Veltījums medija 1 gada jubilejai. Aija Volka par bīstamajiem ”sāļajiem riekstiņiem” jeb kāpēc dibināts jauns medijs


211
“Labāk būt pirmajam ciemā nekā otrajam Romā,” tā esot teicis Romas imperators Gajs Jūlijs Cēzars. Kad pirms pāris gadiem Ventspils baptistu draudzes mācītājam Pēterim Tervitam stāstīju par vēlmi veidot jaunu kristīgu mediju, viņš teica pavisam otrādi: labāk iekļauties lielā un ietekmīgā medijā, jo to vismaz kāds lasa, klausās vai skatās (neesmu droša par precīzu citātu, bet apmēram šādu domu no viņa sapratu, kad reiz ciemojos Ventspils draudzē). Ventspilī dzīvo mana 90 gadus vecā omīte, un tur regulāri ciemojos kopš bērna kājas- īpaši vasarās. Likteņa ironija- būdama dzimusi un augusi rīdziniece, no šī gada marta ar ģimeni esam pārcēlušies uz dzīvi Ventspilī, tagad esmu tieši minētās Ventspils baptistu draudzes locekle. Tā nu ir sanācis, ka jaunu kristīgu mediju tomēr kopā ar domubiedriem izveidojām. 9.jūlijā atzīmējam 1 gada jubileju.

Protams, Rīga nav Roma un Ventspils nav ciems. Iespējams, par Romu tēlaini var saukt manas agrākās darbavietas – laikrakstu ”Latvijas avīze” un tā portālu ”la.lv”, laikrakstu ”Diena” un tā portālu ”diena.lv”. Nedaudz esmu ārštatā strādājusi arī ”TVNET” sporta lapā, ”TV5” raidījumā ”Volejbola apskats”, žurnālā ”Tikšanās” (ko izdeva ”Latvijas kristīgais radio”, bet kas vairs neiznāk). Dažus mēnešus esmu veidojusi ”Baptistu Vēstnesi”. Esmu Dievam pateicīga par katru šo pieredzi, kas veidojusi manas zināšanas, izpratni par mediju darbību visdažādākajos formātos.

Aija Volka ar ģimeni Ventspilī (2017.gads)

Vai izveidotais ”Tuvuma.lv” ir saucams par ”ciemu”, kur man realizēt savas personīgās ambīcijas vai vēlmi ”būt pirmajai”? Es ļoti ceru, ka tā tas nav un nebūs. Lūdziet Dievu, lai nekļūstu lepna un paštaisna! Kādam no komandas sastāva ar savu izturēšanos vai personīgo pārliecību, iespējams, esmu nodarījusi pāri, un ļoti atvainojos! Bet mani labākie nodomi ir bijuši arvien mērķtiecīgi veidot komandas darbu, radīt atvērtību un iespēju ikvienam interesentam pievienoties mūsu komandai, lai jaunizveidotais medijs nebūtu ”viena cilvēka uzskatu paudējs”. Jaunais medijs ir man ”uzdāvinātais” sapnis un vīzija, hobijs un aicinājums, cerams, arī kā apmaksāta darbavieta gan man, gan citiem profesionāļiem, lai varam pēc iespējas labāk un kvalitatīvāk izpildīt uzstādītos mērķus. Medija 1 gada jubilejā novēlu tam nekad nepazaudēt sākotnējos mērķus un misiju!

Medija īpašniece neesmu es kā privātpersona- medija īpašnieks ir nodibinājums ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds”, kura darbībā var iesaistīties jebkurš interesents. Savā būtībā īpašnieks līdz ar to ir arī ikviens fonda brīvprātīgais darbinieks, kā arī atbalstītājs. Es apzinos savu kā vadītājas atbildību, tajā pašā laikā ceru uz kopīgu līdzatbildību, un esmu pateicīga visiem tiem, kas saprot, ko nozīmē kopīgā atbildība un kas ir arī nemitīgās lūgšanās par to, ko mēs darām.

