Rasas Zālītes pieredze: Dieva tuvumā Bolīvijas džungļos

Sveicināti! Esmu Rasa. Man ļoti patīk rakstīt. Rakstīšana man ir kā nomierinošs balzams manai satrauktajai (bieži vien nepacietīgajai) sirdij. Šobrīd mana sirds gavilē, jo man ir iespēja dalīties ar tevi, Tuvuma.lv lasītāj.  Esmu satraukta, jo šis ir mans pirmais publiskais raksts. Iepriekš esmu rakstījusi tīmekļa dienasgrāmatu, bet tā vairs nav pieejama. Pirms ļauju tev lasīt, gribu uzrakstīt pāris ievadvārdu, jo turpmākais ir izvilkums no manām piezīmēm, kas tapušas Rinkonā, Bolīvijas džungļos. Rinkona ir latviešu baptistu dibināta misija Bolīvijā. Tur atrodas kristīga skola, kur 2014. gadā pavadīju nepilnus astoņus mēnešus. Ierodoties misijā, man tika uzticēta jaunāko zēnu (1.–6. klase) internāta uzraudzīšana. Biju “mamma” 21 zēnam vecumā no 6 līdz 14 gadiem. Darbs bija ļoti atbildīgs. Bija daudz izaicinājumu, viens no lielākajiem – nepieciešamība ātri iemācīties spāņu valodu, lai varētu sarunāties ar bērniem un viņu vecākiem. Tur pavadītais laiks bija ļoti svētīgs. Esot Bolīvijas džungļos, vairāk nekā jebkur citur sajutu Dieva tuvumu. Tur man nebija piekļuves internetam, sarunām ar draugiem. Biju es, mani puikas un Dievs. Atrodoties tik tālu prom no mājām, visbiežāk brīvajos brīžos domās ciemojos tieši tur. Tādēļ šoreiz ne tik daudz par manu toreizējo eksotisko mītnes zemi un tās iespaidiem, bet par man tuvajiem cilvēkiem, arī par mani, kāda biju, esmu un kāda gribētu būt. Šobrīd Bolīvijas puikas un Rinkonas misija ir vairs tikai skaisti piepildīts sapnis. Tagad savu laiku vadu Ventspilī. Turpinu rakstīt. Bet nu neliels ieskats Rinkonas rosinātajās pārdomās.

Tavā tuvumā

Svētdiena. Mana brīvdiena. Pēc vakarējās cīņas ar puikām iestājies atslābums. Aiz loga pakšķ lietus lāses.  Aizdomājos par mammu (tobrīd  mana mamma vēl bija, bet 2015. gada jūnijā viņa nomira). Kā būtu, ja viņai uzrakstītu vēstuli? Kādiem vārdiem  to iesāktu? Domās nāca: mammu, es tevi ļoti mīlu! Tomēr tajā pašā laikā uz tevi dusmojos. Gribu savu skaisto mammu, to mammu, kura fotogrāfijā divdesmitgadīga stāv blakus māšelei – mirdzošām acīm, cirtainiem matiem, vieglumu sejā un smaidu, kas saka – pie manām kājām ir visa pasaule!

Rasas mamma

Mani kaitina draugu vieglums un brīvība, viņu komentāri par manām skumjām, manu nopietnību. Dievs daudz no tā visa jau paņēmis savās rokās. Daudz sāpju, atmiņu, pārinodarījumu burtiski aizslaucīti prom no manas sirds un prāta. Es vairs neesmu tā Rasa, kāda biju 17 gadu vecumā. Dievs paņēmis manu salauzto sirdi un pa gabaliņam vien atkal salicis kopā. Sirds mācās no jauna mīlēt, uzticēties un DOT. Dot, neko negaidot atpakaļ. Man tagad ļoti gribas savējiem uzdāvināt šo brīvību, mīlestību, cerību, kas mājo manī, ko es ik dienas drīkstu neierobežoti baudīt.

