Redaktora sleja

Kristietība bez “vakcīnas”

Jautājums par to, vai saņemt kādu no vakcīnām pret covid-19, ir sašķēlis sabiedrību – arī kristīgo sabiedrību – divās nosacītās pusēs. Viena no tām atzīst vakcināciju par lietderīgu, pat nepieciešamu līdzekli, lai novērstu veselības riskus sev un saviem mīļajiem, kā arī reizi par visām reizēm izbeigtu ikdienas dzīves dažkārt pārmērīgi stingros ierobežojumus, kuri visi varbūt neliekas vienlīdz lietderīgi un pamatoti. Tikmēr otrā pusē ir ļaudis, kas izdarījuši savus riska apsvērumus un nosprieduši, ka vai nu viņi nav pakļauti sevišķam riskam, vai arī saņemtā informācija par vakcīnām viņus nav pārliecinājusi — katrā ziņā viņi izlēmuši no vakcinācijas šobrīd atturēties. Šī sabiedrības debate ilustrē plašāku fenomenu, kas sniedzas pāri eksakto zinātņu pētītajām problēmām. Vakcīnu problēma uzrunā mūsu apziņas dzīles un liek uzdot jautājumu, kas uz Mūžības fona ir daudz nozīmīgāks: vai mana ticība ir vakcinēta?

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

Mazumiņš nāves

Tie no mums, kuri ir vakcinējušies pret covid-19, par sabiedrībā izplatīto nevēlēšanos saņemt šīs vakcīnas mēdz vismaz labdabīgi pasmaidīt. Patiešām, ikviens saprātīgs cilvēks var saskatīt absurdu humoru, piemēram, centienos cēloniski saistīt koronavīrusu ar mobilo sakaru tīkliem. Protams, visi iemesli atturēties no vakcīnas nav radīti vienlīdzīgi: cilvēka rīcībā var būt visi zinātniskie dati, un viņš tomēr, izsvēris riskus, var nonākt pie citas – viņaprāt, loģiskas – atbildes. Jāpiebilst, ka pieaugušiem cilvēkiem šīs vakcīnas lielā mērā ir drošas, un tās pasargā no simptomātiskas saslimšanas, kas cilvēkiem riska grupās (bet ne tikai!) var būt arī ļoti smaga.

Tomēr instinkts, kas mūs mudina vakcīnai neuzticēties, ir savā ziņā loģisks. Saņemt vakcīnu nozīmē neilgu brīdi ciest mazas neērtības — paaugstinātu temperatūru, nogurumu, galvassāpes –, līdz ķermenis ir varējis pieveikto slimības izraisītāju integrēt sevī un tādējādi kļuvis stiprāks. Pieņemot lēmumu saņemt vakcīnu, lielākais izaicinājums ir nevis pats fizikālais diskomforts, bet gan garīgais princips. Vakcinācija nozīmē uzņemt sevī ienaidnieku — slimības izraisītāja “attēlu”, uz kuru jāreaģē mūsu dabiskajai imunitātei, izstrādājot gan antivielas, kas saglabājas īslaicīgi, gan T šūnu un B šūnu imunitāti, kas ir mūsu ķermeņa veids, kā “atcerēties” apdraudējumu un prast uz to reaģēt arī nākotnē.

Citiem vārdiem sakot, vakcīna ir upuris: tā prasa ielaist sevī mazumiņu nāves, lai ilgtermiņā varētu dzīvot; atdot kādu ērtību šodien, lai piedzīvotu lielāku labumu rīt, parīt un aizparīt.

Ikviens upuris prasa ticību.

Neviens neatdos kaut ko vērtīgu, ja viņam nebūs pārliecība par nākotnē iegūstamo, daudzkārt lielāko labumu.

Un Kungs Dievs darināja cilvēkam un viņa sievai ādas ģērbu un ietērpa viņus.

/1. Mozus grāmata 3:21/

Pašu pirmo upura dzīvnieku netiešā veidā redzam Bībeles pašā sākumā, kur Dievs dod Ādamam un Ievai ādas tērpus, lai ar šo mazo nāves kārtiņu pasargātu pirmos cilvēkus no bojāejas skarbajā, nepielūdzamajā pasaulē ārpus Ēdenes dārza vārtiem.

