Misionāre no Latvijas. Par aicinājumu un ģimenes spēku

Jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus Kristīne Kadiķe* darbojas pasaulē pazīstamākajā kristiešu misijas organizācijā ,,Jaunatne ar Misiju” (“YouthWithAMission”). Kristīne ieguvusi maģistra grādu misioloģijā un ir pasniedzēja Nāciju universitātē (University of the Nation), kā arī lektore citās kristīgajās augstskolās. Nupat, misijas darbu pildot, viņa pabijusi Amerikā, Somijā, Armēnijā un Ukrainā. Kristīni pazīstu arī kā brīnišķīgu dievkalpojumu vadītāju Ziemeļkurzemes draudzēs, kad viņa aizvieto kādu no mācītājiem, un kā lielisku tulku, kad jātulko vieslektoru sacītais. Mūsu saruna ir par to, kā viņas kalpošana aizsākusies un kā misijas uzdevumi savienojami ar ģimenes pienākumiem.

Kā viss sākās

Kristīne uzaugusi kristīgā ģimenē un to vērtē kā privilēģiju. Viņas vecaistēvs bija luterāņu mācītājs Teodors Valters. Par agrīno dzīves pieredzi Kristīne stāsta: “Bērnībā braucu uz dievkalpojumiem Doles ev. lut. baznīcā Ķekavā. Ierasti bija arī ģimenes svētbrīži ar vectētiņa svētrunām. Bet ilgu laiku tās palika tikai zināšanas, nevis garīga pieredze.” Pirmo izpratni par to, ko viņai personīgi nozīmē Jēzus, Kristīne saista ar saviem pusaudžu gadiem, kas sakrita ar atmodas laiku Latvijā.

“1990. gada aprīlī Latvijas TV rādīja filmu par Jēzu, kurā es neko jaunu īsti neatradu, jo, protams, zināju evaņģēliju un tā notikumus. Bet filmas beigās bija jautājumi – kam tu dzīvosi? Kas būs tavas dzīves centrā? Un es sapratu, ka esmu dzīvojusi tikai sev, un pati biju savas dzīves centrā. Tajā brīdī es to nožēloju, atdevu savu dzīvi Dievam un lūdzu, lai Viņš ir manas dzīves centrā. Kopš tā laika vienmēr esmu centusies ļaut Viņam būt Kungam, vēlējusies Viņu mīlēt un Viņam kalpot,” stāsta Kristīne.

Ceļš pretī aicinājumam bija samērā garš. Kristīne atceras: “Iespējams, ka pirmais, kurš pamanīja manī misionāra aicinājumu, bija mans Rīgas Jēzus ev. lut. draudzes mācītājs Erberts Bikše. Viņš 1992. gada ziemā man piedāvāja piedalīties misijas projektā kopā ar kādu citu organizāciju, un jau nākamajā vasarā es satiku arī cilvēkus no “Jaunatnes ar misiju” (JAM). Viņi mani uzaicināja piedalīties daļēja laika “Kristus Mācekļu skolā”, kuru JAM organizēja Mazirbē. Tajā laikā mani interesēja dažādi kristīgi pasākumi, tāpēc nolēmu piedalīties.”

Mācekļu skolas laikā Kristīne pamazām sāka saprast, ka tieši misijas laukā var likt lietā savus dažādos talantus – valodu prasmes, muzikalitāti, administrēšanas, vadīšanas un mācīšanas dāvanas. Kalpošana misijā atbilda arī Kristīnes vēlmei simtprocentīgi nodoties Dievam. Liela nozīme viņas dzīvē ir arī Bībeles tekstam. Toreiz Kristīni īpaši uzrunāja vārdi no Trešās Mozus grāmatas (6:5a): “Uguns altārī, lai kvēl un neapdziest…”. Kristīne saka: “Tos saņēmu kā aicinājumu kalpot.”

Ja, uzsākot mācības – vispirms nepilna laika un vēlāk arī pilna laika –, Kristīne vēl nebūt nedomāja, ka viņas nākotne būs saistīta ar misionāres darbu, tad apmācību gaitā šāds nākotnes redzējums pamazām sāka veidoties. Mācoties radās apjausma, kā savas spējas kalpošanas darbā vislabāk pielietot. Nostiprinājās arī Kristīnes pārliecība, ka tieši šīs organizācijas ietvarā savu aicinājumu viņa varētu piepildīt. “JAM moto ir ļoti vienkāršs: “Pazīt Dievu un darīt Viņu pazīstamu”. Tas man likās svarīgi toreiz un ir svarīgi arī tagad,” skaidro Kristīne. Dieva aicinājums, JAM vīzija un pamatvērtības ir tās galvenās saites, kas Kristīni piesaista organizācijai arī kā pilna laika darbinieci, un tāpēc JAM viņai ir kaut kas daudz vairāk nekā parasts darba devējs.

