Sievietes būtība ir nest pasaulē skaistumu. Atziņas no grāmatas “Valdzinošās”

Arvien biežāk no sev apkārt esošajām sievietēm dzirdu, ka viņas jūtas nogurušas. Lielākai daļai no viņām ir labi atalgots darbs, materiālais stāvoklis un vairāk vai mazāk veiksmīgas attiecības. Par spīti tam viņas nomoka ilgstošs un nepārejošs nogurums – no attiecībām, no rutīnas, no darba.

Dzirdot no divdesmit piecus līdz trīsdesmit piecus gadus jaunām sievietēm, ka viņas ir nogurušas, neviļus rodas jautājums, kāpēc? Varbūt mēs esam uzņēmušās pārāk daudz lomu, un, protams, kā jau lielākā daļa, visās dzīves jomās vēlamies būt novērtētas un atzītas – veiksmīgas karjerā, lieliskas mīļotās saviem vīriešiem, labas draudzenes, meitas, māsas, mātes utt. Vai varbūt šis nogurums saistīts ar valsti, kurā dzīvojam – ekonomisko, politisko un sociālo situāciju?! Vai varbūt ar cenšanos darīt to, ko no mums it kā gaida apkārtējie, izmisīgi pierādīt sevi, ielikt rāmjos, kādus ir izveidojusi mūsu sabiedrība?!

Nesen manās rokās nonāca grāmata “Valdzinošās”, kuras autori Džons un Stasija Eldredži atklāj sievietes dvēseles noslēpumus, to, kam tad sieviete ir radīta, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem. Šajā grāmatā arī ir pieminētas sievietes, kas ir nogurušas un nomāktas, līdz ar to pilnīgi skaidrs top tas, ka nepārejošais nogurums nekādā ziņā nav saistīts ar konkrētu valsti, tajā valdošajiem priekšstatiem par sievieti, bet gan ar pašu sieviešu būtību, un vislabāk sievietes būtību taču izsaka tās dvēsele: „Un sievietes ir nogurušas. Mēs esam iztukšotas. Taču mūs nav nogurdinājusi dzīve, kurā ir kopīgi piedzīvojumi. Nē, sieviešu nogurumu izraisa dzīve, kas pārsātināta ar rutīnu, apnicīgu mājas soli, simtiem prasību. […] Vairākums sieviešu nejūt, ka viņas pilda neaizvietojamu lomu kādā izcilā Notikumā. Nepavisam. Mēs visiem spēkiem cenšamies noskaidrot, vai mums vispār ir kāda nozīme. Ja esam mājās, jūtam kaunu, ka nedzīvojam „īstu dzīvi” tur, ārpasaulē. Mūsu dzīvi aprij netīrās veļas baļļa. Ja īstenojam karjeru, mēs jūtamies tā, it kā palaistu garām kaut ko svarīgāku, kā laulību un bērnus. Mūsu dzīvi aprij tikai lietišķas tikšanās. ”

Ilgas atklāj sievietes sirdi

Mēs mūždien pēc kaut kā ilgojamies, vienmēr šķiet, ka kaut kas ir par maz, ka neesam tur, kur mums jābūt, ka darām to, kas mums nav jādara. Mēs esam tik ļoti dažādas, tāpēc pateikt, kas tad mums ir jādara un kur ir jābūt, kāda loma jāpilda vai kādā profesijā jāstrādā, ir neiespējami. Mēs varam būt jebkas – ārstes, mājsaimnieces, politiķes, dārznieces, skolotājas, administratores utt. Galvenais ir saprast, pēc kā ilgojas mūsu sirds, kādas ir mūsu vēlmes, jo tieši tās vislabāk atklāj mūsu būtību. Džons un Stasija Eldredži uzskata, ka daļa vēlmju tā arī palikušas neapmierinātas vai atstātas novārtā, tāpēc vairums sieviešu dzīvo divas dzīves: „Virspusēji mēs esam aizņemtas un produktīvas, pat profesionālas. Mēs šā tā tiekam galā. Iekšējā pasaulē sievietes gremdējas fantāzijās vai lētos romānos, vai arī nododas pārmērīgai ēšanai vai citām atkarībām, lai tikai nejustu sirdssāpes. Tomēr mūsu sirds nekur nepazūd – tā vaimanā pēc atbrīvošanas, pēc tādas dzīves, par kādu stāsta mūsu vēlmes.” Kā gan sieviete lai nejūtas nogurusi, ja sirdi ir ielikusi krātiņā, par visām varītēm cenšoties būt tā, kas patiesībā nemaz nav, līdz ar to viņu vienmēr māc ilgas pēc kaut kā pilnīgi cita, pat tad, kad šķietami kāda vēlme ir piepildīta.

