Kristiešu attiecības ar valsti. Augusta Kolma pārdomas


57
Kādai būtu jābūt kristieša attieksmei pret savu valsti? Lai atrastu atbildi, ir jāsaprot, ko īsti domājam, kad runājam par valsti. Tas palīdzēs saprast, kāda attieksme nes svētību un kurā brīdī ir risks krist grēkā.

Kas definē valsti?

Vai tā būtu teritorija? Varbūt kultūra? Valoda? Simboli? Etniskā identitāte? Jautājums liekas vienkāršs, taču neviena no šīm atbildēm nav gluži apmierinoša. Mūsdienu Latvijas teritorijā savulaik atradušies dažādi valstiski veidojumi – Livonija, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika, Ostlandes reihskomisariāts (Reichskommissariat Ostland). Lai gan tajos visos dzīvoja etniski latvieši (vai viņu priekšteči), nevienu no minētajiem mēs tomēr neuzskatām par Latviju. Turklāt arī tajos laikos, kad Latvijas valsts faktiski nepastāvēja, Latvijas kultūra un simbolika līdz ar latviešu etnisko identitāti neizzuda. Tātad iepriekš minētās valsts pazīmes ir valstij raksturīgas, bet ne izšķiroši nozīmīgas.

Veiksmīgāk par atsaukšanos uz kultūru un teritoriju varētu būt definēt valsti, sakot, ka Latvija ir tur, kur vara ir “mūsējiem”. Tā, piemēram, hipotētiskā situācijā, kurā Latvija kāda darījuma rezultātā iegūtu jaunas teritorijas, mēs zinātu, ka Latvija tagad būtu arī tur, jo tur vara būtu “mūsējiem”. Problēmas gan ir arī ar šādu pieeju, jo nav īsti skaidrs, kas tad ir „mūsējie”. Vai visi etniskie latvieši – un tikai etniskie latvieši – ir „mūsējie”? Ko tad darīt ar cittautiešiem, kuri ir godīgi integrējušies sabiedrībā, runā latviski un nekādā jēgpilnā veidā neatšķiras no citiem pilsoņiem? Tāpat jāpārdomā, vai “mūsējie” ir arī tie etniskie latvieši, kuri nostājas pret Latvijas neatkarību. Ir viegli ieslīgt neiecietībā un rasismā, sakot, ka tie cilvēki, kuri runā ar akcentu vai kuriem ir svešāds vārds vai cita ādas krāsa,  nav “mūsējie”, kaut arī viņi mīlētu Latviju ne mazāk kā mēs. Būtu nesaprātīgi iedomāties, ka Latvija vairs nav Latvija, ja valsti vada cilvēki, kurus neuzskatām par “mūsējiem”.

Protams, ir labi gribēt, ka laicīgā vara būtu labu un uzticamu cilvēku rokās, tomēr valsts ir kas vairāk par varas nesējiem.

Latvijas identitāte nav cilvēki ar “pareizo” viedokli, “pareizo” tautību vai citu “pareizo” pazīmi, kas mums ļautu teikt: jā, lūk, šis ir “mūsējais”.

Viens no fotogrāfiju konkursa “Mūsu karogs” uzvarētāju darbiem. Foto: Līga Arāja. Flickr.com @Saeima

Šajā svētku gadā aicinu padomāt par tiem cilvēkiem, kuri pasludināja Latvijas valsti 1918. gada 18. novembrī, un cilvēkiem, kas sanāca Satversmes sapulcē, lai uzrakstītu Latvijai konstitūciju —  dokumentu, kas pateiktu, kas par valsti ir Latvija: kā tā darbojas, kādās vērtībās tā balstās, kam tā tic. Tieši Satversme mūs vieno kā
latviešus. Starp citu, Satversme arī nosaka Latvijas valsts valodu un simbolu — karogu.

Tomēr nozīme nav tam, ka mums ir pareizs karogs. Nozīme ir mūsu vērtībām un mūsu sabiedriskajai iekārtai, ko esam izvēlējušies. Nozīme ir tam, kam mēs ticam. Tādēļ arī laba politika nebalstās dažādu grupu cīņā, kā to dažkārt mēdz reducēt līdz “latvieši pret krieviem” vai “kristieši pret gejiem”, vai “bēgļi pret rasistiem”, vai “bagātie pret trūcīgajiem”. Brīvā valstī vienīgā cīņa ir starp dažādām vērtībām un idejām.

Valsts politikai jāizaug nevis no apspiešanas, apklusināšanas un neiecietības, bet gan no sabiedrības vērtībām un kultūras.

Tas nozīmē, ka Latvijas tālākveidošana vispirms ir mūsu katra atbildība. Mūsu valsts identitāti veidoja tās pamatvērtības, kam ticēja Satversmes tēvi, un tā turpmākā attīstība ir atkarīga no tā, kam ticam mēs, — no mūsu vērtībām, uzskatiem, pārliecības. Tātad gan mūsu attieksme pret valsti, gan mūsu kristīgā pārliecība ir ticības kategorijas.

