„Es gribu žēlsirdību, ne upuri.” Japāna, sievietes, šķiršanās, tempļi

Vai cilvēks, kurš baznīcā meklē patvērumu, tur sastaps žēlastību vai vēl vienu tiesu? 

Pirms kāda laika uzzināju, ka Ķīnā vārdam „grēks” ir ārkārtīgi smags konteksts –  ķīniešu valodā tas apzīmē kriminālpārkāpumu, par kuru pienākas bargs sods. Tikmēr Rietumos bieži tiek apgalvots, ka vārda „grēks” sākotnējā nozīme esot vienkārši „netrāpīšana mērķī”. Šādu vienkāršotu izpratni es kā sengrieķu valodas speciāliste tiešām nevaru apstiprināt. Un negribu vienkāršot lietas. Savukārt Japānā kristiešu misionāriem savulaik bija milzu grūtības paskaidrot tik centrālu jēdzienu kā „žēlastība” (nepelnīta Dieva žēlastība). Tradicionālajā japāņu domāšanā izpratne par kaut ko nepelnītu nemaz nepastāvēja, jo ikvienam labajam darbam pretī stājas pienākums un parāds, kas obligāti jāatdod. Šie pāris piemēri uzskatāmi parāda, ka strīdi par „pareizu” jēdzienu lietošanu ticībā bieži vien ir bezjēdzīgi;  katrā valodā un kultūrā pastāv sava izpratne par pasaules kārtību, un senajās civilizācijās izšķiroša loma ir paražām, kas satur kopā visu sabiedrību.

Nesen medijos izskanēja ziņa, ka Saūda Arābijā izpildīts nāvessods diviem cilvēkiem saistībā ar varasiestāžu apgalvojumu par nepieļaujamu rīcību mošejā. Sociālajos tīklos izplatījās versija, ka runa bijusi par skūpstu, taču šī detaļa nav neatkarīgi apstiprināta.[1] Šis gadījums liek domāt par to, kā reliģiskas normas un svētvietas izpratne var tikt izmantota, lai cilvēkus tiesātu un sodītu.

Vēsturē svētvietām ir bijušas pretējas funkcijas:  svētvieta kā vieta, kurā tevi nosodīs, ja tu nepareizi tajā uzvedīsies, un svētvieta kā patvērums.

Saūda Arābijas likumi tiek balstīti uz šariata principiem. Protams, pastāv likumi, kas paredz nāves sodu par to, ka kāds nepareizi uzvedas svētvietā. Taču pavisam nesen es lasīju par kādu citu svētvietu – kādiem Japānas tempļiem jeb svētvietām, kas iemantojuši patvēruma lomu.

Šajā pārdomu rakstā es vēlos aicināt mūs kopā padomāt par jautājumu:

vai kristīga draudze ir svētvieta, kurā tu tiec tiesāts un nosodīts, vai tā ir svētvieta –  patvērums?

Mani visvairāk ieintriģēja Japānas svētvietas kā patvērumi, konkrēti, sievietēm, kuras uz turieni bēga, lai pasargātu sevi no nelaimīgas vai vardarbīgas laulības, meklētu aizsardzību vai, ja nepieciešams, iegūtu atļauju un pārstāvību laulības izbeigšanas procesā.

Kāpēc es pēkšņi pieminu Japānu? Japāna ir bijusi manā atmiņā jau vairākus gadus, precīzāk, kopš laika, kad Vatikānā tika ievēlēts iepriekšējais pāvests Francisks. Tajā laikā (2012.–2015. gadā) es studēju katoļu universitātē Lēvenē un man, protams, ļoti interesēja jaunievēlētā pāvesta centieni reformēt baznīcu, ierosinot noturēt globālu ģimenes jautājumiem veltītu Sinodi.[2] Pirms Sinodes katra diecēze katrā valstī saņēma anketas ar jautājumiem, uz kuriem atbildes sniedza gan bīskapu konferences, gan laji. Toreiz japāņu bīskapi esot atbildējuši Romai tieši, un tas mani uzrunāja. Minēšu dažus citātus:

“Japānas Baznīca nav apsēsta ar seksuāliem jautājumiem. Izņemot abortu, šķiet, ka attiecībā uz kontracepciju nav lielas vainas apziņas.”

