Ilgvars Vērmelis – misionāram nav jābrauc ar limuzīnu


842
Ilgvars Vērmelis ir Amerikā dzīvojošs latvietis, kurš Latviju mīl līdz sirds dziļumiem, lai arī pirmo reizi uz savu tēvzemi atbrauca 24 gadu vecumā. Toreiz pat nenojauta, ka pienāks brīdis, kopš kura ceļš uz Latviju vedīs teju katru gadu un ka Dievs būs sagatavojis īpašas iespējas kalpot katrā atbraukšanas reizē. Piemēram, caur Ilgvaru uz Latviju nonāca vienas no pirmajām ilustrētajām bērnu Bībelēm latviešu valodā, tieši Ilgvars atveda uz tā laika Padomju Savienību vienu no pirmajām filmām par Jēzu latviešu valodā, kā arī viņš ziedoja pašus pirmos 700 ASV dolārus Latvijas Kristīgā radio uzsākšanai. Satikāmies laikā, kad viņš viesojās Latvijā. Ilgvars ir vienkāršs, sirsnīgs un viņa stāstus caurstrāvo liela pazemība un uzticība Tam Kungam. Sarunas gaitā atklāja vairākus stāstus, tostarp vecāku atmiņas par  dzīvi Otrā pasaules kara beigās – tieši tajos gados ģimene devās uz Ameriku. Ilgvars kā būtisko aspektu uzsvēra to, kā latvieši saglabāja savu latviskumu tūkstošiem kilometru tālu prom no mājām. Vērīgākie lasītāji pamanīs, ka Ilgvara izteikumi šur tur mēdz būt senatnīgi šim laikam, jo viņš lieto seno labo Endzelīna latviešu valodu. Ilgvars atklāja arī, kā atpazīst Dieva prātu un savus novērojumus par to, kā klājas kristiešiem politiski satricinātajā ASV.
Ilgvars Vērmele Latgalē
Ilgvars Vērmelis Latgalē 2016.gadā

Ilgvara Vērmeļa ikdiena paiet Amerikā, kur viņš ir misionārs un tulks ar grādu mākslā un literatūras zinātnē. Ilgvars strādā organizācijā “Abiding Life Ministries”, ko ASV 1989. gadā dibināja misionārs Maikls Velss, lai sniegtu atbalstu ticīgajiem visā pasaulē. Organizācijā strādājošie par sevi saka, ka viņi ir ticīgo misionāri, kas vēlas redzēt ticīgos fokusētus uz Kristu un ar izpratni, ka Kristus jau ir visu paveicis. Organizācijas moto ir ļoti vienkāršs: nav nekā tāda, ko nevarētu pārvarēt Kristus tuvums. Gan šiem vārdiem, gan pašam organizācijas dibinātājam Maiklam Velsam, kurš mūžībā aizgāja 2011. gadā, ir nozīmīga vieta Ilgvara dzīvē. Savulaik abi kopā izbraukājuši teju visu Latviju, organizējot seminārus, galvenokārt par attiecībām laulāto starpā.

Ilgvars uzauga pēckara gados Ņujorkā kopā ar daudziem citiem uz Ameriku aizbraukušajiem latviešiem. Vārdi ”ticība” un “Dievs” nebija sveši. “Visi piederējām luteriskajai baznīcai. Visi zinājām, kas ir baznīca, kas ir draudzes svētdienskola, bērnu nometnes, viss tika dibināts saviem spēkiem, tajā laikā nedēļas nogalēs vecāki brauca uz kalniem talkās un cēla tur nometnes barakas par pašu naudu,” atceras Ilgvars. Tomēr patieso dziļo izpratni par Dievu Ilgvars tolaik neieguva, un tikai pēc vairākiem gadiem dzīvē notiekošais viņu aizveda līdz izšķirīgajiem meklējumiem.

Uz Oklahomu taisnību meklēt

Tobrīd Ilgvaram bija 25 gadi, un viņš tikko bija atgriezies Amerikā no sava pirmā tēvzemes apmeklējuma. Viss piedzīvotais tā laika Latvijā viņam radīja depresīvu noskaņojumu. Arī ASV darba tirgū daudzi piedzīvoja depresiju. “Toreiz vispār viss man dzīvē pajuka  attiecības izjuka, darbu zaudēju, pēc tam strādāju un vēl ar daudzām virstundām, pelnīju beidzot labu naudu, bet nesaredzēju nekam jēgu. Strādāju dienu un nakti un uzdevu jautājumu sev, ko es vispār daru, kam vispār ir jēga? Un tad man viena paziņa Ingrīda no Oklahomas, ar ko kopā biju uzaudzis, satiekot mani, sāka stāstīt par Jēzu. Neviens man nebija prasījis tādus jautājumus, vai es ticu, kam es ticu,” stāsta Ilgvars. Šīs jaunās sievietes pamudināts sācis lasīt Bībeli. Lai arī gadiem gājis draudzē, Bībele nekad nav bijusi atvērta.