Gluži kā Dievs savus mīļos cilvēkus pasargāja no kritušās pasaules haosa, tā arī mums ir instinkts pasargāt sevi un savus bērnus. Tomēr grēcīgā cilvēka izdzīvošanas instinkts bieži nespēj domāt ar skatu uz tālāku nākotni. Gan paši sevi, gan mūsu mazos mēs vispirms cenšamies pasargāt no tās bīstamības, ko redzam kā tūlītēju draudu, nevis domāt trīs soļus uz priekšu. Ikviens no mums būs saskāries, piemēram, ar bērnu, kuru viņa vecāki pārāk ļoti pasargājuši no netīrības — fiziskas vai garīgas. Šādas, lai arī labi domātas, rīcības sekas tomēr reti nes vēlamo rezultātu.

Mazumiņš netīrības ir vajadzīgs.

Kā saka vācieši, Dreck reinigt den Magen, tas ir, netīrība tīra kuņģi. Komentējot šo izteikumu, kāds bērnu ārsts saka: “Bērniem nevajadzētu sēdēt zem stikla kupola, lai viņiem nekas nevarētu piekļūt – jo kaut kad kupols nāks nost, bet tad imūnsistēma pārāk vēlu iemācīsies apieties ar mikrobiem un parazītiem.”

Briesmoņu problēma

Savdabīgus “mikrobus un parazītus” šajās dienās redzam arī mums apkārt – veikalu skatlogos, televizoru ekrānos un internetā. No bēniņiem un pagrabiem, kur tie pavada vairumu gada, iznākuši dažādi tumsības tēli. Šie tēli nav patvaļīgi — tie ikviens reprezentē kādu īstenu biedu, no kura mēs kā cilvēce esam iemācījušies sevi pasargāt. Tā, piemēram, spoks ir garīga realitāte, kas zaudējusi ķermenisku klātbūtni; atrauta no dzīvai būtnei raksturīgās esības miesā un asinīs, tā nav saņēmusi vēsti par to, ka dzīvo vidū tā vairs nav gaidīta. Savukārt zombijs, gluži pretēji, ir staigājošas miesas, kas pazaudējušas savu garīgo nozīmi; tas ir cilvēks materiālista skatījumā: bezjēdzīgs, necienīgs un būtībā jau miris, lai arī šodien vēl staigā. Vampīrs ir reiz apglabāta nejaucība, kas izlien no sava zārka, lai parazitētu uz dzīvo rēķina. Vilkatis iemieso egoistisku, ķermenisku, dzīvniecisku kaislību, kurai nav vietas civilizētā sabiedrībā un kura tādēļ uzglūn ne jau ciemata centrā, bet gan perifērijā, uz robežas ar naksnīgo mežu. Bet skelets… vienkārši ir spocīgs. Šo sarakstu varētu turpināt, taču viens ir skaidrs: ne jau pats simbols ir problēma, bet gan tā netaustāmā realitāte, kurai tas piešķir veidolu.

Ir jēdzieni un parādības, kurus mūsu kultūra iemācījusies atveidot kā redzamus un vairāk vai mazāk ķermeniskus šausmu tēlus. Šie tēli reprezentē lietas un parādības, no kā mēs slēpjamies, kuras redzam kā draudu, no kā gribam turēties tālāk. “Nē,” mēs sakām. “Prom to visu!” Briesmoņi mums nav patīkami, un, tik tiešām, ir pamats uzmanīties, lai tie mūs neaprītu. Tomēr mēs nevaram izlikties, ka šie neērtie tēli agrāk vai vēlāk neprasīs savu tiesu — līdzīgi maskotajiem bērneļiem, kuri klauvē pie mūsu durvīm un prasa saldumus, tikai krietni biedējošāki.

Foto: Ryan Bruce, Shopify Burst

Gluži kā nekritiska piedalīšanās visās amerikāņu populārās kultūras ievazātajās tradīcijās nebūt nav vienīgais veids, kā gada tumšajā pusē pievērsties tumsības tēlu problēmai, tāpat arī mēs varam risināt mums aktuālos un nepatīkamos dzīves jautājumus, tomēr neļaujot tiem mūs aprīt. Neaizmirsīsim, ka arī kristīgajai sabiedrībai ir savi “briesmoņi”, kurus mēs dažkārt baidāmies pat nosaukt vārdā, lai tikai nepiesauktu ļaunumu, kuru vairs nepratīsim izdzīt. Ticības šaubas; ļaunuma problēma; mācītāju grēki; laulības šķiršana; nepelnītas neveiksmes; nesagaidīti brīnumi… Arī šo sarakstu neesam ne tuvu izsmēluši.

