GrāmatasIesakāmIzpēte

Izaicinājums rakt pareizajā virzienā


Mēs kā sabiedrība piedzīvojam krīzi, un nav skaidrs, kā un vai tiksim no tās ārā. Šāds visai satraucošs, gandrīz vai apokaliptisks atzinums Latvijas publiskajā telpā īpaši spēcīgi uzvirmoja rudens sākumā.

Septembrī vietējie mediji īpašu vērību pievērsa režisoram Alvim Hermanim, kurš Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” dramatizējumu un kuram veltītas divas nupat izdotās grāmatas (“Alvis Hermanis. Dienasgrāmata” un  albums “Alvis Hermanis”). Tāpat par nozīmīgu notikumu kļuva grāmatas “Viņš un Viņa. Mīlestība.  Attiecības.  Sekss” iznākšana, kas pastiprinātu uzmanību piesaistīja arī tās autoram – teologam Jurim Rubenim.

Abi viedokļu līderi daudzkārt tika intervēti, tostarp – bija uzaicināti uz aktuālo sarunu LTV1 raidījumā “Viens pret vienu”. Reaģējot uz satraukumu un apmulsumu, kas lielu sabiedrības daļu pārņēmis saistībā ar neprognozējamo migrāciju, stabilitātes zudumu Eiropas Savienības ietvaros – “Brexit” – un visai provokatīvajiem ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa izteikumiem, intervējamie tika izvaicāti arī par procesiem pasaulē: kas notiek un kas mūs varētu sagaidīt nākotnē?

Alvja Hermaņa un Jura Rubeņa vēstījumos iezīmējās savstarpējas paralēles, arī krustpunkti un vismaz četras kopīgas tēmas: vai tiešām Eiropa iet bojā? Kāpēc esam vientuļu cilvēku sabiedrība? Kas mūs sagaida nākotnē? Kāds ir šī laika izaicinājums?

Šos atslēgas jautājumus, uzskatot par joprojām svarīgiem, atgādinu un nedaudz izvēršu raksta ietvaros ar mērķi atklāt kopainu, kas ļauj ieraudzīt pozitīvo. Tas gan, kā raksta franciskānis Ričards Rors, “vienmēr ir diezgan grūti”, jo tieši galam nevis sākumam piemīt īpašs spēks pārņemt mūsu iztēli,  fascinēt , līdz ar to  bailēm un negatīvismam  gūstot virsroku.

Izmirstoši vientuļnieki pašu izraktā bedrē

Raidījumā “Viens pret vienu” (“1:1” 27.09.) Alvja Hermaņa izteiktā prognoze Eiropai izklausījās gandrīz vai galēji bezcerīga: demogrāfiskie rādītāji norāda uz to, ka ”tas pasākums ilgi vairs neturpināsies.”

Foto avots: http://lv.locinews.com/

Foto avots: lv.locinews.com

“Rietumu sabiedrība atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Mūsu izrāde ir veltījums visiem racējiem.” Alvis Hermanis

 

 

Romānā un arī izrādē “Pakļaušanās” modelēta situācija, kāda, ieturot pašreizējās politikas virzienu, Eiropā varētu izveidoties pavisam netālā nākotnē. 2022. gads, Francija, pie varas nāk musulmaņi, un, kā īsumā par sižetu raksta kultūras žurnāliste Vita Krauja, “[..] erudīts intelektuālis, pārliecināts kristietis universitātes profesors izrādes sākumā uzveduma beigas sagaida.. kā musulmanis ar sešu sievu svītu.” (Avots šeit) Kā un kāpēc tā varētu notikt?

