt abortus. Šajā brīdī es pieņēmu lēmumu, ka uzticēšos Dievam un došos šajā kalpošanā.

Dievs bija tam sagatavojis manu sirdi, izlejot līdzjūtību uz šīm sievietēm.

Tas bija mans sākums. Mājās sāku vākt finansiālo atbalstu savai kalpošanai. Nolēmu atgriezties Latvijā un vadīt nodarbības pēc materiāla, ko ieguvu konferencē – grāmata “Piedošana un atbrīvošana”, kas bija lielisks materiāls, kā vadīt sievietes cauri zaudējumam. Manā rīcībā bija arī video, kas parāda bērniņa attīstību māmiņas ķermenī no paša sākuma līdz pat dzemdībām.

Viesojoties Mateja (red.-baptistu) draudzē, pastāstīju mācītājam Ainaram Baštikam, ko vēlos te darīt un ka meklēju sadarbības partnerus. Viņš mani iedrošināja un ieteica sazināties ar dažiem cilvēkiem, un viens no tiem bija kāda ginekoloģe, kas bija ieinteresēta šajā jautājumā. Viņa mani uzaicināja uz ginekologu tikšanos kādā klīnikā. Es pastāstīju par savu mērķi Latvijā, ka vēlos palīdzēt sievietēm atteikties no aborta, kā arī parādīju nelielo video par bērniņa attīstību. Pēc manas runas piecēlās kāda ārste, kas veic abortus, un teica, ka sievietēm aborta izdarīšana nemaz neesot traumējoša un neradot pārdzīvojumus un ka viņas nemaz nevēlēšoties skatīties šādu video. Pēc šī komentāra man likās, ka sadarbības iespēju ar šo klīniku nebūs. Tomēr pārējie ārsti izlēma ar mani sadarboties. Vienai no šīs klīnikas ginekoloģēm bija noslēgts līgums ar valsti uz vienu gadu par apmācību skolās par grūtniecību un abortu. Viņa aicināja mani doties kopā ar viņu uz vizītēm skolās. Dievs man bija pavēris lielisku iespēju. Viņa skolās stāstīja par grūtniecību, man bija uzticēta sadaļa par abortiem. Es rādīju savu video un stāstīju stāstus, ko Dievs man atklāja. Viens no šādiem stāstiem bija par kādu mākslinieku, kas gleznoja skaistu gleznu, rūpīgi piedomājot pie katras detaļas. Viņš plānoja radīt īstu dārgumu. Es šo stāstu sasaistīju ar to, kā Dievs mūs ir radījis, mēs esam Viņa dārgums. Savu dārgumu mākslinieks izlēma izstādīt kādā muzejā, lai visi to var apskatīt. Cilvēki stāv garā rindā, lai to apskatītu. Visi ir sajūsmināti par šo mākslas dārgumu, taču kāds vīrs izvelk nazi un sagriež gleznu. Mākslinieks izmisumā iesaucas: “Kādēļ tu to izdarīji, tas bija mans dārgums!” Šo stāstu es sasaistu ar aborta veikšanu – katrs cilvēks mātes miesā ir Dieva radīts dārgums, ko aborta veicējs izlemj sabojāt.

Nākamajā (2001.) gadā es nolēmu uzsākt apmācību pēc materiāla “Piedošana un atbrīvošana”. Tas bija 11 nedēļu kurss, un es veidoju grupas vairākas reizes gadā. Otrā gada laikā pieprasījums bija tik liels, ka vienlaicīgi dažādās nedēļas dienās notika vairāki kursi. Šīs apmācības organizēju līdz pat 2015. gadam. Sākumā cilvēki bija ļoti aktīvi un ieinteresēti, bet šobrīd katram ir tik aktīvs dzīves skrējiens, ka atlicināt regulāru laiku ir aizvien grūtāk.

Pastāsti par atbalsta veidiem, kādus sniedz fonds “Misija “Dzīvības vērtība””.