Misijas laikā Spānijā

Misionāres gaitās

Zināms, ka misionāra pienākums ir doties uz citām zemēm.  Kristīnes darbs un kalpošana nav izņēmums. Ceļot sanāk bieži. Nupat, veicot misijas pienākumus, viņa pabijusi Amerikā, Somijā, Armēnijā, Ukrainā un arī tepat – Ērgļos. Katrs no braucieniem bija saistīts ar kādu no kalpošanas jomām.

Būdama viena no JAM Ziemeļeiropas reģiona vadītājām, Kristīne piedalījās konferencē “YWAM Together“, kas norisinājās Kanzassitijā, Amerikā un kopā pulcināja 3500 misionārus no visas pasaules. Konferences galvenās tēmas bija divas. Viens no izaicinājumiem bija palīdzēt tapt Bībeles tulkojumiem, lai beidzot visām tautām būtu iespēja lasīt Svētos Rakstus viņu dzimtajā valodā.

Pasaulē vēl joprojām ir ap 1700 valodas, kurās nekas no Svētajiem Rakstiem nav iztulkots.

Otra tēma bija par neaizsniegtajām tautām pasaulē. To vēl joprojām ir daudz – dažas mazas, bet ir arī lielas (daudzskaitlīgākas par latviešiem) –, kuras vēl nav dzirdējušas Labo Vēsti par Jēzu. Kristīne paskaidro: “Protams, ir palikušas tikai pašas grūtākās vietas, kur misijas kalpošana bieži robežojas ar ieslodzījumu vai martīriju (kristiešu mocīšana – aut.). [..] Izaicinājums ir, vai mēs esam gatavi teikt, kā teica Jesaja: “Redzi, es esmu šeit, sūti mani!” (Jes. 6:8). “

Reģiona vadītājas pienākumus pildot, šogad apmeklēta arī Somija un Armēnija. Taču lielāko daļu Kristīnes laika aizņem cita veida darbi. Par tiem viņa stāsta:

“Vadītāja kalpošana bieži vien ir neredzama – saistīta ar aizlūgšanu par reģionu, par kuru esmu atbildīga, sadarbība ar kolēģiem citās valstīs, kopīga stratēģijas plānošana gan Ziemeļeiropā, gan Eiropā, domājot par globālāku sadarbību un sapratni, kā JAM darbojas visā pasaulē.”

Uz Ukrainu Kristīne devās kā viena no JAM “Bībeles studiju kalpošanas Eiropā” vadītājām. Tur satikās domubiedri no dažādām JAM Bībeles studiju programmām, lai kopīgi aizlūgtu, garīgi pieaugtu, veidotu attiecības un stiprinātu viens otru.

Savukārt, Ērgļos notika “Kairos kursu” apmācību programma. Tās uzdevums ir palīdzēt kristiešiem saprast misionāru darba nozīmīgumu. Šī programma ir izveidota Filipīnās, bet Kristīne kopā ar Pēteri Eisānu un citiem domubiedriem vēlas to ieviest arī Latvijā. “Es ticu, ka Latvijai arvien vairāk ir jākļūst ne tikai par misionārus uzņemošu valsti, bet arī par misionārus nosūtošu valsti. Mēs esam daudz saņēmuši, ir pienācis laiks arī dot,” pārliecināta Kristīne.

Misijas laikā Ēģiptē

Jautāta, vai personīgi ir pieredzējusi arī to, ka misijas brauciena laikā viņas dzīvība ir apdraudēta, Kristīne atbild: “Es domāju, ka tieši mana dzīvība nav bijusi apdraudēta, Dievs mani ir pasargājis. Bet brīvība gan. Kādā valstī (neminēšu kurā, jo vēlos vēl tur atgriezties) man ir iznākusi darīšana ar policiju, jo evaņģelizācija un misijas darbs tur ir aizliegts.

Policija mani aizturēja, bet Dievs pasargāja un deva gudrību, ko atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Un vēl vairākas reizes mani ir iztaujājusi robežsardze, bet arī tad katru reizi Dievs mani ir pasargājis un devis gudrību.

Arī kādā citā valstī bija jāuzmanās evaņģelizācijas laikā, un misionāriem tika dotas instrukcijas.

