Dieva zīme “nepareizajiem”. Edgara Maža svētruna

Es laikam tikai vienu reizi savā dzīvē esmu tā apzināti prasījis zīmi no Dieva. Lai iecerēto meiteni Kristīni apsveiktu dzimšanas dienā, man bija agri jāceļas. Lūdzu Dievu, sakot: ja piecelšos 5.00 no rīta bez modinātāja, tad tā būs zīme, ka man viņa jāapsveic. Un šī zīme piepildījās. Piecēlos gan, bet ar apsveikšanu tā īsti nesanāca kā biju domājis… Beigās jau viss bija labi. Nu jau vairāk kā 35 gadus Kristīne ir mana sieva.

Zīmes. Tās ir tik dažādas. Astroloģiskās zīmes, tautiskās zīmes, ceļa zīmes. Laika vērotāju zīmes. 

Jēzum kādā brīdī bija jāpārmet Viņa laika garīdzniecībai:

“Debess izskatu jūs protat atšķirt, bet laiku zīmes nespējat saprast.” /Mateja 16.nodaļa  3.pants/

Bieži vien jau arī mums tā ir, ka laika prognoze liekas saprotamāka kā tas, kas notiek mūsu dzīvē. Laiku zīmes šodien runā skaļāk par cilvēkiem ap mums. Karš Ukrainā un citās vietās virs zemes, jauns naida vilnis pret ebreju kopienām pasaulē, lielā sašķeltība mūsu Latvijā un grūtības mūsu jauniešu dzīvē. Tās ir zīmes, kuras mēs varam ignorēt, bet ilgstoša to nenovērtēšana var atnest kaut ko smagu un nepatīkamu.

Vai tas, ka šodien [Ziemassvētkos- red.] esi dievkalpojumā ir zīme no Dieva? Daudzi teiks: “Kādas muļķības! Es pats izlēmu un uz šejieni atnācu. Zīme būtu tad, ja lidmašīna kavētos un es brīnumainā kārtā atlidotu ar helikopteru un nolaistos uz baznīcas jumta. Nu tieši laikā.”

Zīmes [..] ir kā vēstneses kaut kam labam vai sliktam. Un šodien [24.12.2025– red.], kad svinam Jēzus dzimšanas dienu, ir vērts apstāties pie kāda sena notikuma, vismaz pirms 2700 gadiem, un to, kā apsolītā zīme piepildījās gan tajā laikā, gan pirms vairāk kā 2000 gadiem.

Ķēniņš Ahāzs nebija pelnījis zīmi no Dieva

Reiz sensenos laikos Jeruzālemē valdīja ķēniņš, kurš bija aizmirsis, ko Dievs no viņa prasa. Mēs teiktu – sliktais. Šim sliktajam ķēniņam pienāca grūti laiki. Viņa valsts, kas bija tikai maza daļa no sašķeltās Izraēla valsts, tika aplenkta, un bija slikta nojausma, ka tā tiks iekarota. Diezgan drūma aina.

Āhāzs [citā tulkojumā ”Ahass” – red.] sāka valdīt divdesmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, bet nedarīja to, kas tīkams Kungam, viņa Dievam, kā viņa tēvs Dāvids.

”[..] viņš nedarīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis.” /2.Ķēniņu 16.nodaļa 2.pants/

[..] Āhāzs nebija Dāvida dēls, bet visi Dāvida pēcteči tika salīdzināti ar viņu.

Sešpadsmit gados var daudz ko izdarīt. Gan labu, gan sliktu. Šķiet, ka Ahazs nemaz nemēģināja kaut ko mainīt savā stilā, un tas veda viņu projām no Dieva.

Bet [Dievs] sūta pravieti pie šī ķēniņa, lai viņu iedrošinātu.

