Skolotājas [no Latvijas] un miera meklējumi misijas laukos [Indijā un Indonēzijā]

19. gadsimta beigās sievietes misionāres no Latvijas varēja kalpot misijā kā skolotājas un līdz ar to bija iesaistītas Evaņģēlija sludināšanā saviem skolas bērniem un viņu vecākiem.* Šajā rakstā sīkāk tiek pētītas galvenokārt divas misijas skolotājas no Vidzemes – Hildegarde Procela no Jaunmārupes un Auguste Vietnieka no Viļķenes.

[..] Šajā laikā Krievijas impērijas rietumu daļā dominēja vācbaltiešu vadītā luterāņu baznīca un sievietēm bija ļoti maz iespēju iesaistīties draudzes kalpošanā. Misionāra darbs līdz ar to deva iespēju tā laika Latvijas teritorijā esošajām sievietēm atsaukties Dieva aicinājumam un iesaistīties kalpošanā. [..] Kopumā luterāņu baznīca Latvijas teritorijā uz dažādiem misijas laukiem laikā no 1896. līdz 1940. gadam spēja nosūtīt deviņas sievietes misionāres. Lielākā daļa no viņām strādāja par skolotājām. [..]

Skolotājas no Latvijas teritorijas

Hildegarde Procela ir otrajā rindā pirmā no labās. Foto: Leipcigas misijas foto arhīvs (Foto Arhiv Evangelisch-Lutherisches Misisonswerk Leipzig).

Hildegarde Procela (1869–1948) bija misijas skolotāja Tamilnādas pavalstī Indijā. 1886. gadā Procela pabeidza augstāko meiteņu ģimnāziju Rīgā ar tiesībām strādāt par skolotāju. Pēc tam viņa strādāja par mājskolotāju dažādās vietās Krievijas dienvidos. Viņa nesaņēma kādu ļoti īpašu aicinājumu misijā, bet stiprināja sevi kristīgajā ticībā un 1896. gada sākumā pieteicās Leipcigas misijas biedrībā (LMB). 1896. gada septembrī nosūtīta strādāt par skolotāju tamilu misijā Austrumindijā, kur strādāja Madurajā (Madura, tagad Madurai) un Koimbaturā (Coimbatore) līdz 1903. gadam, kad devās
atvaļinājumā uz Eiropu. Otrais misijas posms norisinājās Majaveramā (Mayaveram) no 1905. līdz 1908. gadam, kad veselības dēļ misiju vajadzēja pārtraukt un atgriezties Eiropā. Esot Indijā, sākotnēji laiks tika vadīts, mācoties tamilu valodu un strādājot internātskolā (Kostschule). Vēlāk Procela vadīja šo skolu Madurajā. Otrajā kalpošanas laikā viņa nodibināja meiteņu skolas Tiruvilandurā, Kornatā un pašā Majaveramā. Tāpat Procela vadīja zenanu misiju indiešu sievietēm un mācīja Bībeles sievas – indiešu sievietes, kas pēc apmācības veica evaņģelizāciju.

Hildegarde sēž pa kreisi. Leipcigas misijas foto arhīvs (Foto Arhiv Evangelisch-Lutherisches Misisonswerk Leipzig)

Auguste Vietnieka (1873–?) bija misijas skolotāja Tobā, Sumatras salā Indonēzijā. Vietnieka mācījās arodskolā Rīgā, taču 1894. gadā, papildus mācoties, nokārtoja eksāmenu, lai iegūtu mājskolotājas tiesības. Līdzīgi kā Procela, strādāja par mājskolotāju dažādās vietās Krievijas dienvidos. Vietnieka vēlējās kalpot Dievam un 1898. gadā no mācītāja Johannesa Albera (Johannes Alber) saņēma aicinājumu doties ārmisijā.
1899. gadā Vietnieka pieteicās Barmenes / Reinas misijas biedrībā (B/RMB) un devās misijas darbā uz Sumatras salu. Sākotnēji strādāja kā skolotāja Laguboti (tagad Lagoeboti) internātskolā. 1902. gadā tika sūtīta uz Pangaloanu (Pangaloan), lai uzsāktu jaunu skolu zēniem un meitenēm. Kaut arī darbs viņas uzskatā bija veiksmīgs un skola tika uzsākta, tomēr viņas tiešais priekšnieks misijas vadītājs Gotfrīds Simons (Gottfried
Simon) uzskatīja Vietnieku par pārāk neatkarīgu un atsauca viņu atpakaļ uz Laguboti 1903. gadā, kur viņa strādāja vairākās skolās līdz 1910. gadam. Pēc tam kad norvēģiete Tūra Vedele-Jarlsberga (Thora Wedel Jarlsberg) saslima ar malāriju un bija spiesta atgriezties Eiropā, Vietnieka pārņēma viņas kalpošanu. Līdz ar to bija jāatliek sāktais darbs jaunu skolu veidošanā Laguboti apkārtnē. 1910. gadā Vietnieka atgriezās Eiropā
atvaļinājumā un juta, ka Dievs viņu aicina kalpot Dienvidkrievijā. Pēdējā pieejamā informācija ir vēstule 1912. gadā, kur viņa norāda, ka dosies strādāt reālskolā Pleskavas reģionā. Viņas nāves gads un vieta nav zināmi.