Līdz tam kaut kas līdzīgs bija redzēts tikai spiegu filmās.

Pirms ieiešanas savās mājās vajadzēja skatīties pār plecu un pirms došanās prom no mājām bija jānovēro cilvēki apkārtnē. Jāskatās, vai kāds neseko. Bet arī šajā situācijā Dievs pasargāja, un nekādas dzīvības briesmas nebija.”

Īpašie gadījumi

Par īpašiem gadījumiem  misionāra gaitās Kristīne uzskata tos, kas sniedz gandarījumu. Viens no notikumiem, kas spilgti iespiedies atmiņā, bija pagājušā vasarā, kad pēc vairāku gadu lūgšanām un gatavošanās misijai beidzot izdevās noorganizēt nometni skolotājiem. Programmā bija lekcijas un aktivitātes gan profesionālajai, gan arī personīgajai izaugsmei. Taču īpašais gadījums saistīts ar kādas dalībnieces pieredzēto nometnes laikā: “Viena no skolotājām, ierodoties nometnē, bija gatava iesniegt atlūgumu savā skolā, jo viņa bija nogurusi no darba, no nedrošības, no nespējas mainīt lietas. Dievs bija viņu uzrunājis tomēr braukt uz šo nometni. Noslēgumā viņa sniedza liecību, ka ir saņēmusi gan jaunu iedrošinājumu, gan arī praktiskas idejas, ko pielietot skolā, un ka Dievs viņu uzrunājis darbu turpināt. Viņa bija gatava atgriezties skolā ar prieku un būt par liecību saviem skolēniem.”

Skolotāju nometnē Valdemārpilī

Kāds cits interesants misijas stāsts ir saistīts ar tālo Sibīriju un izceļas ar to, ka īpaši spilgti parāda, kā kalpošanas darbs pēc daudziem gadiem atnes augļus.

Misija Sibīrijā
Sākums bija 1996. gada februārī, kad Kristīne bija viena no Kristus Mācekļu skolas prakses vadītājām Krasnojarskā, Krievijā. Misijas laikā viņai nācās nokļūt kādā tālā Sibīrijas ciemā, kur nebija ne mobilo telefonu, ne e-pasta. Turklāt dzīvošana bija mājā, kurā ierīkota nelegālā alkohola tirdzniecības vieta – tā sauktā “točka”. Tas, kā izrādījās, misijas darbam nemaz nebija slikti. Kristīne paskaidro: “Līdz ar to satikām daudz cilvēkus, pat neejot ārpus mājas. Stāstījām viņiem par Jēzu – lielākā daļa par Viņu neko nezināja. Vietējie teica, ka pēdējais mācītājs bijis trīsdesmitajos gados, tad viņš nogalināts, baznīca sagrauta, un ar to viss beidzies.” Ciema apmeklējums ilga tikai pāris dienas, laiks ātri pagāja un misijas dalībnieki prom devās smagu sirdi, jo tik īsā laikā nebija iespējams ne izveidot draudzi, ne arī veikt padziļinātu apmācību. “Šis ciemats palika mūsu sirdī [..] Turpinājām lūgt par šo situāciju,” stāsta Kristīne. Aptuveni pēc sešiem gadiem KMS audzēkņi arī devās praksē uz Krasnojarsku, un arī viņu ceļi bija pašķīrušies tā, ka nācās būt tieši tajā pašā ciemā un kalpot. Taču par to Kristīne uzzināja tikai pēc tam, kad pagājušajā gadā, pēc gariem 19 gadiem pati atkal nokļuva Krasnojarskā, kur bija uzaicināta mācīt turienes KMS. Sarunājoties ar vietējiem, Kristīne izdzirdēja, ka tālajā Sibīrijas ciematiņā pa šiem gadiem notikušas lielas izmaiņas:“[..] sākām runāt par dažādām kalpošanām, ko JAM veic Krasnojarskā un apkārtnē. Viņi pieminēja, ka dodas kalpot uz ciemiem. Es painteresējos, uz kādiem. Viņi teica – nu, tu jau nezināsi. Bet tad nosauca tieši to ciemu, kur mēs bijām. Tagad tur ir izveidojusies maza draudzīte un cilvēki mīl Jēzu un kalpo Viņam! Tā bija fantastiska iespēja redzēt, kā Dievs darbojas ilgtermiņā.”