Lai mūsu lasītājiem atgādinātu par to laiku un kontekstu, kad dibināju fondu un ar domubiedriem lolojām ideju par jaunu kristīgu mediju, turpinājumā pārpublicēšu divus savus pārdomu rakstus, kas bija lasāmi 2015.gadā blogā ”www.manapasaule.lv”. Papildināju ar pāris aktuāliem komentāriem kursīvā no šodienas perspektīvas. Atgādinu, ka pirms ”TUVUMĀ” izveides 7 gadus vadīju blogu ar kristīgu ievirzi, kur publicējos ne vien es pati, bet aicināju pievienoties arī draugus un līdzīgi domājošos, un tā pamazām atradām arvien jaunus un jaunus cilvēkus, pateicoties kuru nesavtīgajam ieguldījumam, varējām blogu pārvērst citā kvalitātē – par mediju.  Gan ar jaunu nosaukumu un vizuālo izskatu, gan jauniem satura veidošanas un kvalitātes principiem.


Bīstamie sāļie riekstiņi jeb kāpēc dibināju fondu

 

Man, tēlaini izsakoties, šķiet bīstami “glazētie sāļie riekstiņi”. Žurnālisti, kas tikai “lasa riekstus”, varbūt tiešām ir mazāk atbildīgi par galaproduktu, kamēr redaktori spiesti vērtīgos un veselīgos “riekstus” iebarot kopā ar ne visai veselīgām citām “pārtikas piedevām”.

Māris Zanders

Brīnišķīgu komentāru, ko varu nosaukt droši par “riekstiņu”, uzrakstījis Māris Zanders laikrakstā “Diena” (15.08.2015):

“[..]ikdienišķā cīņa par prātiem un sirdīm notiek ne tikai politiķu interešu vārdā, un, atklāti sakot, nezinu pat, kas piesārņo vairāk – tas, ka publikai kaut kas Kremļa interesēs tiek potēts par Ukrainu vai Rietumiem, vai tas, kam rezultātu mēs redzam ziņu portālu sadaļā “lasītākās ziņas”. [..] tā pseidozinātnes, klajas tumsonības, pliekanu sensāciju un paviršības šļura, kas katru dienu tiek gāzta pār mūsu galvām, ir kļuvusi tik pašsaprotama un pierasta, ka nerodas jautājumi, kādēļ ziņu portālos “izklaide” nereti ir zem viena jumta ar “kultūru”, kāpēc jūs neatradīsiet zinātnei veltītas sadaļas (vai ar zinātni tiek saprasti lasītāja maka virzienā lūroši tehnoloģiskie jaunumi), toties uzzināsiet visu par horoskopiem, karmām un kārtējās muļķības par kārtējo pārtikas produktu, kuru daudz un regulāri ēdot dzīvosiet ilgi un laimīgi.”

Iesaku izlasīt visu rakstu!

Bet, turpinot savu domu par sāļajiem riekstiņiem… Kad reiz pagaršoju glazētos sāļos riekstiņus, atklāju, ka var taču glazūru nolobīt un tad tas rieksts vidū vēl būtu ēdams! Ar informāciju ir līdzīgi. Ja labi grib, var atrast “riekstus” un lieko čaulu ignorēt. Var pirkt žurnālu vienas vērtīgas intervijas dēļ (un ignorēt citās lapās publicētos dvēseles skaitļu aprēķinus u.tml.)… Man tikai bail, ka, ievērojot pilnīgu diētu no “sāļajām uzkodām”, pie riekstiem tā arī netiekam. Vai nu arī sākam grauzt tikai čipsus. Divas galējības.
Atkāpei atgadījums mana dēla bērnudārzā. Bērniem bija jāsagatavo garda dāvaniņa ar rudens tematiku. Manējais pārnesa mājās riekstiņus. Domā, īstus? Ne taču! Cepumiņu ar iebiezināto pienu vidū. Kurš gan apgalvos, ka tas nav garšīgi… Protams, ir garšīgi…Un roku darbs… un bez konservantiem…

Un ir “garšīgs” dzīvē daudz kas. Augstas kvalitātes attēla filmas, seriāli, augstas kvalitātes audio ieraksti, skaisti saģērbtu cilvēku fotosesijas utt.

Mēs pierodam, priecājamies par skaisto un interesanto, vai to, kas sasaucas ar mūsu pašu domām, izjūtām, bailēm, naidu utt. Taču piemirstam izvērtēt, vai mūsu “barība” ir vispār ar kādu vērtību.

