Miers starp sašķeltajiem kristiešiem un tautām ir iespējams. Tezē dalībnieku atmiņas

Lai gan vērienīgā Tezē jauniešu tikšanās Rīgā, kas notika 2016.gada nogalē un ko rīkoja Tezē kristiešu kopienas brāļi, jau aiz muguras, vārdu ”Tezē” kristieši nerimst pieminēt.  Vairākās draudzēs turpina skanēt Tezē dziesmas vai lūgšanas, tostarp tās bija iekļautas Baznīcu nakts programmā. Savukārt divu draudžu grupas no Latvijas šovasar dosies svētceļojumā uz Tezē ciematu Francijas laukos, lai kopienā pavadītu vienu nedēļu lūgšanās, dziesmās, klusumā un tiktos ar jauniešiem no visas pasaules.  Ko labu dod tautu draudzība un ekumēnisms? Piedāvājam fragmentus no ārzemnieku  atmiņām, kas gada nogalē viesojās jelgavnieku mājās, kā arī pašu jelgavnieku pārdomas. Gan par garīgo, gan sadzīvisko un pat kādiem atklātiem aizspriedumiem. Ar šo vērtīgo apkopojumu mūs iepazīstināja Jelgavas baptistu draudzes locekle Mairita Zvirgzdiņa. Pēc viņas aplēsēm, Jelgavā katoļu draudze, kā arī latviešu un krievu baptistu draudzes kopā uzņēma vairāk kā 450 svētceļniekus. Liecības ir lasāmas arī pilnā versijā angļu valodā.

Aija Volka, galvenā redaktore

 Mairita Zvirgzdiņa no Jelgavas:

“Jau no pirmā brīža, kad izdzirdēju par Tezē Rīga jauniešu tikšanos, nolēmu pieteikties par brīvprātīgo. Nevarēju noticēt, ka jauniešus mājās uzņems arī mana draudze, biju gatava braukt palīgā uz Rīgu.  Aicinājums Jelgavas iedzīvotājiem atvērt sirdis un mājokļus jauniešiem tika izteikts, bet pirmajā brīdī parādījās cilvēcīgie “bet”, tomēr mani iedrošināja mamma. Nolēmām uzņemt divus viesus atsevišķā istabā. Vienu dienu pirms pasākuma sajutu Dieva mīlestības pieskārienu. Sapratu, ka vēl diviem viesiem atdošu arī savu istabu un gultu! Rezultātā mūsu ģimenē dzīvoja divas pedagoģijas studentes no Polijas, žurnālists no Francijas un fizioterapeits no Šveices.

Tikāmies brokastīs un kopā ar pārējiem 150 viesiem rīta lūgšanu laikā Jelgavas Baptistu krievu draudzē.  Arī vēlu vakaros ilgi sēdējām pie galda un runājāmies.

Sajutu, ka mūs vieno domas par ekumenismu, kā arī apspriedām mūsdienu dzīves izaicinājumus, piemēram, feminismu.

Īpaši atceros Jaungada nakti, kad sarunas nerimās vēl līdz četriem rītā, lai gan bijām noguruši un jau septiņos bija jāceļas.

Kad Jaunā gada rīta dievkalpojumā manā draudzē skanēja „Laudate omnes gentes” (tulk.: Laislavē visas tautas) Tezē jauniešu izpildījumā, biju laimīga. Tiešām ceru, ka tas ir neliels atspulgs no debesu kora, kad visi slavēs Kungu vienā valodā. 

Vienkāršība, vienotība, mīlestība un paļāvība. Šīs netveramās, bet darbībā piedzīvojamās lietas, kas bieži pietrūkst ikdienā, kļuva reālas.