Miera meklējumi misijas laukos [..]

Abas skolotājas savā darbā centās parādīt un mācīt Dieva mīlestību un mieru bērniem, kurus viņas mācīja, un viņu vecākiem. Viņu vēstules arī parāda, cik svarīgs bija miers un saticība misionāru savstarpējās attiecībās.
Domājot par šīm misijas skolotājām, ir jāsaprot, ka galvenais fiziskā miera konteksts, protams, ir koloniālais konteksts. Misionāri 19. gadsimtā devās uz vietām, kas parasti bija Rietumu koloniālās varas pakļautībā. Indijai tie bija briti, Sumatrai – holandieši. Taču laikā, kad šīs abas misionāres kalpoja, koloniālie kari jau bija beigušies un atbrīvošanās kari nebija sākušies, līdz ar to šīs skolotājas nebija tieši iesaistītas karos, koloniālajos vai kādos citos. Līdz ar to Procelas un Vietniekas gadījumā miers drīzāk ir kā dvēseles un gara stāvoklis, nevis kara pretstats.

Miers ar Dievu

Ļoti būtiska daļa misijas kalpošanā un vispār abu skolotāju dzīvē ir attiecībām ar Dievu. Tā kā Vietnieka jau četrpadsmit gadu vecumā kļuva par bāreni un mātes slimības laikā bija nevērīgi izturējusies un nebija parādījusi vajadzīgo mīlestību, vēlāk Vietnieka savā sirdī sajuta smagu nastu. Tikai dievkalpojuma laikā viņa varēja saņemt mierinājumu no Dieva, taču arī tad vēl līdz galam nespēja noticēt, ka Dievs viņu mīl. Iesvētības 1891. gadā sniedza mierinājumu, un viņa vēlējās kalpot Dievam.
Vietniekai īpašs bija laiks, strādājot par skolotāju Krievijas dienvidos, vispirms Volgas kolonijā Betingerā (Bettinger). Viņa rakstīja:

“Es tur iemācījos patverties tikai pie Dieva, nevis pie cilvēkiem.

Šajā laikā man tika dota liela svētība no dievkalpojuma, ko mācītājs Hēršelmans (Christfried Otto Hörschelmann) noturēja nabadzīgajā neizrotātajā baznīcā.” Vēlāk pagrieziena punkts viņas dzīvē bija satikt mācītāju Alberu. Viņa vadībā Vietnieka spēja ieraudzīt, ka var kalpot Dievam, būdama skolotāja, iepazina Dieva vārdu un tādējādi ieguva mieru.
No mācītāja Albera Vietnieka uzzināja par lielajām vajadzībām misijas laukā.
Sākotnēji viņa sirdī loloja vēlmi kļūt par skolotāju Sibīrijā ieslodzīto bērniem, taču vēlāk viņa uzzināja par ārmisiju un saprata, ka tā ir Dieva griba, lai pieteiktos Barmenes / Reinas misijā un dotos uz Sumatru. Kaut arī 1899. gadā vēl nezināja, kā veiksies misijā, viņa ilgojās redzēt Dieva aizgādību.