Kā arī, šādi:

„Izstrādājot pastorālās darbības ievirzi, iespējams, ir svarīgi atcerēties, ka vienīgajā gadījumā Evaņģēlijos, kad Jēzus nepārprotami sastop cilvēku, kurš dzīvo kopā ar kādu ārpus laulības attiecībām (samariete pie akas), Viņš tam nepievērš galveno uzmanību (Jāņa 4:1 – 42). Tā vietā Viņš izturas pret šo sievieti ar cieņu un padara viņu par misionāri.”

Un šādi:

„Pirmais solis ir radīt Baznīcā vietu ievainotajiem cilvēkiem, kur viņus uzklausa, kopā ar viņiem lūdzas un kur viņi var vienkārši būt kopā ar citiem. […] Kristiešu kopienai ir jāuzņem cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība, kā Dieva radītas personas, bez aizspriedumiem un atšķirīgas attieksmes. Priesteriem ir jāatturas no tenkām un aizskarošiem izteikumiem un pret tiem, kuri cieš, jāizturas ar maigumu, žēlsirdību un līdzjūtību.”[3]

Jāsaka, ka toreiz man japāņu katoļu bīskapu atbilde šķita tik droša, atklāta un pat skandaloza, un viņu evaņģēlija interpretācija tik interesanta, ka tas man palika atmiņā. Vienlaikus der piebilst, ka Japānā izsenis kristietība nav bijusi visai populāra, precīzāk, tā tika aizliegta, lai spāņu un portugāļu jezuītu misionāru darbības rezultātā netiktu grauta sabiedrības neatkarība, respektīvi, lai japāņu salas netiktu kolonizētas. Šobrīd Japānā kristiešu ir aptuveni 1 %, un tam ir gan savas pozitīvās, gan negatīvās puses, bet par pozitīvu es uzskatu to, ka mums ir unikāla iespēja nedaudz vērot sabiedrību un draudzi valstī un kultūrā, kurā kristietība nav bijusi vadoša reliģija, nav bijusi uzspiesta un nav atstājusi kultūras mantojumu. Viņu Bībeles interpretācija tādējādi nav radusies Sv. Augustīna vai Akvīnas Toma iespaidā, bet mēģinājumos atrast Bībelē tās pērles, kas nav piesaistītas pagātnei, specifiskai kultūrai un specifiskai kādu domātāju (pie domātāju loka var arī piesaistīt baznīctēvus un viduslaiku teologus) izpratnei.

Fokusā Japāna: sievietes meklē patvērumu un bēg uz tempļiem

Līdz pat 19. gadsimta vidum Japānas sabiedrība tika organizēta ap ģimenēm, ģimenes pienākumiem visas sabiedrības priekšā un ģimenes gaidām sabiedrībā. Laulību un ģimeni pārsvarā regulēja vietējās paražas. Līdzīgi kā citās senās civilizācijās, piemēram, tādām kā jūdaisms (skatīt manu interviju ar bīskapu emeritu Jānu Jērumu- Grīnbergu.), arī Japānā laulību varēja izbeigt vīrs, parasti iesniedzot šķiršanās rakstu (三行半). Sievietei tika liegtas šādas iespējas, bet pat tad, kad tās tika formāli piešķirtas, realitātē tā bija gandrīz neiespējams uzdevums. Un tad palīgā nāca tempļi. Protams, ne jau ēkas kā tādas, bet garīdznieki vai mūki, kas kalpoja šajos tempļos. Sievietes devās uz šādiem tempļiem un atrada patvērumu. Tempļu kalpotāji rīkojās kā sievietes (sievas) pārstāvji attiecībās ar viņas vīra ģimeni, viņas vecākiem un vietējām varas iestādēm, kamēr tika ievērotas sievietes tiesības un panākta sievietes drošība. Laika gaitā ne visi tempļi kļuva par šādiem patvēruma tempļiem sievietēm, taču daži jo īpaši ieguva tiesības būt par šķiršanās vietām. Šie tempļi palīdzēja sievietēm iegūt šķiršanās dokumentus. Proti, reliģiskā iestāde panāca to, kas sievietei laulību tiesībās bija liegts salīdzinājumā ar vīrieti – taisnīgumu un mieru. Var piebilst, ka japāņu tempļu mūki nezināja to, ko Pāvils raksta vēstulē efeziešiem par sievas pakļaušanos savam vīram. Es uzskatu, ka Pāvila vārdiem vēsturē ir tikusi pievērsta neproporcionāli liela uzmanība draudzēs. Tas nebija Pāvils, kuru Dievs sūtīja parādīt pasaulei mīlestību, žēlastību un cilvēcību. Tas bija

