Sapņu pilis un cerību dārzi. Rasas Zālītes pārdomas


344
Aizvadīta trešā Advente. Vēl tikai dažas dienas un gaidīšanas laiks būs beidzies, mājās iedegsies sveču liesmiņas, smaržos piparkūkas un klāt būs ilgi gaidītās brīvdienas. Šis gads man licis daudz ko pārdomāt, bijusi sajūta, ka Dievs vēlējies redzēt, cik zemu spēšu liekties, līdz salūztu. Tomēr kopumā gads, tajā (ne)notikušais man ir daudz ko mācījis, izgaismojis, arī parādījis, ko vēlos (arī nevēlos) un ieskicējis to, ko es varētu gribēt vēlēties (cerēt). Pa šo laiku esmu uzcēlusi vairākas sapņu pilis un tās nojaukusi, iekārtojusi cerību dārzus un tos pametusi, bet par spīti tam, ka bijis emocionāli ļoti grūti, esmu sapratusi, ka par maz ļaujos un uzticos un par daudz gribu kontrolēt, paredzēt notikumu gaitu.

“Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet, ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks”.”

(Salamana pamācības 13:12)

Dievs ir šodienas Dievs. Viņš ir apsolījis gādāt par mums, dot visu, kas nepieciešams, bet es cīnos ar hronisku nespēju dzīvot ŠEIT un TAGAD, un ir liels kārdinājums, īpaši brīžos, kad ir grūti, vai nu atgriezties pagātnē domās pie skaistiem mirkļiem, vai cerēt un celt sapņu pilis, iekārtojot dārzus nākotnē.

Foto no personīgā arhīva

Mana varone

Mūsu dzīvē lielākais virzītājspēks ir ticība, cerība un mīlestība. Teic, ka cerība mirst pēdējā. Manas mammas gadījumā viņas cerības un sapņi nomira reizē ar viņu. Jaunības pilnbriedā viņas sapņi bijuši lieli un skaisti. Šobrīd man žēl, ka tik maz viņu iztaujāju. Atceros, viņa sapņoja strādāt ar zirgiem. Šī sapņa piepildīšanos apturēja lauztā kāja. Zinu, ka mamma ilgojās pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes. Arī tas palika neīstenots, un nu vieta un māja, ko viņa tik ļoti gribēja “pacelt”, stāv tukša, laika zoba un alkatīgu cilvēku pamatīgi apskādēta. Mamma sapņoja par lielu un skaistu mīlestību mūža garumā. Ļoti ceru, ka kādā brīdī viņa jutās mīlēta… Ar mammu no sirds pirmo reizi izrunājos, kad viņa bija pie manis Ventspilī no 2015. gada aprīļa līdz jūnijam. Pirms tam, ja ar mani notika kas labs un skaists, mammai to nestāstīju, lai viņu nesāpinātu.

Rasas mamma pie jūras

Mamma bija ļoti nogurusi. Bet viņa ir mana varone, jo spēja izaudzināt sešus bērnus. Grūtos laikos, kad mājās teju nekā nebija, viņa mūsu lielajai ģimenei prata pagatavot sātīgas ēdienreizes. Tie, kuri pazīst mūsu ģimeni, zina, ka mums negāja viegli. Pēdējos gados dusmojos uz mammu, ka viņa ir padevusies, vairs necīnās, un, pirms viņa nomira, sapratu, ka nav manos spēkos  mammu mainīt, es varu viņu vienīgi mīlēt.

Viena asinsgrupa

Mīlestība maina cilvēku, toties vēlmei mainīties ir jānāk no paša cilvēka. Mammai pietrūka mīlestības. Mana bērna sirds nespēja dot to, pēc kā viņa tik ļoti ilgojās – būt pieņemtai, mīlētai, gana labai un sadzirdētai.