Neko nevarēja ieplānot, jo viss notika pēdējā brīdī un vislabāk. Satiekot viesus draudzē, varēja just, ka esam „uz viena viļņa”. Satiekot kādu no pasākuma organizēšanā iesaistītajiem baptistu komandas biedriem, redzēju, ka sejas ir priecīgas un acis „spīd”. Pat tie, kas pirms pasākuma bija vēsi atturīgi, bija tajā „iekšā”.”

Klostermāsa Eližbeta no Polijas:

“Es joprojām domāju par laiku, ko pavadīju Latvijā, īpaši Jelgavā. Es biju informēta par protestantu baznīcu, bija arī kāda lūgšanu pieredze, bet joprojām apbrīnoju [protestantu- red.] vienkāršību.

Ir tik nozīmīgi satikt Jēzu ikdienas situācijās bez speciālas vietas, apģērba vai sarežģītiem rituāliem.

Baptistu baznīcā ir kaut kas no tā- ieraudzīt Jēzu ikdienā bez īpašas liturģijas, ritiem un formas. To vēlos mācīties, un tā ir daļa no manas Tezē pieredzes. Priecājos, ka Dievs mani sūtīja tieši Aināra mājoklī, kur kopā ar Agnešku pavadījām jauku laiku.”

Ainārs, uzņēma Eližbeti un Agnešku:

“Sākotnēji doma par viesu uzņemšanu savā nelielajā vienistabas dzīvoklī šķita diezgan nereāla. Tā jau tas notiek: Dievs uzrunā mūsu sirdis, bet tūlīt klāt ir arī „melu tēvs”, kurš liek visu izspriest ar prātu. Atrunu ir daudz: dzīvoklis par mazu, īsti nesanāk iekļauties pasākumā ar savu dienaskārtību, nav zināms, kādi cilvēki trāpīsies, nav perfekta remonta mājās, ar kuru apmierināt savu EGO (vēlēšanos radīt labu iespaidu) utt.

Jau kādu ilgāku laiku esmu sapratis, ka tad, ja apstājos domāšanā  „VAJADZĒTU darīt to un to”, esmu zaudējis, jo viss paliek labo nodomu līmenī. Lai piepildītu Dieva Gara aicinājumu, nepieciešama rīcība. Lūdzu Dievu, lai Viņš veido apstākļus, ka varu praktiski realizēt šo ieceri, un saņēmu pamudinājumu: ”Rīkojies, pārējais ir Manā ziņā.” Sākotnēji domāju, ka varēšu uzņemt vienu cilvēku. Tad uzzināju, ka jāuzņem vismaz divi viesi. Paļāvībā sapratu: kur ir viens, pietiks vieta arī diviem.

Kad piedzīvoju brīnišķīgo sadraudzību ar savām viešņām -klostermāsu Eližbetu un novici Agnešku no Polijas- sapratu, ka kvadrātmetriem nav nozīmes, jo sirds siltumu nevar izmērīt ne metros, ne kilogramos. Kur vietas pietika diviem, tu varēja būt arī četri. Tā bija jauna, iedrošinoša pieredze.

Kāds brālis jautāja: „Tad jau tev šis pasākums „iesita arī pa maciņu”?”. Es nedaudz apstulbu, jo tajā brīdī sapratu, ka par šādu aspektu vispār nebiju pat padomājis. Tā bija liecība, ka Dievs dod visus nepieciešamos resursus, ja paļāvībā atsaucamies Viņa aicinājumam. Plašāk skatoties: jo vairāk manā dzīvē ienāk došana un dalīšanās, jo vairāk Dievs svētī visādos veidos: garīgi, dvēseliski un materiāli.

Kādā brīdī nāca apjausma, ka šī bija lieliskākā gada nogale, kādu esmu piedzīvojis. Sarunas ar viešņām, kopīga sadraudzība un maltīte, vienkāršie un garīgi piepildītie lūgšanu un slavēšanas rīti, gadu mijas pasākums draudzē kopā ar jauniešiem- tas viss šo laiku padarīja īpašu un svētītu. Tās bija tikai četras dienas kopā, bet tik ļoti satuvināja, ka viešņām aizbraucot, līdz ar viņām devās daļa no manas sirds.     Šī bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar citu cilvēku ticības pieredzi, saprast, ka, neskatoties uz konfesionālajām atšķirībām, Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars ir kopējs un vienots.”

