Pasaka par žurnālistu misiju melu laikmetā (+ AUDIO)


154
Pirms 6. aprīlī gaidāmās diskusijas ”Vai viltus ziņas ir aktuālas baznīcā?” atminējos par senāk rakstītu pasaku –  vēl pirms medija Tuvumā.lv dibināšanas, bet kas nav zaudējusi aktualitāti. Pasakas kodols sacerēts studiju laikā, apgūstot dažādu teorētiķu domas par žurnālistu misiju un to, kā digitālais laikmets pārmaina klasisko izpratni par žurnālistikas jēgu. Pārdomājot jaunos izaicinājumus žurnālistiem, pasaku papildināju ar jaunu vietu ”purvs” un vēl papildus  kodiem –  ”ceļa rādītājs”, ”putnu vērotājs”… Un nobeigumā- pēcvārds un dziesma, kurai šodien atklāju jaunu jēgu.

Pasaka par melu laikmetu

Ilustratīvs attēls. Foto: dziedava.lv

Es stāvēju pie vārtiem un sargāju sava drauga dārzu (jeb es kā žurnāliste kontrolēju, ar kādu informāciju apgādāt lasītāja galvu). Kad pie vārtiem pienāca Patiesība, tai teicu: “Laipni lūdzu!” Kad nāca Meli, nelaidu to iekšā. Draugam ar Patiesības apciemojumu bija par maz. Viņš jutās vientuļi.
Nākamajā dienā es stāvēju pie vārtiem un biju Suns.

Kad nāca Patiesība, luncināju asti. Kad nāca Meli, atņirdzu zobus un iekodu Meliem kājā. Tomēr Melus dārzā ielaidu. Draugam paskatīties uz pārbiedēto ciemiņu bija interesanti. Draugs par mani bija priecīgs. Diemžēl tikai līdz brīdim, kad nāca Melu māsa. Arī tai iekodu kājā, bet draugam kļuva viņu žēl.

Nākamajā dienā pie vārtiem vairs nestāvēju. Es pati iegāju dārzā un piedalījos sarunās zem lielās ābeles. Kad runāja Patiesība, es tai biju Advokāte. Es māju ar galvu un uzteicu par gudrām domām. Kad runāja Meli, es uzsāku strīdu un draudēju to sūdzēt tiesā. Manam draugam bija interesanti, bet viņš maniem argumentiem neticēja. Draugs ticēja Meliem un neticēja Patiesībai. Draugs man aizrādīja, ka es nemāku draudzēties.
Nākamajā dienā es atkal stāvēju pie vārtiem, šoreiz smaidīju. Atnāca Patiesības māsa un Melu brālis. Es tiem teicu: “Ak, kāds pārsteigums! Jūs esat tik līdzīgi! Laipni lūdzu!” Mans draugs bija priecīgs. Dārzs bija pilns ar viesiem. Tomēr pēc brīža viņam lielā burzma apnika. Viņš piegāja pie Patiesības un teica: “Ņem līdzi savus radus un ej projām! Man apnika uz Tevi skatīties. Tu neesi interesanta.” Patiesība aizgāja. Draugs dārzā vairs negāja.

Ilustratīvs attēls. Foto: Anita Austvika

Nākamajā dienā vārti bija aizslēgti un draugs bija pazudis. Es viņu atradu tuvējā purvā, kur viņš meklēja ogas. Es viņam pieteicos par ceļa rādītāju. “Pag, paej nedaudz uz priekšu, tikai ne pa kreisi, ej nedaudz pa labi!” – es viņu brīdināju, atceroties, kurā vietā nesen bija notikusi nelaime. Viņš manus saucienus nesadzirdēja, turpināja iet dziļāk un dziļāk purvā. Mēģināju citādi: ”Paņem taču kādu līdzi! Mirkli pagaidi!” Draugs jau bija gabalā. Viņam bija iepaticies visu darīt vienatnē. Tālumā izdzirdēju vēl kādas balsis: “Ū- ū! Neņem nevienu līdzi, viņi tevi ievilinās akacī!” ”Bet skaties, ko es atradu! Nāc šeit, te ir pašas skaistākās odziņas!” ”Hallo! Skat, kāds purva dīķītis, te derētu papeldēties!” Balsis skanēja no visām pusēm – pamanīju, ka ceļa rādītāji ir gan austrumos, gan rietumos, gan ziemeļos, gan dienvidos. Tie bija sasēduši uz laipām, kājas šūpodami un nagus vīlēdami. Starp tiem bija arī Meli ar visiem saviem radiem un pat Patiesības māsīcas. Bet draugs brida purvā un riņķoja pa apli, riņķoja un riņķoja. Tā arī nevienu ogu neatrada. Es to saskatīju savā binoklī un tas izskatījās tik smieklīgi, kad es, uzkāpusi putnu vērošanas tornī, to novēroju. Smiekli gan bija pārsteidzīgi. Draugs pēkšņi pazuda manam skatienam.

Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi. Uzzināju, ka draugs nebija iestidzis kādā akacī, kā varētu domāt. Draugs, izkļuvis no purva, bija saticis Melus, kas viņu, piekusušu, bija pacienājis ar pīrāgu. Draugs noindējās… Un Meli sāka dzīvot drauga mājā, un sāka rīkot dārza ballītes. To pastāstīja Patiesība.

Žurnālistu misijas:

  • Es kā vārtu sargs – informācijas atlasītāja (gatekeepers);
  • Es kā sargsuns  – nelikumību un melu atmaskotāja, uzraugs, skandālu radītāja (Watchdog);
  • Es kā advokāte- interešu grupu aizstāve;
  • Es ar smaidu- informācijas izplatītāja digitālajā ērā, kad auditorija pati atlasa sev interesanto.
  • Es kā ceļa rādītāja- influencere jeb ietekmētāja, viedokļu līdere.
  • Es kā putnu vērotāja- informācijas analizētāja un pētniece, atspoguļotāja (media as mirror).

Lomās:

Es– žurnāliste, kura meklē savu misiju sabiedrībā.

Draugs– sabiedrība.
Dārzs– publiskā mediju telpa.

Purvs- publiskā sociālo tīklu telpa.
Patiesība– uzticama, pārbaudīta informācija.

Meli– manipulējoša, nepatiesa informācija.


PĒCVĀRDS

“Viens no klasiskajiem mediju uzdevumiem ir vārtu sarga funkcija – redakcijas strādā, lai atlasītu informāciju, kas, viņuprāt, ir svarīga un nepieciešama auditorijai. Informācijas pārbagātības laikā šī funkcija ir vēl būtiskāka. Taču, palasot komentārus gan pie ziņām interneta portālos, gan sociālajos tīklos, redzams, ka žurnālistu virzienā tiek raidīti pārmetumi, kas, no vienas puses, saka, ka tiek ziņots par lietām, kurām nevajadzētu pievērst uzmanību, bet, no otras puses, norāda, ka tiek ziņots par maz vai ka “mediji cenšas kaut ko slēpt”  – uz šādu fenomenu pirms pāris gadiem komentārā trāpīgi norādījis Latvijas universitātes Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas zinātnes doktorants Raivis Vilūns (lvportals.lv, 2017). Pērn nāca klajā grāmata ”Latvijas mediju vides daudzveidība” (LU Akadēmiskais apgāds), kuras zinātniskā redaktore Vita Zelče izteikusies, ka “nākotnē žurnālistikai vajadzētu kalpot kā filtram, lai cilvēki var pilnībā uzticēties tam medijam, ko lieto un ciena, zinot, ka redakcijā ir kvalificēti un neuzpērkami cilvēki, kas “izfiltrēs” informācijas plūsmu un piedāvās patiesus un savai auditorijai vajadzīgus materiālus. Pašlaik gan daudzi sekmīgi komercmediji filtrēšanu deleģē lietotājiem un paši to neveic.” Tātad, kamēr žurnālisti filtrēs, tikmēr sociālo tīklu lietotāji (un citi avoti) melus tiražēs, iespējams, ar dubultu jaudu. Ko darīt? Viens no ieteikumiem mūsdienās ir  – iziet laukā no ”informācijas filtra burbuļa”.

Ilustratīvs attēls. Foto: wiktionary.org

Tas nozīmē: iepazīt un salīdzināt ogas no vairākiem dārziem un purviem, jo varbūt uzzināsi, ka tas, ko kāds nosaucis par lāceni, patiesībā ir lāča pakalpojums…

