Žurnālists Aidis Tomsons. Uz randiņiem ar Dievu


948
“Kad es šorīt, domājot par šo rakstu, biju izgājis uz mežu, lai sarunātos ar Dievu, es Viņam prasīju, kā lai es jums aprakstu to, kā es ar Viņu sarunājos, kā Viņu dzirdu un pazīstu, ka tas ir Viņš. Dievs man atbildēja, ka to īsti nevar un arī nevajag aprakstīt. Tas katram vienkārši ir jāpiedzīvo. Ja mēs esam iepazinušies ar Dievu, mēs arī pazīsim Viņa balsi. Un tomēr. Raksts nav par Dieva dzirdēšanu, bet gan staigāšanu ar Dievu.” Tā sabiedrībā zināmais radio žurnālists Aidis Tomsons iesāka savu rakstu, ko šogad aprīlī bija publicējis Facebook lapā ”Vēstis adventistiem”. A. Tomsons  ir, kā viņš pats saka, “neformālā medija” redaktors. Lapas veidošana A.Tomsonam ir “brīvā laika sirdslieta.” Lapā tiek publicētas adventistu aktualitātes, bet toreiz viņš bija atļāvies dalīties savā personīgajā pieredzē, kā ikdienā piedzīvo Dieva klātbūtni. Ar autora atļauju pārpublicējam īsinātā versijā.

Aija Volka

Aidis Tomsons piemājas mežā Garkalnē. Foto: Anita Austvika
Aidis Tomsons piemājas mežā Garkalnē. Foto: Anita Austvika

Ilgas kopš bērnības

Man bērnībā ļoti patika lasīt grāmatas. Visādas. Bībeles stāstus bērniem, kas bija izdoti daudzos sējumos un pagrīdē ar rakstāmmašīnu latviešu valodā pavairoti, es pārlasīju daudzas reizes. Atceros, ka līdz ar grāmatu autoru daudzkārt nopūtos par to, cik gan labi bija vecajos laikos. Toreiz Dievs pats runāja ar cilvēkiem. Daudzie stāsti par Noa un Ābrahamu, Ēnohu un Gideonu. Protams, Mozus, Jozua, Samuēls, Dāvids, Salamans…

Bērnībā (Aidis priekšplānā). Foto no personīgā arhīva
Aidis priekšplānā. Foto no personīgā arhīva

Autoram bija sava versija, kāpēc Dievs runāja ar Vecās derības cilvēkiem, bet tagad, kā viņš rakstīja, nav dzirdams. Viņš mudināja bērnus būt paklausīgiem visās lietās, tad varbūt Dievs arī ar mums runās. Acīmredzot, Dievs nevar parunāt ar tik grēcīgiem cilvēkiem. Bet es zināju, ka nespēju būt pilnīgs. Tāpēc Dievs ar mani nekad nerunās. Turklāt nezināju nevienu pieaugušo, kuram tas būtu izdevies. Neviens nekad nebija ieminējies, ka būtu dzirdējis Dievu.

Liecības iedrošināta lūgšana

Tas bija pirms apmēram 7 gadiem. Manās rokās nonāca vairākas grāmatas, kurās cilvēki aprakstīja savus piedzīvojumus un attiecības ar Dievu. Dažas no tām bija adventistu, dažas citu konfesiju kristiešu sarakstītas. Ja pareizi atminos, visvairāk man lika aizdomāties grāmatiņa “Lūgšanu mācības”, kuru nopirku Baznīcas ielas grāmatu galdā. Tā bija tulkota krievu valodā, un to sarakstījusi viena amerikāņu adventistu mācītāja sieva. Tajā viņa stāsta, kā veidojušās viņas attiecības ar Dievu. Mani īpaši iespaidoja apraksts, kā Dievs viņu uzrunāja tad, kad viņa mazgāja traukus. Dievs viņu joprojām bieži uzrunā pie izlietnes, un Kerola (autore) apraksta, kā tālāk dzīves gaitā veidojušās viņas attiecības ar Dievu.

Es sapratu, ka es arī gribu tāpat sazināties ar Dievu, kā šo grāmatu sarakstītāja. Arī es gribu dzirdēt Dievu. Acīmredzot, Dievs ar kādiem runā vēl tagad, ne tikai senajos laikos vien.