“Līdz tam mans priekšstats par kristiešiem bija, ka viņi ir tādi mazliet paviegli un puspasīvi un tas Jēzus, par ko viņi runā, ir tāds vidējo austrumu mistiķis. Es pats sāku lasīt beidzot Bībeli, un man radās pavisam cits priekšstats. Es pametu savu darbu, sapakoju savu vāģi un, kad man prasīja, uz kurieni braucu, atbildēju, ka uz Oklahomu taisnību meklēt. Toreiz divarpus dienas es ar mašīnu braucu, pāri pār 3000 km. Satiekot šo Oklahomas kristīgo mājas grupu, kas sludināja evaņģēliju, es apjautu, ka, ja es tagad noraidu Jēzu Kristu, tad otrreiz man tādas iespējas vairs nebūs. Teicu: “Labi, Kungs, ja Tu esi, es paļaujos un tad viss ir Tavās rokās!” Tā sākās manas kristīgās gaitas.”

Sajūta bijusi tāda, it kā zvīņas no acīm nokristu! Visam dzīvē parādījusies jēga. Arī kristīgajām grāmatām un Bībelei. “Es pirmajās nedēļās izlasīju absolūti visu, ko vien varēju izlasīt. Es izlasīju visu Bībeli un biju sajūsmā par to, kas tur iekšā! Es biju kā cilvēks, kas nebija ilgi dzēris ūdeni. Lasīju Tozeru, Šēferi un citus pamatīgos kristīgos autorus.”

“Tad sāka nākt pār mani lielie pārbaudījumi. It kā kāds būtu pavilcis prom visu pamatu tev zem kājām. Man kāds parādīja Pētera vēstuli, kur rakstīts: neesiet pārsteigti par to ugunīgo pārbaudījumu, kas nāk… Es teicu: “Kungs, es nesaprotu, kas tagad notiek, bet es zinu, ka tad, kad es nācu pie Tevis, Tu apsolīji mani turēt, un tas ir viss, ko es zinu!””

Klausoties Ilgvara dzīvesstāstu, nepamet sajūta, ka arī viss viņa un vecāku piedzīvotais ir bijis viens liels un nebeidzams ugunīgs pārbaudījums. Izdzīvot vai apstāties, padoties vai turpināt… Vecāku atmiņu stāsts sākas ar 1944. gadu. Tēvs Eižens Vērmelis tolaik ar Ilgvara mammu, medicīnas studenti Jautrīti bija vien pazīstami. Pēc kara tie atkal satikās un stiprā draudzība pārauga mīlestībā.

 Priekšnojauta, kas izglāba no nāves

Vectēva apliecība
Vectēva apliecība

“Vectēvs toreiz strādāja dzelzceļa virsvaldē kā grāmatvedis un 30. septembrī pārnāca mājās un teica, ka jāpakojas, jo vācieši drīz spridzināšot tiltus un jāpaspēj uz beidzamo vilcienu, kas ved uz Liepāju. Tā nu mamma, vecmamma un vectēvs devās prom no Rīgas. Man vēl aizvien ir tā atslēga, ar ko vectēvs aizslēdza dzīvokļa durvis,” no vecākiem dzirdēto atminas Ilgvars. Visi esot devušies prom uz Liepāju gaidīt, kad karš beigsies. Bet karš nebeidzās un Ilgvars tikai pēc 50 gadiem atveda savu mammu uz viņas dzimto Rīgu.

“1944. gadā izveidojās Kurzemes cietoksnis un visas laivas, kas devās uz Zviedriju, jau bija stāvgrūdām pilnas,” stāstu turpina Ilgvars. Vectēvam kā dzelzceļa darbiniekam radās iespēja ar ģimeni braukt uz Vāciju ar vilcienu. Galamērķis bija Drēzdene. “Bet mātei toreiz bija ļoti slikta nojauta par to pilsētu. Drēzdene skaitījās vācu kultūras pilsēta, tur nebija nekādi militārie objekti. Tajā bija sanākuši vairāki miljoni bēgļu no visas Austrumeiropas. Mātes priekšnojautas neļāva tai pilsētā palikt un viņi tālāk virzījās uz Lincas (Linz) pusi. Esot Kleinminhenes tranzītnometnē, viņi uzzināja, ka Drēzdene tika nobombardēta.

Tikai pēc gadiem visi uzzināja, ka Staļins praktiski pieprasīja no Čērčila un Rūzvelta, lai to pilsētu iznīcina,” tādus bēgļu gaitu atmiņu stāstus atceras Ilgvars.

