Aidis Tomsons — kā gribēt neiespējamo

Jau gandrīz 10 gadus mūsu ģimene dzīvo skaistā vietā privātmājā Pierīgā. Dievs tādu uzdāvināja. Es tā saku, jo veids, kā viss notika, bija man pašam negaidīti, acīmredzami Dieva vadīti un, jāatzīst, – brīnumainu sakritību virknējums.

Man šis ir viens no lielākajiem piedzīvojumiem, kas vienmēr atgādina, kā Dievs rūpējas, un ka arī mūsu labklājība un prieks Viņam ir svarīgi. Es ļoti gribu, lai šis manis rakstītais nevis padara jūs mazdūšīgus, bet gan iedrošina ticēt, uzticēties un arī nebaidīties izlūgt no Dieva dāvanas. Ticu, ka Viņš dod gan tāpēc, lai mēs dalītos tajās ar citiem, gan tāpēc, ka Viņam gribas mūs iepriecināt. Tētis ir laimīgs, ja viņš var saviem bērniem uzdāvināt labas dāvanas viņu priekam, vai ne?

Vai patiesi to vēlos

Bija 90.gadu otrā puse. To svētdienas rītu es atceros vēl šodien. Mums ar sievu vajadzēja nopirkt pārtiku, un mēs devāmies uz tuvējo Lubānas (Rīgā, Pļavniekos) tirgu. Spīdēja saulīte, un laiks likās mīlīgs un patīkams. Taņuks iegāja tirgū, bet es, neatceros kāpēc, paliku gaidīt pie daudzdzīvokļu nama sienas, sildoties pavasara saulītē.

Stāvēju, priecājos par silto rītu, un man ienāca prātā doma – cik gan labi būtu šajā skaistajā svētdienā nevis atrasties netīru automašīnu un skaļu tirgotāju apņemtam, bet gan zaļā mauriņā; ja šo dienu varētu pavadīt ne dzīvoklī uz dīvāna, bet gan kaut ko darot ārā, pie mājas. Es gribētu dzīvot savā mājā!

Pirmo reizi iedomājos, ka es taču arī varētu lūgt Dievam savu māju.

Tirgus Pļavniekos

Protams, es zināju, ka man nav ne naudas, nedz iespējas ko tādu iegūt. Zināju, cik maksā kaut vai vecs mājoklis, un man nebija pat mazākās iespējas tikt pie naudas visvecākajam graustam. Mūsu alga pietika tikai ikdienas vajadzībām. Tas likās absolūti neiespējami. Ja nu vienīgi notiktu brīnums – kāds nezināmais Amerikā atstātu mantojumu, vai arī es vinnētu milzu laimestu loterijā, kuru es tikpat kā nespēlēju. Taču es arī negribēju uzreiz. Es nemaz nezināju, vai man vajag šādu māju. Es jutu, ka man pašam šī doma vēl jāpārbauda un jānobriedina. Bet dziļi sirdī apzinājos, ka es varētu vismaz sākt lūgt. Šad un tad.

„Dievs, ja Tu gribi, Tu vari. Vai Tu vēlies apsvērt iespēju piešķirt man kādu māju? Vai zemes gabalu, kur kādreiz tāda varētu tapt? Man šķiet, ka es to gribētu. Es protams, visu pārdomāšu. Šī ir tikai mana pirmā šāda lūgšana Tev. Tu jau zini, ka man nav nekādu iespēju, bet Tu to vari. Paldies, Dievs! Āmen.”

Acīmredzot, tajā svētdienas rītā mani uzrunāja Dievs. Jo kāpēc gan es iedrošinājos šādi lūgt? Es sirdī ticēju, ka, ja Dievs grib, Viņš var izdarīt jebko. Viss sākas no mūsu vajadzībām un gatavības Dievam prasīt.

Dzīvoklī Pļavniekos

Neatceros, cik nedēļas vai mēneši pagāja līdz nākošajai šāda veida lūgšanai. Taču es pie tās atgriezos arvien biežāk. Pamazām nostiprinājos ticībā, ka es tiešām gribu un mums šāda māja varētu būt par svētību. Pēc vairākiem gadiem lūgšanas kļuva regulāras.

Ticību atdzīvina darbi

Bija jau sagaidīta jaunā tūkstošgade. Iesākās 21.gadsimts. Arvien biežāk es pieķēru sevi pie domas, ka ir jāsāk kaut ko darīt, ne tikai lūgt. Laiks un lūgšanas bija palīdzējušas saprast, ka es GRIBU.

Bet es zināju, ka „ticība bez darbiem ir nedzīva”. Nolēmu sākt rīkoties praktiski. Tiesa, naudas mums joprojām nebija. Taču situācija bija uzlabojusies. Alga bija kļuvusi lielāka, un es rēķināju, ka vajadzības gadījumā varētu arī mazliet atlikt. Mans neskaidrais plāns bija šāds – ja man izdotos atrast zemes gabalu par kaut cik pieņemamu summu, es varētu aizņemties bankā naudu un to nopirkt kredītā. Es gan nezināju, vai šādu kredītu vispār kāds dotu. Man arī nebija naudas pirmajai iemaksai. Taču domāju, ja vien es atrastu ko atbilstošu, gan Dievs palīdzētu.

Tā kā iekrāt naudu man nebija iespējams, bija jārīkojas ticībā.