Jēzus Kristus, kuram būtu bijis jābūt par baznīcas stūra akmeni,

un kura vārdi un darbi būtu jāliek centrā.

Patvēruma tempļi

Tos sauc par 縁切寺 (enkiri-dera, „saišu pārtraukšanas tempļi”) vai 駆込寺 (kakekomi-dera, „ieskriešanas tempļi”). Slavenākie bija Tōkei-ji Kamakurā (Kanagavas prefektūrā ), sieviešu klosteris, kas dibināts 1285. gadā, un Mantoku-ji Ōtā (Gunmas prefektūrā). Edo laikmetā sieviete, kas tur patvērās un nokalpoja noteiktu laiku (Tōkei-ji tie sākotnēji bija trīs gadi), varēja saņemt šķiršanos. Šī prakse pakāpeniski zaudēja nozīmi Meidži laikmetā, kad mainījās Japānas ģimenes tiesības. Par Tōkei-ji un sieviešu patvēruma vēsturi skatīt avotus raksta beigās.

Foto: Tōkei-ji templis Japānā. Autors: Ryosuke Yagi, Tōkei-ji Temple, via Wikimedia Commons, licensed under CC BY 2.0.

Es nevaru nepieminēt kādu savu labu paziņu, kura apprecējās un kuras laulībā nebija bērnu. Nevis tādēļ, ka viņa būtu neauglīga… Laulībā nebija seksuālo attiecību. Viņas vīrs viņai pārmeta, ka viņa ir par resnu, lai būtu iekārojama. Tā viņa tievēja, tievēja, bet rezultātā nekas nemainījās. Taču viņiem bija baznīcā noslēgta laulība. Un tad mana paziņa nolēma izmantot savas tiesības un vērsties pie Katoļu baznīcas tiesas, lai baznīcas tiesa, saskaņā ar baznīcas kanoniskajām tiesībām, izskata lietu un anulē laulību.

Tu izlasīji pareizi: Katoļu baznīcā, balstoties uz Bībeles un kanonisko tiesību interpretāciju, laulību nevar šķirt tādā pašā nozīmē kā civiltiesiski, taču noteiktos apstākļos baznīcas tiesa var atzīt, ka laulība jau no sākuma nav bijusi spēkā. Anulēšana nenozīmē, ka laulība tiek izbeigta, bet gan to, ka baznīcas tiesa, saskaņā ar kanoniskajām tiesībām, izskata lietu un nolemj, vai laulība kopš paša sākuma ir bijusi spēkā. Ja tiesneši atzīst, ka ir juridisks pamats anulēt, jūs esat brīvs vai brīva, jo baznīcas tiesa ir atzinusi, ka laulība nav bijusi spēkā jau no tās noslēgšanas brīža. Pat, ja laulībā ir dzimuši pieci bērni… Un tikai pēc anulēšanas Katoļu baznīcā ir atļauts precēties otrreiz. Manai paziņai tika atteikts anulēt laulību. Es viņai teicu griezties pie cita priestera, citā draudzē, citā pilsētā. Kad viņa savā nelaimē nepiedzīvoja žēlastību un palīdzību, bet saskārās ar birokrātiju, pēc tam viņai jau bija viss vienalga. Domāju, ka uz baznīcu viņa vairs neiet.

