Svinēt, nesvinēt, svinēt… Ko pieklājas darīt Jāņos?


788
Kristiešu vidū mēdz būt kādas tēmas, par kurām nevēlamies atklāti runāt, lai pasargātu savu reputāciju. Viens no šādiem tematiem ir par pieredzi, kā tikuši svinēti vai joprojām tiek svinēti Jāņi. Baidāmies piedzīvot nosodījumu, izsmiešanu vai nepieņemšanu kādā sabiedrībā… Gan tad, ja darām ”kā visi”, gan tad- ja nedarām… Un pat, ja pašiem šķiet, ka nekā nepareiza Dieva priekšā neesam izdarījuši… Kāds gados jauns vīrietis, nevēlēdamies atklāt savu vārdu, ”TUVUMĀ” redakcijai atklāja: “Pēc kļūšanas par kristieti es nesvinu Jāņus. Man nepatīk pagāniskais elements, apdzērušies cilvēki, komercializācija. Šajos svētkos var iekulties visādās nepatikšanās.  Jāņos pēdējos gados strādāju, lasu grāmatas vai skatos filmas.” Kas darīts iepriekš? Varam tikai nojaust. Kā pavadīt šīs brīvdienas, lai nebūtu vēlāk kauns? Atradām divas jaunas dāmas, kuras bija gatavas  pastāstīt publiski par savām tradīcijām. Katrai ir savs atšķirīgs stāsts un attieksme pret svētkiem, kaut arī ticība ir viena un abas atsaucas uz apustuļa Pāvila ieteikumiem. Lai jaukas brīvdienas!
Aija Volka, galvenā redaktore

Līgas Ignates pieredze

Retā reize, kad galvā uzlikts kolēģu dāvināts vainags.

“Mani sauc Līga, un es nesvinu Jāņus. Nesvinu arī Līgas, bet tās jau tā īsti nesvin neviens. Tāpat kā par Ievām Ziemassvētkos, par Līgām šajos svētkos piemirst. Lielākoties, atceras vien nejauši, kaut kur uz rīta pusi. Tomēr manai “nesvinēšanai” nav īsti sakara ar to, ka par mani aizmirst (turklāt, mani tas nemaz īpaši nesatrauc, jo arī vārda dienas manā ģimenē nesvin).Lai gan abi vecāki, nekristieši, deva man vārdu ‘Līga’, tam nav kādas dziļas nozīmes. Vārds nav ne pārmantots no vecvecvecmāmiņas, nedz iedots tāpēc, ka sevī nestu kādu īpašu spēku. Tēvs vienkārši gribēja meitu Līgu, un mammai, kura labprātāk būtu mani saukusi par Justīni, nekas cits neatlika, kā piekāpties. Neviens no viņiem nepievērš īpašu uzmanību senlatviešu tradīciju piekopšanai. Mammas Jāņi jau vairākus gadus saistās galvenokārt ar dažādu svētku pasākumu organizēšanu, jo viņa vada kultūras namu nelielā pagastā, bet tētis cep gaļu un piedzer aliņu. Viss, kā pienākas.

Jāsaka, ka Jāņi nekad nav īsti bijuši “mani svētki”. Arī pirms iepazinu Jēzu. Esmu cilvēks, kas dara lietas tikai tad, ja redz tām jēgu. Šo svētku jēgu neesmu varējusi un joprojām nevaru sazīmēt.

Skaidrs, ka Laimas slavēšana vai Saules pielūgšana kristietim noteikti nebūtu pareizā svinību motivācija, bet man tas nebija aktuāli arī kā nekristietei.

Jāņa Kristītāja vārda dienu es tā īsti nespēju svinēt, jo šķiet, ka tas tāds aiz matiem pievilkts iemesls. Tomēr, jā, arī es šad tad tieši šajā dienā cepu gaļu un iedzeru aliņu. (Vai sulu. Kas nu tajā brīdī kārojas.) Manu attieksmi pret šiem svētkiem var raksturot ar Pāvila rakstīto Romiešiem (14:1-7), kur viņš 5. pantā saka: “Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!”

Manuprāt, šajā jautājumā katram būtu jāpārskata sava sirdsapziņa – kā es jūtos šai dienā, darot to vai ko citu. Un vajadzētu saprast, kāpēc es daru to vai ko citu.

Piemēram, kad izskaidroju savam vīram, kurš nav latvietis, kāpēc Jāņos liek galvā vainagu (stāsts no sērijas “kurai vainags, tā drīkst visu, ko nedrīkst, ja galvā aube”), viņš skaidri noteica: “Nē, nē! Nekādu vainagu tu neliksi!” Un tā nu es Jāņos esmu Līga bez vainaga. Ja nu tomēr kāds vainagu galvā uzspiež, nedaudz pastaigāju (jo cilvēks taču centās) un vēlāk novelku (būsim godīgi – neērti taču). Un turos pie savas sirdsapziņas un Svētā Gara padoma – šajos svētkos, tāpat kā visās pārējās gada dienas, cenšos nedarīt to, ko vēlāk būtu jānožēlo (un jāizsūdz).”