“Neviens par to nerunā”

To, kas noteik, kad garīgajam bērnam ir ticis noņemts iepriekš minētais “stikla kupols”, šad un tad nākas redzēt pagalam skumjās epizodēs, kur arī kristīgajā Baznīcā zināmi cilvēki izlemj atstāt savu ticību. Tā, piemēram, pirms dažiem gadiem kristīgo interneta vidi šokēja ziņa, ka kristīgu grāmatu, tostarp arī Ardievas randiņiem, autors Džošua Hariss (Joshua Harris) ir atteicies no savas kristīgās ticības. “Es esmu pārdzīvojis nozīmīgu pārmaiņu attiecībā uz manu ticību Jēzum,” raksta Hariss. “Populārā frāze tam ir “dekonstrukcija”, bibliskā frāze ir “atkrišana”. Atbilstoši visām pazīmēm, pēc kā es definēju kristieti, es neesmu kristietis. Daudzi cilvēki man stāsta, ka ir citāds veids, kā piekopt ticību, un es vēlos palikt tam atvērts, bet pašlaik es tur neesmu.”

Tikai dažas nedēļas vēlāk pielūgsmes mūzikas grupas Hillsong mūziķis Mārtijs Sampsons (Marty Sampson) paziņoja, ka viņš sāk zaudēt savu ticību. “Cik daudzi sludinātāji krīt? Daudzi. Neviens par to nerunā. Cik daudz brīnumu notiek? Nedaudzi. Neviens par to nerunā. Kāpēc Bībele ir pilna pretrunu? Neviens par to nerunā. Kā Dievs var būt mīlestība un tomēr četrus miljardus cilvēku kaut kur aizsūtīt vienkārši tādēļ, ka viņi netic? Neviens par to nerunā,” viņš raksta nu jau izdzēstā Instagram ierakstā. “Kristieši var būt visaizspriedumainākie cilvēki uz šīs planētas — viņi arī var būt kādi no skaistākajiem un mīlošākajiem cilvēkiem… bet tas nav man. Es vairs tajā neesmu.

Es gribu īstu patiesību, nevis “es vienkārši ticu” patiesību.

Zinātne nepārstāj caurdurt katras reliģijas patiesību. Daudzas lietas palīdz cilvēkiem mainīt savu dzīvi, nevis tikai viena Dieva versija,” sprieda Sampsons.

“Neviens par to nerunā.” Šajos vārdos ir izteikta šodienas kristietības, iespējams, būtiskākā problēma. Sampsona izteikumi par brīnumiem, par pretrunām Bībelē un par zinātnes attiecībām ar reliģiju balstīti pieņēmumos, kas nebūt nav pašsaprotami. Taču ko gan tas līdz, ja baidāmies kristīgo vidi aptraipīt ar neērtiem jautājumiem?

Šeit ir pūķi

K. Brektes darba fragments (priekšplānā) un murālis (fonā). Foto: Diāna Upīte

Raidījumā “Savienots” oktobra sākumā runājām par mākslinieka Kristiana Brektes radīto sienas gleznojumu jeb murāli, kurā atveidoti tēli ar ragiem un pūķa spārniem, kailām krūtīm un divdomīgās pozās. Domas par šo darbu dalās. Raidījumā viesojās četri mākslinieki — Džemmas Skulmes mazdēls Jānis Skulme, viņa sieva Madara, kā arī teoloģijas students Miķelis Rikveilis un Rolands Pļaviņš. Lai arī viesu viedokļi un argumentācija atšķīrās, visi četri varēja vienoties, ka konkrētais darbs nav īstais motīvs pamatizglītības un vidējās izglītības iestādes ārsienai, kur tomēr varētu attēlot kaut ko celsmīgāku. Rolands Pļaviņš piedāvāja izveidot īpašu alternatīvu vietu, kur māksliniekiem izpaust dažādās idejas, kuras viņu prātos rodas.

Viņš [Jēzus] tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. [..] Bet kas sēts akmenājā – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas.