Alvis Hermanis uzskata, ka Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši. “Pakļaušanās” ir spogulis, kurā Rietumu cilvēkiem paskatīties uz sevi”, norāda režisors. (Avots šeit) Viņš uzskata, ka lielākā Rietumu problēma, kas mūs ved pretī iznīcībai, ir tā, ka esam izveidojuši sabiedrību, kas “ražo vientuļus cilvēkus”: “Mēs esam vientuļu cilvēku sabiedrība, kurā katrs ir pats par sevi. Nekad nav bijis arī tik liels cilvēku skaits, kas dzīvo vieni paši. Un arī tie, kam ir ģimenes, katrs ir aizņemts ar savu dzīvi tik ļoti, ka faktiski ir vientuļi. Rietumu sabiedrībās ne tikai vīrieši, bet arī sievietes piedalās nemitīgā sacensībā, veidojot savu karjeru, tāpēc laika vienam priekš otra paliek arvien mazāk. Arī savus bērnus mēs uzaudzinām par kārtējo vientuļo paaudzi.” (“1:1”)

Arī sociologi konstatē vientulības problēmu
Par cilvēku vientulības problēmu, kas cieši saistīta ne tikai ar demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos, bet arī ar sabiedrības radikalizēšanos, virkne sociologu un psihologu brīdinoši rakstīja jau vairākas desmitgades atpakaļ. Ceļā uz jauno sabiedrības modeli, kuru dēvējam par globalitāti, mēs arvien vairāk pieredzam visdažādākos apstākļus, kas cilvēkus pakļauj individualizācijai: vājinās un pat pavisam izirst indivīdu attiecības ar ģimeni, baznīcu, politiskajām partijām, notiek atraisīšanās no tradicionālajām lomām, un katrs kā māk un saprot individuāli cīnās, lai izveidotu savu “veiksmīgā cilvēka” tēlu. Atbildēt uz jautājumu – kas es esmu? – mūsdienās kļūst arvien grūtāk. Izvēļu, variantu, scenāriju, pēc kuriem veidot savu dzīvi, ir vairāk nekā jebkad, taču uztaustīt iekšēju pamatu, kurā iesakņoties un sajust dziļas vienotības saikni ar citiem cilvēkiem, ir gandrīz neiespējami. Izzūdot tuvībai ar ģimenes locekļiem un piederības sajūtai lielajām tradicionālajām kopienām – nācijai, reliģijai – , cilvēki izjūt arī vientulību un dziļu tukšumu.

Pēc izrādes “Pakļaušanās” noskatīšanās teātra zinātniece Edīte Tišheizere rakstīja: “Šī man liekas viena no pēdējā laika smagākajām izrādēm [..] tāpēc, ka liek rakņāties savā pagātnē, samērot to tukšumu, kas valda Viļa Daudziņa spēlētajā pusmūža profesorā, ar savējo. Atbildēt uz nepatīkamo jautājumu, kas paliks manī, ja atņems ārējo darbošanos, steigu un pienākumus.[..] Jautājums ir par saturu, kas ir vai nav tevī.” (Avots šeit)

Foto: Jānis Deināts. Avots: delfi.lv

Foto: Jānis Deinats

Ko darīt situācijā, kurā esam nonākuši? Kā atrisināt dziļas vientulības un iekšēja tukšuma problēmu, kas ved mūsu kultūru un sabiedrību pretī iznīcībai? Vai kristietība šodien spēj piedāvāt risinājumu?

Kristietības noriets?

Romānā “Pakļaušanās” atspoguļotajā Eiropā kristietība ir pazaudējusi savu spēju atbildēt uz indivīda – tāda, kāds viņš kļuvis mūsdienu Rietumeiropā, – dvēseles palīgā saucieniem. Galvenais varonis, piedzīvojot visaptverošu krīzes situāciju – attiecību sabrukumu, darba zaudējumu un sociālās kārtības izmaiņas –, nostalģijas vadīts patvērumu gan meklē senā kristiešu klosterī, taču tur viņš jūtas vēl neiederīgāks nekā ārpusē – pasaulē, kuru strauji sācis pārņemt musulmanisms.

alvis-hermanisArī Alvis Hermanis raidījumā “Viens pret vienu” izteica šaubas par to, vai kristietība šodien spēj palīdzēt Eiropai. Viņš uzskata, ka sabiedrībai vajadzētu atgriezties pie desmit baušļos balstītās morāles, ģimenes vērtībām un nacionālas valsts idejas, bet jautājumus par attiecībām ar Dievu jāatstāj katra paša ziņā.