Fragments no “Vējš svaida kaijas” Rūta Skujiņa, 1964

“Manas esības labākā daļa, tā, kas vēl ko saprot, metas pāri Vācijai, Lietuvai, uz Meža parku. Uz mājām. Vēl tālāk, uz Igātes gāršu. Palēpjas kā bērzlape sūnās. Kā rieksts lapās. Tur esmu piederīga.”

Mamma esot stāstījusi, ka, lai arī Vācija bijusi pārpilna ar miljoniem bēgļu, valstī esot valdījusi zināma kārtība, bija jāatrod darbs, lai varētu tikt pie pārtikas kartītēm. Mamma esot atkārtoti studējusi medicīnu un dabūjusi darbu pie kāda zobārsta. Drīz ienāca arī amerikāņu armija un sāka dibināt tā saucamās dipīšu nometnes. Sāka dibināt skolas, jo neviens nezināja, cik ilgi bēgļi paliks. “Ir tāda interesanta grāmata “Vējš svaida kaijas”. Man ģimene iepazinās ar šīs grāmatas autori Rūtu Skujiņu, viņa bija arī uz manas mammas un tēva kāzām, un tajā grāmatā visa tā nometnes dzīve ir aprakstīta. Tur nedaudz arī pieminēts ir par manu vecotēvu un vecmammu (Jēkabs un Marija Liepiņi- aut. ) un mammu Jautrīti,” piemin Minhenē dzimušais Ilgvars.

Nokļūšana Amerikā – latvieši ir un paliek latvieši

 

train005-001-1
Ceļā no Minhenes uz Bremerhafenu 1951.gada oktobrī.

Vecvecāki jau pāris gadus dzīvoja Ņujorkā, kad beidzot 1951. gada beigās arī Ilgvara vecākiem atļāva izbraukt no Vācijas. Ilgvaram tolaik bija gandrīz pieci gadi. Visa ģimene apmetās mazā divistabu dzīvoklītī. “Visi latvieši, ko pazīstam tagad kā profesorus un zinātniekus, toreiz tur sāka strādāt kā sētnieki un mājkalpotāji, bet neatceros, ka kāds būtu briesmīgi sūdzējies par to, visi bijām priecīgi un sākām, ne par ko nekurnot, savu dzīvi Ņujorkā. Tēvs dabūja darbu noliktavā, vecaistēvs tolaik strādāja par trauku mazgātāju restorānā un vecāmāte bija šuvēja. Toreiz sametāmies, lai mamma varētu pārstudēt, jo tagad atradāmies Amerikā, un Latvijas un Vācijas mācības tur netika akceptētas. Mamma sāka strādāt kā zobārste, tēvs izgāja kursus un dabūja licenci, lai varētu pārdot nekustamos īpašumus, un tikai ap 60. gadu mūsu ģimene varēja nopirkt māju,” tā par dzīves sākumu okeānam otrā pusē stāsta Ilgvars.

Kad prasu,  cik bieži tika runāts par Latviju, Ilgvars smejas, ka vismaz četras reizes dienā. Vai tās bija ilgas pēc Latvijas? “Visiem zemapziņā tās domas nerimās, ka grib tikt atpakaļ uz savu zemi. Man bija citādi. Es nezināju, ko nozīmē tiekties pēc savas zemes, jo nekad nebiju bijis Latvijā. Tu nevari atgriezties tur, kur nekad neesi bijis. Visi mūsu skautu vadītāji bija bijušie leģionāri. Man arī bija tā privilēģija uzaugot iepazīt dažus vecos strēlniekus vēl no Latvijas neatkarības cīņām. Atceros pulkvedi Līci, toreiz viņam bija jau ap 80 gadiem. Klausījāmies daudz viņa stāstos.  Kad es kā jauns puika izlasīju Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, tā dzīvoju tam visam līdzi, pilnīgi gribējās ķerties pie ieročiem. Bija sajūta, ka esi sagatavots cīņai, bet nav ar ko cīnīties…”

Mācīties par dzimteni, kuru nekad neesi redzējis

Ilgvaru satiekot Latvijā, pārsteidzoša ir viņa labā latviešu valoda un izkoptā izruna. “Jā, mums mācīja latviešu valodu,  pareizrakstību un glītrakstību, mums mācīja latviešu literatūru. Lasījām visus latviešu klasiķus. Mans skolotājs, rakstnieks Nikolajs Kalniņš bija Latvijas skolotāju institūtā un mūs ļoti dresēja par pareizo izrunu, gramatiku, mums mācīja Endzelīna valodu. Mācījāmies arī Latvijas ģeogrāfiju. Iedomājieties, mācāmies par Aiviekstes upes pietekām vai Pērses ūdenskritumu, savā mūžā nebiju tos redzējis savām acīm. Visi visur runāja par Latviju, tēvs kādreiz atcerējās kādu restorānu, kādu ielu. Tas viss manī radīja dziļu iztēli, jo atmiņu vai dziļu emociju man nebija. Arī citi vecāki citās ģimenēs tieši tāpat runāja.

