Trīs iemesli, kāpēc trampisms neveicina mierpilnu dzīvi. Inetas Lansdovnes viedoklis


158
Iesākumā atruna – šis raksts par Donalda Trampa personību ir mans, Tuvumā.lv autores, personīgais komentārs. Tev, Tuvumā.lv lasītāj, iespējams, rodas jautājums, kāpēc starpkonfesionālam kristīgam medijam vajadzētu raisīt diskusijas par Donalda Trampa atbilstību vai neatbilstību ASV prezidenta amatam, gudrību vai muļķību, godīgumu vai negodīgumu, pazemību vai augstprātību, ģenialitāti vai idiotismu, utt.?  Tuvumā.lv mērķi ir kristīga dzīvesveida izpēte un domu apmaiņas veicināšana, arī pretēju viedokļu uzklausīšana un cieņa pret dažādiem teoloģiskiem un politiskiem uzskatiem, tāpēc es nolēmu paanalizēt D. Trampa politisko darbību un iemeslus, kāpēc,  manuprāt, tā neveicina mierpilnu dzīvesveidu. Mans viedoklis ir veidojies, pamatojoties uz novērojumiem un pārdomām pusotra gada garumā.
Foto: ugchristiannews.com

Donalds Tramps pozicionē sevi kā kristieti un kā kristīgu vērtību aizstāvi. Viņam ir garīgi padomdevēji, Baltajā Namā notiek Bībeles studijas, regulāras lūgšanas un daudzi pazīstami kristīgi vadītāji atbalstīja tieši Trampu kā vadītāju, kuru izvirzījis pats Dievs. Izskanēja dažādi “bībeliski” salīdzinājumi par Trampa īpašo misiju. Tāpēc ASV vēstniecības pārcelšanai no Telavivas uz Jeruzālemi bija ļoti svarīga simboliska, pat eshatoloģiska (saistībā ar mācību par pasaules galu – red.)nozīme daudzu kristiešu acīs.

Lielākā daļa manu draugu un paziņu Amerikā ir kristieši no dažādām draudzēm, pārsvarā “evaņģelikāļi” (pie kuriem pieskaitu arī sevi). Kāpēc miljoniem tā dēvēto evaņģelikāļu atbalstīja un turpina atbalstīt Trampu? Mana raksta mērķis nav atbilde uz šo konkrēto un bieži uzdoto jautājumu, jo pat pavirša Google meklēšana ‘izmetīs’ rakstus, socioloģisku aptauju rezultātus un komentārus par tēmu. Šoreiz vēlos izcelt  trīs aspektus, kuros saredzu vislielākās problēmas un dziļākās pretrunas tieši kristīga dzīvesveida kontekstā: – Trampa attieksme pret faktu patiesumu; baiļu veicināšana un starptautisko attiecību bojāšana.

Iesākumā vēl vēlos piebilst, ka mans vīrs, būdams amerikānis, ir pieradis, ka viņam Latvijā un citur jautā par ASV politiku, izsaka kritiku un visu, ko domā par tiem tur ‘amerikāņiem’. Skaidrs, ka ASV ir lielvalsts, kas neatstāj vienaldzīgu, jo vairāk nekā pusgadsimtu bijusi ietekmīgākā un spēcīgākā. Kritizēta, kad rīkojas uz pasaules skatuves, un kritizēta, ja nerīkojas.

Savukārt es esmu pieradusi, ka daudzi amerikāņi man jautā, ko par viņu valsts ārpolitiku domā Latvijā. Vai konkrētāk, ko domāju es. Un, atgriežoties Latvijā, draugi un paziņas grib zināt, ko redzēju un dzirdēju otrpus okeānam. Vārdu sakot, ko runā uz ielas, mājās, kafejnīcās… Pēdējā gada laikā visi jautājumi saplūduši vienā: “Ko tu domā par Donaldu Trampu?”  Amerikāņi, kuri saprot, ka arī Latviju ietekmē ASV politika, vēlas zināt latvietes domas. Tie, kuri mani pazīst kā kristieti un brīvprātīgo misijas darbā, vēlas zināt Latvijas kristiešu domas.