Rahims:

“Mans galvenais uzdevums bija sagaidīt jauniešus. Es kontaktējos ar katru no 158 jauniešiem, kuri nonāca pie Jelgavas baptistiem. Es viņus fiksēju sarakstos, kuri vēl aizvien glabājas pie manis. Sadalījām jauniešus pa viesģimenēm. Tiem, kam netika ģimene, tika nodrošināta apmešanās vieta kādā no divām baptistu draudzēm.

Viena no vislielākajām svētībām, kas tika gūta caur Tezē tikšanos, bija tas, ka izdevās panākt diezgan ciešu sadarbību starp Jelgavas Baptistu draudzi (latviešu valodā runājoša) un Jelgavas Baptistu krievu draudzi. Kaut arī abas draudzes ir kaimiņi, tomēr sadarbība starp abām šīm draudzēm līdz šim bija vāja. Lai Dievs dod, ka arī pēc Tezē pasākumiem draudzes turpinātu sadarboties!”

Aina:

“Kad 28.decembrī pirms plkst. 11.00 ieradās pirmais autobuss, satiku krievu baptistu draudzes diakonu Pēteri, kurš bija norūpējies, lai dievnams netiktu apgrēcināts gadījumā, ja sagaidāmo viesu vidū būtu seksuālās minoritātes no Eiropas… Es viņu lūdzu nomierināties, lai pēc pasākuma pārrunātu, kādi tad bija mūsu 158 viesi, kurus tobrīd gaidījām. Tai brīdī jau tuvojās jauniešu straume no atbraukušajiem autobusiem. Izdzirdēju, ka jaunietes ir ukrainietes. Priecājos, ka pārvērtās diakona seja, kad apkārt bija priecīgas, smaidīgas ukraiņu meitenes. Mācītājs Viktors Abramovs vērsās ar sirsnīgu uzrunu pie visiem atbraucējiem, sevišķi sveicot tos, kuri saprot krievu un ukraiņu valodu. Aizspriedumi momentā izgaisa, jo uzskatāmi viņu acu priekšā nostājās kristiešu jaunā paaudze.

Mūsu dievnama kancelejas ēkā remonts tika veikts lielā steigā, lai vannas istaba būtu kārtībā. Bet pulksten 11.00 tikai no veikala atveda un ienesa tualetes podu, tad izlietni un mazā kārbiņā dušu… Atbraukušie vācu un horvātu jaunieši bēdīgi noskatījās uz instrumentu kaudzi, kas gulēja uz grīdas… Visi gribēja ēst! Aši „savācu” četrus Vācijas un septiņus Horvātijas jauniešus un steidzāmies uz bistro „Silva”, kur pie letes pavāre ātri sapratās ar jauniešiem, un drīz visi bija pilnīgi apmierināti ar garšīgo ēdienu un pieņemamām cenām. Tad uzmetām aci Studentam, pārgājām Mītavas (kājnieku) tiltam, ar liftu pilī uzbraucām apskatīt aulu, Baltās kāpnes, piparkūku mājiņas un sv. Trīsvienības baznīcas tornī pacēlāmies novērtēt pilsētas panorāmu. Diena bija silta, saulaina un visi priecīgi.

Vislielāko „urā!” saņēma pilnīgi saskrūvētā, pabeigtā, ar āķīšiem, spoguli, aizkariņiem, dvielīšiem, ziepītēm apgādātā vannas istaba. Izrādās, ka viņi 3 dienas bija pavadījuši ceļā bez dušas. Kancelejas ēkā palika divi arhitekti, žurnālists un skolotāja no Horvātijas.