Nosaukdams Eiropas vēlamo attīstības scenāriju par moderno konservatīvismu, viņš dalījās ar nākotnes vīziju, kurā jaunais – tehnoloģiskie sasniegumi un atvērtā pasaules telpa – var pastāvēt mijiedarbībā ar tradicionālajās vērtībās sakņotu lokālu, drošu vidi, kurā var veidoties ģimenes un uzaugt konkurētspējīga un daudzskaitlīga jaunā paaudze. Režisors teica: “Modernais konservatīvisms ir kā koks, kuram [..] zari ir uz visām pusēm un āboli krīt visur riņķī [pasaulē – aut.], bet tā saknes ir šeit, mājās.”

Vai morāle – uzvedības modelis – patiešām ir viss, ko kristietība mūsdienu krīzes situācijā spēj piedāvāt?

Manuprāt, būtu godīgi novērtēt, piemēram, arī to, ka Eiropā pietiekoši lielai sabiedrības daļai tieši kristīgo draudžu esamība tradicionālā veidā palīdz risināt vientulības problēmu, un draudzes ir arī pēdējais ģimenes vērtību bastions. Domāju, ka Latvijā tā tas vēl ir. Turklāt, domājot par režisora ierosināto sakņu tēmu, būtu minams vēl kāds būtisks aspekts – mūsu ciešā sasaiste ar kristīgo tradīciju, rituāliem un simboliem ļoti dziļā līmenī. To uzskatāmā un tēlainā veidā ļāva ieraudzīt arī kāds kultūras notikums, kura norise laikā zīmīgi sakrita ar “Pakļaušanās” pirmizrādēm.

Saknes atklāj kopainu

Septembrī notika Annas Heinrihsones izstāde “Mans miers ir beigts”, kas kā īpašām zīmēm piepildīta svētnīca tika iekārtota kādreizējās baznīcas, tagadējās galerijas “Māksla XO” telpās. Komentējot izstādes nosaukumu, kurā izmantoti vārdi no Aspazijas dzejoļa, māksliniece pauž atziņu: “Tavs miers ir beigts, ja tu meklē atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem”, un atklāj, ka atrokot un uzlūkojot saknes, ir gūstams miers un apskaidrība:

“Oktobrī es tās roku ārā un brīnos: ak dievs, kāds skaistums! Man pietiek ar vienu šādu mazu dabas apliecinājumu, lai es ieraudzītu pasauli kopplānā, nevis sadalītu sīkumos.” (Avots šeit )

Izmantojot izraktas un no jūras izskalotas saknes, Anna Heinrihsone mākslas darbos simboliski atklāj savus spēka avotus – rāda, kurp sniedzas ārēji neredzamās dvēseles saites. Te klātesošs ir Dievmātes tēls, smilšu kaste, kas atgādina zen meditācijas praksē izmantotos miniatūros dārzus, tikai šoreiz tajā atklājas padomju laika bērnu spēļu kultūrā sakņotie “sekrētiņi”, kuru dzīlēs redzami krucifiksi un citi simboli. (Par izstādi vairāk šeit video)

Foto: Anrijs Požaskis. Avots: makslaxogalerija.lv

Foto: Anrijs Požaskis. Avots: makslaxogalerija.lv

Māksliniece norāda, ka vairs nebaidās atklāties, jo “katram cilvēkam pienākot tāds brīdis, kad nav ko slēpt un nav ko zaudēt”. Paradoksāli –, būdama līdz galam patiesa un atverot savas dvēseles dziļumus, Anna Heinrihsone caur simboliskiem, mistiskiem tēliem atklāj arī kopīgās dzīles, kas mūs šeit uztur un vieno ļoti, ļoti daudzus. Atrašanās šai vietā kļūst par svētu un noslēpumainu brīdi. Arī metaforiskā bedres rakšana izstādes idejas kontekstā no pašiznīcinošas inerces virzīta procesa transformējusies par jēgpilnu darbu, kas ved pie sevis atrašanas, atklāšanas un jaunradīšanas.