Pētnieku nodibinājums

Kāpēc es spītīgi turos pie plāna veidot jaunu kristīgu mediju (šīs pārdomas pirmoreiz publicētas 2015.gadā- aut.)? Tāpēc, lai iedrošinātu Tevi dzīvot tā, kā Dievs uzskata par veselīgu! Esmu pārliecināta, ka tas saucas “kristīgs dzīvesveids”. Receptes varam meklēt kopā! Esmu atvērta sadarbībai ar citiem kristīgiem medijiem, blogeriem utt. “Glazūru” gatavojam tikai tādā nozīmē, ka top jauns lapas dizains. Bet tas jau tikai iepakojums, kas “kuņģī” nenonāks.

Otrkārt, vēlos izglītot un skaidrot sabiedrībai kristietību, tās vērtības. Es pati esmu uzaugusi baptistu vidē. Man ir interesanti sarunāties ar citu konfesiju māsām un brāļiem. Neviens nepiedzimst ar zināšanām. Man ir interesanti runāt arī ar tiem, kam nav sava draudze, bet, kas interesējas par Jēzu. Vēlos pētīt kopīgo, atšķirīgo. Ar citiem dalīties atziņās, faktos un skaitļos, arī ar citu autoru pētījumiem. Kopā ar divām dāmām no luterāņu draudzes (bijušās fonda valdes locekles Guna Sniedziņa un Dace Salmane; turpmākos 2 gadus valdes locekļi būs Oskars Gozis un Lauris Krolis – aut.) esmu dibinājusi “Kristīga dzīvesveida izpētes fondu”, lai īstenotu šo ieceri.

Visbeidzot – vēlos veicināt tuvināšanos starp latviešu valodā runājošiem kristiešiem visā pasaulē, neatkarīgi no konfesionālās piederības.

Atļaušos atklāt fragmentu no manas sarakstes ar kādu pareizticīgu vīru. Kad lūdzu atļauju pārpublicēt kādu ļoti vērtīgu rakstu, viņš atteica, pamatodams šādi:

“Man nav nekā pret Jums un jūsu ticību, kristīgās mācības centrā ir cienīt un mīlēt vienādi jebkuru cilvēku. Bet svarīgi ir arī saglabāt neskartu apustulisko mācību, kur mēs nevaram jaukt dažādus priekšstatus par Dievu vienā katlā. [..] Katra kristīgā konfesija ļoti dažādi māca par visu: Dievu, pasauli, nāvi, garīgo dzīvi, Svēto Rakstu interpretāciju, cilvēka uzbūvi un daudzām citām lietām, kas saistītas ar realitātes uztveri un pasaules skatījumu. Un tās atšķirības nav paviršas un nenozīmīgas.”

Laikam jau viņaprāt arī ideja par starpkonfesionālu mediju ir “glazēts sāļš riekstiņš”. Izņemot pareizticību, citas konfesijas esot ieviesušas “Dieva atklāto patiesību jautājumos savus izdomājumus”. Gan jau tā domā un domās ne tikai viņš vienīgais… Es ar to rēķinos. Savukārt aptaujā par kristīgu mediju lietojumu kāds atbildēja, ka kristīgs medijs viņam neesot vajadzīgs, jo “lasu Bībeli dievišķās atklāsmes gaismā”. Re, izrādās, kādam pietiek tikai ar Bībeli kā lasāmvielu.

Lai nu kā, mani tomēr interesē, kas notiek “citos ciemos”. Nevēlos radīt savas vienīgās patiesības ciemu ar saviem izdomājumiem, kur būt pirmajai. Vēlos radīt iespēju visdažādāko draudžu un konfesiju- arī pareizticīgo- pārstāvjiem dalīties ar citiem savās zināšanās, atklāsmēs.

Lai uzzinātu, kas notiek citu kristiešu dzīvēs, prātos un sirdīs, man taču nav obligāti jākļūst par draudžu “tūristi”- jāmaina draudzes, pat valstis utt. Tā vietā varam draudzēties! (Obligāti tas tiešām nav jādara, bet, redz, Dievs izstrādājis joku- tā sanācis, ka ar ģimeni esam mainījuši gan dzīvesvietu, gan līdz  ar to draudzi, un prieks par to, jo arī šādā veidā uzzinu vēl ko jaunu par kristiešiem un varu pati piedzīvot, cik dažādos veidos var mīlēt un tuvoties Dievam; ar citu konfesiju kristiešiem draudzējos arī jaunajā pilsētā – aut.)