Negribu, lai, kādu rītu pamostoties, secinātu, ka ir par vēlu. Kad manis vairs nav, kad esmu zaudējusi spēju runāt, vai kad vairs nav otra cilvēka (mammas), ar kuru visā tik ļoti gribētu dalīties. (Man tas izdevās, jo 2015. gadā pirms aiziešanas mūžībā mammīte bija pie manis Ventspilī nepilnus divus mēnešus.)

Lai gan, rakstot šos vārdus, acīs ir asaras, manī ir miers, prieks un mīlestība.

Ja skatās pēc sabiedrībā pieņemtajiem standartiem, man nekā nav. Nav labi apmaksāta darba, mantas (mājas, mašīnas utt.), iekrājumu, bet ir iekšējs gandarījums un piepildījums, kā arī apziņa, ka esmu tur, kur man jābūt, un daru to, kas piepilda katru manu esības mirkli.

Man ir patiesi draugi, kuri mani mīl un pieņem, man ir ģimene, jumts

Rasa Bolīvijā ar meitenēm no internātskolas.

virs galvas, ēdiens un apģērbs, man ir tīra vide un iespēja ik dienas sevi iepazīt un ar Dievpalīgu slīpēt garīgās, emocionālās un fiziskās nepilnības. Esmu vesela un būtībā man nekā netrūkst. Esmu laimīga, bet mana sirds sažņaudzas par tiem maniem mīļajiem, kuri nav laimīgi, ir atkarību saistīti, ilgojas pēc tik vienkāršas un pašsaprotamas lietas – būt pieņemtiem un mīlētiem.

Manuprāt, mēs (vismaz es noteikti) visi ilgojamies pēc patiesām jūtām. Gan tajā, kā citi izturas pret mums, gan tajā, kādi mēs paši gribētu būt – īsti, bez maskām, nebaidoties būt ievainojamiem, šad un tad kļūdīties, ne vienmēr visu zināt vai spēt sniegt pareizās atbildes, bez prasmes  aizpildīt neveiklas klusuma pauzes (klusums reizēm ir tik foršs, un ir tik jauki būt klusumā un baudīt otra tuvumu), neizlikties par to, kas neesam, raudāt, kad jūtamies vāji un ievainojami, smieties un priecāties, kad mūsos ir prieks un to līdzdalīt, lūgt padomu, kad esam apjukuši, atzīt savas nepilnības un ik dienas darīt kaut ko, kas mūs padara sirsnīgākus, mīlošākus, pacietīgākus, lēnprātīgākus, devīgākus, saprotošākus, disciplinētākus …

Es neesmu perfekta, bet jau kopš bērnības ar visu savu būtību ilgojos pēc tā, kurš ir perfekts, kurš mani mīl un pieņem tādu, kāda esmu un kura priekšā varu noņemt masku, būt patiesa un ievainojama – tāda, kura šad un tad paskumst un dažkārt izplūst gan miesās, gan slinkumā.

Rasa bērnībā

Tomēr šī Kāda tuvums liek vēlēties mainīties, liek gribēt būt labākai, līdzināties Viņam, augt un veidoties par cilvēku, kura klātbūtnē citi var justies mierīgi, mīlēti un drošībā.

Viņa tuvums man dod spēku mainīties. Viņa beznosacījuma mīlestība liek plašāk atvērt rokas un sirdi, kā arī būt par šīs Viņa lielās mīlestības mazo atblāzmu nomāktības, steigas, rūpju un atbildības pārņemtajā pasaulē.

Mana dvēsele šobrīd ir izlikta kā uz plaukstas. Tā trīs aukstajā dienvidu vējā (Bolīvija ir zem ekvatora un ziemeļu vējš ir siltais, bet dienvidu – aukstais vējš), kas šobrīd ciemojas Rinkonā, bet tā nebaidās, jo zina, ka to savās rokās tur visa Iesākums un Gals, visa Radītājs un Tas, kurš mīl mani un Tevi – Dievs!

Zīmējumi ūdens rezervuārā: Rinkonas jaguārs un attēlota cerība uz Dievu.