Mēs visi augām it kā būtu Latvijā, bet nebijām Latvijā. Mēs satikāmies, kad mums bija Dziesmusvētki, Kalpaka piemiņas dienas, lielie dievkalpojumi, 18. novembris, studentu korporācijas, kopīgas Jaungada sagaidīšanas. Visi sarunājāmies latviski, nevienam pat prātā neienāca runāt angļu valodā.

Atceros reiz lielā hotelī Ņujorkā visi sanāca vakarkleitās, smokingos un dziedāja “Dievs, svētī Latviju!” Latvieši turējās kopā, kopa tradīcijas un tās nodeva tālāk bērniem. Tāpat pie mums bija Latvijas laika aktieri no Dailes teātra Skaidrīte Pence, Jānis Neimanis, Ģērmanis un Uršteins. Mākslinieki un rakstnieki brauca veselām kaudzēm.”

Spert pirmos soļus vecāku dzimtajā Rīgā

“Biju aizbraucis uz  Eiropas Latviešu jauniešu kongresu, arī tur vienmēr runāja par Latviju, kas bija komunistu okupēta. Bija 1972. gads un es toreiz cerēju, ka varbūt tad vienreiz mūžā man izdosies to Latviju redzēt uz piecām dienām. Tāda izdevība man radās, es piekritu kārtot vīzu.”

Pie Rīgas pils
Pie Rīgas pils

Jautājumu, kā nu būs un ko īsti tur darīt, Ilgvars sev uzdeva vien atrodoties jau uz kuģa ceļā uz Helsinkiem. “Braucu pilnīgi viens, dažkārt domāju, tas varbūt nebija tas gudrākais gājiens, bet es par katru cenu gribēju redzēt to savu tēvzemi. Ierados Tallinā un tur man uzreiz klāt no Kultūras komitejas tādi riktīgie bandīti. Man līdzi bija pārs stangas ar cigaretēm, man teica, ka tas būšot labāk nekā ar rubļiem ņemties. Un viņi mani pēkšņi savāca pie hoteļa, un nu es esmu mašīnā, kura pilna ar šitādiem bandītiem, tobrīd nodomāju: “Oh boy… Nu situācija var izvērsties problemātiski.” Viņi mani aizveda uz dzelzceļa staciju un teica, ka nu jāsēžas pirmajā vagonā ar visiem tiem krievu virsniekiem un nav atļauts būt tajos otršķirīgajos vagonos. Bet es kā vilcienā iekšā, tā uzreiz aizgāju uz parastajiem vagoniem. Tur krievi, latvieši, lietuvieši, nāca apkalpotājs un piedāvāja visiem tēju ar cukura gabaliņu. Tēju dabūjis, sāku ar vienu runāt un stāstīt, ka es no Amerikas. Kad tur uzzināja, no kurienes esmu, visi stāvā sajūsmā. Vēl bija piekodināts, ka neko nedrīkst fotografēt, bet man bija līdzi kamera un man pilns ar bildēm, ko taisīju. Viss vagons skatās uz mani un brīnās. Beidzot no rīta ieradāmies Rīgā. Viņiem tas aparāts nebija nemaz tik labi izstrādāts, jo, ja es būtu bijis, piemēram, ārzemju aģents, es taču varēju izkāpt arī nākamajā stacijā un tad viņiem par mani vairs nebūtu nekāda informācija. Kā aģents es varēju it labi iefiltrēties.

Latvijā
Latvijā

Rīgā cilvēki, ko satiku, bija nerunīgi, pilsēta bija noplukusi, Pēterbaznīca nebija vēl atjaunota un Vecrīga izskatījās tā, ka karš būtu vakar beidzies. Mani arī aizveda oficiālā ekskursijā uz Siguldu. Kad beidzās manas dienas, iespaids man bija visai  depresīvs. Vai es drīzumā gribēju atkal atgriezties? Nē, jo ko es būtu saņēmis? Atkal pārs dienas, kurās tev pumpē iekšā propagandu un tu zini, ka tā nav patiesība?”

Toreiz neviens pat iedomāties nevarēja, kā politiskie režīmi mainīsies un ka reiz notiks tas, ko Ilgvars sauc par vienu no lielākajiem Dieva brīnumiem – Padomju Savienības sabrukums un atkal brīva Latvija.

Kļūt par misionāru zemē, kura uz amīšu kartēm neeksistē…

Ilgvars atklāti saka, ka nekad sevi nav pasludinājis par misionāru. Viņš uzsver, ka ikviena kristieša uzdevums ir aizsniegt tos, kurus Dievs licis mums sastapt savās dzīvēs.