Starp citu, nodibinājums ir pateicīga juridiskā forma, lai varētu izveidot no finansētājiem neatkarīgu redakciju (nepieciešams paskaidrot, ka tas bija domāts un tā ir īstenojies- 2 gadu laikā kopš  fonda pastāvēšanas nav neviena finansētāja, kurš uzspiestu vai diktētu savu ”redakcionālo politiku” tāpēc, ka tiek maksāts; ja kādreiz ziedotāji ir rosinājuši kādas idejas medija attīstībai vai kāds no ziedotājiem pats ir iesaistījies komandas darbā, tad tikai kā komandas daļa starp dažādi domājošajiem bez kādām īpašām priekšrocībām; manuprāt, jo vairāk un dažādāki mums būs ziedotāji un kaut ar nelielām summām, jo drošāk būs, ka nevienam no komandas gan tuvākā, gan tālākā nākotnē neradīsies apzināta vai neapzināta vēlme izpatikt vai ”piesegt” kādās nepatīkamās lietās kādu no naudas devējiem; tāpēc joprojām uzskatu, ka nodibinājums ir vislabākā juridiskā forma – aut.). Pirmais ziedotājs jau ir – draudze, ko apmeklēju kopš dzimšanas, mana Rīgas Āgenskalna baptistu draudze. Paldies par uzticēšanos! Un ceru, ka šis finansējuma avots vieš uzticību arī citiem. Esam taupīgi, pagaidām vienīgie izdevumi bijuši par domeinu un “visidati.lv” izmantošanu padziļinātām aptaujām (ja vēlies uzzināt, kāda šobrīd ir mūsu finansiālā situācija- kādi ir uzkrājumi, izdevumi un vajadzības, dod ziņu un sazināsimies; e-pasts: redakcija@tuvuma.lv, mob.29233624- aut.) Lai attīstītos, būs vēl krietni jāpastrādā. Milzīgs paldies visiem, kas iesaistās ar brīvprātīgu darbu!”

Pirmoreiz publicēts blogā www.manapasaule.lv 2015.gadā


Dievs vienmēr būs aktuāls: pārdomas par “GLS” un eiropiešu identitāti

Tā sakrita, ka tieši naktī, kad biju aizsēdējusies pie datora, lai gatavotos pirmoreiz plašākai publikai pastāstīt par to, ka veidojam jaunu kristīgu mediju –“TUVUMĀ” –, uzzināju par traģiskajiem notikumiem Parīzē.

Aija Volka (vidū) konferencē “GLS” 2015.gadā

Nākamajā dienā bija paredzēta dalība kristiešu līderu konferencē “The Global Leadership Summit 2015” (GLS). Organizatori bija atvēlējuši mums, jaunā medija veidotājiem, vestibilā stendu.
Labi apzinos sabiedrības gaidas, ka medijiem vienmēr jābūt aktuāliem un elastīgiem. Pat, ja medijs nav plānots kā ziņu portāls… Pat, ja tas plāno stāstīt par dzīvesveidu… Par tēmām, kas nezaudē aktualitāti nākamajā dienā… (Tāds ir plānots jaunais “TUVUMĀ” — “manapasaule.lv” turpinātājs ar jaunu dizainu, nosaukumu un saturu jaunā kvalitātē).
Vienu brīdi aizdomājos: vai mūsu plānotie pētījuma jautājumi “GLS” laikā (izplatījām anketas) un interneta aptaujā par tēmu “Kristietis un nauda” ir īstajā brīdī. Vai mūs sapratīs? Vai nozīmīgākas tēmas tagad nav terorisms, karš, vajāšanas u.tml.? Vai atstāsim pareizo iespaidu, sociālajos tīklos kā pirmās tēmas piedāvājot tādas, kas ir tālu no realitātes šausminošākās puses? Tomēr…

Pēc pārdomu brīža atskārtu, ka svarīgākais ir nevis tēmas, bet iemesls, kāpēc vispār veidoju šo mediju “TUVUMĀ”. Pat, ja lasītāji sākotnēji to nesapratīs, mani domubiedri to zina. Un galvenais — Dievs to zina.

Turpināju iesākto, drukāju lapiņas ar iecerēto pētījumu.