Līdzīgi rakstīja arī Procela, norādot, ka viņa ieguva mīlestību pret misiju un tad cerēja, ka viņa pati varēs doties misijas darbā, tādējādi piepildot lūgšanas, ko viņa bija lūgusi, strādājot par skolotāju Pievolgā. Ar ilgošanos vairākus gadus viņa bija gaidījusi, līdz 1896. gadā radās iespēja doties misijā, un tas nesa lielu svētību viņas iekšējam cilvēkam.
Misionāres norādīja, ka miers ar Dievu bija redzams, kad bija apmierinātība ar kalpošanu, jo kalpošana bija Dieva dota. Procela to vispirms jau piedzīvoja Leipcigā, sagatavošanās procesā. Viņa rakstīja: “Jā, jaukajā misijas mājā es vienmēr varēju būt tik brīva un atvērta, jautāt un pateikt, ko vēlos, un vienmēr bija sajūta, ka mani saprot pareizi, un tas bija tik jauki!”
Taču misijā ne vienmēr bija viegli. Procela norādīja, ka 1903. gadā misija Koimbaturā bija sliktā stāvoklī un viņa cieta līdzi šajā situācijā. Viņa rakstīja: “Arī es par to raudāju un pēc tam izlēju savu sirdi Dievam, kurš to mierināja un stiprināja.” 1908. gada Ziemsvētkos, zinot, ka veselības dēļ būs jābeidz kalpošana Indijā un jāatgriežas Eiropā, Procela tomēr pārdomā svētku vēsti, ka Dievs ir brīnišķais padoma devējs un miera lielskungs, citējot Jesajas grāmatu. Pat ja tajā laikā viņa bija bez padoma un spēka, tomēr saņēma mierinājumu no Dieva.
Par līdzīgām izjūtām rakstīja arī Vietnieka. 1909. gadā viņa juta, ka spēki iet mazumā, ka viņa ir nogurusi fiziski un arī garīgi un viņai ir nepieciešams atvaļinājums. Tomēr tajā pašā laikā Vietnieka atzina, ka kalpošana viņai sagādā prieku un veldzi.
Līdz ar to ir iespējams secināt, ka miers ar Dievu, sajūta, ka tiek darīts Dieva darbs, bija ļoti būtisks misijas darba un dzīves elements. Nākamā ļoti svarīgā joma, kas atklājas skolotāju vēstulēs, ir attiecības un miers ar citiem misionāriem.

Miers ar citiem misionāriem

Leipcigas misijas vadība saprata – lai misijas laukā darbinieki būtu efektīvi, viņiem savā starpā ir jātur miers un jābūt cieņpilnās attiecībās. Norādījumi veikt uzticēto darbu ar mīlestību un izturēties ar mieru pret citiem darbiniekiem ir rakstīti Procelas misijas nosūtījuma dokumentā. Ļoti līdzīgs teksts par mieru ar visiem ir arī citas Leipcigas misijas misionārei no Latvijas Emmai Elizabetei Zēzemanei (Emma Elisabeth Seesemann), kura strādāja Vācu Austrumāfrikā (tagad Tanzānija).
Nosūtījuma vēstules un arī instrukcijas Vietniekai pirms darba uzsākšanas diemžēl aizskar arī ar dzimumu saistītus aizspriedumus. Misijas skolotājām tiek dots uzdevums pakļauties un paklausīt vadībai, kas vienmēr bija vīrieši. Procelai tiek norādīts “pazemīgi pakļauties saviem priekšniekiem”. Spriežot pēc arhīvu materiāliem, Procelai tas nesagādāja lielas grūtības. Vietnieka toties piedzīvoja krīzi, kas gandrīz izbeidza viņas misijas darbu. 1902. gada februārī Vietnieku uz izmēģinājuma pamata norīkoja Pangaloanā (Pangaloan), bet galīgais lēmums tika pieņemts tikai vēlāk, līdz ar to darbu
tur viņa uzsāka 11. martā. Misijas vadītājs Simons (Gottfried Simon, 1870–1951) lika atvērt meiteņu skolu. Pēc vairāku mēnešu cīņas Pangaloanā tomēr izveidojās skola, kurā nāca ap 30–40 meitenes un arī 30 zēni. Kaut arī, Vietniekas uzskatā, viņai skolas darbs Pangaloanā bija izdevies, pēc gada darbošanās izrādījās, ka viņa nebija sapratusi visus Simona norādījumus un nebija izrādījusi pietiekamu subordināciju. Atgriežoties Laguboti, Vietnieka rakstīja, ka brālis Simons viņu bija nosūtījis tikai eksperimenta dēļ un viņš neuztraucās par Vietniekas spējām strādāt, bet gan tikai par to, cik ļoti viņa
pakārtos sevi priekšnieka personai. Vietniekai bija ļoti sāpīgi to apzināties, un tajā brīdī viņa nebija mierā ne ar pārējiem kolēģiem, ne ar savu priekšnieku. Pēc šī notikuma Vietnieka tomēr spēja nomierināties un strādāt, tomēr viņa nepārstāja cīnīties par savām un citu māsu tiesībām.
[..]
Kopumā tomēr Procela ziņoja uz Leipcigu, ka viņa ir no sirds pateicīga un laimīga, ka var būt Indijā, ka viņai nav konfliktu ne ar vienu priekšnieku un  nav arī kolēģu neapmierinātības, viņa priecājas, ka var strādāt ar jaunu sparu. Pēc pusotra darbības gada Procela rakstīja, ka skolā misijas darbinieki labi darbojas, labi veic savus pienākumus.
Arī 1903. gadā, kad misijas darba apjoms palielinājās un tas Procelā radīja neapmierinātību, jo nebija laika un spēka visu izdarīt, tomēr viņa atzīmēja, ka viņa labi sadarbojas ar citiem Leipcigas misionāriem.
Misijas biedrības saprata, ka misionāriem obligāts kalpošanas nosacījums ir iemācīties vietējo valodu. Vietnieka pati neko neraksta par valodas apgūšanu, bet par to ziņo žurnāls igauņu valodā, ka viņa iemācījusies bataku valodu viena gada laikā. Procela norādīja, ka komunikācija ar tamiliem viņu valodā palīdzēja uzturēt mieru. Viņa jau pašā sākumā lietoja apgūtos vārdus, un tas ļāva sadraudzēties ar skolniecēm un viņu vecākiem.