Žurnālists Martins satikās ar „Zemgales Ziņas” žurnālistu Gaiti Grūtupu, apmainoties gudriem jautājumiem un atbildēm. Arī četras meitenes no Kauņas iejutās labi, jo vegānei līdzi bija savi specifiskie produkti un mūsu veikalos pieejamā pārtika, kas bija iepakota Lietuvā. Viena no meitenēm vēlējās noskaidrot, vai tiešām viņas guļ dievnama kancelejas vienīgajā gultā? Paskaidroju, ka reizēm pie mums pārnakšņo „pastors”, kas ierodas uz svētdienas dievkalpojumu no tālākas pilsētas. Meitene uzlēca kājās un sāka histēriski smieties – es gulēju pastora gultā!!! Nodomāju: nu ja, katoļu priesteriem ir celibāts, neceri, meitenīt, ka gadīsies gulēt priestera gultā…

Tā kā laiks bija neparasti silts, Jaungada naktī dažādu tautu priekšnesumi notika zaļā pļavā pie dievnama, prožektoru gaismā, plkst. 24.00 uzlaižot gaisā pašiem savas 25 raķetes, baudot speķraušus un cepumus, karsto tēju no grāpja virs ugunskura. Viesus pārsteidza ārkārtīgi lielie dārgie privātie salūti, kas turpinājās vēl ilgi pēc pusnakts.

Kāds no puišiem vēroja, kā es dzeru karsto sulas dzērienu, un sūrojās, ka tas ir pārāk švaks – nemaz nejūtot vīnu! Teicu, ka baptisti nelieto vīnu, bet, kad piemetināju, ka baptisti nesmēķē arī, tad redzēju viņa sejā „wow”!

Vēl divos naktī bija +7 grādus silts, kā pat Jāņu naktī negadās. Saimnieki ar viesiem kopā gāja polonēzē, lēca mazurku, grieza sudmaliņas un katra tauta izdziedāja pa savai dziesmai. Uz Bāzeles kantonu Šveicē satikties nākošgad Tezē pasākumā aicināja grupa, kas runāja grūti saprotamā vācu dialektā, bet dziedāja īstas vācu dziesmiņas.

Jaungada svētku mielasts latviskā stilā sanāca sātīgs, nevis smalks – visi ēda kotletes ar sautētiem kāpostiem un kartupelīšus ar miziņām. Esam dažādi – cits vairījās no kāpostiem, cits no cūkgaļas kotletes, cits prasīja vēl pasniegt.

Vēroju, ka draudzes locekļi, kas palikuši vieni, jo bērni un mazbērni nav ieradušies no Anglijas vai Īrijas, tiek mīļi aiz rokas aicināti piedalīties svētku pusdienās, un tiek taisītas bildes priecīgu jauniešu vidū, kuri ir bijuši svētku viesi vientuļnieka mājā…  Ne jau gluži eņģeļus uzņēma, bet varbūt tomēr?… ”

Inese Gintere:

“Kad pirmo reizi dzirdēju par to, ka Tezē dienas būs arī Latvijā, nodomāju: o, forši! Nu jā, bet Rīgā… Mēs varētu atvērt mūsu nama durvis, bet izvadāt no Jelgavas uz pasākumiem Rīgā būtu grūti. Tā bija klusā lūgšanu nopūta. Pēc kāda laika mūsu draudzē izskanēja aicinājums uzņemt Tezē dalībniekus arī Jelgavā. Dievs atveda cilvēkus uz Jelgavu. Slava Dievam! Vienojāmies ar vīru Artūru, ka atbrīvosim un iekārtosim vienu istabu četriem viesiem. Tas bija reāls skaitlis: gan pie brokastu galda visiem vietas pietiktu, gan ar auto nogādāt līdz un no baznīcas, gan siltais ūdens dušā visiem pietiktu.