Kas ir svarīgāks – žēlastība vai likums? „Es gribu žēlsirdību, ne upuri” (Mateja 9:13)

 Kad es domāju par Japānu un tās šķiršanās tempļiem, kur sievietes guva patvērumu un palīdzību, man šķiet, ka japāņu pagāni (par pagāniem mēs kristietības sarunvalodā saucam nekristiešus vai citu ticību pārstāvjus) rīkojušies saskaņā ar šiem Jēzus vārdiem „Es gribu žēlsirdību, ne upuri” (Mateja 9:13; 12:7; salīdzini Hozejas 6:6) un izpildījuši Dieva gribu, nepazīdami Kristu. Man nākas secināt, ka kristiešu sievietes, ar kurām esmu runājusi, un kas nāk no dažādām kristīgām draudzēm un kuras dzīvojušas laulībā, kur ir bijis daudz alkohola, psiholoģiska vai emocionāla vardarbība, vai pazemošana, un kuras bija vērsušās savās svētās vietās, tas ir, draudzēs, baznīcās, lai gūtu atbalstu un palīdzību, tika bieži vien tiesātas, pamācītas un atraidītas. Lielākā daļa šo sieviešu, ar kurām esmu runājusi, jūt apjukumu un sāpes, un nevēlas vairs būt savā draudzē.

Vēl tikai minēšu kādu gadījumu par vīru, kas stipri dzēra, un tad, kad sieva meklēja padomu un palīdzību pie draudzes garīdzniekiem, tai tika pateikts, ka Bībelē rakstīts, ka sievai jāpaklausa savam vīram alkoholiķim, jo viņš ir sievas galva (salīdzini Efeziešiem 5:22–23). Salauzti likteņi, satriektas sirdis, iebiedētas dvēseles, negulētas naktis. Man ir daudz tādu un līdzīgu stāstu. Zinām taču to Bībeles tekstu, ka burts nokauj (1. Korintiešiem 3:6). Un tomēr brīdī, kad nelaimīga sieva ieskrien „templī” meklēt patvērumu, viņa tiek nokauta ar burtu. Nevis fiziski, nevis tā kā Saūda Arābijā. Garīgi un emocionāli.

Cik ļoti tas ir pretēji tam Dievam, kas ir atklājis sevi Jēzū un teicis: „Es gribu žēlsirdību, ne upuri” (Mateja 9:13). Un starp citu, šie paši vārdi atrodami Vecajā Derībā cauri praviešu tekstiem (salīdzini Hozejas 6:6).

„Es gribu žēlsirdību, ne upuri” (Mateja 9:13) ir vārdi, kas sekoja citiem Jēzus vārdiem, ko tik labi pazīstam, proti: „Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem” (Mateja 9:12; Marka 2:17; Lūkas 5:31). Zīmīgi, ka šie bija vārdi, ko Jēzus atbildēja farizejiem, kad tie pārmeta Jēzus mācekļiem, ka Skolotājs, redz, ēdot ar muitniekiem un grēciniekiem, jeb, citiem vārdiem sakot, Jēzus sēž un ēd ar reliģiski nepareizo auditoriju. Pirms tam stāstā tie bija rakstu mācītāji, kuriem nepatika, ka Jēzus pasludināja grēku piedošanu. Vai Jēzus tiem atvainojās, vēloties parādīt savu pazemību Toras skolotāju priekšā? Jēzus parādīja žēlastību – dziedināja paralizēto cilvēku, tādējādi vēl vairāk parādīdams milzīgo bezdibeni, kas atrodas starp cietsirdīgu Bībeles tekstu citēšanu no vienas puses un žēlastību,  pieņemšanu un beznosacījuma mīlestību, no otras puses.