Foto: politico.com

Jā, arī Latvijā kristieši domā un runā par Trampu. Un domas dalās. Reizēm tikpat spēcīgi, asi un dedzīgi kā pašā Amerikā, un argumenti ir ļoti līdzīgi gan ASV, gan Latvijā. Izrādās, ka pilsonībai un dzīvesvietai šoreiz nav nozīmes. Ja ir interese par politiku, kristieši Latvijā vai nu atbalstīs Trampa idejas (šeit es strīdētos, vai viņam pašam vispār ir savas idejas) un aicinās vietējos politiķus ņemt piemēru, vai arī noraidīs kā vissliktāko demokrātiskas valsts vadītāja piemēru, kādu vien var iedomāties. Pēc ASV prezidenta vēlēšanām rakstīju savā iknedēļas blogā, ka visa pasaule “piedalās” ASV prezidenta vēlēšanās. Arī Tuvumā.lv tika publicēts raksts ar dažādiem Latvijas kristiešu viedokļiem. Manas (ne pārāk garās) dzīves laikā

neatceros nevienu citu ASV prezidentu, kurš tiktu vērtēts tik pretrunīgi.

Ir pagājis pusotrs gads, bet vai kaut kas būtiski mainījies? Iepriekšējā gadā Amerikā piedzīvoju, ka daudzi satiktie gribēja izteikties par Trampu. Visbiežāk, lai nolaistu dusmu tvaiku vai pasteigtos uzslavēt. Šogad pārsvarā dzirdu frāzes: “Esmu noguris no tā visa!” “Es vairs ziņas nelasu un neskatos TV!” “Tramps ir traks!” “Mediji katru dienu analizē Trampa tvītus. Cik tad var!” “Kristiešiem jāturpina aizlūgt par savu prezidentu!” “Tas nav mans prezidents!” Trampa kritizētāji un atbalstītāji pārsvarā nav mainījuši savas pozīcijas, varbūt vienīgi vēl dziļāk ‘ierakumos’. Savukārt citi, kuri agrāk bija neitrāli vai klusēja, beidzot izveidojuši savu personīgo viedokli.

Kas rada dziļo šķelšanos, un kādi ir galvenie argumenti pretējās nometnēs?

1) Patiesība jeb faktu noniecināšana

Kā zināms, viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu sabiedrībā ir “objektīvi” informācijas avoti, jo informācijas telpa tiek pamatīgi saduļķota. Personīgā pieredze liecina, ka tu sāc ar kādu cilvēku diskutēt par pretrunīgu tēmu, un viens no pirmajiem jautājumiem ir par medijiem. Ko tu lasi? Kas ir tavi avoti? Te saruna bieži vien iesprūst, un dialogs apstājas pat neiesācies. Tu lasi un klausies tos kreisos? Liberālis, vai?  Un tu lasi un klausies tos labējos? Fundamentālists vai sazvērestības teoriju piekritējs?

Latvijā mēs dzīvojam uz robežas starp divām ļoti dažādām informācijas telpām. Taču amerikāņi nav piedzīvojuši tik polarizētu sabiedrību,  ieskaitot medijus, un tas ir radījis pamatīgu apjukumu un neuzticēšanos. Liela daļa manu kristiešu draugu ASV neskatās TV ziņu kanālus un nelasa avīzes, taču uzticas dažādiem portāliem, blogiem un mājas lapām internetā. Un, manuprāt, Donalds Tramps ir viens no lielākajiem saduļķotājiem. Nemitīgi atkārtojot frāzi par “viltus ziņām”, par mediju nelietīgumu un melīgumu, viņš (apzināti vai neapzināti) grauj vienu no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem – brīvo presi. Viņaprāt, visi žurnālisti, kuri kritizē, ir viltus ziņotāji un nelabvēļi, bet visi atbalstītāji ir īstie Amerikas patrioti, turklāt strādā vienā TV kanālā – Fox News.

Stājoties prezidenta amatā, Tramps solīja, ka centīšoties vienot un samierināt Amerikas sašķelto sabiedrību. Taču praksē viņš dara tieši pretējo. Nemitīgi tiek pretstatīta ‘tauta’ un ‘mediji’. Arī ar izteikumiem, ka viņam nelabvēlīgie mediji ir “tautas ienaidnieki”. Pretējie viedokļi netiek uzklausīti, kritiķi tiek izsmieti, žurnālisti tiek publiski pazemoti. Tik nepieklājīgas un augstprātīgas preses konferences Rietumu sabiedrībā reti kur atrast. Mēs, eiropieši, karsti diskutējam par K. Junkeru, vai viņš ir dzēris, vai nav dzēris. Taču ASV prezidents Donalds Tramps skaidrā prātā preses konferencēs uzvedas tik rupji, impulsīvi un neapdomāti, ka nevilšus rodas doma – vai viņš vispār domā, ko runā?

Daudzi žurnālisti, ekonomisti, politologi, analītiķi, vienkāršie pilsoņi to vien dara, kā atzīmē un skaita prezidenta Trampa melus vai puspatiesības. Gada, mēneša, nedēļas, dienas vai pat vienas runas laikā. Vidusmēra interesents (tāds, kā es) vairs nespēj šim sarakstam izsekot, turklāt tas nemitīgi tiek papildināts.

