Vai atļaut bērnam spēlēties ar monstriem? Atbild ģimenes psihoterapeite Kristīne Maže

”Zēnam 6 gadi. Patīk ļoti darboties ar Lego mantiņām. Iegādājamies pārsvarā klucīšus, kurus viņš var būvēt par mašīnām, ēkām. Bet bērnudārzā bērni rotaļājas ar dažādiem monstru lego klucīšiem un tagad arī mūsu puisēns vēlas tādas pašas mantas. Cenšamies izskaidrot, ka tas ir ļauns personāžs, kas neko labu nedod bērniņiem. Kā rīkoties tālāk, jo vēlme pēc šādas mantiņas nu nekādi nemazinās?” – šāds jautājums pirms četriem gadiem bija kādai māmiņai, kas tika adresēts tobrīd Latvijas Baptistu draudžu savienības Sieviešu kalpošanas apvienības izdotā žurnāla ”Marija un Marta” redakcijai.

Mamma satraucās: “Kas būtu tas sliktākais, nopērkot bērnam monstru mantiņu? Kas ir monstri? Cik stipri mēs ticam tam, ka ir tikai viens Dievs? Kā zināms, Pāvila 1.vēstulē korintiešiem 8.nodaļā no 4.-6.pantam teikts: ”Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs. Lai gan ir tā saucamie dievi vai debesīs, vai zemes virsū – jo dievu un kungu ir daudz, bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu.”

Žurnāla ”Marija un Marta” 2014.gada jūnija numurā tika publicēta ģimenes psihoterapeites Kristīnes Mažes atbilde, ko – ar žurnāla tā brīža redaktores un pašas K. Mažes atļauju pārpublicējam, lai rosinātu arī Tevi, Tuvumā.lv lasītāj, domāt par praktisko pusi un principiem bērnu audzināšanā. Dalies pieredzē, pievienojot savu komentāru!

Ģimenes psihoterapteites Kristīnes Mažes atbilde:

“Šķiet, ka te stāsts varētu būt par vairākām lietām — iekļaušanās grupā, agresijas paušana un rotaļāšanās nozīme. Katram bērnam ir svarīgi atrast kontaktu ar vienaudžiem, caur to cilvēks mācās veidot attiecības. Jebkurās attiecībās kādā brīdī var parādīties agresija, dusmas. Vecajā Derībā daudz aprakstīti kari un karošana — gan lai iegūtu Apsolīto zemi, gan to aizstāvot pret iebrucējiem.

Karš un cīnīšanās ir daļa no vīrišķības. Par to mēs lasām arī Bībelē, ka pat Dievam ļoti nodevušies cilvēki varēja sadusmoties un paust agresiju, piemēram, ķēniņš Dāvids.

”Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!” (2.Samuēla 12:5)
“Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.” (2.Samuēla 13:39)
[Jaunajā Derībā] Pāvila vēstulē efeziešiem 4.nodaļas 26.-27.pantos teikts: “Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.”

Kā lai bērns iemācās pārvaldīt, nevis noliegt savas dusmas? Pieaugušie bieži vien aizmirst, ka bērna pasaule ir emocijas, iztēle, attiecības, tur maz ir vietas un pieredzes intelektuālai apspriešanai un domāšanai. Lielu daļu savas pieredzes bērns gūst tieši ar rotaļāšanos.

Arī pret ieročiem kristīgās ģimenēs nav viennozīmīga attieksme, bet pieredze rāda, ka tie, kuri izspēlē šaušanu (rotaļās, nevis datorā), neizjūt vajadzību to darīt reālajā dzīvē.

Varbūt nav jāļauj monstrus un var arī būt kādi jautājumi, kur vecāks un bērns paliek katrs pie savām domām. Svarīgi, ka bērnam ir zināmi noteikumi, kuri ir viņa mājās pat tad, ja šie noteikumi nepatīk. Bērnam ir nepieciešams just, ka tiek mīlēts pat tad, ja nepiekrīt kaut kam, ko vecāki saka.

IESAKĀM

31. oktobrī plkst. 17:00 klausies ”Tuvumā.lv” producēto radio raidījumu ”Savienots”, kurā diskutēsim – kā kristiešiem attiekties pret Halovīna svētkiem. Klausies radio ”Marija Latvija” šeit.