Sievietes būtība ir skaistums

Džons un Stasija Eldredži norāda, lai arī cik dažādas mēs būtu, lai kādas būtu mūsu ilgas, mēs tomēr savā dziļākajā būtībā esam vienādas: „Skaistums ir sievietes būtība – tajā, kas viņa ir un kas ilgojas būt. […] „Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā.” (1 (Pēt 3,3-4). […] Un atklāt skaistumu ir mūsu vislielākais mīlestības apliecinājums, jo tieši tā pasaulei no mums ir visvairāk nepieciešams.” Mūsu būtība ir skaistums, katrai, protams, tas ir atšķirīgs, un te nav runa par perfektu grimu vai matu sakārtojumu, bet par skaistumu, ko mēs nesam pasaulē caur to, kas esam, un to, ko darām. Tā kā mēs sevī nesam Dieva attēlu, katrā no mums ir kāds skaistums, ko atklāt. Mūsu skaistums nav tikai ārējais veidols, daudz būtiskāks ir tas skaistums, ko mēs nesam savās sirdīs – žēlastība, iejūtība, ievainojamība, smalka izjūta par attiecībām, nepieciešamība pēc skaistas apkārtējās vides utt. Mēs esam līdzstrādnieces lielajā notikumā, mēs varam būt tās, kas aicina, mierina, atbrīvo, dziedē, jo tieši tāds taču ir sievietes sirds skaistums – spēcīgs, aicinošs un mierpilns.

Skaistumu pasaulē var nest jebkura no mums – sieviete mājsaimniece, dizainere, politiķe, grāmatvede, ārste, direktore utt. Vienīgais, kas jāatceras, ka to mēs varam darīt tikai un vienīgi caur savu sievišķību un paklausību. Mēs to nevaram darīt, esot kontrolējošas, dominējošas un pieprasošas, bet, kā norāda Džons un Stasija Eldredži, tieši tādas mēs esam kļuvušas līdz ar Ievas grēkā krišanu: “Sieviete tika pārliecināta. […] Pārliecināta par to – lai viņas dzīve izdotos pēc iespējas labāka, viņai jāpārņem vadība savās rokās. Tā viņa arī izdarīja. Viņa pirmā krita grēkā. Nepaklausot Dievam, viņa apgānīja arī savu patieso būtību.”

Līdz ar grēkā krišanu pār Ievu un visām viņas pēctecēm nāca lāsts: “Gluži tāpat arī Ievai un visām viņas meitām uzliktais lāsts neaprobežojas tikai ar mazuļiem un laulību, jo, ja tā būtu, neprecējusies sieviete bez bērniem varētu izvairīties no lāsta. Bet tā nav. Nozīme ir dziļāka, un lāsts skar katru Ievas meitu. Sieviete ir nolādēta ar vientulību (attiecību izraisītām sirdssāpēm), ar vēlēšanos kontrolēt (īpaši savu vīrieti) un ar vīriešu virskundzību (kaut gan lietu kārtība sākotnēji bija iecerēta citādāka […]).”

Vai tas nozīmē, ka mums ir jāpaliek nogurušām un ar savažotām sirdīm? Nebūt ne! “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. (Jāņa Ev. 3,16-17).”

Tātad atgriešanās ir iespējama caur tuvošanos Dievam, caur savas sirds atvēršanu Viņam, caur ticību un paļaušanos, ka Viņš var atklāt to, kādas esam un padarīt mūs par tām, kam esam iecerētas. “Kā sieviete, kura ir atpestīta un atpirkta, tu vari būt stipra un maiga. Tu vēstī pasaulei par Dieva žēlsirdību, noslēpumu, skaistumu un Viņa vēlmi pēc tuvām attiecībām. Tu esi aicinoša; tu vari būt ievainojama, dāvājot savu dzīvi visā tās smagumā, kā arī savu vajadzību pēc „vairāk”, bet Dieva mīlestībā vari justies pasargāta. Tu esi Dieva līdzstrādniece, nesot tālāk dzīvību – radošumā, darbā, citos cilvēkos,” norāda Džons un Stasija Eldredži.