Foto avots: makslaxogalerija.lv

Foto: makslaxogalerija.lv

Uz svētnīcas altāra novietota Bībele, kas atrasta humānās palīdzības veikalā. Iepriekšējā īpašnieka atzīmes māksliniece papildinājusi ar savām un grāmatu pārveidojusi par īpašām savstarpēji saistītām zīmēm piepildītu noslēpumu krātuvi. Man tā kļūst par vēl vienu mezglpunktu septembra notikumu tīklojumā, par sasaiti ar vēl kādas īpašas grāmatas – Ričarda Rora “Apslēptais. Svēto Rakstu garīgums” – iznākšanu latviešu valodā. Arī Ričards Rors uz Svētajiem Rakstiem liek paraudzīties kā uz noslēpumu krātuvi un aicina it kā labi zināmajos tekstos “uzrakt” to nezināmo, kas šodien mums visiem nepieciešams visvairāk – patiesu, dziļu garīgumu.


Saprast Rakstus un atklāt garīgumu

rorsGrāmata “Apslēptais. Svēto Rakstu garīgums” lasītāju atver garīgai pārveidei un patiesi nozīmīgajam. Kopā ar Ričardu Roru izsekojot Bībeles tekstos ietverto būtisko tēmu virzībai un attīstībai, lasītājs pieredz, kā viņu “pārsteidz un svētī Nezināmais” – kā svarīgais atdalās no nesvarīgā, kā pār Rakstu vietām300x0_apsleptais_978-9934-0-5881-3 pārklājusies neizpratnes un mulsuma migla atkāpjas un atklājas apskaidrota kopaina. Par grāmatu vairāk TUVUMĀ esam rakstījuši arī jau iepriekš. (Vairāk šeit)

“Es piedāvāju šīs pārdomas, lai atkal apvienotu to, kam nekad nevajadzētu būt šķirtiem: Svētos Rakstus un kristīgo garīgumu.” Ričards Rors


Manuprāt, tieši aicinājums uz kristietības saknēs balstītu garīgu izaugsmi ir tas jaunais, ko Rietumu pasaulei pašlaik piedāvā tradicionālā reliģija un ticība. Ja vien par jaunu ir pareizi saukt to, uz ko Jēzus mūs aicinājis jau vairāk kā 2000 gadus atpakaļ. Droši vien būtu precīzāk lietot līdzību, ka mēs – nama cēlāji – tiekam aicināti neatmest, bet gluži otrādi – no jauna atrakt un nostiprināt to dārgo stūrakmeni (Pēt.1. 2: 4-7), kas balsta mūsu mājas, proti, Kristu.

Par garīgās izaugsmes nepieciešamību un par vērības jeb meditācijas praksi, kā vienu no pilnveides galvenajām metodēm, daudzkārt rakstījis arī teologs Juris Rubenis – gan iepriekš (vairāk lasāms, piemēram, grāmatā “Ievads kristīgajā meditācijā” un arī šeit), gan arī jaunajā grāmatā. Par to viņš neatlaidīgi mums atgādina arī katrā intervijā.