/Mateja evaņģēlijs 13:3–6, 20–21/

Taču kristīgā kultūra ir drīzāk ieslīdējusi otrā grāvī: cenšoties “izdzīt dēmonus”, tā izveidojusi pārmērīgi sterilu vidi, kurā nav vietas neērtajam, nepatīkamajam, ragainajam un nagainajam. Tādējādi nu jau vairākas kristiešu paaudzes uzaugušas ar filmām, kurās nav ne nāves (vai arī tā nav traģēdija), ne pat skarbākas valodas; ar līksmu, bet bieži pagalam seklu pielūgsmes mūziku, kas var izraisīt īslaicīgu emocionālu pacilātību, bet nespēj dot “vakcīnu” pret ticības pārbaudījumiem. Līdzīgi sēklai uz akmens, kuru Jēzus piemin līdzībā par sējēju, mūsu ticība, ja tā nebūs sagatavota grūtībām, nepielūdzamajos saules staros ātri izkaltīs. “Populārā frāze tam ir “dekonstrukcija”, bibliskā frāze ir “atkrišana”.”

Krustāsišana

Matthias Grünewald, autortiesību neaizsargāts darbs, Wikimedia Commons

Mūsu ticības svarīgākais simbols ir Dieva dēla nomocītais ķermenis, kas pienaglots pie koka krusta. Tās svētākais rituāls ir paša Dieva miesas ēšana un Viņa asiņu dzeršana. Kristietība ir skarba reliģija skarbai pasaulei, un mēs nedarām tai godu, cenšoties izlikties, ka tā ir naiva un pūkaina. Jēzus Kristus upurim ir nozīme tieši tādēļ, ka mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kur vienmēr nav laimīgu beigu un vienkāršu risinājumu; pasaulē, kur mēs nesaņemam atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, kur mūsu ilgas var palikt nepiepildītas, kur šaubas un neziņa ir arī ticīgu cilvēku ikdienas realitāte.

Kā tad mums apieties ar šiem neērtajiem “briesmoņiem”? Viduslaiku ticīgie ļaudis to zināja. Ciemata vai pilsētas centrā vienmēr atradās baznīca, kas reprezentēja saikni ar Mūžību, augšāmceltā Kristus patieso klātbūtni maizes un vīna zīmēs uz altāra. Viss pārējais bija tai pakārtots. Arī mums der atcerēties, ka mūsu pasaules centrā ir Kristus pats un Viņa svētais krusts kā visuma ass.

Savukārt ārpus pilsētas cilvēku radītā kārtība pamazām atkāpās nepakļautās un brīžiem mežonīgās dabas priekšā, kur klejoja plēsīgi zvēri un jau pieminētie vilkači. Pavisam attālas un neizpētītas vietas kartēs tika apzīmētas ar briesmoņu attēliem. Šeit nonākam pie slavenās frāzes HC SVNT DRACONES, t. i., šeit ir pūķi. Jo tālāk virzāmies no centra — no Kristus —, jo haotiskāka kļūst apkārtējā pasaule, jo vairāk sastopam marginālos tēlus, kuri atveidoti Parīzes Dievmātes katedrāles un citu senu dievnamu gargulās un groteskās. Arhitektiem un tēlniekiem, kas radīja šīs celtnes, bija skaidrs pasaules redzējums, kurā bija vieta gan centrālajam, gan marginālajam; gan gaišajam, gan tumšajam; gan svētajam, gan velnišķajam. Miķelis Rikveilis raidījumā atgādina: “Nozīme ir tāda, ka ārpus baznīcas sienām ir negatīvais, ir sātana valstība, tur ir tumšā pasaule, bet, kad ieiet baznīcā – tur ir gaišais. Un, manuprāt, kļūda, ko nevajadzētu pieļaut cilvēkiem, ir glorificēt ļaunumu, pacelt to kā kaut ko pozitīvu, cēlu.”

Apzinoties, kas ir mūsu dzīves centrs, viss pārējais nostājas savās vietās. Jā, sava vieta ir arī tumšajam un neizprotamajam; sava vieta ir mūsu šaubām un neziņai. Tomēr ķēmīgie tēli baznīcā iekšā netiek. Zīmīgi, ka arī bērni masku tērpos vismaz tradicionāli netiek laisti pāri slieksnim. Saņēmuši savu tiesu, tie atkāpjas nakts tumsā, lai spokotos citur.