Komunikācijā ar sabiedrību, medijiem, valdību, utt., Tramps ir nolaidis “melu latiņu” līdz pašai zemei.

Piemēram, viens no plašāk apspriestiem neseniem notikumiem pasaulē bija ASV un Krievijas prezidentu tikšanās Helsinkos. Pati tikšanās, Donalda Trampa un Vladimira Putina ilgā saruna divatā (aiz slēgtām durvīm un vienīgi tulku klātbūtnē), sekojošā preses konference un vēlākie paziņojumi izraisīja pamatīgu viļņošanos gan ASV, gan Eiropā. Šo vasaru pavadu Atlantijas okeāna otrā pusē, t.i., ASV, kur valdošo iekšpolitisko vētru notikumi Helsinkos tikai pastiprināja. Vislielāko sašutumu un nosodījumu izraisīja Trampa atbilde uz žurnālista jautājumu, vai Krievijas valdība ir mēģinājusi ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā. Neskatoties uz ASV drošības dienestu analīzi, FIB secinājumiem, publiskoto informāciju un Krievijas pilsoņiem izvirzītām apsūdzībām, Tramps atbildēja, ka neredzot iemeslu, kāpēc Krievijai būtu bijis vajadzīgs iejaukties. Tā kā Putins tādas apsūdzības esot noliedzis, ASV prezidents vairāk ticot Krievijas prezidentam.

Lielai daļai manu amerikāņu draugu un paziņu tas izraisīja vēl lielāku neuzticību Trampam kā prezidentam. Milzīgs šoks par to, ka valsts vadītājs vairāk uzticas savam, kā viņš pats sauc, “sāncensim”, nekā ASV izlūkdienestiem.

 

2) Baiļu veicināšana

Bailes un fobijas ir spēcīgas lietas. Reizē neaptverami un bēdīgi, cik bailīgi var būt daudzi izglītoti amerikāņi, kuri it kā interesējas par ārpasauli. Daudziem vienīgā drošā vieta ir Amerika, vēl drošāk ir savā štatā un vēl drošāk ir savās mājās. Protams, vēl drošāk, ja mājās ir ierocis. Vēl bēdīgāk, ja kristieši ir tikpat nobijušies no visādām “iespējamām” briesmām. Nevar nedomāt par to, cik bieži Jēzus teica vārdus: “Nebaidieties!”

Trampa retorikā bailes jeb precīzāk to uzkurināšana ir viens no iecienītākajiem paņēmieniem. Es biju viena no tiem, kuri sēdēja pie TV ekrāna un tiešraidē skatījās ASV prezidenta inaugurācijas runu 2017. gada janvārī. Ja man nebūtu labāks priekšstats par Ameriku, pēc šīs runas domātu, ka visa valsts ir viens liels geto, kur valda bezdarbs, aizslēgtas rūpnīcas kā kapsētas, korumpētā valdība kā “purvs” un pa ielām klejo bandas. Tramps raksturoja Ameriku kā “sagrautu” valsti (American carniage).

Gan priekšvēlēšanu kampaņas, gan prezidentūras laikā amerikāņiem tiek skaidrots, kas tieši vainojams šajā “grautiņā” – meksikāņi (galvenie bandīti), musulmaņi (visaizdomīgākie), teroristi (visās malās), Ķīna (visviltīgākā), tagad izradās arī Kanāda (visliekulīgākā) un Eiropas Savienība (visnepateicīgākā).  Skaidrs, ka no šīs briesmīgās pasaules labāk turēties pa gabalu vai uzcelt augstākas un biezākas sienas.

Un bailīgajiem šī retorika ir tuva sirdij, jo apstiprina bailes, bet piedāvā cerību vienā cilvēkā.

Jo neuztraucieties, Tramps “vienīgais var Ameriku salabot” un glābt!

3) Starptautisko attiecību bojāšana

Nav nepieciešama augstākā izglītība politikas zinātnē vai starptautiskajās attiecībās, lai saprastu, ka tāds apjukums un haoss ASV ārpolitikā nav pieredzēts. Un pasaulei galva griežas, mēģinot izsekot virpulim. Daudzi eksperti saka, ka Trampa ārpolitikas vienkārši nav, ir tikai pašslavētā intuīcija, spēka izmantošana, iebaidīšana un kaulēšanās. Ne velti žurnāls “The Economist” salīdzināja Donaldu Trampu ar nojaukšanas jeb demolēšanas bumbu, kas ar sajūsmu jauc nost grūti veidoto līdzšinējo kārtību, principus un sadarbību. Neticu, ka arī visdedzīgākie atbalstītāji, kuri tajā visā saredz ģeniālus gājienus, nav reizēm nobažījušies.