Ģimenes lokā

Atbildot uz jautājumu, kā izdodas savienot misijas uzdevumus ar pienākumiem ģimenē, Kristīne saka: “Dievs mani ir svētījis ar fantastisku un saprotošu vīru, ar kuru kopā esam arī kalpošanā.” Vīram Jānim tāpat kā Kristīnei darbavieta ir JAM. Viņš apmācību centrā ir atbildīgais par saimniecību, bet ne tikai, jo Jānis organizācijā veic arī citus pienākumus, piemēram, tulko, organizē mācību grupas un iesaistās daudzos procesos, veicot misijas uzdevumus.

Jānis skolotāju konferencē

Abu satikšanās notika Kristus mācekļu skolā. Tur tāpat kā Kristīne arī Jānis apjauta savas dzīves aicinājumu. Viņš atceras: “.. caur dažādiem skolotājiem un notikumiem skolas dzīvē sapratu, ka gribu turpināt dzīvi, iesaistoties organizācijā “Jaunatne ar Misiju”.” Par to, kā sapratis, ka Kristīne ir viņa īstā, Jānis lakoniski bilst: ”Laikam ejot, dažādās situācijās atklājām, ka mums ir daudzas kopīgas intereses. Vēlāk arī to, ka esam viens otram.”

Kristīne, lūgta padalīties, vai agros jaunības gados viņa savas otrās pusītes atrašanu uzticēja Dievam – vai lūdza īsto vīru, kas izredzēts tieši viņai –,  atzīst, ka tā tas tiešām bijis:

“.. mana lūgšana no sākuma bija, lai vīrs noteikti būtu patiess, nodevies Kristus sekotājs. Vēlāk, saprotot misionāra aicinājumu, lūgšana nedaudz mainījās. Arī vīram ir jābūt misionāram, jo citādi misijas kalpošana ir neiespējama: ja viens ir aicināts iet, bet otrs – palikt uz vietas.”

Kristīnes un Jāņa ģimenē aug divi dēli. Septiņpadsmit gadīgais Pēteris mācās Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolas 11. klasē, bet četrpadsmit gadus vecais Filips ir Talsu Kristīgās vidusskolas 9. klases skolnieks. Par to, kā ir uzaugt misionāru ģimenē, Pēteris stāsta:

“Manuprāt, būt misionāru dēlam ir liela privilēģija, jo paveras ļoti plašas iespējas. Jau no pāris mēnešu vecuma man ir bijusi iespēja ceļot kopā ar vecākiem un redzēt to, ko citi redz tikai televizorā. Esmu bijis vairāk nekā divpadsmit valstīs un apskatījis citu valstu kultūras. Man ir bijusi arī lieliska iespēja piedalīties vairākos kristīgos projektos un pasākumos, kalpot cilvēkiem un stāstīt par Dievu. Lai gan savu nākotni visticamāk nesaistīšu ar Misijas darbu, tomēr novērtēju visu, ko līdz šim esmu piedzīvojis.”

Pēteris gan atzīst, ka reizēs, kad netiek ņemts līdzi ceļojumos, tad, protams, vecāku tuvums pietrūkst. Taču mūsdienu tehnoloģiju iespējas šo atšķirtības sajūtu ievērojami ir samazinājušas. “Varu sarakstīties vai sazvanīties ar vecākiem gandrīz katru dienu. Mamma vienmēr seko līdzi manām atzīmēm e-klasē, un pat tad, kad ir ārvalstīs, aizrāda, ja ir kāda slikta atzīme, vai priecājas, ja esmu nopelnījis labu. Tādos gadījumos nevaru pat just, ka vecāku nav mājās, ka viņi kaut kur aizbraukuši,” novērtē Pēteris. Viņam labi padodas fizika un matemātika. Laiks tiek atvēlēts arī sportam un mūzikai. Mūzikas skolā Pēteris pabeidzis klavieru klasi, bet šobrīd kalpo baznīcā, spēlējot basģitāru. Ar viņa sasniegumiem mācībās var lepoties. Paši ievērojamākie panākumi ir iegūtā 1. vieta novada fizikas olimpiādē un atzinība valsts olimpiādē. Izcīnīta arī iespēja aizstāvēt savu zinātniski pētniecisko darbu valsts līmenī.

Spilgtākie notikumi šogad Pēterim bijuši divi. Pirmais – ekskursija kopā ar klasi uz Eiropas kodolpētījumu organizāciju – CERN, kas atrodas Šveicē. Tur varēja ieraudzīt, kā strādā Lielais hadronu kolaiders (LargeHadronCollider). Šajā iekārtā ļoti sīkas daļiņas tiek paātrinātas gandrīz līdz gaismas ātrumam un pēc tam tiek pētītas to sadursmes. Otrs notikums bija piedalīšanās nometnē “Ķēniņa bērni” un tās ietvaros ceļojums uz Nīderlandi.