28.decembra rītā saņēmām pārtikas maisu. Dāvanu no Dieva īstajā laikā. Pēcpusdienā sagaidījām mūsu trīs ukraiņu puišus: Bohdan, Anatoliy un Yosip. Diezgan noguruši pēc garā ceļa, bet smaidīgi, runātīgi, atvērti un ļoti pateicīgi. Vakarā, kad puiši jau bija atgriezušies no pirmā Rīgas brauciena, viņi bija ļoti priecīgi un pozitīvu emociju pilni. Vīram bija telefona zvans ar lūgumu paņemt vēl vienu lietuviešu puisi. No baznīcas viņš zvana un saka: „Klausies, viņi te kā siļķes mucā. Varbūt varam kādu izguldīt viesistabā?” Apdomāju un atbildēju: „Varam, bet labāk meitenes.” Tā nu vīrs atbrauca ar lietuviešiem: Juozas, Kristinu un Simonu. Arī bērni bija ļoti priecīgi, tikai Timotejs (5 gadi) bija nedaudz bēdīgs, jo nesaprata, ko viņi runā.

Viesi bija ļoti saprotoši, kad pastāstījām, ka dušā pēc kārtas var nomazgāties trīs cilvēki, viņi paši vienojās, kurš ies mazgāties no rīta, kurš – vakarā. Nevienam netraucēja arī tas, ka vannas istabai nav krampīša, jo bērni mēdz iekrampēties. Tas tikai izraisīja vairākas smieklīgas situācijas.

Pirmajā rītā puišiem bija grūti piecelties, tāpēc sākām brokastot kopā ar meitenēm. Tad pievienojās Juozas un, kamēr vīrs lietuviešus veda uz baznīcu, es brokastoju kopā ar ukraiņiem. Vieta pie galda pietika visiem un nebija grūti arī sarunāties. Ar ukraiņiem sarunājāmies krieviski, bet ar lietuviešiem – angliski. Tā sakārtojās celšanās un nokļūšana līdz baznīcai.   Katru vakaru tikāmies pie tējas, un ciemiņi dalījās dienas iespaidos.

Ginteru ģimene ar viesiem

Prieks bija, ka ukraiņu puišiem mērķis nebija tikai ceļošana, ņemot vērā to, ka viņi pirmo reizi ir Latvijā, bet kopīga lūgšana par mieru Ukrainā un turpmāku Dieva vadību viņu dzīvēm. Lietuviešu meitenēm šis brauciens bija laba atelpa un garīgs stiprinājums pēc skolas eksāmeniem.

Ukraiņu puiši aktīvi centās iemācīties kādus vārdus latviski, lai varētu sazināties ar Timoteju. Savukārt mēs tulkojām viņa jautājumus.

Neatkārtojams un priecīgs bija 31.decembra vakars, kad kopīgi sagaidījām Jauno gadu Tautu svētkos un atvadījāmies no lietuviešiem, jo viņiem bija savi plāni 1.janvārim.

Īpašas bija 1.janvāra pusdienas kopā ar ukraiņiem, jo ar viņiem sākās mūsu piedzīvojums un noslēdzās. Nesteidzoties baudījām  pusdienas, apmainījāmies dāvaniņām, un bija skumīgi šķirties. Timotejs tika pie īpašas dzimšanas dienas dāvanas un viesu apsveikumiem, bet mēs pie vairākiem suvenīriem.

Brīnišķīgs novēlējums bija kopā ar dāvanu- tradicionālo ukraiņu vīnu: “Jēzus pirmais brīnuma darbs bija,kad Viņš kāzās ūdeni pārvērta vīnā. Lai visas pārmaiņas nākamajā gadā ir tikai uz labu, un lai tās nekad nebeidzas!”

Maikhalo (Mykhalo) no Ukrainas:

“ Man ļoti patika. Bija mājīgi un vienkārši. Es atklāju Dievu no cita skatupunkta. Pats esmu grieķu katolis un saprotu, ka Dievs ir tad, kad ir mīlestība. Rīgā bija gan mīlestība, gan rūpes. Paldies!”