Jāatzīst, mana ticība gan bija gatava rēķināties vien ar realitāti. Biju izrēķinājis, ka pats lielākais kredīts, kādu es varētu atļauties maksāt ar zināmām grūtībām, būtu 20 tūkstoš latu. Ar tā brīža procentiem tas man maksātu gandrīz 200 latu mēnesī, un tā bija maksimālā summa. Neko citu es atļauties vairs nevarētu. Lēsu, ka dārgākais, ko es varētu maksāt par zemi, bija 10 tūkstoši. Zemei vajadzēja būt pie Rīgas. Jo zināju, ka mans darbs vienmēr būs Rīgā – tāda nu ir mana profesija. Un cerēju, ka vēlāk, varbūt pēc 10 gadiem, varētu sākt uz zemes kaut ko pamazām būvēt. Kaut vai pāri pusmūžam, bet es tiktu pie savas mājiņas.

Meklējumi ilga vismaz gadu.

Pūles atrast caur sludinājumiem internetā nebija sekmīgas. Man ienāca prātā ielikt sludinājumu radio, kurā strādāju. Piedāvājumi bija vairāki desmiti. Taču, lai arī kur mēs aizbrauktu vai ko mums piedāvātu, tas vai nu nebija mums pa kabatai, vai arī nešķita piemēroti.

Atsūtītā fotogrāfija

Šajā laikā saņēmu pat piedāvājumus palīdzēt celtniecības darbos. Viens vīrs uz radio atsūtīja vēstuli ar savas mājas fotogrāfijām. Viņš pats esot to nesen uzcēlis, un, ja vajag, varētu palīdzēt arī man. Viņš bija pensionēts celtnieks- inženieris, kurš uzcēlis ne vienu vien māju. Pat lāgā neatminos, vai viņš piedāvāja arī zemi. Šķiet, ka jā. Taču man viņa aprakstītā vieta nelikās derīga. Viņa piedāvājumu izstāstīju draugam Albertam, kurš, gatavojās celt savu māju Rīgā. Viņš piekrita aizbraukt aprunāties. Vēlāk Alberts stāstīja, ka ar grūtībām ticis prom. Esot ļoti runātīgs, bet viņa vajadzībām galīgi neatbilstošs palīgs. „Kur Tu mani aizsūtīji!” viņš ar draudzīgu ironiju man sacīja. Pasmaidīju un sapratu, ka par šo notikumu varu aizmirst.

Es jutu, ka ceļi nepašķiras. Cenas, kā redzēju, pieauga. Pēc gada par iepriekš minēto summu zemi neviens, šķiet, vairs nepārdeva. Nevar teikt, ka es biju atmetis cerības. Taču biju noskumis. Bet ja nu Dievs nemaz negrib dot zemi? Varbūt Viņam ir citi nodomi? Varbūt mūsu tālākie ceļi vedīs prom no Latvijas? Vienreiz darba dēļ mēs jau gandrīz pārcēlāmies uz ASV. Bet varbūt mani gaida citi likteņa pavērsieni? Es taču savu nākotni nezinu.

Kā noskaidrot Dieva prātu?

Jau daudzus mēnešus savu brīvo laiku biju pavadījis īpašuma meklējumos. Tas likās zemē nomests laiks. Vai tiešām ir vērts tik daudz laika tērēt nelietderīgi? Es gribētu savas brīvās dienas pavadīt citādi. Man ir JĀZINA, kāds ir Dieva prāts! Dievam taču rūp tas, kā es izlietoju laiku!

Tas, kas notika tajā svētdienas pēcpusdienā 2002.gadā, mani daudzus gadus atturēja stāstīt šo piedzīvojumu citiem. Esmu baidījies, ka man nesapratīs. Joprojām neesmu pārliecināts, ko jūs par to domāsit. Bet es zinu, ka Dievs ļāvās sevi izaicināt. Tālākie notikumi to nepārprotami apliecinājuši.

Kopš 17 gadu vecumā es pirmo reizi pa īstam aptvēru Kristus mīlestību un piedzīvoju jaunpiedzimšanu (varbūt kādreiz uzrakstīšu arī par to), es ik rītu atvēlēju brīžus lasīšanai un lūgšanai. Torīt paņēmu CD ar Bībeles komentāriem. Un šķietami nejauši atvēru lappusi par tematu, par kuru agrāk nekad nebiju nedz īsti lasījis, nedz aizdomājies.

Skats no dzīvokļa loga Pļavniekos

Tas bija detalizēts skaidrojums par jūdu ticības priesteru tērpiem, plecu segu jeb efodu un īpaši par
diviem metamajiem akmeņiem, kurus glabāja šajā segā – Urīmu un Tumīmu. Tie bija akmeņi, ar kuriem jūdi īpašos gadījumos noskaidroja Dieva gribu. Ir dažādas versijas, kā tie izskatījās un kā viss notika, jo precīzu vēsturisku aprakstu nav. Taču Bībelē ne reizi pieminēts, kā jūdi izjautā Dievu ar metamo kauliņu un efoda palīdzību. Kā bija rakstīts komentāros, tas, visticamāk, bija kaut kas līdzīgs lozes mešanai, kur ar diviem akmeņiem varēja noskaidrot atbildi „jā” vai „nē”.

Lai arī Urīms un Tumīms bija pazaudēts jau vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, lozes mešana bija pazīstama arī vēlāk. Pat mācekļi pēc Kristus augšāmcelšanas Jūdas vietā 12. apustuli izvēlējās, metot lozes (Apd. 1:26). Acīmredzot, viņi paļāvās un ticēja, ka Dievs caur šo lozēšanu atbildēs. Taču ložu mešana, cik zināms, ir bijusi vispārizplatīta parādība visos laikos. Romieši Jēzus drēbes pie krusta sadalīja, metot lozes.