Nometnes “Ķēniņu bērni” laikā Nīderlandē. Ar basģitāru – Pēteris, pie sintezatora Filips.

“Tur vairākas dienas pilsētas parkā izrādījām priekšnesumus: dejojām, dziedājām slavēšanas dziesmas, kā arī dalījāmies ar liecībām. [..] Pēc priekšnesumiem sadraudzējos ar vairākiem vietējiem zēniem, jo arī viņi brauca ar skrituļdēļiem. Ar viņiem runāju gan par Dievu, gan par sadzīves lietām. Man šķita smieklīgi, ka Nīderlandes bērni gribēja dzīvot Latvijā, jo mums ir garāks vasaras brīvlaiks, savukārt latvieši vēlējās dzīvot Nīderlandē, jo tur ir lielākas algas un ir iespēja vairāk nopelnīt. Tas parāda to, cik dažādi ir uzskati katrā valstī.”

Jaunākais dēls Filips, kuru vairākās draudzēs pazīst kā talantīgu ērģelnieku, savās atbildēs ir lakonisks un spriež: “Jūtos normāli, vienmēr esmu bijis misionāru bērns un nezinu kā ir nebūt misionāru dēlam – nav ar ko salīdzināt. Man nekad nav pietrūkusi vecāku uzmanība.” Pagaidām vēlēšanās kļūt par misionāru neesot, taču viņš saprot, ka pašreizējā vecumā vēl grūti spriest, kā nākotnē varētu izvērsties dzīves ceļš. Pašlaik viņa interešu lokā ir eksaktie mācību priekšmeti un mūzika.

Filips pie  sintezatora,  Pēteris – ar basģitāru

Muzicēšana ieņem svarīgu lomu ģimenē. Jānis un Kristīne dzied Valdemārpils jauktajā korī “Akords”. Tas tiekot darīts ne tikai tāpēc, ka dziedāt patīk, bet arī tāpēc, lai būtu kāda saikne ar nekristīgo sabiedrību. Citādi sanāktu, ka nevienu ārpus JAM un draudzes viņi nepazītu un nebūtu nekādas saiknes ar citiem cilvēkiem. “Tur ir iespēja vienkārši būt draugos ar vietējiem cilvēkiem un atstāt iespaidu ar savu dzīvi,” paskaidro Jānis. Vēl viņš dzied “Talsu baptistu draudzes” korī. Kristīne ilgu laiku bijusi slavēšanas grupas vadītāja. Viņa skaisti dzied un spēlē ģitāru.

Vai misionāriem sanāk laiks atpūsties? Par ģimenes atpūtas brīžiem Jānis saka: “Brīvajā laikā vienkārši cenšamies atslēgties. Reizēm izskriet uz kādu kultūras pasākumu vai kopā paskatīties kādu filmu. Misijā esot, gadās arī kaut kur paceļot. Tad nu cenšamies pienākumus nedaudz apvienot ar tūrismu.”

Kristīne vēl atrod laiku orientēšanās sportam. Par šo savu aizraušanos viņa saka: “Man vienmēr ir patikuši izaicinājumi. Orientēšanās dod gan mentālo (prāta) izaicinājumu, gan iespēju izkustēties svaigā gaisā mežā. Protams, kad esmu prom no Latvijas kādā misijas braucienā, nesanāk. Bet, kad esmu Valdemārpilī, cenšos laiku rezervēt. Un – jā, kartes lasīšanas prasme un spēja orientēties palīdz neapjukt svešā vidē.”

Misijas Centrālāzijā laikā

Tikai lasot reālu gadījumu aprakstus, var tā īsti apjaust, ko misionāri dara, un uzzināt, ka viņu darbs mūsdienās ir ne mazāk nozīmīgs kā apustuļu laikā. Lai  citi to labāk varētu saprast, ļoti nepieciešamas grāmatas, kurās vērtīgā un interesantā pieredze būtu apkopota. Kristīne pieļauj, ka ar laiku viņa tādu grāmatu varētu uzrakstīt. “Daļa no mana bakalaura darba bija aprakstīt “JAM Latvija” sākumu. Fakti ir pierakstīti, gan jau kādreiz tie kļūs arī par grāmatu,“ cerību pauž Kristīne. To no visas sirds novēlam!