Sievietei pašai sevi jāsaprot

Izlasot šo grāmatu, pirmā doma bija, ka tā noteikti ir jāizlasa arī vīriešiem, lai labāk saprastu sievietes, jo tajā tik brīnišķīgi tiek atklāts tas, kāpēc mēs tik ļoti alkstam pēc romantikas, pēc atzinības, kāpēc mums ir tik svarīgi apzināties savu skaistumu, dzirdēt, ka esam skaistas, novērtētas, justies mīlētām utt. Tomēr pēc kāda laika sapratu, ka sievietei sākotnēji pašai ir jāsaprot, kam tad viņa ir radīta un kas ir viņas būtība, kāpēc mēs esam tādas, kādas esam – vienmēr ilgu māktas. Ņemot vērā grāmatā rakstīto, ir jāsāk ieklausīties savās ilgās, jo tieši tās vislabāk pastāstīs par mūsu sirdi, par to, kas esam, un liks saprasts, ka lielais nogurums, kas mūs nomāc, ir tāpēc, ka mēs cenšamies būt tās, kas patiesībā neesam – dominējošas un valdonīgas, uzņemdamās vīriešu pienākumus. Mēs dzīvojam tādas dzīves, kādas mums sākotnēji nemaz nebija paredzētas. Un ir likumsakarīgi, ka, darot to, kas nav mūsu spēkos, mūs pārņem nogurums, tādējādi mēs neļaujam vīriešiem būt tiem, kam paredzēti ir viņi.

Cilvēka misija – darīt to, ko Dievs paredzējis

Grāmatas autori atklāj, ka jau no pašiem sākumiem Dievs mums bija iecerējis citādu dzīvi: “Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: “Augļojieties un vairojoties. Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.” (Rad 1,26-28) Nosauksim to par Cilvēka Misiju – būt visam un darīt visu, ko darīt Dievs mūs ir šeit sūtījis. Un ievēro – misija būt auglīgiem, valdīt un pakļaut tiek dota gan Ādamam, gan Ievai. “Un Dievs sacīja viņiem…” Ieva nepārprotami ir klāt, kad Dievs nodod pasauli mūsu ziņā. Viņai ir jāveic ļoti svarīga loma; viņa ir līdzdalībniece šajā lielajā piedzīvojumā.”

Vīrietis un sieviete veido vienu veselu cilvēku, tikai kopā viņi var vairoties, katrs atsevišķi viņi nevar pildīt Dieva noteikto misiju, tāpēc ir būtiski, ka katrs dara to, kas iecerēts viņam, nemēģinot piesavināties otram paredzētos pienākumus un atbildību.

Atgriešanās ir iespējama

Lai atkal atvērtu savas sirdis, mums ir jāļauj ienākt Dievam mūsu dzīvē, mēs varam ļaut, lai mūs pārveido pār tām, kas mēs esam, lai mēs kļūstam brīvas savās sirdīs, tad arī visas pārējās brīvības ieskaus mūsu dzīvi.

Džons un Stasija Eldredži saka: „Tu pieredzēsi, ka tad, kad Dievs atjaunos tavu sirdi un darīs tevi brīvu, tu atgūsi sen zudušās kaislības, sen piemirstos sapņus. Tu pamanīsi, ka tevi vilina kāds redzējums, lai pasauli darītu labāku. Šīs vēlmes, kas mostas, ir aicinājumi – bet ne jau steidzīgi mesties uz priekšu un piepildīt tos bez mazākās vilcināšanās. Arī tas ir naivi. Tie ir aicinājumi veltīt savu sirdi savam Mīlētājam un lūgt, lai Viņš paskaidro, padziļina, pastāsta tev, kā, kad un ar ko kopā. […] Tev ir tikai viena dzīve, ko dzīvot. Vislabāk būtu, ja tu dzīvotu tieši savējo. Ko gan mēs patiesībā varam dāvāt, ja ne to, kas mēs esam un ko Dievs ielicis mūsu dzīvē? Tu neesi piedzimusi nejauši; un ne gadījuma pēc tev ir tieši tādas vēlēšanās, kādas tev ir.”

Mums, protams, ir dota brīvā griba, tāpēc tas ir mūsu ziņā, vai vēlamies palikt nogurušas vai tomēr vēlamies savu sirdi atdarīt brīvībā un nest pasaulē skaistumu. Pieņemu, ka katra no mums reiz ir cerējusi, ka kaut kādā veidā šo pasauli izdosies padarīt labāku, tad nu, lūk, mums patiesībā katru dienu ir tāda iespēja. Viss, kas mums jādara – jāatbrīvo sava būtība – jānes skaistums pasaulē. To mēs varam darīt kā mātes, audzinot savus bērnus par krietniem cilvēkiem, vai kā ārstes, stiprinot cilvēku veselību, vai kā mākslinieces, radot mākslu un priecējot cilvēkus, vai kā draudzenes, palīdzot un esot blakus grūtos brīžos, vai jebkādā citā veidā, kas vien ir saskaņā ar mūsu patieso būtību – nest pasaulē skaistumu.

Raksts pirmo reizi publicēts vietnē manapasaule.lv 2014.gada 5.maijā