Tajā svētdienas pēcpusdienā es jutos nelaimīgs. Simtiem stundu pēdējo mēnešu laikā biju pavadījis tukšos meklējumos. Man bija žēl pazaudētās svētdienas. Man VAJADZĒJA uzzināt, kāds ir Dieva prāts. Vai man turpināt meklēt? Vai man mest mieru un darīt ko citu?

Es noslīgu uz ceļiem lūgšanā un domāju par torīt izlasīto. Man vajag Urīmu un Tumīmu!

Ja Dievs šādi varēja atbildēt Vecās Derības laikā, vai Viņš ir kļuvis nespējīgāks šodien? Ja viņš varēja ļauties mācekļu lozēšanai, vai viņš par to dusmosies uz mani? Es neprasu Viņam sīku jautājumu. Es prasu Viņam to, kas neapšaubāmi ietekmēs visu manu dzīvi. Vai tā būtu pārdroša rīcība, lūdzot Viņam atbildēt tāpat, kā Viņš atbildēja savējiem pirms tūkstošiem gadu?

Un es nolēmu lozēt. Domājot par to ar gandrīz 15 gadu atstarpi, esmu secinājis, ka īpašos gadījumos Dievs ļauj sevi izaicināt. Ja runa ir par kaut ko, kas ļoti būtiski var ietekmēt visu mūsu dzīvi, Viņš vēlas, lai mēs būtu droši par savu izvēli, lai mēs būtu pārliecināti. Es zinu, ka man šī pārliecība vēlāk bija ļoti vajadzīga. Bija jāpaiet gadiem, pirms Dievs varēja mūs apdāvināt un stiprināt tajās grūtībās, kas bija jāpārvar. Bet iedomājos, kā tajā brīdī Viņš droši vien lūkojās uz mani ar smaidu un sacīja: „Nu labi, rīkojies. Es Tev atbildēšu.”

Es sirsnīgi pielūdzu. Tad paņēmu tukšas papīra lapiņas un sāku rakstīt dažādus savas iespējamās rīcības variantus. Es gribēju zināt, vai man kaut ko darīt un ko darīt? Vienā no lapiņām ierakstīju, ka Dievam nepatīk šāda lozēšana, tāpēc Viņš šādā veidā neatbild.

Vēlreiz, tā kā neērti juzdamies, bet tomēr no sirds pielūdzu. Liku lapiņas uz gultas zem segas, samaisīju un tad, lūgdamies atkal, vilku neskatīdamies ārā savu lozi. Ielūkojos, ko esmu paņēmis.

Lapiņā bija rakstīts: „Ielikt sludinājumu radio.”

Atviegloti nopūtos. Tas bija vienkāršākais, ko varēju izdarīt. Vienreiz jau to biju darījis. Bet kāpēc gan nē? Rīt pat to atkal izdarīšu. Pateicos Dievam par atbildētu lūgšanu. Ātri savācu visas lapiņas uz izmetu tās papīrgrozā. Taņa mājās nebija. Nolēmu viņai neko nestāstīt. Kā lai izskaidro kaut ko tik dīvainu un šķietami muļķīgu? Tam es nebiju gatavs. Pagāja vairāki gadi, un tikai tad, kad jau dzīvojām mūsu jaunajā mājā, es atļāvos viņai izstāstīt. Bet tobrīd es notikušo paglabāju pie sevis.

Kopā ar sievu Tatjanu

Nākamajā dienā radio iedevu sludinājuma tekstu. Šoreiz piedāvājumu bija mazāk. Zvanīja arī celtnieks- inženieris, pie kura bija devies draugs Alberts. Taču neviens no piedāvājumiem nešķita derīgs. Zināmā mērā vīlies, gaidīju, kad vēl kāds piezvanīs.

Cerīgs pavērsiens

Tajās dienās viens no draudzes, kuru pazinu jau sen, palūdza palīdzību. Viņi abi ar sieviņu, pensionāru pāris, dzīvoja Čiekurkalnā vecā, denacionalizētā namā. Divstāvīgajai daudzdzīvokļu mājai bija četri saimnieki, viņiem piederēja viena ceturtā daļa. Kā jau vecās mājās, ērtību nebija. Gan ūdensvads, gan kanalizācija mājā bija jau ievilkta, un nu viņi sapņoja par savu vannas istabu un ērtu tualeti. Es pieteicos palīgā.

Čiekurkalnā

Kamēr strādājām, runājāmies. Izrādījās, turpat tālāk, pagalmā, viņiem ir vēl viena liela saimniecības ēka, kurā vairākus gadus saimniekoja kāda firma. Taču pirms pāris mēnešiem tā bija atradusi jaunas telpas, un nu šīs ēkas stāvēja tukšas. Nolēmu ziņkāres pēc to apskatīt. Pa ceļam Nikolajam prasīju, cik viņš par šo īpašumu grib? Nu, to jau lemšot visi kopā, bet esot runājuši – būtu labi, ja 20 tūkstošus varētu dabūt.

Mana sirds ietrīsējās. Ēka izskatījās pieņemamā stāvoklī. Protams, būtu jāveic kārtīga pārbūve un remonts. Un tomēr divdesmit tūkstoši par ēku un atdalāmu zemi gandrīz 1000 kv.m. Rīgā likās ļoti pieņemama summa. Nākošajā reizē līdzi paņēmu gan sievu, gan arī draugu Albertu. Apskatījām.

Alberts bija tas, kurš teica – ņem nedomājot! Tādā vietā par tādu summu ir tā vērts!