Tomass (Thomas) no Francijas:

“ Rīta lūgšanu laikā bija jauki brīži, kuru laikā Dieva Vārdu izrunājām ap desmit dažādās valodās. Es biju laimīgs, ka varēju palīdzēt tajā, ko vislabāk spēju: organizēšanā. Es arī augstu novērtēju iespēju sarunāties diskusiju grupās ar poļu, horvātu, ukraiņu un lietuviešu jauniešiem ar līdzīgu dzīves pieredzi kā man. Man arī patika sarunas ar vietējās draudzes organizatoriem, kad tēja, cepumi un sviestmaizes deva mums spēku pirms došanās ar autobusu uz Rīgu. Šo sarunu laikā atklāju, ka Latvijas baptistu draudzes ir tiešām radniecīgas tām protestantu draudzēm, kuras apmeklēju Francijā.

Un visbeidzot,  Nāciju festivāls (Tautu svētki) ārā ar siltu tēju, tipiskajiem latviešu ēdieniem, kas bija ļoti baudāmi, un nobeigumā dziesma “Kungu Kungs..” ir man ļoti nozīmīgas atmiņas.

Svētdienas rīta pirmo daļu pavadīju gan latviešu, gan krievu baptistu draudzē, kur biju pateicīgs, ka varēju kopīgi ar draudzi dziedāt, jo zināju dziesmu un mūziku, ko rādīja uz ekrāna. “

Guna Svoka:

“Ar Tezē kustību iepriekš tieši iepazinusies nebiju, izņemot viņu jauko dziesmu dziedāšanu dažos trešdienu dievkalpojumos. Kad decembra vidū TV  izdzirdēju ziņu, ka vēl 8000 gaidāmo viesu ir bez naktsmājām, sapratu, ka jārīkojas. Pieteicos uz 3 angliski runājošiem viesiem. Tālākais jau notika kā pats no sevis. Priecīgi satraukta, gatavojos. Priecīga satikos ar savām trīs ļoti jaukajām franču meitenēm Agati, Valēriju un Paulīni.

Jaungada sagaidīšana izvērtās ļoti skaista. Netrūka dziļas nopietnības, dažādās valodās lasot Bībeles tekstu, lūdzot un slavējot Dievu, dziedot vienkāršās, skanīgās, vienojošās Tezē dziesmas. Toties ārpusē, stāvvietā un zālienā, raisījās draiskas tautu dziesmas, dejas un rotaļas. Kopā ar poļu jauniešiem gājām cēlajā Polonēzē, dancojām kopā ar ukraiņiem, rotaļājāmies- nē, cepām kartupeļu pankūkas!- jaukās lietuviešu ģitāristes vadīti. Vācieši, šveicieši, francūži, rumāņi, horvāti,-katrs sniedza ko skaistu no savas tautas mākslas. Arī mēs, latvieši, sanācām krietns pulks, un „Bēdu manu,lielu bēdu” nodimdēja visai bezbēdīgi! Toties „Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš” izskanēja kā skaista pielūgsme un slava Dievam.

Nemanot paskrēja laiks, negribot jāšķiras. Nākošā rītā manas francūzietes līdz ar vairākiem citiem viesiem piedalījās mūsu draudzes svētdienas dievkalpojumā, kas arī izvērtās par lielisku, garīgi un muzikāli piepildītu notikumu. Tad vēl atvadu pusdienas pie mums mājās, vēl pēdējās sarunas, smiekli, albūmi, čalošana, apmainīšanās dāvaniņām un e pasta adresēm… Franču dziesmu dziedāšana visu ceļu….

Bet pāri visam-prieks par Dieva mīlestības maigo, gaišo, spēcinošo pieskārienu, ko izjutām ne tikai mēs ar vīru Andri, bet, nešaubos, katrs, kas iesaistījās aizrobežu viesu uzņemšanā.