Mana vislielākā lūgšana bija, lai mamma būtu laimīga un vesela. Lieldienās 2015. gadā, īsi pirms viņa tika aizvesta uz Ventspils slimnīcu, mammai jautāju, kas viņai palīdzētu būt laimīgai. Viņa atbildēja – ja varētu sakopties un skaisti apģērbties. Ja blakus būtu kāds, kurš viņai velta vismaz piecus mīļus vārdus. Vēl viņa gribētu iemērkt kājas jūrā, paelpot svaigu, tīru gaisu mežā. 

Rasa ar mammu

Paldies Dievam, to visu izdevās paveikt tajā laika posmā, ko viņa vadīja Ventspilī. Esot kopā, pamanīju, cik ļoti esam līdzīgas. Bija lietas, kas mani sajūsmināja, piemēram, mums abām garšoja biezpiena pankūkas, patika lasīt grāmatas, vienlaikus kaut ko garšīgu graužot, patika karsta un ilga duša, daiļslidošanas vērošana, dabas skaistums, fotografēšana, rakstīšana (mamma rakstīja dzejoļus un arī dienasgrāmatu), pastaigas mežā, iespēja brīvi komunicēt ar cilvēkiem. Un vēl – mums ir viena asinsgrupa. Bet bija lietas, kas mani biedēja, un arī tās mums līdzīgas.

Abas dzīvojām sapņos un cerībās, bieži uzticoties cilvēkiem, kuri šo uzticību neattaisnoja. 

Nepiepildītu sapņu dēļ piedzīvojām sāpīgas vilšanās, kas atņēma spēku un dažkārt arī motivāciju dzīvot un ticēt, ka viss vēl iespējams.

Vienkārši – būt

Manas ilgas un cerības mērāmas vismaz ar 20 pierakstītām pārdomu kladēm, manām dienasgrāmatām, kā arī neskaitāmu stundu ilgām sarunām ar draugiem. Esmu kā atvērta grāmata. Bet joprojām nemāku pieņemt neziņu un vienkārši būt. Šogad īpaši spēcīgi izjutu neuzticēšanos Dievam, kad neesmu gatava Viņam atdot pēdējo spēļmantiņu (kāroto lietu, cilvēku, notikumu), jo neesmu droša, vai dabūšu to atpakaļ, vai arī vietā iegūšu ko citu, labāku.

Ir bīstami arī pārstāt cerēt, kad nekas vairs īpaši neaizrauj, neinteresē, kad gribas padoties un bēgt… Taču no sevis aizbēgt nav iespējams, pat ne uz Bolīvijas džungļiem. Tādos brīžos es lūdzu Dievu, lai Viņš nes mani, samīļo, sarga manu sirdi un prātu, lai varu turpināt cerēt, mīlēt un gaidīt. Lai  atlaižu vaļā kontroles grožus un ļauju sev un citiem vienkārši būt.

Dzīvot ir tā vērts – pat ja nekas no cerētā  nepiepildās.

Nav nozīmes karjerai, mantai, sasniegumiem, nozīme ir tikai attiecībām ar Dievu un citiem cilvēkiem. Pārējais ir tam  pakārtots.

“Nepadari neko par savu īpašumu, pieņem visu glabāšanā un ļauj tam iet, kad pienāk īstais brīdis, – tad par Tavu sabiedroto kļūs patiesa brīvība.”

(Maiks Džordžs, 100. lpp., “Septiņi AHĀ pret stresu!”)

Laiks līdz Ziemassvētkiem ir gaišs un priecīgs, daudziem arī smags un vilšanās pilns. Mana lūgšana ir, lai Dievs ņem mūsu domas, ilgas un cerības, arī vilšanos un sāpes un veido no tā ko skaistu un iedvesmojošu. Lūdzu, lai Viņš palīdz man būt klātesošai, mīlēt bez nosacījumiem, tad atdusēties zem Dieva spārniem apziņā, ka viss ir piepildīts. Paldies, ka Dievs nekad neatstāj tos, kuri cer un gaida uz Viņu.