Karavīri un kapelāni. Vai ticīgo acīs – varoņi? (papildināts)


259
Vai karavīru vidū tiešām ir arī kristieši?  Kā militārajā vidē iederas garīdznieki -kapelāni-, pārstāvot kristietības vērtības? ”Pirmajā brīdī liekas, ka nav iespējams nekas kopīgs, it īpaši, atceroties bausli ”tev nebūs nogalināt”, un tā šķiet pat tāda kā parodija,” spriež Madara Vilne, kura Latvijas Universitātē (LU) studē teoloģiju. 6.martā viņa kopā ar citiem LU Teoloģijas fakultātes maģistrantūras un bakalaura programmas studentiem profesores Laimas Geikinas vadībā apmeklēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bāzi Ādažos.

Ekskursijas laikā Madarai gan radušās arī citas sajūtas. “Galu galā dzīve ir komplicēts fenomens un šķiet, ka reālam kaitējumam nepretojoties ne tikai garīgi, bet arī fiziski, cilvēce drīz vien uz planētas varētu arī iznīkt. NBS pastāvēšanas mērķis – būt gataviem aizstāvēt civiliedzīvotājus – ir visnotaļ pozitīvs,” secina Madara.

22.jūnijs Latvijā tiek atzīmēts kā Varoņu piemiņas diena jeb Cēsu kauju atceres diena. Tiek pieminēta kauja 1919.gadā pret vācu karaspēku, kurā kā brīvprātīgie pieteicās arī skolnieki.

Vai X stundā Tu būtu gatavs aizstāvēt Latviju, un kādā veidā? Raksti: redakcija@tuvuma.lv

Turpinājumā – Madaras pārdomas pēc pieredzētā Ādažu bāzē. Šī publikācija ir papildināta ar viena no kapelāniem sniegtu komentāru, ievērojot viņa lūgumu nodrošināt anonimitāti. Kā zināms, saziņa ar medijiem un intervijās paustais- ja ir vēlme iegūt oficiālu informāciju- ir jāsaskaņo ar vadību. Valsts drošības nolūkā mediji parasti tiek vērtēti ar piesardzību, lai uzmanītos no kādām iespējamām provokācijām, sensitīvas informācijas izpaušanas v.tml. Mūsu saruna bija anonīma- lai brīvi aprunātos par cilvēcīgo un morālo aspektu.

”Slēgtā zona”

Madara atminas, ka ekskursijas laikā studentiem bija iespēja iepazīties ar kapelāniem, uzklausīt viņu stāstījumu par sava darba ikdienu un pienākumiem, varējuši vērot bruņoto spēku parādi un noklausīties kapelāna sprediķi, kā arī bijusi iespēja apskatīt NATO bruņutehniku, iepazīstoties arī ar ASV karavīriem.

No Madaras Vilnes personīgā arhīva

“Šī ekskursija bija interesanta un vērtīga, ļaujot nokļūt citādi „slēgtajā zonā” un ieskatīties pilnīgi savdabīgā dzīvespasaulē, kas atrodas mums it kā līdzās, bet kurā valda pilnīgi atšķirīga atmosfēra un nosacījumi. Kā mēs jokojām, NBS ir daudz kopīga ar cietumu (studiju laikā būts arī pie kapelāniem cietumā- red.) – abos ir strikti nosacījumi, sava hierarhija, rakstītie un „nerakstītie” likumi, militarizēta kārtība un būtībā – „izdzīvo stiprākais” domāšana, tomēr NBS, šķiet, pauž daudz vairāk savstarpēja draudzīguma,” novērojusi Madara.

Kādēļ nepieciešami kapelāni

NBS bāzē Ādažos ar studentiem tikušies kapelāni Normunds Celmiņš, Uģis Brūklene un Zigmārs Atvars, kuri ir bijušie vai esošie LU Teoloģijas fakultātes studenti, kā arī amerikāņu bruņoto spēku kapelāns. “Ko gan dara bruņoto spēku kapelāns, kamdēļ tāds ir nepieciešams un kā kapelāna darbība atšķiras no citu garīdznieku darbības bija daži no jautājumiem, uz kuriem meklējām un atradām atbildes šīs ekskursijas gaitā.

Kapelāna uzdevums ir specifiska kalpošana bruņotajos spēkos, kuras mērķis ir attīstīt reliģiskās, garīgās, morālās un ētiskās vērtības un īstenot garīgo aprūpi.

Kapelāni nodrošina bruņoto spēku personālsastāva un viņu tuvinieku garīgo aprūpi. Kapelāni kā garīdznieki sniedz garīgo aprūpi arī bojā gājušo karavīru tuviniekiem. Viņi ir karavīru un viņu tuvinieku garīgie padomdevēji.

Avots: mil.lv

Kapelāna uzdevums bruņotajos spēkos ir radīt pacilātu gaisotni, uzturēt augstas vērtības un morāli, laikus novērot konfliktsituācijas un tās risināt, būt par paraugu un iedvesmotāju.