Miers skolā ar skolēniem

Misijas skolotājām galvenais uzdevums bija mācīt vietējos bērnus. Galvenokārt viņas mācīja kristīgo izglītību jeb reliģijas stundas, taču mācīja arī vispārējo mācību programmu.
Vietnieka pēc aptuveni divu gadu darba sūtīja vēstuli, kurā aprakstīja savu darbu ar skolēniem, kā viņa cenšas mācīt Bībeles stundas un arī aritmētiku. Šī vēstule sniedz gan praktisku informāciju par to, kā norisinās mācību stundas, cik bērnu ierodas, kā arī par dienas un vakara skolu. Taču tajā pašā laikā var nolasīt, ka viņa mīl šos mazos bērnus un tiešām vēlas viņiem parādīt Jēzus mīlestību. Līdzīgi raksta Procela, ka viņu aizkustina prieks, ka ir Indijā un var mācīt reliģijas stundu mazajiem bērniem.
Procela sava darba sākumā dažkārt jutās kā audžumamma saviem skolas bērniem. Internātskolā viņai bija uzticēti trīsdesmit seši “audžubērni”, kaut gan viņas valodas prasmes vēl bija ļoti vājas, un bieži vajadzēja iztikt tikai ar smaidiem. Tomēr Procela juta, ka bērni ir priecīgi par “Missi-Ammah” būšanu kopā ar viņiem. [..]

Dažkārt skolas darbā norisinājās smieklīgi notikumi, kas sākumā radīja haosu, bet pēc tam ienesa mieru. Kādu vakaru, kad jau bija tumšs, Pangaloanas skolā bija dzirdami trokšņi aiz durvīm. Vietnieka domāja, tās ir kārtējās kavētājas, kā tas samērā bieži notika vakarskolā. Gan viņa pati, gan arī klasē esošās skolnieces bija gatavas izteikt pārmetumus kavētājām, bet izrādījās, ka tur bija divas kazas. Tā skolā bija smiekli un kazu dzenāšana. Pēc tam gan miers tika atgūts.
Kā jau skolā, Vietniekai nākas cīnīties par disciplīnu skolā, jo bērni nav pieraduši sēdēt un mācīties. Kārtības ieviešanai parasti pietiek ar mutiskiem aizrādījumiem, taču vienu reizi viņai ir jālieto sods – par skaļu uzvedību skolniece tiek sodīta ar sitienu ar lineālu pa roku. Kaut arī Krievijas impērijā tajā laikā skolās miesas sodi bija atļauti, no vēstules konteksta var spriest, ka Vietnieka labprāt nebūtu lietojusi šādu sodu.

Miers ar skolēnu vecākiem

Kaut arī galvenā kalpošana misijas laukos skolotājām bija bērniem, tomēr viņas sazinājās arī ar vecākiem, līdz ar to arī šeit bija ļoti svarīgi uzturēt mieru, iedraudzēties ar bērnu vecākiem, jo

mērķis jau bija kristīgā misija – iepazīstināt arvien vairāk cilvēku ar kristīgās ticības pamatiem.

