Bella Briška: “Radīšanas stāsts neattaisno vardarbību pret dzīvniekiem”

Pēdējo mēnešu laikā, darbojoties dzīvnieku tiesību aktīvisma jomā, ir nācies aizvien uzkrītošāk sastapties ar reliģiska rakstura iebildumiem pret mūsu vēlmi nodrošināt labturību visiem cilvēku aprūpē esošiem dzīvniekiem. Biežākie un raksturīgākie argumenti: jautājums par cilvēka izturēšanos pret  dzīvniekiem nav aktualizēšanas vērts, vai vēl asāk – cilvēka vardarbīga izturēšanās pret pārējām dzīvajām radībām ir attaisnojama ar biblisko teoloģiju.

Kā nozīmīgākais arguments, aizstāvot šādu viedokli, tiek izvirzīts radīšanas stāsts – ar domu par cilvēka varas likumību un neierobežotību. Kā lasāms 1. Mozus grāmatā, Dievs saka: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi!” (1:26) Šis pats sakāmais, bet pārveidots pavēles izteiksmē lasāms arī dažas rindas zemāk, kur rakstīts: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to – valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs un rāpo pa zemi!” (1:28).

Nav pieļaujami attaisnot agresiju un vardarbību

Man personiski nekad nav šķitis pieļaujami interpretēt atsevišķus Bībeles tekstus. Kur nu vēl, lai attaisnotu agresiju un vardarbību! Lai arī Rakstos šķiet atrodami teikumi, ko iespējams  pielāgot cilvēka visatļautības attaisnošanai attieksmē pret citām radībām, tas noteikti ir pretrunā ar kopējo kristīgo vēsti. Ar šādu iepriekš pieņemtu attieksmi raugos arī uz vardarbību pret dzīvniekiem radīšanas kontekstā bibliskajā teoloģijā.

Izpratne par to, ka no vardarbības būtu jāizvairās, nav nekāds retums, gluži pretēji – tā ir saprotama vairumam kristiešu.

Tomēr  ir zināmas atšķirības uzskatos, kas top redzamas sadursmēs ar cilvēkiem, kuri iestājas par dzīvnieku tiesībām. Proti, tas, ka vardarbība nav attaisnojama,  lielas daļas cilvēku saprašanā neattiecas uz daudziem dzīvniekiem: piemēram, cūkas, govis un citus mājlopus pieņemts uzskatīt nevis par justspējīgām būtnēm, bet vairāk – par maltīšu, apģērbu, apavu un citu cilvēkam noderīgu lietu izejmateriāliem! Pārliecība par to, ka nevajadzīgas ciešanas ir jācenšas novērst, vairs neizrādās aktuāla, tiklīdz to attiecina arī uz dzīvnieku tiesībām dzīvot, netiekot cilvēku nomocītiem un nogalinātiem… Tās vietā nereti stājas Bībeles radīšanas stāsta pamatoti argumenti par dzīvnieka pakļautību cilvēkam un cilvēka tiesībām “valdīt” pār dzīvnieku pēc Dieva pavēles.

Cilvēkam radusies pārliecība  par to, ka viņš ir Dieva izredzēts būt par pārējās dzīvās radības valdnieku…

Endrjū Linzijs. Foto: wikimedia.org

Biežākos šāda veida argumentus ir uzskaitījis anglikāņu teologs, kas ir specializējies kristīgajā dzīvnieku ētikā – Endrjū Linzijs. Viņš min kristietības vēsturē nozīmīgākos četrus argumentus:

1. Dzīvniekiem nepiemītot saprāts.

Kā 13. gadsimtā savā dižajā darbā “Teoloģijas summa” raksta Akvīnas Toms: “Dzīvniekiem un augiem trūkst saprāta dzīves, kas viņus spētu iekustināt. Viņi tiek citu spēku, tādu kā dabas impulsi, kustināti. Tā ir zīme, ka viņi ir savā būtībā vergi, kas ir radīti, lai tiktu izmantoti citu vajadzībām.”  Redzams, ka šis arguments sevī ietver ne vien vienkāršu fakta konstatāciju par cilvēku un dzīvnieku atšķirīgām intelektuālajām spējām, bet arī ideju, ka šī atšķirība kalpo par zīmi: dzīvniekam ir jātiek cilvēka izmantotam.