Stāstā, kuru lasām par Jēzu (Mateja evaņģēlija 9. nodaļā), nav šaubu par to, ko Dievs grib, kā Dievs rīkojas un kā Dievs izturas pret tiem, kuriem farizeji un rakstu mācītāji pārmet. Tur nav divu domu. Atcerēsimies, draugs, ka rakstu mācītāji Jēzus laikā bija tie, kas pētīja un mācīja rakstus jeb, runājot mūsdienu valodā, Bībeles skolotāji un mācītāji. Man pašai ir gadījies kādreiz pēc dedzīgu un skaļu sprediķu dzirdēšanas, kuros mācītājs vai sludinātājs ir pamācījis citus, kā būs dzīvot (ne bez pārākuma vai garīgās augstprātības stājas), justies kā lupatai, ar kuru svētdienas rītā kāds nolēma noslaucīt netīru grīdu. Toreiz es nolēmu, ka mans personīgais patvērums baznīcā ir doties mācīt uz Svētdienas skolu, lai nebūtu jādzird tādi sprediķi. Piekrītu, tas nav tas pareizākais iemesls strādāt Svētdienas skolā… Es domāju, ka tas ir bijis savā ziņā pašsaglabāšanās instinkts. Kā gan es gribētu, lai ikviens un ikviena ieklausītos drusciņ vairāk savā dvēselē. Dvēsele nav tik netīra kā viņu mālē sprediķos.

Ja jau runājam par pagāniem, man prātā nāk kāds indiešu domātāja Pandit Shriram Sharma Acharya citāts: „Centies būt cilvēcīgs. Ja Tev tas izdosies, tad Tev izdosies visas citas lietas.” Par šo domu varētu uzrakstīt veselu disertāciju, jo tā pieskaras jautājumam „Kas ir cilvēks?” Es tikai vienreiz ieslēdzu “Latvijas kristīgo radio” tad, kad tā prezidents kopā ar teologu diskutēja par šo pašu tēmu savā raidījumu sērijā „Kas ir cilvēks?”. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Es izslēdzu radio. Atkal, pašsaglabāšanās instinkts. Es uzskatu, ka kristīgajā sabiedrībā jebkura diskusija par cilvēku, kas sākas ar Veco Derību un nevis ar Jēzu Kristu kā patiesu Cilvēku, kuram līdzināties un kura līdzībā Dieva Gars mūs pārveido, ir pilnīga izgāšanās un maldu mācība. Mums ir dota Jaunā Derība. Mūsu paaudze nekad nav dzīvojusi jūdaismā. Mums katra Bībeles interpretācija kristietībā ir jāsāk ar Kristu, jo Jēzus Kristus ir Bībeles hermeneitiskā atslēga jeb Persona, bez kuras melni nodrukāts teksts paliek par burtu, kas nokauj.

Samariešu sieva japāņu interpretācijā

Mani savulaik ļoti pārsteidza Japānas bīskapu komentārs par samariešu sievu. Jā, Jēzus viņu sūtīja liecināt par piedzīvoto savā ciematā un apkārtnē, viņa kļuva par evaņģēlisti. Bet stāsts pat nav par to! Bet gan par to, ka Jēzus, ar viņu runājot, runāja kā Cilvēks. Jēzus pret samariešu sievu izturējās tik ļoti cilvēciski un labi, ka mācekļiem tas nelikās normāli un dabiski. Un tas man liek domāt, ka žēlastība vispār neliekas ne normāla, ne dabiska. Tad man paliek skaidrāk, kāpēc katoļu misionāri Japānā nevarēja iztulkot vārdu “žēlastība”. Vai Tu, lasītāj, tiešām saproti, ko reālajā dzīvē nozīmē žēlastība? Jeb vai tas ir tikai jēdziens? Teoloģisks termins. Es zinu draudzes, kas gadiem sludina un lūdz par garīgu atmodu un pārdabiskām dziedināšanām, “zīmēm un brīnumiem”. Es domāju, ka, ja šīs kopienas jau tik ilgi ir lūgušās, ka nu ir laiks sākt praktizēt žēlastību un atklāt, ka

caur žēlastību un cilvēcību notiek brīnumi — cilvēku nervu sistēma nomierinās, stress samazinās, pašvērtība pieaug, attiecības atjaunojas, cilvēks uzplaukst un sāk starot un pateicas Dievam.