Cilvēkiem, kas ilgstoši atrodas grūtos un skarbos apstākļos, jo sevišķi nepieciešams atgādinājums par cilvēciskām un pārcilvēciskām vērtībām, uz ko norādīja kapelāni.

Kapelāni ir arī tādā kā starppozīcijā starp karavīriem un komandieriem, reizēm kalpojot kā mediatori, kas paskaidro pirmajiem vadības lēmumus u.c.”

Kapelāna sprediķis, ko studenti dzirdējuši parādē, Madarai šķitis drīzāk kā psiholoģisks uzmundrinājums, „izraujot” Bībeles tekstu no kopējā konteksta. Vai karavīri var piedzīvot īstu garīgumu? “Iespējams, ka tam, kas no attāluma izskatās kā mazs piliens okeānā, patiesībā ir liela nozīme – gluži kā karotei sāls vai cukura uz lielāku daudzumu ūdens,” aizdomājās Madara.

Kristiešu, dievturu vai budistu pārstāvji

“Bruņotajos spēkos ir vairāki kapelāni, pārstāvot tā saucamās „tradicionālās konfesijas”- luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu (Latvijā izvirzīt pārstāvi drīkst arī vecticībnieku, metodistu, adventistu, vasarsvētku un dievturu savienību vadības– red.) . Gadījumā, ja pie kapelāna vēršas cilvēks ar cita veida reliģisko piederību, tad šāds jautājums tiek risināts, cenšoties rast komunikāciju ar attiecīgās reliģijas pārstāvjiem ārpus NBS, bet reizēm jautājumu var atrisināt arī tāpat.
ASV pārstāvis iepazīstināja ar kapelāna dienesta specifiku ASV bruņotajos spēkos. Viena no svarīgām niansēm  ir tā, ka ASV bruņotie spēki ir apjomā būtiski lielāki, tamdēļ pārstāvētas ir daudz vairāk konfesijas un reliģijas – ir budistu, musulmaņu u.c. kapelāni. Aktuālākie jautājumi, ko nākas risināt ASV kapelānam, ir attiecību problēmas – karavīru atrašanās tālu prom no ģimenes saasina šo tematiku, jātiek galā ar atsvešinātību, vientulības sajūtu, tāpat jārisina arī nomāktības un depresijas jautājumi, līdz ar to noprotams, ka kapelāns bruņotajos spēkos lielā mērā pilda arī kaut ko līdzīgu psihologa lomai (kaut gan bruņotajos spēkos ir arī psihologs), bet, protams, galvenokārt, atbildes dodot savas konfesionālās pārliecības ietvaros.

Iekļauties vidē

Kapelāns, atšķirībā no „civilajiem garīdzniekiem”, pilnībā iekļaujas bruņoto spēku vidē – viņam ir jāspēj veikt tādi paši fiziskie pārbaudījumi kā karavīriem, arī apģērba ziņā nav vērojama liela atšķirība, uz citādo statusu norāda tikai neliela zīmīte pie formastērpa, tāpat kapelāniem ir arī sava dienesta pakāpe, piemēram, majors vai virsleitnants.

Lai strādātu par kapelānu Latvijā, ir nepieciešama augstākā izglītība teoloģijā, kā arī jāapgūst 4 mēnešu papildus apmācība, jāatbild atlases kritērijiem, jāizpilda dažādi testi par emocionālo atbilstību un fizisko sagatavotību, kā arī jātiek izvirzītam šim amatam no pārstāvētās konfesijas vadības puses, paskaidroja viens no kapelāniem.

Iederēšanās nav tikai virspusēja un formāla, bet tā ir pamatā arī pašai pienākumu veikšanai – kapelāns integrējas vidē tieši tamdēļ, lai gan varētu labāk saprast karavīrus un viņu dzīves izaicinājumus, gan arī tāpēc, lai karavīri kapelānam uzticētos.

Bruņoto spēku kapelāna darbības specifika ir arī tā, ka viņš negaida, kad pie viņa vērsīsies, bet aktīvi meklē komunikāciju pats, vērojot situāciju, komunicējot, aicinot uz sarunām. Bruņoto spēku kapelāna spartiskais dzīvesveids izpaužas arī tādējādi, ka katrā mirklī jābūt gatavam doties līdzi karavīriem (un tas var ietvert arī misijas tālu prom no dzimtenes), kas var pārtraukt arī omulīgu svētku vakaru. Katrā ziņā kapelānam ir jāizrāda tāda pati disciplinētība un „kaujas gatavība” kā ierindas kareivim – ne velti viņa darbu sauc par „kapelāna dienestu”,” dzirdēto ekskursijas laikā atstāsta Madara.


IESAKĀM par tēmu vēl:

”Aculiecinieks”. Kapelāni kara laukā (11.martā)

Lauris Krolis. Par Dievu un Tēvzemi: Latvijas armijas kapelāni (2014.gadā)


Vai varoņdarbi un drosme?