Šeit nevienu nenosodām, bet piedāvājam atbalstu un palīdzību. Mans uzdevums nav nosodīt vecākus, bet gan palīdzēt bērniem. Palīdzība tiek sniegta dažādos veidos, – tas ir gan atbalsts mājokļa remontam, kur ir nepiemēroti apstākļi, gan tiek izsniegta pārtika pieaugušajiem un piena maisījums mazuļiem. Mazuļu drēbītes un drēbes pieaugušajiem. Dodam informāciju, kur vēl var vērsties pēc palīdzības. Apciemojam ģimenes arī klātienē un aizvedam nepieciešamās lietas, meklējam iespējas, kā vēl varam palīdzēt. Mēģinām palīdzēt arī ar kādu finansiālu atbalstu medicīnas pasākumiem.

Vairākus gadus piedāvāju māmiņām ultrasonogrāfijas apskati, ar to tiek veikta māmiņu izglītošana par bērniņu. Veicām arī DVD ierakstu, lai māmiņas var šo ierakstu parādīt arī savam draugam, mammai, kādam, kas cenšas pierunāt veikt abortu. Ir māmiņas, kas plānoja abortu, bet pēc šīs apskates izvēlējās to neveikt.

Esmu organizējusi arī laulību seminārus pēc Brūsa Vilkinsona videomateriāla. Šie semināri uzrunāja vairākus pārus sakārtot savas attiecības un oficiāli apprecēties.

Lai uzzinātu sīkāk par fonda “Misija “Dzīvības vērtība”” darbību, sazināties var, rakstot vai zvanot: tālr. 29723222, e-pasta adrese: pjelkins1@gmail.com, adrese Lāčplēša iela 37, Rīga.

Pastāsti kādu iedvesmojošu stāstu!

Tādu stāstu ir daudz. Man svarīgi ne tikai palīdzēt cilvēkam materiāli, bet arī palīdzēt sastapt Jēzu. Evaņģelizēju kādam neprecētam pārim ar diviem bērniem un iedrošināju viņus sakārtot savas attiecības un apprecēties. Viņi atdeva savas dzīves Jēzum un salaulājās. Nu jau šī ģimene ir kļuvusi kuplāka un regulāri apmeklē draudzi.

Kas ir fonda atbalstītāji?

Pati vācu finansējumu fondam no individuāliem ziedotājiem un draudzēm ASV. No marta vidus līdz maija sākumam dodos uz ASV tikties ar esošajiem finansiālajiem atbalstītājiem, kā arī lai meklētu jaunus. Ir cilvēki, kas palīdz ar finansēm, citi atsūta konkrētas lietas – tikko viena draudze atsūtīja kasti ar siltām zeķēm, kāda sieviete atsūtīja jaukas bērnu grāmatiņas.

Kā Tu redzi šīs kalpošanas turpinājumu Latvijā?

Šobrīd meklējam lielākas telpas mūsu birojam un jaunu ultrasonogrāfijas aparātu, kā arī ļoti vēlos atrast darba turpinātāju, jo plānoju atgriezties ASV. Šī darba turpinātāju redzu ar evaņģēlista sirdi un līdzcietību pret sievietēm un bērniem. Ja man savā darbā nebūtu ļauts dalīties ar Evaņģēliju, es šeit nemaz nebūtu, tādēļ vēlos, lai darba turpinātājs ne tikai palīdz sievietēm praktiski, bet arī stāsta par Jēzu.

Kā Tu uzturi savu ticību ikdienā?

Lasu Bībeli un slavēju Dievu caur dziesmām. Man daudzus gadus ir mentore, nu jau viņai ir 94 gadi, bet mēs vēl sazināmies un daudz runājam par Dieva Vārdu.

Kā lasītāji var lūgt par Tevi?

Lūdziet par šo kalpošanu Latvijā, lai izdodas viss iecerētais ar telpām un lai izdodas atrast darba turpinātāju. Lai Dievs vada!