Bija 1989. gads, un Ilgvars jau kādu laiku bija mācītāja Brūsa Hesa vadītās Vaildvudas draudzes (Wildwood community church) loceklis. Šo draudzi Ilgvars par savu sauc joprojām. Kādu dienu viņš saņēma zvanu ar jautājumu, vai viņš vēlētos satikt kādu kristīgu grupu no … Latvijas. “Aizgāju parunāt ar mācītāju, atzvanīju savam draugam un teicu, lai tik sūta šurp to grupu! Atnāca divi cilvēki, un es uzreiz redzēju, ka tie nav no Amerikas, bet gan no Padomju Savienības (smejas). Tā es iepazinos ar Tāli (Tālivaldi Tālbergu – LKR prezidentu, aut.). Sākumā mums saruna bija tāda saraustīta, bet pēc 15 minūt

Latvijas Kristīgajā radio
Latvijas Kristīgajā radio kopā ar Tālivaldi Tālbergu un Maiklu Velsu

ēm sapratām, ka absolūti esam uz viena ceļa!” Abu draudzība turpinājās. Kad šodien dzirdam LKR prezidentu Tālivaldi Tālbergu stāstām kādam par radio pirmsākumiem, neiztrūkstoša ir Ilgvara pieminēšana. Ilgvars 1993. gadā bija tas īpašais iedrošinājums no Amerikas puses, kas pirmais noticēja LKR idejai un iedeva pirmos 700 dolārus, lai radio varētu sākt veidot.

Tajā laikā Ilgvaram bija nācis piedāvājums arī pārvest vienu filmu par Jēzu uz Latviju.  “Tālim vēl neko neteicu, jo tas bija 89. gads un toreiz pārāk atklāti ar cilvēkiem nerunāji. Tālis 90. gada janvārī aizbrauca uz Latviju un arī es, viņam neko nezinot, janvārī, Zvaigznes dienā, ierados Latvijā. Man tas bija aptuveni 20 gadus pēc mana pirmā Latvijas apciemojuma. Šoreiz man bija jādabū Latvijā iekšā tā Jēzus filma. Nezināju, kā to izdarīt, es vienkārši lūdzu To Kungu. Paņēmu 16 mm filmas rullīti, iebāzu vienkārši padusē un izgāju Padomju muitai cauri, un vēl ar projektoru. Neprasiet man, kā tas viss izgāja cauri! Dažreiz ir tā, ka jūti: lietas sāk muļļāties, te pēkšņi jau esi otrā pusē.

Tulkojot Brūsu Hesu Latvijā
Tulkojot Brūsu Hesu Latvijā

Tad nu devos uz Mateja baznīcu, jo zināju, ka tur Tāli var meklēt. Ienāku iekšā un prasu, kur tas Tālis ir. Tur tāds vecāks kungs sēž un tas galīgi nobijās. Saka, ka tur augšējā stāvā. Sāku iet, bet nezināju, kur tās ugunis tur ieslēgt var. Galīgi tumšs, kāpju augšā uz bēniņiem pilnīgā tumsā, izvelku savu kabatas bateriju. Uzkāpju, durvis atver nabaga Atis Lagzdiņš, un te viens ar bateriju. Viņš noteikti domāja, ka čekists atnācis. Prasu, vai te ir Tālis Tālbergs (smejas). Nu, kad satiku Tāli, tad jau viss noskaidrojās. Tad es dabūju toreiz no mācītāja Ainara Baštika aicinājumu Brūsam (Hesam- aut.) braukt novembra mēnesī. Tas bija vēl 90. gads. Es aizbraucu atpakaļ uz Oklahomu ar ielūgumu un Brūsam saku, vai negribi braukt uz Latviju, un viņš man prasa: “Paga, kur viņa īsti atrodas?” (Smejas). Uz amīšu kartēm Latvija nebija. Bija tikai Padomju Savienība. Brūss man uzticējās, un novembrī arī atbraucām.”

Bērnu Bībeles ar alus mašīnām uz Latviju

“Kad atgriezos 90. gadā Amerikā, sapratu, ka šeit Latvijā bērniem ir nepieciešama bērnu kristīgā literatūra. Es apzvanīju visu Latvijas Evaņģēliski luterisko Baznīcu ārzemēs un mācītājus, vai nav kādi materiāli maziem bērniem. Nē, neesot. Paņēmu vienu bērnu Bībelīti, valodniece Māra Trapāne man palīdzēja, jo pašam līdz galam nebija drosmes, ka to varu darīt, jo es nekad nebiju tulkojis. Tad viens no draudzes man teica: “Ilgvar, Tev vajadzīgs dators!” Cits man pēkšņi teica, ka man maksās mēnešalgu un lai tik es sēžu un tulkoju.” Tā iesākās Ilgvara tulka gaitas, kas pēcāk turpinājās gan ar dažādiem semināriem, gan darbu Ārlietu ministrijā un visbeidzot kā Maikla Velsa grāmatu tulkotājam.