2. Dzīvnieku dvēseles neesot nemirstīgas.

Dvēsele šajā metafiziskā pieņēmumā balstītajā argumentā tiek uztverta kā Dieva tēls un līdzība cilvēkā. Tādēļ, ka cilvēka dvēsele atspoguļo dievišķo realitāti, tikai tā ir spējīga transcendēt pasaulīgo un iegūt īpašu, neaizskaramu statusu. Pretstatā cilvēka nemirstīgajai dvēselei – dzīvnieka dvēselē nav nekā dievišķa, tā ir pilnībā pasaulīga, tādēļ nav iemesla pret pašu dzīvnieku izturēties ar cieņu un pietāti.

3. Dzīvnieki nejūtot sāpes.

Racionālists Renē Dekarts 17. gadsimtā nāca klajā ar pieņēmumu, ka dzīvnieks ir tikai dabas veidota mašīna, kas var ar savām dabiskajām reakcijām likt cilvēkam domāt, ka jūt sāpes, kaut patiesībā – tas nejūt neko. Visas ārējās pazīmes, kas liek cilvēkam domāt, ka dzīvnieks jūt sāpes, saskaņā ar Dekartu, ir vien mehāniska reakcija uz kairinājumu.

Lai arī mūsdienās ir maz cilvēku, kas šajā pieņēmumā piekrīt Dekartam, viņa arguments izmainītā formā turpina pastāvēt, uzstājot, ka dzīvnieka ciešanas ir fundamentāli atšķirīgas no cilvēka ciešanām, jo vienīgi cilvēks izjūt tādas ciešanas, kurās apvienojas fizisko, emocionālo un mentālo sāpju elementi.

4. Dzīvniekiem neesot morālā statusa.

“Dzīvnieku mīļi bieži piemirst, ka dzīvnieki, Dieva radītas, iracionālas būtnes ir dzimušas, lai kalpotu cilvēkam un tiktu cilvēka izmantotas. Patiesībā – katoļu morāles doktorīna māca, ka cilvēkam nav nekādu pienākumu pret dzīvnieku un tā tiesībām, ” raksta kardināls Frančesko Roberti “Ētiskās teoloģijas vārdnīcā” 1962. gadā.

Viņš būtībā pasaka, ka morāle attiecas tikai uz morāles nesējiem – proti, tiem, kas paši ir spējīgi ievērot morāli. Dzīvnieki nevar būt morāles nesēji, jo viņiem nav skaidrs pats morāles koncepts.

Visi šie argumenti tiešā vai netiešā veidā izriet no cilvēkam radušās pārliecības par to, ka viņš ir Dieva izredzēts būt par pārējās dzīvās radības valdnieku.

Ko nozīmē ”valdīt”?

Ir vērts brīdi apstāties un apdomāt, vai tas, kā mēs esam ieraduši uztvert radīšanas stāstā doto pavēli valdīt pār dzīvniekiem, patiesi ir vispārliecinošākā valdniecības koncepta interpretācija?

Tātad – īstais jautājums, kas jāuzdod, ir ko bibliskā kontekstā nozīmē “valdīt”? Ja raugāmies uz oriģināltekstā lietoto ebreju valodas vārdu rādāh, tas Vecajā Derībā raksturo ķēniņa un tautas attiecības. Lai saprastu vārda specifiku, jāaplūko tas, kādā kontekstā šis vārds ir lietots citās Vecās Derības rakstu vietās.

Šķiet ļoti zīmīgi, ka praktiski visur Vecajā Derībā, kur parādās rādāh, uzsvērts, ka valdīšanai ir jābūt taisnīgai, nevis – totalitārai un vardarbīgai. Piemēram, vairākkārt 3. Mozus grāmatā (25:43, 25:46, 25:53) Izraēlam tiek pavēlēts “nevaldīt bargi un bīties Dieva.”

Savukārt, pravietiskajā literatūrā nežēlīga valdīšana spēcīgi nosodīta. Piemēram, Jesajas grāmatas autors nostājas to pusē, kuri ir valdnieka apspiesti, rakstot: “Gūstekņi gūstīs savus gūstītājus, viņi valdīs pār tiem, kas iepriekš tos apspieda” (14:2), bet Ecehiēla grāmatā iespējams lasīt: “Vai! Izraēla ganiem, kuri gana tikai paši sevi! Vai tad ganiem nav jāgana govis? (..)vājo jūs nespēcinājāt, slimo nedziedinājāt savainoto nepārsējāt, aizklīdušo nepārvedāt, pazudušo nemeklējāt –

vien rupji ar varu tās valdījāt”. (34:3-4) Skaidrs, ka Ecehiēls saredz valdnieku kā labo ganu, kas aizstāv savus pārvaldāmos, palīdz tiem, ir līdzjūtīgs un iecietīgs.