Izaicināt sabiedrību

Mākslai ir normāli būt izaicinošai, un mākslinieki izsenis bijuši ekscentriski ļaudis, margināli tēli, kuri nepakļaujas sabiedrības normām. Ja par briesmoni domājam kā par kaut ko neiederīgu, šokējošu, un tādu, kas rada diskomfortu, tad arī Latvijas mākslas vēsturē šādus cilvēkus varam satikt. Rīgas centrā, Dailes teātra tuvumā, atrodas piemineklis baskājainajam māksliniekam Voldemāram Irbem jeb Irbītem (Irbītim).  “Uzmanību mākslinieks piesaistīja galvenokārt sava izskata dēļ.  Viņam bija gari, netīri mati, tumši rūsgana bārda un ūsas,” jauns.lv raksta Andris Bernāts. “Visbiežāk viņš tērpās vecos, skrandainos mēteļos, kurus paretam mainīja, reizēm bija redzams netīrā mūka paltrakā ar kapuci. Vislielāko izbrīnu rīdziniekos izraisīja viņa basās kājas, jo, vasara vai ziema, viņš staigāja bez zeķēm un apaviem. [..] Tā kā Irbītis čakli apmeklēja dažādus pasākumus, ik palaikam uzradās ļaudis, kuri pauda lielu neapmierinātību ar mākslinieka klātbūtni. Iemesls bija pavisam vienkāršs — Irbītis smirdēja.” Jāpiebilst, ka Voldemārs Irbe bija dziļi ticīgs cilvēks un askēzi piekopa reliģisku apsvērumu dēļ.

Nav pamata no šodienas māksliniekiem sagaidīt pieturēšanos pie visiem pieņemtajiem standartiem. Veselīgā sabiedrībā Kristiana Brektes radītie provokatīvie attēli varētu atrast tiem atbilstošu vietu. Tas, ko Rolands Pļaviņš mākslinieka daiļradē identificē kā sātanisku, varētu kļūt par apotropiskiem attēliem, kas saka: mēs apzināmies, ka tumsība ir, un mēs tai ierādām vietu ārpus mūsu pilsētas — un mūsu esības — centra. Rolandam ir taisnība: jābūt vietai, kur mākslinieks var izpaust to, kas viņam darās galvā un kur ar to var iepazīties atbilstoša auditorija.

Vieta visam un viss savā vietā

Kad Kristus ir mūsu ticības centrs, mums vairs nav jāšaubās par to, kā līdzsvarojam svētuma godināšanu ar godīgu attieksmi pret tumšo, marginālo, neiederīgo. Par labo un slikto, kārtību un haosu, šķīsto un nešķīsto daudz patiesāk prot runāt senie attēli, kuros sava vieta bija arī pūķim, nevis šodienas brīžiem pārmērīgi cukursaldā populārkristietība, kura baidās (vai neprot) runāt par to, kas ir skarbs, sāpīgs vai it kā “nepareizs”. Tikai viens no šiem kristīgajiem pasaules redzējumiem atzīst šaubas, ciešanas, zaudējumu un neatbildētas lūgšanas kā mūsu dzīves realitāti, un tikai viens no šiem redzējumiem spēs pastāvēt dzīves vētrās, kad tiks pārbaudīta mūsu ticība.

Nezināms autors; izgriezumu veidoja Beyond My Ken, autortiesību neaizsargāts darbs, Wikimedia Commons

“Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!”

/Jāņa evaņģēlijs 16:33b/

Atcerēsimies, ka gan mākslinieka, gan ticīga cilvēka uzdevums ir nevis nodarboties ar propagandu, idealizētā veidā sludinot skaistas pasaciņas, bet gan ar saviem unikālajiem līdzekļiem aprakstīt pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir — ar visu sāpīgo, nepatīkamo un izaicinošo, bet arī ar skaisto, celsmīgo un piepildošo. Šādā ziņā māksla un reliģija ir cieši saistītas parādības, jo abas divas runā par mūsu realitāti tādā veidā, kas eksaktajām zinātnēm nav aizsniedzams. Kristīgās Baznīcas uzdevums ir pastāvēt šajā kritušajā pasaulē, apzinoties, ka šajā dzīvē mūs neatstās ciešanas, vienlaikus tomēr neaizmirstot, ka Kristus šo pasauli un tās pūķus ir uzvarējis.

Vāka attēls: Parīzes Dievmātes katedrāle. Foto: Rita ChouUnsplash

Augusts Kolms
Augusts ir kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors. Viņa balsi var dzirdēt TUVUMĀ.lv producētajā radio raidījumā “Savienots” reizi divās nedēļās trešdienās Radio Marija Latvija. Augusts iesaistās dažādos kristīgos projektos jau no agras bērnības. Viņš labprāt lasa un klausās, raksta un runā par garīgām un filozofiskām tēmām. Augustam patīk domu dažādība, izaicinoši viedokļi un veselīga diskusija. Augusts ir jurists un savā maģistra darbā pētīja Mozus grāmatu tiesiskos aspektus. Iesvētīts Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 2010. gadā.