Ja jūties gana kompetents, vari pats kļūt par dārznieku. Iespējams, žurnālistam ir jākļūst par ”influenceri” (ietekmētāju vai kā citādi trāpīgāk iztulkot jauno laiku fenomenu?!). Bet… varbūt nav jākļūst, un tieši apzināti mazāk jāizceļ sava personība  – laikā, kad to dara kurš katrs… Par šo jautājumu noteikti domas dalās atkarībā no izpratnes, kāda nozīme mūsdienās ir neitralitātei, emocijām, privātā un publiskā nošķīrumam, un citiem ētiskas dabas jautājumiem. Studiju laikā man mācīja, ka gadījumā, ja lasītājs nav spējīgs pārbaudīt manis paustos faktus un loģiku, viņš visticamāk vērtēs mani pašu tīri cilvēcīgi – piemēram, simpātiskumu, paustās emocijas, manu privāto dzīvi un draugu loku, ideoloģiju u.c.  Kāds ārējs ietvars, iespējams, var palīdzēt ieinteresēt auditoriju pārvarēt ieradumu aprobežoties ar portālu virsrakstu ”skatošanu” un ”Instagram” fotogrāfiju ”laikošanu”, un nonākt līdz dziļāku gudrību slāņiem…. Bet jārēķinās, ka drīz var uzrasties ne vien domubiedri, jauni ”sekotāji” un stalkeri, bet arī piedāvājumi pret atlīdzību reklamēt ogas (vai ko citu)… Bet reklāmas saturu (pat, ja tas ir kaut kas patiešām labs un vērtīgs) nevar nosaukt par žurnālistiku.

Iepriekš pieminētajā monogrāfijā ‘Latvijas mediju vides daudzveidība” iekļauta nodaļa par kristīgiem medijiem. Ar gandarījumu varam teikt: pieminēts arī medijs Tuvumā.lv. Nodaļas autore Vita Dreijere raksta: “Viedokļu ziņā daudzveidīgāko saturu pašlaik piedāvā interneta medijs Tuvuma.lv, kas sevi pozicionējis kā starpkonfesionālu, par ko liecina gan publikāciju temati, gan izmantotie avoti, gan rakstu autoru pārstāvētās konfesijas.” Žurnālistu vidē satura daudzveidība ir kaut kas tāds, ko vērtē pozitīvi, tāpēc ar novērtējumu varam lepoties. Bet vai to saprot tie, kas nav studējuši žurnālistiku? Kāpēc, dzīvojot ”melu laikmetā”, viedokļu daudzveidība ir laba? Manuprāt, būtība ir saprast, ka daudzveidība ir laba tik tālu, ja tā attiecas uz viedokli (uzskatiem, idejām, pasaules redzējumu, teorijām), un nesajaucam ar ”fakta daudzveidību” (apzināti lietoju vienskaitli).

Vienkāršoti runājot, par vienu faktu var būt dažādi (vairāku avotu) viedokļi. Bet viens viedoklis var balstīties uz faktu, kurš ir vai nu patiess vai nepatiess (un līdz ar to, ja tas ir neizdarības pēc kļūdains vai pat apzināti melīgs, nemaz nav fakts…).

Absurdi ir ieviest vēl kādu ”fakta daudzveidību”- piemēram, jēdzienu ”alternatīvs fakts”. Un te nu ir sācies purvs… Jo šķietami patiesi fakti var izrādīties politiķu vai ”klikšķu biznesmeņu” apzināti radītas ”viltus ziņas” (fake news), ”puspatiesības” (half- truth), ”pēcpatiesība” (post- truth) u.c. Par pēcpatiesību esmu rakstījusi arī šeit (‘‘Medijs kā spogulis un ”pēcpatiesība”, 2016), atsaucoties uz klasisko medija kā spoguļa konceptu. Īsi sakot, manuprāt, svarīgi, lai medija radītajā spogulī katrs sevi ierauga, citādi tiek apšaubīta medija ticamība, jo šķitīs, ka tiek kaut kas apzināti slēpts vai rādīts greizs spogulis. Teorētiski viegli pateikt, un ne velti šī teorija ir klasika, jo… pat, ja ļoti cenšamies būt iekļaujoši un saturiski daudzpusīgi, varam kļūdīties. Visu pilnīgo patiesību zina un spēj atspoguļot tikai Dievs.  Mēs, cilvēki, spējam lasīt kopā ”spoguļa lauskas”, un tās uztveram un interpretējam, kā katrs protam. Palīgā ņemot gan prātu, gan sirdi.

Tuvumā.lv lasītāj, kādai, Tavuprāt, jābūt žurnālistu misijai sabiedrībā?

 

* Starp citu, vai pamanīji, ka – vislabāko motīvu vadīta (vēlos izglītot par mediju teorijām un veicināt domapmaiņu)  – es tomēr esmu ”slēpti reklamējusi” 1 pasākumu, 1 grāmatu, 4 medijus (tajā skaitā šo pašu Tuvumā.lv) un 1 dziesmu? Reklāma nav tikusi apmaksāta. No ētiskā viedokļa, manuprāt, mani glābj brīdinājums virsrakstā – pasaka. Kā arī šī zemsvītras atzīšanās. 🙂