A. Tomsons ir Septītās dienas adventistu Rīgas 5.draudzes loceklis. Daudzus gadus viņš darbojies žurnālā “Adventes Vēstis”. “Tagad esmu to atstājis, bet mana sieva Tatjana joprojām ir šī žurnāla galvenā redaktore.”

Ar šodienas acīm raugoties, man šķiet, ka Dievs mani žēloja un nolēma īpaši palīdzēt. Jo zinu, ka citi, kas šādā veidā mēģinājuši ieklausīties Dievā, ir vīlušies. Atceros, tas bija rudens vakars, kad ārā bija jau tumšs. Es izgāju mežiņā pie savām mājām un teicu Dievam, ka vēlos Viņu pielūgt un Viņu dzirdēt. Es Viņam sacīju, ka, ja kaut kas mūsu attiecībās traucē, lai Viņš piedod un ļauj man piedzīvot, ka es Viņu dzirdu.

 

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Protams, man arī iepriekšējos gados bija veidojušās attiecības ar Dievu. Manā dzīvē bija notikuši daudzi pārdabiski piedzīvojumi. Dievs bija brīnumainā veidā atbildējis uz ne vienu vien manu lūgšanu. Taču nu man gribējās ko vairāk par atbildētām lūgšanām.

Es nolēmu apklust un turpināt staigāt apkārt pa meža taciņu, kamēr Viņu sadzirdēšu. Nolēmu nelikties mierā. Apklust un gaidīt… Un es sadzirdēju! Vismaz man tā šķita. Dievs mani uzrunāja. Ne jau balsī. Domās. Taču es iekšēju jutu, ka šīs domas nāk no Viņa.

Patiesībā, es esmu jau piemirsis, kā tieši viss sākās. Jo nu jau pagājuši ir gadi, un veids, kā tagad es sarunājos un staigāju ar Dievu, ir pamainījies. Bet tobrīd… atceros, es atnācu mājās ar tādu sajūtu, it kā būtu pabijis debesīs.

Citu pieredze un apstiprinājums Rakstos

Tikai pēc vairākiem mēnešiem es izlasīju, kā šādu piedzīvojumu apraksta Elena Vaita (Ellen G. White): “Ja mēs nāksim pie Viņa ticībā, tad viņš mums personīgi atklās savus noslēpumus. Mums bieži degs sirds, kad Viņš nāks, lai ar mums runātu tieši tāpat, kā bija runājis ar Ēnohu.” Jāatzīst, es neesmu pierakstījis, kurā grāmatā es šo citātu atradu. Taču dažus viņas izteikumus esmu īpaši pierakstījis. Nākamais viņas citāts ir no grāmatas „Laikmetu ilgas” (294.lpp. 1997.gada latviešu izdevumā): “Mums katram atsevišķi jādzird Viņu uzrunājam mūsu sirdi. Kad visas citas balsis ir apklusušas , un mēs norimuši gaidām Viņa priekšā, dvēseles klusums Dieva balsi padara skaidrāk sadzirdamu. Viņš mums pavēl: “Rimstieties un atzīstiet, ka es esmu Dievs.” (Ps. 46:11) Vienīgi šādi ir atrodama patiesa dusa.” Vēl izraksts no grāmatas “Kristus dziedinošā kalpošana” (33.lpp. 2004.gada izdevums):

Aidis Tomsons ar dēlu. Foto no personīgā arhīva
Aidis Tomsons ar dēlu. Foto no personīgā arhīva

“Visiem, kas sadarbojas ar Dievu, nepieciešamas klusas stundas, lai iedziļinātos savās sirdīs, dabā un Dievā… Viņiem personiskā pieredzē jāiegūst atziņa par Dieva gribu. Kad visas citas balsis ir pierimušas un klusībā mēs gaidām Viņa priekšā, dvēselei visvieglāk ir saklausīt Dieva balsi.”

 

Šie citāti mani atrada tad, kad es jau vairākus mēnešus gandrīz katru dienu devos ārā vakara tumsā, lai satiktos ar Dievu. Es izbaudīju šos mirkļus, kad bērni jau bija devušies gulēt, un es varēju doties netraucēti sarunāties ar Dievu. Taču mani mulsināja tas, ka es nepazinu nevienu citu adventistu, kas tā darītu. Varbūt ka tās ir tikai manas iedomas? Psiholoģisks triks, kurā pats sevi apmānu? Manī radās šaubu jautājumi.