Viņi atlidoja pie mums kā eņģeļi, apmirdzēja visu, darot mūs par laimīgākiem, labākiem cilvēkiem. Viņi nāca ar mīlestību pāri robežām, atziņu un konfesiju barjerām.

Un arī mūsos ļāva uzplaukt vienkāršai, sirsnīgai, patiesai mīlestībai.”

Agatē (Agathe) no Francijas, viesojās Gunas ģimenē:

Es jutos tik svētīta! Mūsu laiks (mēs bijām trīs francūzietes) ar brīnišķīgo Gunu un viņas vīru Andri un mīļo un smieklīgo mazo suni bija tik īpašs! Katru rītu mēs cēlāmies steigā (ir grūti agri piecelties!), bet pēc tam mēs bijām tik laimīgas, jo pirms devāmies uz Taize tikšanos,  brokastīs jau gaidīja īpaši un garšīgi ēdieni.

Mēs pavadījām jauku laiku ar Gunu, runājot par dzīvi Latvijā, viņas ģimeni un bērniem, par kultūru un ticību.

Mani īpaši uzrunāja Gunas dzīves stāsts par cīņām ticības dēļ, kas bija jāpiedzīvo. Bijām ļoti aizkustinātas. Tas mums bija pamācošs piemērs, kas paliks mūsu atmiņās visu atlikušo dzīvi.

Neskatoties uz to, ka mēs jau bijām dzirdējušas, ka daudzi kristieši atrodas šādā stāvoklī, mums ir grūti iedomāties situāciju, kad nevar brīvi praktizēt savu ticību. Šobrīd arī mūsu valstī nav viegli to darīt, jo pieaug ateisms, kas izraisa aizliegumu dalīties ar ticību, jo tā esot izdzīvojama tikai privāti. Tāpat pieaug arī reliģiskais ekstrēmisms, kas rada ļoti sliktu iespaidu par ticību. Es ceru, ka, ja kādreiz man dzīvē nāksies sastapties ar vajāšanām ticības dēļ, tad es varēšu teikt: “Jā , es ticu Jēzum!” un atcerēties Gunas stāstu; viņas piemērs man dos spēku un drosmi nekad neklusēt.

Pēdējā dienā pirms fantastiskās maltītes dzīvojamajā istabā, kad svinējām pirmo Jaunā gada dienu (kas arī bija mūsu pēdējā tikšanās), mēs piedalījāmies Latviešu baptistu draudzes dievkalpojumā. Bija interesanti to piedzīvot, jo mēs visas trīs esam katolietes. Tas tiešām bija īpašais Tezē Gars, kas parādīja, ka vienotība, neskatoties uz atšķirīgo, ir iespējama.”

Zemeņu ģimene no Lietuvas pierobežas:

“Klausoties Latvijas Kristīgo radio, izskanēja ziņa par Jauniešu Tezē tikšanos Rīgā. Sirdī ļoti vēlējos kļūt par viesģimeni, bet likās, ka ir šķēršļi: tālu no Rīgas- paša Lietuvas robeža, ļoti veca lauku māja, valodas barjera, vīrs slimnīcā… Bet tad, kad uzzinājām, ka  7 tūkstošiem vēl nav mājvietu, vienojos ar vīru un pieteicāmies.  Esmu no Katoļu draudzes, tāpēc Baptistu baznīcā biju pirmo reizi, apsēdos un gaidīju savus jauniešus. Satraukums bija ļoti liels. Ienākot jauniešiem, acīs iekrita viens puisis ar drediem matos. Nodomāju – kāds jauks puisis! Dievs uzklausīja manu balsi un tieši viņš un viņa draugi nokļuva pie mums! Tā kā dzīvoju Elejas pagastā, tad pirmās 3 tikšanās stundas izmantoju pilsētas apskatei, aizvedu uz pili uz promenādi! Jaunieši bija poļi. Divi no tiem – brālis un māsa dzīvoja Briselē, bet citi divi jaunieši bija no Polijas. Grūti gāja ar valodu, bet kārtējo reizi pārliecinājos – mīlestībai valodu nevajag.