Tiesa, īpašnieki gan bija pārrunājuši un nolēmuši prasīt 25 tūkstošus. Bet arī tā likās pieņemama cena. Sludinājumi reklāmu portālos lika domāt, ka summa tiešām ir pieticīga. Arī sievai vieta ļoti patika.

Bija tikai viens nopietns šķērslis: pārdodamajai ēkai bija klāt piebūvētas nelikumīgas piebūves (divas nelielas mūra palīgēkas), un, lai zemi varētu sadalīt, tās bija vai nu jānojauc, vai arī būves jālegalizē. Turklāt pēc tam ēku būs jāreģistrē kā dzīvojamo namu. Apzinājos, ka Rīgā tas nebūs vienkārši. Taču darbs šķita paveicams. Vienojāmies, ka saimnieki sāks rīkoties, un, tiklīdz īpašums būs sadalīts, mēs varēsim pirkt. Es varēju atļauties iedot pārsimts latu, lai viņiem būtu pirmā naudiņa dokumentu kārtošanai, un mēs priecīgi devāmies mājās.

Skats no dzīvokļa Pļavniekos loga

Jūs jautāsit, kur es grasījos ņemt 25 tūkstošus? Kopš tā svētdienas rīta, kad es pie tirgus pirmo reizi lūdzu par savu māju, bija pagājuši vairāki gadi. Naudu mums nebija izdevies iekrāt, bet mēs dzīvojām manu vecāku privatizētā dzīvoklī Pļavniekos. Kad es 90.gados pirmo reizi iedomājos par savu mājokli, mūsu dzīvoklis maksāja zem 10 tūkstošiem. Bet pa šiem gadiem dzīvokļu cenas bija kāpušas, un nu mūsu trīsistabu dzīvoklītis maksāja ap 20 tūkstoš latu, varbūt pat vēl mazliet vairāk, jo cenas turpināja kāpt. Es cerēju, ka mēs dzīvokli varētu pārdot par vajadzīgo summu, un tad jau, uz vietas dzīvojot, pamazām varētu remontēt istabu pēc istabas, tā lēnā garā mēs iekārtotos. Daudzi taču tā ir darījuši, vai ne?

Tajā vakarā, pārbraucot mājās, es apņēmos darīt divas lietas. Pirmkārt, sākt krāt naudiņu. Un otrkārt, es nolēmu ik dienas lūgt vienu un to pašu lūgšanu:

„Dievs, ja tas ir Tavs prāts, tad pašķir visu. Bet ja tas nav Tavs prāts, tad, lūdzu, liec šķēršļus, ka mums neizdodas.”

Vēl tikai pirms pāris nedēļām es biju lozējis un izvilcis lapiņu par sludinājumu radio. Šis pirkums Čiekurkalnā nekādā veidā nebija saistīts ar sludinājumu. Varbūt tomēr Dievs vienkārši ignorēja manu pārdrošo rīcību pirms pāris nedēļām? Man nebija atbildes uz šo jautājumu. Bet es pārāk nepārdzīvoju, nolēmu, ka gan jau, satiekoties ar Dievu klātienē, to noskaidrošu. Šobrīd biju priecīgs, ka mana sapņa piepildīšanās ir jau tik tuvu. Tādēļ sāku lūgt savu jauno lūgšanu, krāt naudu un biju gatavs gaidīt. Gaidīt, kad Dievs ļaus rīkoties tālāk.

Ne mans, bet Tavs prāts!

Tā nu es sāku gaidīt labas ziņas. Pagāja mēnesis, divi, trīs, četri, seši… Nekas nenotika. Saimnieki bija noalgojuši juristu, lai viņš kārto dokumentus Rīgas Domē. Bet lietas nerisinājās. Birokrātija, nevarot saņemt atbildes uz iesniegtajiem dokumentiem utt.

Kādu dienu Nikolajs piezvanīja un saka: „Klau, mūsu jurists grib Tevi kā pircēju satikt.” Tajā dienā tikāmies līdzās viņa ofisam. Vīrietis (pat neatceros, kā viņu sauca) sacīja: „Klau, lietas neiet. Varbūt Tu vari pārņemt lietu kārtošanu pats? Vai arī…” Es sapratu, ka viņam ir par maz samaksāts. Nejutu interesi. Es pat nezinu, vai viņš vispār ko darīja.

Tajā laikā darbojos pētnieciskajā žurnālistikā, un man bija bijuši raidījumi arī par nelikumībām Rīgas pašvaldībā. Es tur biju pazīstams. Nikolajs domāja, ka, ieraugot mani kā pircēju, Rīgas Domē sasparotos un lietas ietu raitāk.

Bet es zināju, ka naudu jeb kukuli es nevienam nedotu. Un savu profesionālo darbību sev par labu izmantot negribēju. Es arī katru dienu jau mēnešiem biju lūdzis, lai Dievs vai nu ceļus pašķir, vai arī liek šķēršļus pirkumam. Un es nekādā veidā negribēju pastumt Dievu vienā vai otrā virzienā. Biju nolēmis pats šajā procesā nepiedalīties.

Tādēļ Nikolajam atbildēju, ka gaidīšu, kad viņi kā pārdevēji visu izdarīs, lai es varētu pirkt. Bet pats neko nedarīšu. Un mēs turpinājām gaidīt. Un manī bija miers. Es zinu, tas bija Dievs, kas man deva pārliecību tā rīkoties un uzticēties Viņam. Tā bija Viņa balss. Es gaidīju.