Ilgvars Vērmelis:

“Tas Kungs par tevi vienmēr gādā. Cilvēkiem reizēm ir tik šaurs skatījums uz to, ko Dievs var un ko nevar izdarīt. Dievs var neticami vairāk izdarīt, nekā mēs lūdzam. Mēs jau Dievu nelūdzam, lai informētu Viņu, Viņam jau viss ir pirmajam zināms no sākuma līdz beigām. Lūgšana ir domāta, lai mani tuvinātu Dievam. Kad es to sāku saprast, tad arī radās uzticība Dievam, ka Viņš nokārtos to visu.”

Ar iztulkošanu vien bija par maz. Ilgvars, sazinoties ar izdevēju Anglijā, noskaidroja, ka par izdošanu būs jāmaksā kādi 15 000 dolāri. Nauda bija jādabū 10 dienu laikā.  “Es aizgāju runāt ar Brūsu. Teicu: “Es nezinu, ko citu darīšu, es lūgšu To Kungu.”

Tajā laikā pirms diviem gadiem biju saticis vienu misionāru Austrumeiropā, kas tieši ar bērnu literatūru nodarbojās un es toreiz iepazīstoties pat nenojautu, kā mūsu kontakts izveidosies nākotnē. Es tam misionāram teicu toreiz: ja sanāk, atceries kādreiz Latviju. Viņš teica: labi! Tieši tajā laikā, kad mums naudu vajadzēja, viņa misija Holandē beidza savu darbību. Viņiem palika pāri bērnu literatūrai veltīta nauda un viņi nezināja, kur to likt. Tā atnāca man čeks par 10 tūkstošiem. Brūss gandrīz no krēsla nokrita. (Smejas). Čeks par 10 tūkstošiem! Un vēl no viena institūta man pēkšņi atnāk čeks par 5 tūkstošiem. Ziniet, parasti šitādas summas tev cilvēki nesūta.” Arī tālākais risinājās kā varena liecība. Ilgvaram dabūt šo literatūru pāri robežai palīdzēja Jānis Rožkalns Vācijā, kur bija sarunātas… alus mašīnas. “Tās Bībeles tika tur kaut kā saliktas un tā atvestas uz Latviju. Tur bija 15 000 Bībeļu.”

Ar Maiklu Velsu kopā dotos kaut izlūkos

Ar Maiklu Velsu
Ar Maiklu Velsu

“Bija 1995. gads, un mani Amerikā trīs reizes uzrunāja viena jauka kundzīte no draudzes, ka man jāiet paklausīties tāds Maikls Velss. Tolaik man bija jau līdz kaklam visādi urrā mācītāji, un es vairāk tobrīd nevienu tādu negribēju dzirdēt. Ir misionāri, kuriem ir vajadzīgas pieczvaigžņu viesnīcas un savs limuzīns. Es prātoju, ka man nav laika tādiem, ar kuriem nevari satikties tādā vietā, kur varbūt nedabūsi paēst… Kad kundzīte man trešo reizi atgādināja par Velsu, sāku domāt, ka tas viņai ļoti neraksturīgi… Es jautāju Kungam, vai Tu gribi man ko pateikt. Tad piekritu aiziet paklausīties un pat atcēlu kādas svarīgas darīšanas… Klausoties Maiklu, es tūlīt sapratu, ka viņš ir cilvēks, ar kuru esmu gatavs iet izlūkos.

Jau pirms tam biju vairākus cilvēkus mēģinājis dabūt uz Latviju, kas varētu te ko darīt, celt cilvēkus garīgi. Prasīju vienam, otram, un visi man atbildēja: jāskatās, jādomā, ko teiks mūsu misijas komiteja, tā tiksies pēc pārs mēnešiem… un tad mēs jūs informēsim par atbildi. Es to visu uzklausīju, pateicu “paldies” un jutu, ka man vienkārši nav laika gaidīt. Kad paklausījos Maiklu, pēc tam pie viņa piegāju un teicu, ka es esmu no Latvijas, vai tu negribi atbraukt uz Latviju? Viņš man saka – OK, sarunāts, tu nokārto, kas nepieciešamas un es tur būšu!”

Kristīgās literatūras veikalu plauktos var atrast kristīgā padomdevēja, misionāra Maikla Velsa sarakstītās un Ilgvara tulkotās grāmatas “Mans nespēks Viņa spēks”, “Debesu māceklība” un “Nedzirdēti stāsti, nezināmi svētie”, kā arī Ingas Saivares tulkotās “Nomaldījušies Tuksnesī” un “Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana”.