Gada pēdējās dienas ieviesa īpašus svētkus, jo 30.decembrī  Marisjai palika 17 gadi. Nosvinējām ar torti un sveču salūtu. Viktors, kas ir medicīnas students no Polijas,  bildināja Olgu, kura dzīvo un studē Briselē! Līdz ar to mums bija svētki dubultā. Lieli, skaisti svētki! Atvadoties, jaunieši uzaicināja uz kāzām, par kurām tiks īpaši paziņots.

Arī Jaunais gads nāca ar pārsteigumiem: mazliet pēc pusnakts mūsu kūtī aitiņai, kura Ziemassvētkos pabija Jelgavā dzīvajā Betlēmē, sāka dzimt jēriņi, par ko jaunieši bija  lielā sajūsmā!

Viens jēriņš bija ļoti maziņš. Jauniešiem bija iespēja barot to ar pudelīti istabā. Tā līdz rīta ausmai noņēmāmies ar dzemdībām! Jauniešiem bija iespēja redzēt Latvijas aitas ar jēriem, trušus, cūkas, tītarus, vistas, bulli, pīles, kaķus un suņus. Tika piedzīvota īsta lauku burvība, kā arī lielākā daļa gatavoto ēdienu bija no pašu saimniecības izaudzētās produkcijas. Katru vakaru sagaidījām ar siltām vakariņām. Šķiroties jauniešiem bija asaras acīs, teica lielu paldies un teica, ka tik labi nav baroti nekur! Un mēs ceram uz tikšanos. Viesi aicināja mūs apciemot Poliju un Briseli!”

Benuā (Benoit) no Francijas:

“Manas piecas dienas Latvijā bija ļoti vērtīga garīga pieredze.  Rīta lūgšanas bija laba iespēja satikt jauniešus no visas Eiropas. Mēs lūdzāmies dažādās valodās: angļu, latviešu, vācu, franču, krievu… Un iemācījāmies svinēt dzimšanas dienas atbilstoši Latviešu tradīcijai. [Krēslā sēdoša gaviļnieka urrāšana atbilstoši gadu skaitam – red. piez.]  Manas jaukākās atmiņas saistās ar draudzību viesģimenē. Mēs bijām četri jaunieši: puisis no Šveices, es no Francijas un divas poļu meitenes. Mums bija ļoti interesantas diskusijas, kas ievilkās līdz vēlai naktij. Tas bija fantastiski – dalīties savās dzīves pieredzēs! Tā bija arī laba iespēja sekot Kristus bauslim: „Mīliet viens otru, kā es jūs esmu mīlējis!”

Pēdējā dienā viesģimene mūs aizveda īpašā ekskursijā uz jūru. Šis noteikti bija viens no vislabākajiem veidiem, kā iepazīt Latviju, kas ir ļoti skaista valsts.”

Šiaoušia (Xiaoxia) no Ķīnas:

“Jelgava man bija īpaša. Lai gan ar Jelgavas latviešu un krievu baptistu draudzēm sagatavošanos sākām tikai novembra beigās, visu paspējām nepilna mēneša laikā! Dievs darīja brīnumu, Viņš vienmēr ir brīnumains!

Pēc tikšanās sācies jauns posms- jauns ceļojums, žēl, bet mēs šeit nevaram palikt vienmēr… Tomēr ticu, ka draudzība starp cilvēkiem turpināsies. Mēs visi bijām vienoti, izejot cauri sagatavošanās grūtībām,  pozitīvam ”trakumam” tikšanās laikā, kā arī mieram un priekam, ko piedzīvojām. Ticu, ka visas šīs jaukās lietas paliks mūžīgi.”