Pagāja gads… Pusotrs… DIVI! Tad tas notika. Nikolaja balss pa telefonu bija ļoti satraukta: viens no īpašniekiem esot pārdomājis! Es noliku klausuli un iekšēji jutu, ka šī ir Dieva atbilde. Tikai tāda, kādu es negribēju.

Tas bija Dieva „nē”.

Es sirdī jutu mieru. Ar mani runāja Dievs. Viņš bija ļāvis man divus gadus gaidīt, bet tagad bija teicis „nē”. Es nezināju, kāpēc viss tā bija noticis, bet es jutu, ka man nav pamata žēloties. Es biju saņēmis atbildi uz savu lūgšanu.

Atpakaļ sākumpunktā

Tagad man bija jāsaprot, ko darīt tālāk. Bija pagājuši daudzi gadi, un es atrados turpat, kur sākumā. Mums nebija nekā, izņemot to, ka mēs šajos divos gados bijām sakrājuši piecus tūkstošus. Mums bija neliels sākuma kapitāls. Lai gan es apzinājos, ka no tā man būs maz labuma.

Tajā vakarā atvēru internetā sludinājumu lapu, lai palūkotos, ko varu atļauties. Cenas pēdējo divu gadu laikā bija kāpušas krietni. Bija 2004.gada rudens. Mani 5000 lati bija mazāk nekā nulle pirms diviem gadiem. Zemes gabalu lētāk par 40 tūkstošiem dabūt vairs nevarēja. Vismaz es tādu sludinājumu neredzēju. Ticība man nebija zudusi. Es joprojām ticēju, ka Dievs var dot, ja vien vēlas. Tikai kur un kā? Manā paziņu lokā bija uzradušies kādi, kas nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem. Bet es iekšēji jutu, ka to nevarēšu atļauties.

Arvien skaidrāk sirdī dzirdēju, kā Dievs man atgādina svētdienu pirms vairāk nekā diviem gadiem. To dienu, kad es vilku lozi.

Toreiz biju izvilcis lapiņu ar apņemšanos ielikt sludinājumu radio. Man nesekmējās, un es šo notikumu jau pamazām piemirsu. Bet tagad, kad mani plāni bija izjukuši, es gandrīz ik dienas šo gadījumu atcerējos. Dievs it kā sacīja: „Klau, Tu taču lapiņā nebiji ierakstījis, kad Tev ir jāieliek sludinājums radio.” Tiešām, to es nebiju iedomājies. Varbūt, ka man tas bija jādara tikai pēc pāris gadiem? Es nolēmu atkal rīkoties. Ielikšu rīt sludinājumu radio.

Piezvanīja tikai trīs cilvēki. Tikai trīs telefona zvani! Un tie paši bezjēdzīgi. Divi bija apmēram tādi: redzu, ka tur, pie ceļa ir tukšs zemes gabals, varbūt varat noskaidrot, kam pieder? Un trešais – tas celtnieks inženieris, kurš piedāvāja savu palīdzību celtniecībā. Tā vien šķita, ka tirgus jau 2004.gada beigās bija pamiris.

Acis atveras

Vēlāk tajā nedēļā piezvanīja Alberts. Diemžēl pēdējo divu gadu laikā mūsu draudzība bija krietni paplēnējusi. Bet te, pēc vairāku mēnešu pārtraukuma, viņš piezvanīja un sacīja, ka sestdien labprāt atbrauktu ciemos. Es ar prieku atsaucos. Viņš sēdēja mūsu viesistabā, un mēs runājāmies. Viņš ieteicās: „Klau, dzirdu, ka Tu liec sludinājumu radio. Kā sokas?” Atbildēju, ka nekā. Piedāvājumu praktiski nav, tikai tas vīrs- celtnieks un vēl divi zvani.

Alberts pie mums Pļavnieku dzīvoklī

Kā šobrīd atceros to mirkli mūsu dzīvokļa viesistabā. Es atcerēšos līdz mūža galam. Tas bija tikai viens Alberta sacīts teikums: „Bet Tu aizbrauc, apskaties, tā vieta nav slikta.” Runa bija par celtnieku-inženieri.

Ziniet, Bībelē vairākkārt ir minēti stāsti, kuros tiek lietots izteiciens: „Un viņa acis atvērās…” Tieši tā bija tobrīd man. Bija sajūta, ka vienā mirklī kāds pēkšņi noņem no acīm apsegu. Es apstulbu.

Trīs gadu garumā trīs reizes biju licis sludinājumu radio. Trīs reizes viens un tas pats cilvēks man bija zvanījis un piedāvājis palīdzību, kuru es pat nebiju pamanījis. Es tik ļoti biju iedomājies kaut ko savu, ka viņu nedzirdēju.

Vai tā tiešām var būt? Esmu pēc tam domājis, kāpēc tā notika. Nav šaubu, ka Dievs man bija aizvēris acis. Kāpēc? To es vēlāk paskaidrošu.

Sajūtu ir pat grūti aprakstīt. Es ar nepacietību gaidīju pirmdienu. Varbūt man darbā vēl ir saglabājusies viņa vēstule vai telefona numurs? Es taču viņa zvaniem nebiju pievērsis uzmanību! Bija nepārprotama sajūta, ka aiz visa šī stāv Dievs. Tādas sakritības taču nevar būt!

Pirmdienā drudžaini pārmeklēju savas atvilktnes. Kāds brīnums, atvilktnes stūrī tiešām bija daži piezīmju papīri ar telefonu numuriem no pirmajiem piedāvājumiem. Tur bija arī Jura (tā šo celtnieku sauc) numurs. Es parasti liekos papīrus cenšos nekrāt, bet te nu tas bija!