Darīt kopā, lai tuvinātos

Mēs neskriesim pakaļ ziņu plūsmai, kas ir visos citos medijos. Tas nav pašmērķis. Jā, mēs sekojam un sekosim līdzi arī aktualitātēm, bet arvien domāsim par pievienoto vērtību tai informācijai vai viedokļiem, ko sniedzam. (Šo principu ievērojam joprojām- pamanītās aktuālās ziņas ierakstām mūsu ”Twitter” kontā; dažkārt veidam aptaujas par aktuālām tēmām, kalendārā publicējam aktuālo informāciju par gaidāmajiem kristiešu pasākumiem, tomēr ziņu atlasē svarīgāk par aktuālo un ātru reakciju ir pārdomāt, izpētīt, pārbaudīt visu, ko rakstām, cik šobrīd ļauj mūsu resursi – aut.)

Tikpat svarīgas kā tēmas ir arī pati iespēja iesaistīties medija veidošanā. Darīt kaut ko kopā — tā ir lieliska iespēja, kā tuvināties dažādu konfesiju kristiešiem, jo īpaši tik saspringtajā dažādu ideoloģisko cīņu laikā.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad prātoju par to, ka “manapasaule.lv” ir jāizveido par jaunu, mūsdienīgu,

Blogs ”manapasaule.lv”

starpkonfesionālu mediju, viena no manām bažām bija par notiekošu islamizāciju Eiropā, kamēr mūsdienu Rietumu sabiedrība ir tik sašķelta, tik dažādiem viedokļiem un pārliecību, ka maz kas vairs to satur kopā. Pēc tam bija Ukrainas notikumi un atkal man bija jādomā par to, ka kristiešiem nu gan nebūtu jākaro savā starpā. Kad uzzināju par notikušo Parīzē, tas bija kārtējais baisais signāls, ka viss, par ko satraucos agrāk, nav zaudējis aktualitāti. Gluži pretēji. Tāpēc neizbēgamas bija asaras “GLS” konferences laikā, apzinoties, cik svarīgā brīdī esam uzsākuši medija veidošanu.

Skepse un aizkustinājums

Par “GLS” gan uzsākšu stāstu no sākuma. Zinu, ka vienai daļai kristiešu – nemaz nerunājot par neticīgajiem – ir aizspriedumi pret šo konferenci tās amerikāniskā formāta dēļ, tajā skaitā tamdēļ, ka vienas konferences ietvaros tiek runāts gan par biznesa, gan par draudžu vadību. Blakus sēž uzņēmēji un draudžu līderi. Neiedziļinoties tajā, kas konferencē tiek apspriests, šī sēdēšana blakus jau vien var šķist aizdomīga un sabiedrībā dzirdēto stereotipu “baznīca ir tikai bizness” kultivējoša. Pieļauju, ka daļa tāpēc kāju nesper iekšā. Jāpiebilst, ka pasākums nav lēts.
Godīgi sakot, arī mani šis formāts mulsināja. Tomēr daudzās liecības par to, cik vērtīgs bijis pasākums, lika aizdomāties: varbūt jāpārvar aizspriedumi un pašai savām acīm jāredz. Tā nu es nonācu konferencē – ar interesi apskatīties, kas tad te notiek, ar iespēju pastāstīt par jauno mediju “TUVUMĀ” pasākuma starpbrīžos un satraukumu par to, kas noticis pagājušajā naktī Parīzē un kas vispār notiek pasaulē.
Pirmā video lekcija nebija labākais, ko redzēt cilvēkam, kas nonācis konferencē pirmo reizi (konferences pirmajā dienā piektdien nebiju). Horsts Šulce stāstīja par apkalpošanu viesnīcu biznesā un salīdzināja to ar kalpošanu draudzē. No organizācijas vadītājas perspektīvas es daudzas atziņas pieņēmu par labām, vērtīgām, tomēr mulsināja tieši tas, par ko bažījos: biznesa salīdzināšanu ar draudzes darbību un otrādi. Netiku gudra, ko no šīs lekcijas labu iegūst tie, kas pārstāv draudžu kalpošanas. Vai tiešām baznīcēni ir klienti? Vai tiešām??? Vai mums ir jādomā par to, kā radīt lojālos “klientus”?