Pienāca diena, kad bija izlidošana, braucu uz lidostu, un man nebija ne mazākās nojausmas, vai Maikls būs vai ne. Bet viņš tur bija,” tā 1995. gada pirmo piedzīvojumu kopā ar Maiklu Velsu atceras Ilgvars, kurš nu bija kļuvis par Maikla personīgo tulku.

Tajā laikā cilvēki par Dievu bija pieraduši dzirdēt baznīcā, un  atvērtie semināri par Jēzu, kādus vadīja Maikls un Ilgvars, bija tam laikam neraksturīgi. Maikls Velss un Ilgvars Latvijā vadīja seminārus par dažādām attiecību tēmām – ģimenē, darbā, citam ar citu.

“Liepājā aicinājām cilvēkus uz Grauda ielas Kultūras nama zāli, bija vairāk par 100 cilvēkiem. Cilvēki nāca ar sajūsmu. Ātri saprata, ka te ir kaut kas citādāk par melnsvārci, kas ierodas, nolasa lekciju un aiziet. Atceros, bijām Liepājā vairākās mazās draudzītēs. Vienā bija uzskats: ja esi kristietis, tad policists nevari būt. Mēs skaidrojām, ka tās ir muļķības un ka, protams, vari būt.”


 

Kā celt citus, nevis kritizēt?

Ilgvars Vērmelis: “Mēs esam domātāji, darītāji, jutēji vai kaut kāda kombinācija. Piemēram, kāds ar darītāja temperamentu bieži vien it kā brauc virsū kādam, kas ir jutējs, kuram svarīgākas ir emocijas un ir vajadzīgi apkampieni. Es kā darītājs to nenojautu… Kā kristietim man ir jāsaprot, ka Svētais Gars caur cilvēkiem var darboties visās jomās. Nepareiza ir tiesāšana. Tiklīdz es nostājos tiesātāja pozīcijā, es  kļūdos. Mana attieksme ir nepareiza. Piemēram, mēs pieņemam sekretāri darbā, noliekam pie ieejas pie pieņemšanas galda un redzam, ka nu neiet viņai… Bet otrs cilvēks, kurš nepārtraukti ar visiem tikai runājas, ir pielikts pie tulkošanas vai kādiem citiem darbiem kaut kādā kaktā, un ir nelaimīgs. Kāpēc sekretāre ir nelaimīga? Tāpēc, ka viņa ir domātāja, kura būtu laimīgāka, darot citus darbus. Savukārt darītājs un jutējs lai uzņem cilvēkus, nepārtraukti runā ar cilvēkiem, un arī viņš būs laimīgs!  Ja mēs to saprotam, mēs varam sākt cilvēkus celt, nevis kritizēt.”


 

Ticēt pat tumšā istabā

Par savu dzīvi Ilgvars teic, ka viņš nākotnes plānus “tur ar ļoti atvērtām rokām”. Ilgu laiku viņš cīnījies ar jautājumiem, kāds ir Dieva prāts viņa dzīvei. “Es lasīju grāmatas par to, kā izdibināt Dieva prātu un gandrīz pazaudēju savējo! Pirmkārt, mēs kā Dieva bērni varam brīvi darboties. Mums ir brīva izvēle! Ja Dievs tev nav licis kādu šķērsli vai brīdinājumu, tu vari turpināt darboties. ”

Ilgvars Vērmelis: “Bībelē ir teikts, ka tad, kad tu staigā Garā, tu neesi vairs miesā, tu vairs negrēko. Dievs par mums ir teicis, ka esam jauni radījumi un neesam vairs grēcinieki. Kāds var teikt: jā, tu tā viegli to saki, bet grēks ir visu laiku blakus. Es prasu: vai tad tā grēka ieleja, kur pavadīji neticībā, bija tik ļoti patīkama un jauka? Nē! Tāpēc šodien mums ir izvēle ticēt Tam Kungam un staigāt Garā un uzticībā Jēzum. Gars  norāda uz lietām, kuras nav pareizas. Mums ir jāatceras, ka tas Kungs par mums cīnās un velns nevar noiet ne pusmilimetru ne pa labi, ne pa kreisi, ja Tas Kungs viņam to neatļaus.”

Bieži vien šodien jaunajiem kristiešiem tiek mācīts, ka tad, kad mēs lūdzam Dievu, mūs ir jāpārņem īpašām sajūtām un tad mēs to dabūsim. “Kā būtu, ja Dievs mums uz laiku atņemtu šīs sajūtas? Vai tas mainītu Dieva esamību? Paldies Dievam, man Dievs nav devis atbildi par nākotni, citādi būtu uzpūties kā tāds balons. Dievs mūs māca dzīvot ticībā. Lai tas notiktu, mums reizēm ir Dievam jātic pat tad, kad iekšējais cilvēks mums par kaut ko saka: netici. Bez ticības nav iespējams Dievu nedz iepriecināt, nedz apmierināt.