Madara uzskata, ka nav vienas universālas morāles attiecībā uz praktisku rīcību – tas, kas vienam ir varoņdarbs, citam būtu regress. Morālās izvēles ir jāskata dzīves kontekstā. “Domāju, ka ir apstākļi, kad drosme spēt aizstāvēt sevi un citus ir garīgs sasniegums, tāpat kā ir apstākļi, kur drosme ir bezbailīgi doties nāvē arī necenšoties sevi aizsargāt, bet, ja cilvēks neapzinās, kas tieši ir viņa aicinājums attiecīgajā brīdī, tad var visu izdarīt “pilnīgi otrādi”.

Domāju, ka kara tēma, kas pēdējā laikā šķiet arvien virmo gaisā, bieži vien tiek apspriesta bezjēdzīgi virspusējās diskusijās. Tas, vismaz „civiliedzīvotājiem”, nav jautājums, ko izlemt ērti sēžot pie rakstāmgalda (profesionālais karaspēks, protams, ir izlēmis šo jautājumu jau izvēloties savu nodarbošanās veidu). Tā teikt, „ir situācija, ir risinājums”.

Manuprāt, ekstremālos apstākļos individuālā apziņa tāpat pārstāj eksistēt, tā vai nu „krīt lejup”, pievienojoties masu psihozei, vai ceļas augšup un paļaujas uz Dievu.

Katrā ziņā mans novēlējums būtu celties augšup, paļauties uz Dievu, turklāt ne vien ekstremālos, bet arī „ikdienas” (ja tādi vispār ir, sevišķi mūsdienu saspringtajā situācijā) apstākļos, un, ja tomēr nepieciešams karot, tad cīnīties par. Par labo, skaisto, vajadzīgo. Tomēr vissaprātīgāk, protams, būtu dzīvot tā, lai sabiedrība pozitīvi transformējas, un nav vairs nekādas nepieciešamības pēc kara. Domājams, ka cilvēcei tomēr būtu pienācis laiks izaugt no šīs „bērnudārza līmeņa” attiecību kārtošanas paradigmas, sākt pieaugt un saprast, ka dzīvot var vislabāk sadarbojoties un kopradot, nevis domājot, kā citiem kaut ko atņemt.”


Kapelāna komentārs

 

Bet arī kareivji to jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš tiem atbildēja: “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.” /Lūkas evaņģēlijs 3:14/

Viena no ”TUVUMĀ” redaktores uzrunātajiem kapelāniem skaidrojums par bausli ”tev nebūs nogalināt” (jeb ”nokaut”, kā teikts Vecajā Derībā) un citiem Madaras jautājumiem:

“Militārajā vidē šis bauslis tiek skaidrots: ”Tev būs aizstāvēt!” Būtiska ir arī atsauce uz Lūkas evaņģēlijā Jāņa Kristītāja teikto karavīram: ”Neaplaupi nevienu!”. “

Evaņģēlijā nav teikts, ka būt karavīram ir slikta profesija. Jebkurā profesijā ir gan labi, gan slikti piemēri.

Manuprāt, nav pareizi, piemēram, palīdzēt uzbrukt citiem un nogalināt, vai aizstāvēt kādus citas valsts teritorijā, sakot, ka tie ir ”mūsējie”,  kā to dara Krievijas karavīri Ukrainā…  Mēs gatavojamies tikai aizstāvēties. Ja mums patīk brīva Latvija, tad mums armija ir vajadzīga, lai nav tā, ka uzbrukuma gadījumā nebūs neviena, kas Latviju aizstāvēs. Kas attiecas uz teikto par ”bērnudārza līmeņa” attiecību kārtošanas paradigmu, manuprāt, nav jau tā, ka karš notiek tāpēc, ka valstis mērotos spēkiem, cik kuram daudz karavīru, tehnikas vai spēka. Visos laikos karadarbību izraisījušas politiskas vai ekonomiskas situācijas. Izsakot vērtējumus par karadarbību, aicinātu pievērst uzmanību vēl arī šiem aspektiem: vai rīcība ir likumīga, un vai morālā rīcība ir skatīta no individuālā vai no pārstāvētas grupas interešu skatupunkta.”

Kapelāns Normunds Celmiņš:
“Kapelāns neiestājas par karu, bet meklē iespēju uzrunāt un iemantot karavīru sirdis Dievam. Kristietība nesadala cilvēkus glābtajos un pazudušajos, bet ikvienu uzlūko kā Dieva izredzētu un aicinātu iegūt glābšanu. Karavīri nav izņēmums. Kapelāns armijā ir Baznīcas klātesamības kalpošana. Atvērtība, kas atklāj un piedāvā Dieva dotās dāvanas, bet neko necenšas uzspiest. Katram ir iespēja izvēlēties. Kad cilvēka dzīvē ienāk Dievs, Viņš atver durvis izvēles iespējai un brīvībai.”
* Raksts papildināts ar Normunda Celmiņa citātu, 2017.gada 13.septembrī.