Manuprāt, būtiskāk ir nevis domāt, kā savās draudzēs ievilināt vairāk lojālos “klientus”, bet, kā nodot Vēsti, kas paliks sirdī, lai kur arī cilvēks turpmāk ietu un lai ko darītu. Galu galā uzticība savulaik bija arī mana maģistra darba tēma, varbūt tāpēc biju tik skeptiska, izdzirdot vienkāršotu stāstījumu par trīs svarīgākajām lietām…

Tomēr nepaguvu izstrīdēties pati ar sevi, mani pozitīvi pārsteidza nākamie runātāji: mācītāja (baptistu bīskapa- aut.) Pētera Sproģa saruna klātienē ar akcijas “Zvaigzne Austrumos” rīkotāju (mācītāju- aut.) Pēteri Eisānu (starp citu, Pēteris Eisāns arī pievienojies mūsu domubiedru pulkam un šobrīd ir viens no fonda ziedotājiem- aut.). Aizkustinoša, atklāta un aktuāla! P.Eisāns stāstīja, kādā brīdī viņš apņēmās spert pirmo soli, lai palīdzētu sīriešu bērniem. Katrs izteikums trāpīja tieši sirdī.

Pēteris Eisāns Sīrijā. Foto: jauns.lv

Savukārt līdz pat asarām mani aizkustināja Bila Haibelsa saruna ar Hilsongas draudžu apvienības dibinātāju Braienu Hjūstonu par pārbaudījumiem vadībā, piedzīvojot nepatīkamus notikumus ģimenē, un mūzikas spēku. Varbūt skanēs primitīvi, bet Hjūstona acu skatienā bija kas īpašs. Es noticēju, ka viņa pašmērķis nav draudžu dibināšana, sevis, savu talantu apliecināšana vai kas tamlīdzīgs, bet sekošana Jēzum. Tā bija manis gaidītā kristieša pazemība un mīlestība. Bet liels nopelns ir arī Haibelsam, kurš tik feini vadīja sarunu! Viņš arī personīgi stāstīja par savām bailēm. Vēlāk konferences organizatori atsaucās uz pieminēto par bailēm Parīzē notikušā terora akta kontekstā. Konferences laikā kāda telpa tika atvēlēta lūgšanām par traģēdijā cietušajiem. Tajā mirklī aizdomājos: redz, kā pat iepriekš ierakstītas video lekcijas var iedrošināt, dot svētību pavisam citā brīdī, citā kontekstā. Tas, ko dod Dievs, ir aktuāls vienmēr! Par citām lekcijām un iespaidiem varbūt uzrakstīšu citu reizi. (Lasītāj, arī Tu mums vari iesūtīt savas pārdomas!)

Identitātes vakuums

Nobeigumā vēlos tikai vēl atzīties: pārliecinājos, ka konferencē dzirdētais liek par daudz ko domāt arī turpmākās dienas.
Viena doma, kas mani īpaši aizkustina, ir par piedošanu. Konferencē tika rādīts video, kā kāds GLS dalībnieks pēc lekcijā dzirdētā par piedošanu atvainojās savu senču vārdā vairākām ciltīm. Tas bija fantastisks solis, kā pārtraukt gadiem ilgušo vardarbību!
Ziņa (”Delfi”, 2015), ka Francija atriebusies par teroraktu Parīzē, bombardējot “Islāma Valsts” pilsētu Rakā, man šo video atsauca atmiņā. Man nav atbildes, kāda būtu pareizākā taktika, risinot krīzi ar radikālajiem islāmistiem, tomēr esmu droša, ka tā noteikti nav “zobs pret zobu”. Drīzāk sliecos piekrist Leona Taivāna viedoklim, ka mums vairāk jādomā par aizsardzību, nevis par bezjēdzīgu uzbrukumu. Kaut ko līdzīgu izteikuši arī citi eksperti, vērtējot, ka radikālo islāmistu mērķis ir tieši izprovocēt uzbrukumu, lai apvienotu musulmaņus kopīgai cīņai pret Eiropu.
“Rīta Panorāmā” vērtīgu domu saistībā ar notikušo izteica LU asociētais profesors Jānis Priede, sakot, ka Eiropas problēma ir identitātes vakuums. Šādos apstākļos ir vieglāk panākt vērtību maiņu.
Tad nu, lūk, “GLS” bija arī īpaša iespēja satikt un iepazīt tik daudz kristiešus no dažādām Latvijas pilsētām. Ar vienotu identitāti – neskatoties uz konfesiju atšķirībām vai ko citu. Neskatoties ne uz to, ka varbūt pa vidu bija kādas lietas, kurām nepiekrītam, vai to, kas kuram šķiet aktuāls.
Ceru, ka šāds vienojošs spēks būs arī jaunajam medijam “TUVUMĀ”.”

Pirmoreiz publicēts blogā ”www.manapasaule.lv” 2015.gadā