Kā lai es zinu, ka ar mani runā Dievs? Varbūt tas ir sātans? Psihologi teiks – iedomas! Cilvēks Dievam pieraksta to, ko pats izdomā! Starp citu, esmu sastapies ar dažādiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka viņi ir dzirdējuši Dievu. Daži no viņiem liekas psihiski slimi. Citi, šķiet, dzīvo savu iedomu pasaulē. Un dažus patiešām, kā izskatās, vada velns.

Un tad Dievs man burtiski nejaušām lika sastapties ar dažādiem E. Vaitas citātiem, turklāt Viņš atgādināja arī Bībeles tekstus, kuros Jēzus par to izsakās ļoti skaidri. Vispirms jau Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā:

“Avis klausa Labā Gana balsij, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi… Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.”

 

Foto: Aidis Tomsons
Foto: Aidis Tomsons

Jāņa evaņģēlijs vispār ir bagāts ar Jēzus aicinājumiem dzirdēt, lai gan arī citās Bībeles grāmatās šādu tekstu netrūkst (Jņ. 6:45, 8:47, 18: 36). Protams, ne jau tikai teksti. Arī ikdienas sarunās ar Viņu. Dievs man atkal un atkal iedrošināja – neraizējies, nāc ik dienas satikties un vēro, kādi būs mūsu ikdienas tikšanās augļi. Esmu reizēm pierakstījis tās domas, kuras Dievs man šajos “randiņos” atklājis. Manā piezīmju blociņā viens no ierakstiem ir šāds: „Velns dara visu, lai mēs nesarunātos. Neļauj viņam apturēt mūsu sarunas!”

 

Kā skan Viņa balss

Teikšu atklāti, ja es izdzirdētu īstu balsi, es laikam nobītos. Es domātu, ka sāku jukt prātā. Tad tam būtu jābūt ļoti pārliecinošam pierādījumam, ka ar mani ir runājis Dievs – līdzīgi kā ar Saulu pie Damaskas vārtiem. Esmu pārliecināts, ka tieši tāpēc, ka Dievs mūs ļoti mīl, Viņš mūs šādā veidā neuzrunā.

Man patīk, kā šo Dieva balsi raksturo Džims Honbergers (Jim Hohnberger), grāmatas „Izlaušanās pie Dieva” autors. Viņš to sauc par “Gara pamudinājumiem”. Jēzus mums māca, ka Jaunās derības būtība ir Gars mūsos. Mēs esam kļuvuši par Dieva Gara mājokli, un Viņš pats ir izvēlējies mūs par savām mājām. Dievs dzīvo mūsos. Vai tas nav jauki? Un, dzīvojot mūsos, Viņš grib mums arī visādi palīdzēt. Viņš grib mūs vadīt un mācīt. Galu galā, Viņam ir ko teikt!

Kad Jēzum bija pēdējā iespēja pirms krustā sišanas uzrunāt mācekļus, Viņš jau nakts tumsā pirms savas grūtākās sarunas ar Tēvu centās izstāstīt, kā mēs turpmāk spēsim sazināties un veidot attiecības ar Viņu. Šī saruna ir pierakstīta Jāņa evaņģēlija nodaļās. “Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs redzēsit.. Mēs, Es un Tēvs, nāksim un taisīsim mājvietu pie jums.. Palieciet manī, un es jūsos.. Bet Gars mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu runājis.. Gars jūs vadīs visā patiesībā, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks.” (no Jņ. 14. līdz 16.)

Patiesībā mēs visi esam dzirdējuši un dzirdam Dieva balsi. Mēs visi kaut kādā brīdī esam Viņam atsaukušies.

Mēs zinām, ko Viņš saka tad, kad tuvojas kārdināšanas. Mēs dzirdam Viņu tad, kad lasām Bībeli vai lūkojamies skaistos dabas skatos.

Mēs dzirdam Viņa pamudinājumus izdarīt kaut ko labu tad, kad tas kādam ir vajadzīgs. Mēs reizēm paklausām Viņam, reizēm nē, un arī tad dzirdam Dieva pamudinājumu nožēlot un turpmāk negrēkot. Taču mēs lielākoties speciāli neiedomājamies, ka tādā veidā dzirdam un šādi reaģējam uz paša Dieva runāto.