Elīnas Tomasas pieredze

“Es strādāju Latvijas Kristīgajā studentu brālībā – organizācijā, kura dažādos veidos cenšas Latvijas augstskolu studentiem pastāstīt par Dievu, to, ko Viņš caur Jēzu ir darījis un turpina darīt. Mēs nu jau sesto gadu pēc kārtas rīkojam nometni “Citi studentu Jāņi”, uz kuru aicinām studentus no visas Latvijas. Nometnes mērķis ir piedāvāt jauniešiem alternatīvu Jāņu svinēšanas veidu, bez alkohola, pagāniskām tradīcijām un “papardes zieda” meklēšanas. Tā vietā ir gan dažādas izklaidējošas aktivitātes – pārgājiens, radošās darbnīcas, mazo grupu priekšnesumi. Gan arī iespēja uzzināt ko vairāk par Dievu un kristietību caur uzrunām, vērtīgiem semināriem, individuālām sarunām. Esam redzējuši, ka šīs nometnes var būt nozīmīgs pagrieziena punkts kādu jauniešu ticības dzīvē un ka uz tām labprāt brauc tie studenti, kuri baznīcā, iespējams, nekad kāju nespertu, bet atbraukt uz studentu nometni un vēl svētkos – tas nav nekas tik biedējošs.
Nometnē ”Citi studentu Jāņi”
Jā, mūsu nometnes programmā ir iekļautas Jāņu svinības, ir ugunskurs, vainagi, danči. Mēs uzskatām, ka šīs lietas pašas par sevi nav sliktas vai pagāniskas, jo nedarām to ar mērķi pielūgt elkus, bet gan radīt studentiem pazīstamu, drošu vidi, lai viņi redz, ka kristieši arī ir sakarīgi cilvēki, kuri prot izklaidēties.
Protams, vienmēr meklējam Dieva prātu un vadību par to, ko iekļaut programmā un ko – ne. Mēs nedziedam “Līgo, līgo” dziesmas vai nezīlējam, jo zinām, ka šīs lietas jau pašos pamatos ir saistītas ar elkdievību un nav Dievam tīkamas. Bet, par citām “diskutablām” lietām man šķiet – vai tiešām varētu būt tā, ka, ja tu cep desas vai uzpin ziedu vainagu parastā dienā, tas ir pieņemami, bet tieši šajā konkrētajā dienā tas skaitās pagānisms? Taču nē!
Apustulis Pāvils: “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā” (1. Korintiešiem 9: 22).
Galvenā motivācija, kādēļ mēs rīkojam nometni tieši šajos svētkos, nevis kādā “drošākā” laikā, ir, lai aizsniegtu pēc iespējas vairāk jauniešu, kuri vēl nepazīst Kristu. 
Arī mēs cenšamies ņemt piemēru no Pāvila, kurš, lai gan bija brīvs no jūdu bauslības, pielāgojās viņu kultūrai, lai viņus mantotu. Lai gan kristieši būdami, mēs varētu atmest savas latviskās saknes un neievērot šos svētkus, mēs izvēlamies šajos svētkos ne tikai lūgt pret pagānismu, kā dara daudzas draudzes (un, kas arī ir labi un atbalstāmi), bet izmantot to pozitīvo pusi – jauniešu atvērtību un ieinteresētību, lai pēc iespējas daudzus izglābtu. Protams, ar pielāgošanos vienmēr jābūt uzmanīgiem – galu galā, Bībele arī saka, lai netopam šai pasaulei līdzīgi. Bet mans kritērijs ir: Vai es ar savu rīcību varu veicināt to, ka kāds iepazīst Kristu? Ja šī rīcība (šai gadījumā – Jāņu svinēšana) ir piedzerties, parādīt izlaidīgu dzīvesveidu un godināt latviskās dievības, tad, protams, ka tas nevienu Kristum netuvina! Bet, ja vienkārši izmantojam šos svētkus, lai radītu vidi, kur dalīties savā ticībā un dot labu liecību, tad – kāpēc gan nē?”

IESAKĀM!

Citu kristiešu skatījums uz tēmu:
”Dievišķā straume”. Kas patiesībā ir JĀŅU un LĪGO KULTS? spektrs.com
Ervīns Jākobsons. “Tradicionālais un kristīgais.” laikmetazimes.lv
Ko šajos svētkos darīsi Tu?