Diemžēl vārds “apmierinātība”, tāpat ”intimitāte” un ”mīlestība” latviešu valodā kļuvuši jau tādi nodrāzti, ar divdomīgu pieskaņu. Daži neķītrāk domājoši uzreiz tos saista ar kaut ko seksuālu, bet kāpēc? Dievs taču ir mīlestība! Sabiedrība ir kļuvusi tik deģenerējusies savos uzskatos, un tas notiek visur, arī Amerikā.”

Mēs esam aicināti būt Dieva līdzstrādnieki

Atgādinu Ilgvaram reiz viņa paša sacīto pirms trīs gadiem kādā intervijā, ka ASV piedzīvo strauju kristietības iziršanu. Vaicāju, cik tālu šobrīd viņaprāt tas ir aizgājis?

Ilgvars redz, ka vairāk un vairāk cilvēki netic Jēzum un sekas ir redzamas visāda veida izvirtības uzplaukumā. Viņš uzdod jautājumu – kurš normāls cilvēks pat pirms dažiem gadiem būtu iedomājies, ka valdības lielā prioritāte ir atļaut vīriešiem, kuri sevi identificē kā sievieti, lietot sieviešu labierīcības? Par noskaņojumu ASV prezidenta vēlēšanu priekšvakarā viņš teic: “ASV pilsoņi ir nikni, ka viņu valsts tiek izniekota. Daudziem šie beidzamie astoņi gadi ir bijuši galīgs murgs, jo Obama ir centies ieviest socializēto medicīnu. Viņa programma iet bankrotā un daudzi paliek bez aprūpes. Tirgus ir piepludināts ar lētu ķīniešu preci un ASV rūpnīcas ir tikušas izputinātas. Obamas administrācija ir dubultojusi ASV valsts parādu. Tas tagad ir 20,000,000,000,000 (triljonu) USD.  ASV bruņotie spēki ir šobrīd tik nonivelēti, armijā ir mazāk karavīru nekā pirms otrā pasaules kara.  Šodien 95 miljoni cilvēku ir bez darba,” uz drūmo statistiku norāda Ilgvars.Viņaprāt gaidāmās vēlēšanas varētu būt nozīmīgākās ASV vēsturē, jo rezultāts ietekmēs visas pasaules nākotni, un tādēļ kristieši aicināti par to lūgt Dievu.

“Mēs neesam aicināti būt “kristīgi budisti”, kas pasīvi stāv malā, lai notiek, kas notikdams. Beigās jau notiks Dieva prāts, bet mēs esam aicināti būt līdzstrādnieki, caur kuriem Dievs veic Savu gribu. Mēs neesam “no” šīs pasaules, bet mēs vēl joprojām esam pasaulē, tāpēc, ja ir mūsu iespējās darīt labu, tad tas mums ir jādara. Galvenais neaizrauties ar tām lietām, kas izirst, bet gan ar tām, kam ir mūžīga vērtība,” aicina Ilgvars.

“Diemžēl šodien visam ir piestiķēti klāt kādi piedēkļi, bet nevar būt Jēzus plus kaut kas.  Draudzēs ir programmas un plāni, bet kur ir Kristus? Mums ir sabiedriskie evaņģēliji, kuri praktiski nav nekādi evaņģēliji. Mēs Dieva absolūto standartu esam novilkuši līdz savam miesīgajam līmenim. Bieži sākam Garā, bet beidzam miesā. Mēs gribam, lai visi mūs akceptē, lai visi par mums labi runā šodienas erudītajā sabiedrībā. Dažas konfesijas Amerikā, piemēram, dažus gadus atpakaļ pat iedomāties nevarēja, ka sāks ordinēt cilvēku, kas ir aktīvi homoseksuāli. Maikls Velss ļoti daudz strādāja ar šādiem cilvēkiem, un viņi visi, kas nāca pie viņa, bija nelaimīgi tajā grēka stāvoklī, kurā viņi bija. Maikls mēdza teikt: ja tu nīsti savu grēku, tad es darīšu visu iespējamo, lai tev palīdzētu!”

Sarunas noslēgumā Amerikas latvietis, misionārs arī atgādina, cik būtiski katram kristietim būt arī patriotam. “Vai tad kristietim nav jāmīl savs tuvākais un savs tautietis?  Patriotisms nesastāv tikai no karoga izkāršanas svētku reizēs. Patiess kristietis ir arī savas zemes patriots un lūko, kā celt savu līdzcilvēku un rūpēties par tā labklājību. Ja mēs kaut uz brīdi paceltu acis no skarbās ikdienas un redzētu savu līdzcilvēku no Dieva skatupunkta, mūsu valstī daudz kas izmainītos uz labo pusi!”