Tūdaļ pat zvanīju. Sacīju, ka tomēr esmu ieinteresējies par viņa piedāvājumu. Vai viņš zemi pārdod? Jura atbilde bija īsa: brauc ciemos, runāsim.

Garkalnes ceļš

Tajā nedēļas nogalē bija uzkritis sniegs. Bija sākusies ziema. Es uzbraucu uz vecās šosejas Garkalnē. Debesīs nebija neviena mākoņa, un baltais sniegs spilgtajā saulē vizuļoja. Sēdēju pie stūres, un man bija nepārprotama sajūta – es braucu mājās. Nebija nekādu šaubu. Es zināju, šī ir īstā vieta. Lai arī ko man Juris sacīs, šī būs īstā vieta.

Pa īsto ceļu

Juris izrādījās sirsnīgs cilvēks. Vieta bija vilinoša. Saulainā diena to darīja vēl jo pievilcīgāku. Pašā centrā, līdzās autobusu pieturai un netālu no vilciena stacijas, tuvumā vairāki veikali, turpat pāri ceļam skola. Bet apkārt priedes, priedes.

Izgājām ārā, un viņš man parādīja savu zemes gabalu. Sacīja, ka varētu atdalīt 1500 kvadrātmetrus, pašiem viņiem ar sievu Rutu palikšot vairāk nekā 2000 kvadrātmetru, pilnībā pietikšot. Vienīgi esot līdz galam jāvienojas ar Rutiņu, kura ir īstā zemes īpašniece (Rutas todien nebija mājās). Man liekas, es sākumā pat nepaprasīju, cik viņš grib par zemi. Teicu, ka pirkšu. Es zināju, ka tā ir Dieva dotā vieta. Un tikai vēlāk pajautāju, cik man jāmaksā. Vairs neatceros, kā viņš atbildēja. Zinu tikai vienu- summa bija 10 tūkstoš latu.

Braucu mājās un prātoju – nez, kāpēc Garkalnē zeme ir tik lēta? Tā bija summa, par kādu es biju gatavs pirkt zemi pirms 3 gadiem. Bet tolaik man neviens tik lēti nepārdeva. Atbraucu mājās un vēru vaļā internetu. Cik maksā zeme Garkalnē? Hm, lētāk par 40 tūkstoš nebija. Par 10 tūkstoš latiem neviens zemes gabalu netirgoja.

Jura stāsts
Kad vēlāk iepazinos ar saviem pašreizējiem kaimiņiem, viens no viņiem prasīja, kāpēc Juris man pārdevis savu zemi? Par viņa īpašumu esot interesējušies daudzi cilvēki, viņš visiem esot atteicis. Kāpēc tieši man? Un tik lēti?

Juris man izstāstīja. Kad viņi 2000.gadu sākumā paši nopirka zemi Garkalnē, viņi nopirka lielāku zemes gabalu ar domu vienu daļu atdalīt un pārdot. Tas bija tad, kad es pirmo reizi ieliku sludinājumu radio. Lai gan es neatsaucos, bija citi pircēji. Tikmēr paralēli tajā laikā cits saimnieks pārdeva līdzās esošo zemes gabalu. To nopirka viens vietējais puisis un, neprasot nekādas atļaujas, izzāģēja tur visus kokus. Lai gan ieradās inspekcija, uzlika viņam sodu, tomēr meža līdzās vairs nebija. Bet Jurim ar Rutu ļoti gribējās dzīvot meža ielokā. Viņi nosprieda: ja viņi pārdos daļu no savas zemes, arī tur nākamais saimnieks priedes izcirtīs, un viņiem koku apkārt vairs nebūs. „Naudiņas mums pietiek, nepārdosim!” Un viņi nolēma zemi vairs nepārdot.

Tieši tajā nedēļā, kad pēc vairāk nekā diviem gadiem es piezvanīju, bija noticis kas negaidīts. Ruta cieta autokatastrofā. Viņa ir klavierskolotāja, tobrīd viņa strādāja divās mūzikas skolās – Olainē un Cēsīs. Izbraucot Olainē uz Jelgavas šosejas, viņa kaut kādu iemeslu dēļ nebija pamanījusi auto uz galvenā ceļa. Pašu Dievs bija sargājis, bet automašīna vairs nebija remontējama. Uz darbu tagad nācās braukt ar sabiedrisko. Bet katru dienu izbraukt Cēsis un Olaini, varat iedomāties, cik tas ir grūti. Tajā laikā esi biju ielicis sludinājumu radio pirkt zemi. Juris iedomājās, ka tā būtu iespēja tikt pie jaunas automašīnas.

Kad es prasīju par zemes cenu, Jurim esot bijusi tikai viena doma – lai pietiek jaunai automašīnai un paliek mazliet pāri. Tāpēc arī tāda summa – 10 tūkstoši.

Nākamajā nedēļā sarunājām satikties ar Rutu – viņa sievu. Turklāt zemi bija jāapskata arī Taņai. Un jāvienojas līdz galam. Mums taču 10 tūkstoši nebija! Bija iekrāti 5000 latu, pēdējos pāris mēnešos klāt varējām pielikt vēl 500 latus. Taņas mammai bija neliels iekrājums, un viņa piedāvāja aizdot pusotru tūkstoti. Līdz ar to mums bija 7000 latu. Trīs tūkstošu vēl pietrūka.