Jau trīs gadus rakstu blogu, kas veltīts miera veicināšanas un izlīguma tēmām. Tāpēc vislielāko problēmu saskatu tieši Trampa izteikumos, lēmumos un attieksmē pret citām valstīm. Piemēram, galvenos sabiedrotos un tirdzniecības partnerus – Kanādu un Eiropas Savienības valstis – Tramps nicinošā balsī sauc par “tā sauktajiem draugiem”.Viņaprāt, šīs demokrātiskās un attīstītās valstis nav nekādi draugi un sabiedrotie, bet liekēži, kuri ir iedzīvojušies uz Amerikas rēķina. Publiskā mītiņā Fargo pilsētā, Ziemeļdakotas štatā ASV prezidents stāstīja pūlim, ka “Eiropas Savienība ir izveidota, lai tikai izmantotu ASV”. Ka Kanādas premjers esot žēlojies, ka “mēs taču kopā cīnījāmies” divos pasaules karos, taču tagad Kanāda nav nekāds draugs, jo negodīgi tirgojoties.

Arī šajā jautājumā šokējošu izteikumu saraksts ir pārāk garš. Nemaz nerunājot par nicinošo attieksmi pret starptautiskām organizācijām un līgumiem. Kopsavilkums būtu tāds, ka ASV līdz šim tikusi visas pasaules (it sevišķi NATO un ES) izmantota un iedzīta parādos. Visi ir iedzīvojušies un kļuvuši bagāti uz ASV rēķina, un tagad tam tiks pielikts punkts. ASV sākšot pa īstam mēroties un kaulēties! Trampa loģikā ir viena pieeja – Amerikai ir jāuzvar, un pārējiem ir jāzaudē (win/lose).

Nav redzama ideja par kopējo labumu, kur visi ir ieguvēji (win/win).

Trampa atbalstītājiem patīk lozungs “Amerika pirmajā vietā” (America First), jo, viņuprāt, Trampam vissvarīgākās ir nacionālās intereses. Savukārt kritiķi tur saredz tāda nacionālisma pazīmes, kas saka, ka tikai viens var būt pirmais, bet pārējie būs otrie, trešie, ceturtie…

Pēc Trampa vārdiem, Ziemeļkoreja varot tikt pilnībā iznīcināta. Ja Irāna vēl draudēšot, piedzīvošot tādas sekas, kādas vēsturē reti kad piedzīvotas. Un kāpēc aizstāvēt NATO dalībvalsti Melnkalni, kur dzīvo tāda agresīva tauta, kas viena pati varētu izraisīt nākamo pasaules karu.

Lūk, tāds būtu mans īsais pretenziju saraksts. Es tiešām gribētu būt “muša uz sienas” Baltajā namā un dzirdēt, kas tiek mācīts un runāts tajās Bībeles studijās un par ko tiek aizlūgts. Vai tiešām mēs varam kļūt tik akli pret aizspriedumiem, ienaida kurināšanu, egoismu, iedomību, rupjību un, atļaušos teikt vēl spēcīgāk, vienkāršu muļķību? (Lietoju šo vārdu ļoti negribīgi, jo pats Tramps bieži lieto vārdus “stulbs” un “muļķis”, lai kritizētu opozīciju, iepriekšējos prezidentus, ASV valdību, citas valstis… vārdu sakot, pirms viņa prezidentūras amerikāņi bijuši pilnīgi “muļķi”.

Rakstot šo komentāru, es apzināti neizmantoju citātus no Bībeles. Visi, kuri ir to lasījuši, it sevišķi Jauno Derību, varēs bez ilgas domāšanas atrast vajadzīgos piemērus visam, ko vēlējos uzsvērt. Un pieņemu, ka arī tie, kuri Bībeli nav lasījuši, neuzskata sevi par kristiešiem, taču ir izveidojuši zināmu priekšstatu par Jēzus Kristus dzīvi un mācību, zinās teikt, kas neatbilst kristīgam dzīvesveidam. Cilvēkiem ārpus baznīcas ir pat zināma priekšrocība šajā jomā, jo viņiem ir lielāka imunitāte pret kristīgām klišejām.

Dieva valstībā nav vietas tādai varas un spēka hierarhijai, kā mums stāsta Donalds Tramps.

Un pasaule nav tāda briesmīga, mežonīga vieta, kur no visa ir jābaidās un nekam nevar uzticēties, kur visiem ir jāsacenšas un tikai stiprais izdzīvos. Tāda nākotnes vīzija absolūti neatbilst manai izpratnei par Jēzus Kristus un viņa sekotāju idejām, mērķiem un dzīvesveidu.