Tāpat kā valodas iemācīšanās palīdzēja veidot attiecības ar skolēniem, tāpat tas, protams, notika arī ar viņu vecākiem.
Kad Procela otrajā misijas kalpošanas posmā nonāca Majavaramā, viņas kolēģis misionārs Hermanis Matess (Hermann Matthes)  atzina, ka šajā pilsētā darbs būs grūts, jo esot ļoti fanātiski hinduisti. Līdzīgas grūtības Pangaloanā piedzīvoja Vietnieka, kura rakstīja: “Mēs, māsa Amālija un es, devāmies uz ciemiem, aicinājām bērnus, mēģinājām pierunāt mātes un vecmāmiņas sūtīt savas meitas un mazmeitas uz skolu, bet nekas
negāja uz priekšu.” Bataki vienkārši neticēja meiteņu izglītībai. Bērni slēpās paši, un bieži viņus slēpa arī vecāki.
Pēc neatlaidīga darba, kad vecāki redzēja bērnu panākumus skolā, vecāku domas strauji mainījās. Pangaloanā tika izveidota skola, kur mācības notiek gan pa dienu, gan arī vakarā. Laguboti skola bija izveidota jau agrāk, bet arī tur Vietnieka varēja ziņot par skolas paplašināšanos 1909. gadā – tas liecināja, ka vecāki ir novērtējuši misionāru sniegto izglītību. Arī Procela varēja rakstīt par līdzīgiem panākumiem. Vecāku pretestība tika pārvarēta, un tika nodibinātas skolas. Procela bija priecīga par bērnu panākumiem, kas veicināja skolu reģistrāciju, un viņa varēja just arī bērnu vecāku lepnumu. Arī gadu vēlāk Procela rakstīja, ka skolas ir nobruģējušas ceļu uz vecāku sirdīm.

Hildegarde- cenrā ar cepuri. Leipcigas misijas foto arhīvs (Foto Arhiv Evangelisch-Lutherisches Misisonswerk Leipzig).

Miers cilvēkiem vajadzībās

Abas skolotājas centās mācīt un dalīties Dieva mīlestībā ar vietējām sievietēm un cilvēkiem, kuriem tas bija nepieciešams. Procelai tā bija zenanu kalpošana, bet Vietniekai tas bija darbs spitālīgo ciematā Huta Salem.[..]
Procela interesējās par Bībeles sievu apmācīšanu. Bībeles sievas bija vietējās kristīgās sievietes, kas bija mācījušās pasniegt Bībeles mācības citām vietējām sievietēm. Apmācītas sievietes atvieglinātu Procelas darbu, bet tajā pašā laikā ir noprotamas patiesas rūpes par tamilu sievietēm un vēlme, lai arī viņas atrastu mieru ar Dievu. Tomēr 1901. gadā pēc nonākšanas Koimbaturā viņai bija tikai viena apmācīta palīdze un tā pati gandrīz sešdesmit gadus veca, bet darba bija ļoti daudz.

Nobeigums

[..]
Mūsdienās misijas darbs ir mainījies, lielākajā daļā kristīgo konfesiju sievietēm nav ierobežojumu misijas darbā, ar kādiem saskārās Procela un Vietnieka. Tomēr miera jēdziens, it īpaši miers ar Dievu un miers ar kolēģiem, kā arī ar cilvēkiem, kuriem tiek kalpots, ir būtisks arī šodien.

*Ar autores Kristīnas Ēces (Mg. missiol., Mg. theol., LU Teoloģijas fakultātes doktorante) atļauju pārpublicēts īsināti no žurnāla ”Ceļš” (2023/Nr.74; 6.-21.lpp.) 

Raksta pilnajā tekstā aprakstīta arī metodoloģija, sniegts vācu misiologu Varneka, Kristlība un Šreibera sieviešu misijas teoloģiskā pamatojuma īss kopsavilkums. Tika secināts – lai arī vācu misiologi neredzēja iespēju sievietēm būt “īstām” misionārēm, t. i., sludināt Dieva vārdu dievkalpojumos, viņi redzēja iespēju sievietēm, gan precētām, gan neprecētām, misijā būt skolotājām, ārstēm un medmāsām. Vēl ir atsauces uz Dorotī Remferes pētījumu u.c. Pirmpublikāciju un izmantoto literatūru skatīt šeit: https://doi.org/10.22364/cl.74.01