Zeme Garkalnē

Juris ar Rutu bija visu pārrunājuši, un Ruta bija piekritusi pārdošanai ar vienu nosacījumu – lai mēs neizcērtam priedes mūsu zemes gabalā. (Mēs šo vienošanos esam uzticīgi pildījuši.) Piekritām, taču teicām, ka mums ir viena aizķeršanās – mums jāaizņemas 3000 latu. Ja līdz brīdim, kad viņi atdalīs zemi, lai to pārdotu, mēs vēl naudu nebūsim dabūjuši, vai viņi varēs pagaidīt? Juris ar Rutu saskatījās un abi lūdza atļauju aiziet blakus istabā apspriesties. Gaidījām. Tas nebija ilgi. Juris atgriezies ierunājās: „Mums ir ļoti vajadzīga automašīna. Rutai uz darbu ar autobusu izbraukāt ir ļoti grūti. Ja jūs varat nopirkt automašīnu jau nākamnedēļ, tad atlikušos 3000 latus jūs varēsit izmaksāt pakāpeniski, katru mēnesi pārskaitot pa 50 latiem.”

Protams, tas bija uzticēšanās jautājums. Viņi bija noskatījuši nelielu auto “Škoda”, kas maksāja 6600 latus.

Es zināju, ka šī ir Dieva piešķirta vieta, tāpēc nešaubījos.

Jau nākamajā nedēļā auto bija nopirkts. Jau janvārī mēs noslēdzām pirkuma – pārdevuma līgumu. Es turpmāk ik mēnesi viņam maksāju 50 latus. Un zeme bez jebkādām kredītsaistībām bija mūsu.

Bet tas bija tikai sākums. Vēl bija jāuzceļ māja. Un tikai tagad es sāku apjaust, kādēļ Dievs mani bija vadījis pa tik sarežģītu ceļu un kāpēc manas acis tik ilgi bija aizvērtas. Dievs bija ieplānojis arī māju sarūpēt gandrīz bez kredītsaistībām.

Kamēr pūšas burbulis

Jau pašā sākumā Juris pateica – viņš grib piedalīties mājas celtniecībā. Viņš bija pensionēts celtnieks- inženieris. Savulaik piedzīvojis smagu traumu, Juris bija palicis par invalīdu. Taču dzīvē viņš bija vadījis ne vienas vien mājas celtniecību. Un tagad, piespiedu kārtā atstāts bez darba, ilgojās būt noderīgs. Viņa formula bija viena – ja es atrodu cilvēkus, kas spēj paņemt rokās āmuru, visu pārējo viņš apņemas izdarīt. Bez maksas. Proti, samaksu par darbu viņš neņems.

 Jau pēc gada uz mūsu zemes gabala sākās rosība. Palīdzēt mums atsaucās vairāki radi – gan manējie, gan sievas. Es joprojām nespēju aptvert, kā Dievs spēja izkārtot tādus laika apstākļus. Pirmos rakšanas darbus pagrabam un pamatiem mēs uzsākām jūnija sākumā. Augustā tika svinēti spāru svētki. Un septembrī māja bija zem jumta. Trīs vasaras mēnešos Garkalnē nelija. Nemaz! Mūsu koka karkasa māja tapa pilnīgā sausumā. Es joprojām nespēju aptvert, kā tas tā varēja būt.

Lai būtu nauda, mēs ieķīlājām Pļavnieku dzīvokli. Un ar katru mēnesi pārsteigti vērojām, cik tas kļūst dārgāks.

Bija sācies nekustamā īpašuma burbulis. Es labi apzinājos, ka tas kādreiz beigsies. Bet naudas nu pietika it visam.

Es tikai sāku lūgt, lai mēs laicīgi spētu pārdot dzīvokli, kad burbulis plīsīs. Man nebija šaubu, ka tas notiks. Es tikai negaidīju, ka krīze valstī vēlāk būs tik dziļa.

Vienā brīdī es iekšēji sāku just pagurumu. Vasara beidzās, un palīgiem bija jādodas savos darbos. Bieži
vien rudens un ziemas aukstos vakarus pēc sava darba radio pavadīju viens, zāģējot un skrūvējot. Taņa mājās auklēja divus mazos bērnus. Mums abiem nebija viegli.

Tajos mēnešos man bija svarīgi apzināties, ka aiz visa stāv Dievs. Ka tā ir Viņa dota dāvana, un šis nav mans projekts. Cik ļoti es tagad novērtēju to, ko biju pēdējos gados piedzīvojis!

Grūtību netrūka. Es neesmu slēpis, ka darīt to visu otrreiz vairs negribētu. Lai gan, protams, nezinu, kā Dievs vadīs manu dzīvi tālāk. Tomēr, lai arī kādas bija grūtības, nākamā gada vasarā, pēc dažādiem piedzīvojumiem, tuvojās iespēja sākt domāt par pārvākšanos uz nepabeigto, taču savu mājokli.

Bet situācija kļuva spiedīga. Sākās runas par krīzes tuvošanos. Valdība bija nolēmusi apturēt kreditēšanas bumu. Būdams darba apritē, es sapratu, ka pavisam drīz pārdot dzīvokli būs grūti. Mēs bijām ieķīlājuši dzīvokli ar domu to pārdot, lai pēc tam varētu atgūt aizņemto naudu. Runa bija par lielām summām. Es zināju, ja mēs dzīvokli nepārdotu, mēs nespētu segt kredītsaistības. Turklāt tobrīd es vēl nezināju, ka mūsu algas, sākoties krīzei, tiks pamatīgi apcirptas.