Ne pie praviešiem, nedz arī jebkur citur Vecajā Derībā nav uzteikts tāds valdnieks, kas izturas pret sev pakļautajiem ar agresiju. Vardarbīga valdīšana vienmēr tiek uzskatīta par negodīgu un nicināmu.

Jēzus – valdniecības centrālais tēls

Tālāk jāraugās uz to, kā valdniecības koncepts atklājas Jaunajā Derībā. Protams, centrālais valdnieka tēls tajā ir pats Jēzus, kas, kā visi kristieši ir vienojušies, “godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; viņa valstībai nebūs gala.” Jēzus kā valdnieks ir droši visspilgtākais  piemērs tam, ka patiesa valdīšana nav vardarbīga pakļaušana, bet ir gan nebeidzamas rūpes par saviem pārvaldāmajiem. Jēzus ir vienlaikus gan valdnieks, gan cilvēks, kas mazgā kājas saviem mācekļiem (Jāņa 13), gan labais gans, kas beigu beigās “atdod dzīvību pār savām avīm.” (Jāņa 10:11)

Viss minētais liek domāt, ka patiesībā radīšanas stāsta pavēle valdīt pār “visu, kas dzīvs” nebūt nenozīmē atļauju darīt ar dzīvniekiem visu, kas cilvēkam ienāk prātā. Tieši otrādi – Dievs caur šo pavēli cilvēku mudina apzināties savu atbildību par pārējo dzīvo pasauli, kam vajadzētu izpausties labsirdīgās rūpēs. Un labsirdīgas rūpes par citu dzīvu būtni nav savienojamas ne ar dzīvnieka piespiedu turēšanu nebrīvē, ne arī ar viņa – dzīvot gribošas un justspējīgas būtnes – pāragru un nežēlīgu nonāvēšanu!

Raksta autore Bella Briška, piedaloties “Klimata streikā” 15. martā, 2019. Foto no personīgā arhīva.

Dzīvniekiem ir lielāka vai mazāka nozīme gandrīz ikviena cilvēka dzīvē. Personīgi es  uzskatu, ka esam atbildīgi par to, kā izturamies pret dzīvniekiem un minēto cenšos apstiprināt ar savu dzīvesveidu.

MANI PRINCIPI AKTĪVAI RĪCĪBAI

1. Esmu aktīviste nevalstiskajā organizācijā “Dzīvnieku Brīvība”, kas organizē dažādas kampaņas dzīvnieku labturības uzlabošanai un augu valsts uztura popularizēšanai. Dažkārt palīdzu arī citai kustībai – “Riga Animal Save”. 15. martā piedalījos ”Klimata streikā”. Vides ētika ir cieši saistīta ar dzīvnieku ētiku, jo īpaši, ņemot vērā lopkopības ietekmi uz klimata pārmaiņām. 

1. Neēdu gaļu, jo nedomāju, ka dzīve bez vardarbības ir savienojama ar dzīvas būtnes nokaušanu. Nozīmīgi pētījumi rāda, ka atteikšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem var samazināt indivīda oglekļa pēdas nospiedumu uz zemes līdz pat 73%.
2. Nelietoju dzīvnieku izcelsmes produktus, tādus kā pienu vai olas, jo tie ir nākuši no industrijas, kas ir nežēlīga pret dzīvniekiem un izmaksu samazināšanas nolūkos kaitē dzīvnieku labturībai.
3. Kad vien iespējams, izvairos no kosmētikas, kas ir testēta uz dzīvniekiem, jo šī prakse ir novecojusi un kaitē laboratoriju dzīvniekiem
4. Neiegādājos jaunus ādas apģērbus un apavus.
5. Vissvarīgākais no punktiem – esmu atvērta diskusijām par dzīvnieku ētiku ar ikvienu, bet neuzbāžos ar nelūgtiem viedokļiem, ja cilvēkam nav intereses par to runāt.