Kā es gribētu, lai draudzes būtu patvēruma vietas, kur nelaimīgais vai nelaimīgā ieskrien un zina, ka iegūs tur pilnīgu aizsardzību un drošību! Jēzus taču teica, ka slimajiem vajag ārstu, nevis veselajiem (Mateja 9:12; Marka 2:17; Lūkas 5:31)!

Bērnus Japānā nedrīkstēs biedēt ar elli

Nesen presē parādījās ziņas, ka Japānas bērnu un ģimeņu politikas iestādes ir publicējušas un pilnveidojušas norādījumus par bērnu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu un atpazīšanu.[4] Šīs vadlīnijas nesaudzēs arī vardarbīgus vecākus no atbildības, un vecāki nevarēs aizbildināties ar reliģisko pārliecību, lai attaisnotu bērnu fizisku sodīšanu. Šo vadlīniju izstrādi mudināja daudzie vardarbības skandāli pret saviem bērniem mūnistu kustībā, kā arī smadzeņu skalošana un manipulēšana, kas atstājusi bērniem dziļas traumas. Šajos norādījumos uzsvērta Bērnu drošība kā galvenā prioritāte. Vadlīnijās aplūkoti četri vecāku un bērnu attiecību aspekti. Aizliegta fiziska un emocionāla (psiholoģiska) vardarbība. Emocionāla vardarbība var būt arī bērnu piespiešana piedalīties reliģiskās aktivitātēs, izmantojot draudus, piemēram, sakot, ka viņi „nonāks ellē”, ja to nedarīs. Tāpat aplūkota brīvības ierobežošana un nosodīta nolaidība. Nolaidība attiecas arī uz gadījumiem, kad bērniem liegts saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību, piemēram, asins pārliešanu reliģiskās pārliecības dēļ. Sociālajos tīklos, protams, lielāko interesi raisīja elles pieminēšana. Es lasīju kāda kristieša komentāru par to, ka tik tālu nu esam tikuši, ka ir aizliegts runāt ar bērniem par elli, un viņš (komentētājs) to nedarīšot, bet gan sludināšot patiesību. Skaidrs, ka vienai daļai cilvēku Rietumeiropā šādas ziņas aizskar reliģiskās jūtas. Ir labi ik pa laikam, atvēsinot galvu, pajautāt: „…Bet kā rīkotos Jēzus?” Tad nav jāizgudro nekāds ritenis. Vērts atcerēties Jēzus sacīto: „Ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē “Es gribu žēlsirdību, ne upuri.”” Kāpēc gan vispār kādu vajadzētu biedēt ar elli? Vai Jēzus tiešām runāja par savu Tēvu tik drūmā un baisā garā? Man šķiet, ka pat karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumā (King James Version) Jēzus tā nerunāja par Dievu.

Dievs piedāvā patvērumu, bet vai mēs?

„Dievs ir mūsu patvērums un mūsu stiprums, ļoti palīdzīgs bēdās.” (Ps 46:2)

Daudzos psalmos Bībelē Dievs tiek saukts par patvērumu, bet kāpēc attiecībā uz sievietēm un bērniem draudze dažkārt nav tā emocionālā un garīgā patvēruma vieta? Es nesaprotu situācijas, kad kristīgā vietā, kristiešu vidū (un pats nosaukums taču cēlies no vārda „Kristus”), cilvēki skrien, lai atrastu patvērumu, bet to neatrod. Es nesaprotu, kāpēc rubrikai „Kas ir cilvēks?” radio, kas dēvē sevi par kristīgu, ir jākļūst par platformu, kas uzsver to, ka sieviete ir otršķirīga salīdzinājumā ar vīrieti, un tas ir jāatkārto desmitām reižu, kas iepītas gudri asprātīgos un dzelīgos izteicienos, ko sauc par teoloģisku diskusiju vai, Dievs pasargi, Bībeles patiesībām…

Jēzus mācīja otrā saskatīt cilvēku, kas Dievam ir ļoti vērtīgs.