Bija aprīlis, un es sapratu, ka ir pēdējais laiks pārdot dzīvokli. Lai arī māja vēl nebija gatava, dzīvot tajā jau varēja. Es sameklēju mākleri, noslēdzām līgumu, un es sāku gaidīt. Pagāja pāris nedēļas, bet neviens, pat neviens neinteresējās par mūsu dzīvokli. Cenas vēl nekritās, taču tirgus praktiski bija apstājies. Pagāja mēnesis, un joprojām neviens neizrādīja ne vismazāko interesi. Mani sāka pārņemt panika.

Man bija sev jāatgādina, ka šis taču ir Dieva vadīts projekts. Ja Viņš tik brīnumaini mani vadījis līdz šim, vai tad pēkšņi Viņš mūs ir aizmirsis?

Bet Dievs šķietami klusēja. Valdība pieņēma lēmumu, ka no 1.jūnija kredītus varēs izsniegt tikai uz ļoti stingriem nosacījumiem. Bija maija vidus. Ja līdz maija beigām es dzīvokli nepārdošu, cerību nebūs. Dievs ļāva šoreiz pārbaudīt manu ticību.

Es pūlējos saglabāt mieru un Viņam uzticēties. Tas nebija viegli. Un tad Viņš atkal mani uzrunāja. Tobrīd es to nesapratu. Taču, tagad pazīstot Viņa balsi, es zinu, ka tas bija Viņš. Viņš man atgādināja par veidu, kā es pirku zemi, un sacīja: „Vai Tu negribi pamēģināt ielikt sludinājumu radio?”

Es atkal devos pie kolēģiem uz Reklāmas daļu. Un atkal piedzīvoju to, kā Dievs darbojas. Parādījās vairāki pircēji. Un viens no viņiem patiešām izrādīja nopietnu interesi. Izrādījās, arī viņš baidījās, ka pēc dažām dienām vairs nevarēs dabūt kredītu. Bet viņa mamma dzīvoja turpat Pļavniekos, un dzīvoklis bija nepieciešams tieši tajā rajonā.

Dzīvoklis pārdots!

Es nevaru izstāstīt, cik es biju priecīgs par vienošanos. Mums nācās mazliet samazināt cenu. Taču tobrīd es pat neapjautu, cik tā ir neliela piekāpšanās. Mēs vienojāmies, ka dzīvoklis tiek pārdots par 92 tūkstošiem eiro.

Es biju priecīgs segt visu aizņemto naudu un atbrīvoties no parādiem.

Pašās maija beigās dzīvoklis bija pārdots. Jau pēc mēneša mana dzīvokļa cena bija 30 tūkstoš eiro. Burbulis bija pārplīsis.

Dievs zina laikus un mērķi

Jau no paša sākuma Viņš zināja, kā viss beigsies. Viņš zināja, ko Viņš grib mums dāvināt. Bet man bija jāmācās gaidīt un paciesties.

Ja mēs būtu nopirkuši zemi agrāk, iespējams, mēs vēl šodien netiktu pie savas mājas. Vai es varēju iedomāties, ka 2007.gadā mūsu dzīvoklis varētu maksāt gandrīz 100 tūkstoš eiro? Es biju pieticīgs un rēķinājos ar divdesmit, nu labi, trīsdesmit tūkstoš eiro. Bet ne vairāk. Ja es būt sācis būvēt kaut gadu agrāk, man būtu jādomā, kur ņemt vismaz 20 tūkstošus. Ja viss būtu noticis gadu vēlāk, es vispār neko nevarētu atļauties. Dievs zināja, ka būs tieši šis viens gads. Viņš zināja, kurā brīdī atvērt man acis, kurā brīdī sakārtot apstākļus tā, lai es īstajā dienā ieliktu sludinājumu radio. Pat vasaru sarūpēja bez lietus. Nu, nevar taču būt, ka manis dēļ. Bet Viņš zināja, ka tajā vasarā nelīs.

Visi mūsu, pat cilvēciski lūkojoties, neticamie piedzīvojumi jau no paša mums ir devuši pārliecību, ka māja, kurā mēs dzīvojam, nav mūsu māja.
Tā ir Dieva māja. Viņš mums to ir uzdāvinājis. Nē, drīzāk Viņš mums to ir uzticējis. Man patīk apzināties, ka es esmu tikai pārvaldnieks.

Es zinu, ka Viņam kā Tētim sagādāja daudz prieka mums piešķirt šo skaisto vietu, kuru mēs tagad saucam par savām mājām. Mums te ir daudz draugu. Mēs ļoti gribam būt noderīgi viņiem. Mēs gribam būt noderīgi arī savai draudzei. Ikvienam, kuru mums Tēvs ļauj satikt mūsu ceļā.

Ar draugiem no draudzes

Cilvēki bieži viesojas mūsu mājās. Un mēs bieži esam teikuši, ka mūsu durvis vienmēr viņiem atvērtas, jo mēs gribam, lai Dieva piešķirtās mājas ir noderīgas ne tikai mums. Šo 10 gadu laikā šeit ir tapis arī mājoklītis maniem vecākiem. Šobrīd pie mums dzīvo vēl viens mīļš cilvēks, Tatjanas draudzene.

Māja prasa arī daudz rūpes. Tā prasa darbu, tā ir jāuztur. Bet es ļoti priecājos, ka spēju joprojām darīt, un visam pietiek. Un kas to lai zina, kādi vēl ir Dieva nodomi mūsu dzīvē. Bet Viņš ir tas, kurš iesākumā zina galu. Un Viņam patīk dāvināt labas dāvanas. To mēs esam piedzīvojuši.

Ar autora atļauju pārpublicēts īsināti no lapas blogs.adventistiem.lv. Garo versiju daļās lasi šeit.