Kā nekrist maldos, veidojot mūsu attieksmi pret valsti?

Atbilde meklējama mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdos. Citējot baušļus, Jēzus saka: “[G]odā savu tēvu un māti un mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mateja evaņģēlijs 19. nodaļa 19.pants) Vārdus par tēvu un māti der atcerēties, domājot par mūsu senčiem, kas uzcēla šo valsti, par mūsu vecākiem, kā arī tiem, kuru vecāki esam mēs. Vecajā Derībā šis bauslis ir ar apsolījumu: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod.“ (2. Mozus 20:12)

”Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?”  Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.’‘ /Lūkas evaņģēlijs 10: 36-37)

Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. /Jāņa evaņģēlijs 4:9/

No šiem vārdiem noprotam, ka zeme, kurā varam dzīvot, mums ir dota Dieva žēlastībā, un ir svētīgi Viņam par to pateikties. Vēl Jēzus aicina mīlēt savu tuvāko. Tuvākā jēdzienu Viņš skaidro līdzībā par žēlsirdīgo samarieti: proti, tuvākais ir “[t]as, kas parādīja [ievainotajam vīram] žēlsirdību”, un mēs esam aicināti darīt tāpat.

Zīmīgi, ka Jēzus stāstā labais varonis ir samarietis — cilvēks no tā laika jūdu sabiedrībā nepieņemtas grupas. Tātad — kāds, kurš nav “mūsējais”. Arī mēs esam aicināti mīlēt šos samariešus — tos, kas pēc mūsu standartiem varbūt nemaz nav “mūsējie”. Tāpat esam aicināti parādīt žēlsirdību tiem, kuri noraida mūs, gluži kā to darīja samarietis. Mīlēsim savu tautu, un ne tikai “mūsējos”!

Tiešākos vārdos Jēzus runā par valsti, kad viņam jautā, vai atļauts maksāt nodokļus cēzaram. Jēzus atbild:

“Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Lūkas evaņģēlijs 20:25)

Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās[..].” /Jāņa evaņģēlijs 18: 36/

Par laicīgo varu vēl lasāms: Pāvila vēstule romiešiem 13:1–7. Par cilvēku izmainīšanu: Jāņa evaņģēlijs 4:14; Vēstule ebrejiem 4:12; Vēstule efeziešiem 4:21–23. Par valdniekiem: Daniēla grāmata 3:7.

“Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” (Mateja evaņģēlijs 10:16)

Pretēji jūdu gaidītajam Jēzus nebija nācis gāzt laicīgo varu un ar autoritātes zobenu iedibināt Dievam paklausīgu sabiedrību. Kristīgās ticības mērķis ir nevis gāzt, noliegt vai sagrābt laicīgo varu, bet gan izmainīt cilvēkus no iekšienes.

Jā, pārliecinoši un gudri sludināt Kristus patiesību grēcīgā sabiedrībā ir grūtāk nekā cerēt uz valsti, kas ar varu ieviesīs it kā “kristīgu” sabiedrības iekārtu, taču ar varu nevienu uz debesīm neaizdzīsim.

Ir viegli krist kārdinājumā pārāk ļoti iemīlēt valsti, likt savu cerību uz tās varu un, tēlaini izsakoties, pielūgt šodienas valdnieku tēlus.  Kā panākt, ka valsts nekļūst par elku tēlu, kuram klanīties? Ir labi saglabāt veselīgi kritisku skatījumu un nepieņemt visu nejēdzīgo, ļauno un grēcīgo, jo valsts, gluži kā jebkura cilvēku radīta un vadīta sistēma, ir grēka sabojāta un tādēļ nepilnīga. 20. gadsimta šausmas uzskatāmi parāda nekritizētas valsts varas pārmērību postošās sekas. Mums ir jāiestājas par patiesību arī tad, ja tā ir sāpīga mums pašiem vai citiem, jo tikai tas ir ceļš uz pārmaiņām. Aicinājums pamanīt nepilnības un tās labot nav necieņa vai nodevība pret valsti. Tikai vienmēr atcerēsimies, ka atbildība par Latviju vispirms ir mūsu katra rokās.

Patiesi, mēs esam aicināti novērtēt zemi, kurā dzīvojam. Mēs esam aicināti mīlēt tos, kuri ir mums apkārt, kaut arī viņi nešķistu “mūsējie”.

Esam aicināti arī respektēt laicīgo varu. Taču neļausimies kārdinājumam dievišķot valsti vai pakļaut citus ar likuma zobenu. Lai Dievs mūs visus uz to svētī!

* Ar autora atļauju pārpublicēts no Rīgas evaņģēliski luteriskās Jēzus draudzes izdevuma ”Jēzus Draudzes Dzīve” februāra numura.