Savādi, ka mācekļiem un mūsdienu „tempļu” iemītniekiem šī ir izrādījusies neiedomājama lieta — dot patvērumu tām, kuras ir nogurušas, nomocītas un slāpst pēc taisnīguma. Viens ir lasīt evaņģēlija tekstā līdzību par avīm un āžiem (Mateja 25:31 – 46), kas māca, ka žēlsirdības darbi, kas vērsti uz visneaizsargātākajiem, tiek uzskatīti par veiktiem tieši Viņam pašam, bet otrs ir to uztvert nopietni un attiecināt uz draudzi kā patvēruma vietu. Draudze taču it kā ir Dieva nams. Dievs ir mūsu patvērums. Dievs ir arī mīlestība. Dievs dod žēlastību, ko nevar ne aptvert, ne iztulkot un pat ne izskaitļot. Ir pilnīgi noteikti vērts vismaz pamēģināt žēlastību pieņemt un parādīt otram.

Iedvesmojoties no Japānas gadījuma, es gribētu novēlēt, lai piedzīvojam to, ka baznīca kā svētvieta ir patvēruma vieta, nevis upurēšanas vieta, kur ievainotu cilvēku ievaino no jauna.

Atsauces:

1. Religion & Journalism, faktu pārbaude par apgalvojumiem, ka divi Bangladešas pilsoņi sodīti ar nāvi par skūpstu vai seksuālu rīcību mošejā (20.10.2026): https://religionjournalism.org/fact-check-did-saudi-arabia-execute-two-bangladeshis-for-sex-kissing-or-kissing-a-pregnant-wifes-belly-inside-a-mecca-mosque/
2. Catholic Bishops’ Conference of Japan, Answers from Japan to the Questions in the Preparatory Document of the III Extraordinary General Assembly of the Synod of Bishops(15.01.2014): https://www.cbcj.catholic.jp/2014/01/15/17322/
3. Catholic Bishops’ Conference of Japan, Answers from Japan to the Questions in the Preparatory Document of the XIV Ordinary General Assembly of Synod of Bishops(06.05.2015): https://www.cbcj.catholic.jp/2015/05/06/17001/
4. Japānas Bērnu un ģimeņu aģentūra, 子ども虐待対応の手引き — norādījumi par rīcību bērnu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos (japāņu valodā): https://www.cfa.go.jp/policies/jidougyakutai/hourei-tsuuchi/taiou_tebiki

Bībeles vietas, kas minētas vai uz kurām rakstā ir atsauces

• Hozejas 6:6 — “Jo Man patīk žēlastība, ne upuris” (tulkojums var atšķirties atkarībā no Bībeles izdevuma).
• Mateja 9:9–13 — Jēzus aicina Mateju un runā par žēlsirdību un grēciniekiem.
• Mateja 12:1–8 — Jēzus atkal citē Hozejas 6:6.
• Marka 2:13–17; Lūkas 5:27–32 — paralēlie stāsti par Mateja aicināšanu un vārdiem par ārstu.
• Jāņa 4:1–42 — Jēzus saruna ar samarieti pie akas.
• 2. Korintiešiem 3:6 — “burts nokauj, bet Gars dara dzīvu”.
• Mateja 25:31–46 — līdzība par avīm un āžiem.
• Psalms 46:2 — Dievs kā patvērums un stiprums.
• Ebrejiem 13:2 — viesmīlība pret svešiniekiem.