Atrast savu īsto es

Raidījumā “Viens pret vienu” Juris Rubenis (“1:1” 04.10.), vērtējot situāciju, kurā pašreiz nonākusi Eiropa, uzsvaru lika uz vārdiem “izaicinājums”, “iespēja”, “attīstība”, “jauns”. Viņš mudināja saskatīt, ka ikviena krīze ir ne vien ļoti sarežģīts, bet arī vērtīgs laiks, kas mums piedāvā jaunu izdevību, izaicinot nevis griezties atpakaļ pie bijušā, zināmā, bet doties uz priekšu un sasniegt jaunu attīstības līmeni. Teologs norādīja, ka mums kā sabiedrībai pašlaik ir ļoti svarīgi iemācīties izvērtēt pagātni un saprast, kas no tās jāpaņem līdzi nākotnē un kas nē. Vienlaicīgi mums jāmācās saprast arī to, kas jāpieņem no tagadnes un nākotnes, lai radītu jaunus sabiedrības izaugsmes modeļus. Pašlaik “ir ļoti, ļoti nepieciešami cilvēki, kuri spētu šo lauku redzēt kopumā”, bet, lai to varētu, mums ir jāiegūst plašāks, iekļaujošāks skatījums uz pasauli. Tas nav sasniedzams bez pašizaugsmes un radikālas iekšējas transformācijas.

Avots: diena.lv

Foto avots: diena.lv

 

“Es nesteigtos pasūtīt kapu dziesmas Eiropai. Es domāju, ka Eiropai ir pietiekami liels potenciāls.” Juris Rubenis

Turklāt aicinājums uz pārveidi attiecas uz mums visiem. Teologs uzsvēra, ka šobrīd nav neviena priviliģētā, kas, vēloties ieraudzīt visdažādākā līmeņa pozitīvas izmaiņas sev apkārt tuvākā un tālākā nākotnē, varētu atļauties palikt malā un rādīt ar pirkstu uz citiem: jums jāmainās, bet ar mani viss ir kārtībā, es varu palikt tāds, kāds es esmu tagad.

Ja reiz viņš runāja par visiem, tad arī par mums – kristiešiem. Iespējams, ka uz mums teiktais attiecas pat visvairāk, jo ieslīgt pašapmierinātības un komforta siltajā gultā ir pat ļoti raksturīgi tiem, kas, tāpēc ka pieder kādai tradīcijai, draudzei, veic rituālus vai dara kādus īpašus darbus, jūtas kā iekāpuši Noasa šķirsta komfortablajos apartamentos, lai kopā ar sev līdzīgajiem ļautos straumei, nogaidot grēku plūdu beigas.

Lai “Pakļaušanās” scenārijs nepiepildītos, kā uzskata Juris Rubenis, vispirms “Mums ir skaidri jāzina, kas mēs esam. Ļoti skaidri jāsaprot sava identitāte. Un, ja mēs to saprotam, tad varam būt gatavi dažādām, arī nestandarta, situācijām, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem.. Jēzus izaicinājums ir šajā pasaulē jebkuros apstākļos nodzīvot autentisku un patiesu dzīvi pat tad, ja tevi piesit pie krusta.[..] Ja mēs neesam gatavi kaut ko ziedot mūsu .. tapšanas ceļam, ja mēs paši negribam nonākt tuvāk atbildēm, kas mēs īsti esam, tad, protams, ka mēs esam amorfa masa, kuru var vēji pūst uz vienu vai otru, vai trešo pusi. Protams!”

Jaunajā grāmatā Juris Rubenis atgādina, ka sevis iepazīšana ir cilvēka galvenais uzdevums. Viņš raksta, ka visas lielās garīgās tradīcijas runā par divām cilvēka patībām. Kristieša uzdevums ir īsto patību jeb “jauno cilvēku” sevī atrast un viltus patību jeb “veco cilvēku” – atstāt. “Pasauli pārvērš nevis skaistas idejas, bet pārmainīti cilvēki”, raksta teologs.


Saprast sevi, kļūt par sevi

lejupielade“Garīgums nozīmē saiknes dibināšanu ar dievišķo, nevis moralizēšanu par to, kā pareizi jāuzvedas.” Juris Rubenis

Teologs Juris Rubenis grāmatā “Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”, izmantojot visaptverošu, iekļaujošu pieeju, piedāvā uz sevi un attiecībām paraudzīties daudzpusīgu zināšanu un atziņu kontekstā , sniedz iespēju daudz skaidrāk ieraudzīt “kopīgo dzīves bildi” un gūt iedvesmu tālākai garīgai izaugsmei.