“Prasi [citā tulkojumā ”izlūdzies”- red.] sev zīmi no sava Dieva Kunga – vai no šeola [citā tulkojumā ”elles”- red.]  dziļumiem vai no augšas augstumiem!” /Jesajas grāmata 7.nodaļa 11.pants/

Respektīvi, lūdz ko gribi, to Dievs tev iedos. Ļoti vilinoši. Es laikam gan atsauktos Ahāza vietā. Bet ķēniņš nē. Viņš negribot kārdināt Dievu. Paradoksāli, vai ne? Dieva vīrs nāk Dieva uzdevumā, lai palīdzētu ķēniņam, bet viņš atsakās. Man šķiet, ka šodien te varētu būt šim ķēniņam līdzīgie cilvēki, ieskaitot mani, kurš nereti saka: es pats, es pats, man nekādu palīdzību nevajag… Vispār Ahāzs tiešām bija slikts ķēniņš, kurš pavisam aizmirsa, ka viņam jārūpējas par tautu, jālūdz Dievs. Un tomēr Dievs atnāca pie viņa.

“Bet Āhāzs teica: “Es neprasīšu, Kungu es nepārbaudīšu!” Tad Jesaja teica: “Klausies jel, Dāvida nams! Vai maz, ka jūs tielējaties ar cilvēkiem – nu arī ar manu Dievu?!  Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, redzi, jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Imanuēls.” /Jesajas grāmata 7.nodaļa 12.-14.pants/

[..] Šī zīme bija, lai Ahāzs neuztrauktos, bet gan zinātu, ka tiks pasargāts.

Šis zīdainītis, kuram deva vārdu “Dievs ir ar mums”, bija glābšanas zīme bezdievīgajam ķēniņam, kurš to nebija pelnījis.

”Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no tās grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Imanuēls, tulkojumā: ”Dievs ir ar mums.” /Mateja evaņģēlijs 1.nodaļa 20.-23.pants/

Mēs, cilvēki, tik bieži nolemjam Dieva vietā, kurš ir jāglābj, bet kurš ir neglābjami pazudis… Cik skumjas būtu debesis, ja mums būtu lemts tur kādu laist iekšā.
Bet tomēr neomulīgi, ka pie tāda ķēniņa iet Dieva pravietis un vēl iedod zīmi. Droši vien, ka šis vīrs nemaz tālāk nepainteresējās, kur un kad dzima apsolītais Imanuēls. Dievs piedāvā kaut ko labu, bet viņš to ignorē. Nu kā tad tā?

Bet kā ir ar mani un tevi? Varbūt mēs savu reizi arī esam kā Ahāzs, domājot, ka ”Dievs jau pagaidīs. Viņa glābšana ir visiem citiem, bet man nevajadzīga. Nevajag man tās Dieva zīmes. Nevajag un viss.”

Tieši tāpēc man šķiet, ka viņš nebija pelnījis Ziemassvētkus. Bet te nu mans viedoklis atšķiras no Dieva viedokļa.

Ahāzam bija liela iespēja ne tikai prasīt zīmi no Dieva, bet arī no sirds noticēt un nākt atpakaļ pie Dieva. Bet viņa sirds bija tik nocietināta!

Gani arī nebija pelnījuši Ziemassvētkus

Ja mēs pārceļamies laikā un nonākam Betlēmes laukos apmēram ap Jēzus dzimšanas laiku, tad redzam kādu cilvēku grupiņu, kas dara labu darbu, bet tikai pirmajā brīdī šķiet, ka ļoti labu. Gani nereti bija neuzticami. Viņi pazaudēja lopus, varbūt pat apzināti, lai varētu teikt, ka vilks aiznesis aitu, bet patiesībā apēda to paši. Gani reti tika uz tā laika baznīcu – templi. Esot kopā ar lopiem, viņi savā ziņā bija netīri garīgā nozīmē. Jēzus laikā gani tika uzskatīti par neuzticamiem lieciniekiem tiesā. Vēlāk Jēzus sevi kā Labo Ganu salīdzinās ar tiem, kas derēti.

“Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp.” /Jāņa evaņģēlijs 10.nodaļa 12.-13.pants/

Un pie tādiem ganiem nāca eņģelis ar vēsti par Jēzus dzimšanu.

”Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” /Lūkas 2.nodaļa 12.pants/

Kāpēc tā? Tas taču apgrūtināja visu tālāko Jēzus dzīvē! Neuzticamie gani liecināja par Glābēja piedzimšanu. Vai tad viņiem var ticēt? Bet Jēzus nāk meklēt un glābt grēciniekus. Un vēlāk Jēzum izveidojās ciešākas attiecības ar tiem, kurus sabiedrība jau bija norakstījusi kā nederīgus.

No savas pareizības pozīcijas man gribas teikt, ka ganiem nepienācās Ziemassvētki. Viņi nebija tos pelnījuši. Un tad man jādomā par sevi, par to, cik viegli ir cilvēkiem pielikt birkas un teikt: tie man nepatīk, ar tiem man nav pa ceļam.  Skaudri, vai ne? Te nav nekāda mīļuma, jo man nav spēka šos cilvēkus mīlēt, kur nu vēl cienīt.

Bet Jēzus atnāk pie tiem, kurus neviens neaicināja savās mājās, jo viņi bija pārāk netīri, nešķīsti.

Viņš iegāja to cilvēku dzīvesvietās, kurās neviens “garīgais” cilvēks, kurš bija augstās domās par sevi, neiegāja.

Jēzu, vai Tu nezināji, ka viņi nav pelnījuši Ziemassvētkus? Bet, tajā pašā laikā, cik labi, ka Viņš neklausīja tos, kas bija sastādījuši svarīgo cilvēku sarakstu, kuri bija sarindojuši cilvēkus tādā secībā, kā viņi izskatījās citu acīs.

Saprotiet pareizi! Būt labam un bijāt Dievu visos laikos ir bijis tikums. Bet netikums bija un ir nicināt tos, kas nebija labi, kas grēkoja uzskatāmā veidā.

Gani nebija pelnījuši Ziemassvētkus. Varbūt labāk viņiem bija palikt pie lopiem laukā, nevis bojāt manu skaisto ideju par nopelnītiem Ziemassvētkiem.

​Un tomēr. Ja par Ahāzu nekādu tālāku darbību nelasām, tad gani, atšķirībā no Ahāza, uztver eņģeļa sacīto nopietni.

Gani meklēja un atrada zīmi – Jēzu

Kad eņģeļi aizgāja no tiem uz debesīm, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis. Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.” /Lūkas evanģēlijs 2.nodaļa 15.pants/

Jēzus kā zīme tavā un manā dzīvē… Zīme, kas [..]  ir tik svarīga un nozīmīga! Ganiem bija iespēja palikt turpat uz vietas, neko nemainot savā dzīvē. Eņģelis pazuda, koris apklusa, un viss bija tāpat kā līdz šim.

Tā dažreiz notiek arī mūsu dzīvē. Ir kāds saviļņojums no Dieva, Svētais Gars mūs uzrunā, un tad tas beidzas. Bet šovakar [Ziemassvētkos] tas ir zīmīgi, ka esi šeit. Un šovakar tu vari atrast Jēzu. Laikam būtu jāsaka: šovakar Jēzus atrod tevi. Un zīme piepildās.

Ne Ahāzam, ne ganiem, ne arī man un tev nepienākas Ziemassvētki, jo tos nevar nopelnīt. Bet tad, kad Jēzus atnāk pie nepareizajiem, tad sākas īstās svinības. Tu taču nepaliksi ārā, bet nāksi iekšā! Un varbūt tad vairs citas zīmes nav jāmeklē, jo Imanuēls ir ar tevi un mani.

*Ar autora atļauju publicēts Edgara Maža sprediķis, kas teikts 2025.gada 24.decembra dievkalpojumā Rīgas Āgenskalna baptistu baznīcā