Juris Rubenis kā galvenās metodes sevis iepazīšanai, satikšanai un pārmainīšanai iesaka vērības praksi un darbu ar ēnu jeb savas personības neapzināto daļu (vairāk arī šeit). Grāmata “Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” ir ne tikai aicinājums uz jaunu izaugsmes līmeni attiecībās pašam ar sevi, citiem cilvēkiem, dievišķo un pasauli kopumā, bet arī bagātīgs zināšanu krājums, kas ļauj atbildīgi izprast mūsdienu garīgumu. Vēl grāmatā ietverts praktisku vingrinājumu un prakšu apkopojums, kas dod iespēju praktiski atsaukties aicinājumam un garīgu izaugsmi īstenot dzīvē.

Mainīt pasauli

Ka pasaule ap mums – viss, kas tajā notiek vai nenotiek, – ir tieši saistīta ar to, kādi esam, it kā ir labi zināms. To atgādina ne tikai garīgie skolotāji un līderi, bet pat politikas eksperti, kad tieši vai ne tik tieši saka: “paši vien esat vainīgi pie tā, ka ir, kā ir, ka notiek, kā notiek”, “viss ir jūsu izvēles rezultāts”. Parasti gan negribas piekrist.

Ja viss nav vislabākajā kārtībā, tad tomēr viegli ieraugām kādu citu, kas ir it kā varenāks un ietekmīgāks par mums, lai atbildības nastu pārliktu uz tā pleciem. Jo tas ir vieglāk, nav jāuzdod sev mokošie jautājumi – ko man darīt? Kā gan sevi izmainīt?

Bet, ja tagad, kad atbilde ir zināma vai ir atrodama, pieejama, mēs beidzot tomēr piekristu? Ja to, kas ap mums notiek, tiešām atzītu par mūsu pašu rīcības, kas izriet no mūsu būtības, rezultātu? Un, ja to drosmīgi atzinuši, tā domātu ne tikai par savu personīgo dzīvi, bet plašāk – par visu pasaulē notiekošo, noreducējot to līdz pavisam triviālām pašu izvēlēm, līdz tirgus līmenim, kur visu nosaka pieprasījums un piedāvājums. Vai, tā skatoties, iespējamā nākotnes aina neveidotos pat ļoti cerīga? Jo mēs taču zinām, kas mums jādara, kāds ir pareizais rakšanas – mūsu rīcībā esošo resursu veltīšanas – virziens.

“Mums ir jārok dziļi.” Ričards Rors

Ja vien nepazaudējam ticības drosmi, iesākto pārveides ceļu turpinām un topam par tiem, kas patiesībā savā dziļākajā būtībā jau esam, tad mainās arī tas, ko un kā izvēlamies. Un, ja mēs izmainām pieprasījumu, tad tirgus – par ietekmīgāko atzītais spēks Rietumu pasaulē – paveic visu pārējo, lai piedāvājums visdažādākajās dzīves jomās kļūtu arvien vairāk atbilstošs mūsu patiesajām vajadzībām. Tik vienkārši! Noslēgumā šo it kā ļoti piezemēto ar tirgu saistīto pārmaiņu aspektu tomēr gribēju atgādināt, jo, iespējams, ka arī tas nemaz nav tik nesvarīgs, domājot par to, kas mūs sagaida nākotnē un cik lielā mērā, kas un kā būs, ir atkarīgs no mums pašiem.

Jolanta Raita
Jolanta Raita ir komunikācijas zinātnes maģistre, specializējusies kolektīvās identitātes problemātikā. Pašreiz pētnieciski ieinteresēta jautājumos, kas saistīti ar kristīgo piederību un kristīgā garīguma praksēm.