Foto: Aidis Tomsons
Foto: Aidis Tomsons

Dieva balss ir klusa un maiga kā skanošs klusums.

Līdzīgi, kā to Dievs atklāja Elijam pēc viņa lielās bēgšanas no Karmeļa kalna un depresijas. Dievs mūs uzrunā skanošā klusumā. (Tieši šāds esot precīzs tulkojums Dieva balss aprakstam šajā Bībeles rakstvietā.) Taču mums ir iespēja ļauties Viņam vairāk, nevis tikai tad, kad mums draud briesmas vai esam nonākuši kārdinājumā. Patiesībā Viņš grib ar mums runāt tad, kad mums viss ir labi. Kad mēs vienkārši norimstamies un ieklausāmies Viņā. Man patīk, kā šo ikdienas vajadzību apraksta Elena Vaita. Viņa saka, ka Dievs runā ar mums vienmēr, taču mums ir vieglāk dzirdēt tad, kad mēs norimstamies un apklustam. Tad ir vieglāk Viņu saklausīt. “Kad visas citas balsis ir pierimušas un klusībā mēs gaidām Viņa priekšā, dvēselei visvieglāk ir saklausīt Dieva balsi.”

Jēzus savulaik mācīja, ka galvenais, kā var atšķirt labo no sliktā, Dieva Garu no sātana viltojuma, ir augļi. Šī bija viena no pirmajām rakstvietām, kuru Dievs man atgādināja tad, kad es Viņam jautāju par mūsu „dīvainajām lūgšanām”.

Protams, es zinu, ka esmu tālu no pilnības. Manī joprojām ir daudz no grēka. Taču visu, kā zināms, iepazīst salīdzinājumā. Šo “randiņu” (varbūt kādam šis vārds nepatīk, taču tas vislabāk raksturo manas ikdienas lūgšanas ar Dievu”) auglis ir ļoti garšīgs.

Ja kādreiz man likās, ko var ilgāk lūgt par 15 minūtēm, tad tagad pāris stundas var paskriet nemanāmi. Kad lūgšana vairs nav monologs, bet dialogs, viss mainās.

Tagad es saprotu, kāpēc Jēzus reizēm pazuda lūgšanā ar Tēvu uz vairākām stundām vai pat visu nakti. Viņam noteikti nebija citāda pieeja Tēvam kā mums. Viņš arī to ir daudzkārt uzsvēris – kā es Tēvā, tā jūs Manī.

Galvenais – būt kopā

Absolūtajam kristiešu vairumam nav bijušas šāda veida attiecības, kādas ir izveidojušās man. Un Bībele, kā droši vien esat pamanījuši, mūs neaicina speciāli censties saklausīt Dievu. Tā aicina dzirdēt un paklausīt. Tā runā par palikšanu Jēzū un ļaušanu Viņa Garam mūs vadīt. Tā runā par dzīvošanu Dievā.

Mežs Garkalnē. Foto: Anita Austvika
Mežs Garkalnē. Foto: Anita Austvika

Nu jau vairākus gadus es lielākoties eju uz „randiņu” ar Dievu rīta stundās. Lai gan reizēm sanāk arī vakari. Protams, ja notiek kaut kas mani satraucošs, es rītu negaidu. Es vairs neļauju nemieram mani mocīt. Esmu pieņēmis, ka iekšējs satraukums ir kā modinātājzvans, kas mudina iet aprunāties ar Dievu. Lai arī kāda būtu situācija, es varu aiziet ļoti satraukts, bet atnākt miera pilns.

Pa šiem gadiem esmu iemācījies labāk pazīt sava Drauga balsi. Bet tagad jau vairākus gadus mans lielākais izaicinājums ir staigāt ar Dievu ik brīdi. Es tagad mācos ieklausīties Viņā vienmēr, kad Viņš mani uzrunā arī dienas steigā un ikdienas darbos. [..] Es mēdzu Viņa sacīto palaist gar ausīm vai arī, diemžēl jāatzīst, tik bieži rīkoties pa savam, ne kā Viņš iesaka. Bet es mācos. Un pamazām, bet ar katru gadu Viņam izdodas man palīdzēt arvien vairāk. Tas ir grēka paradokss- galu galā es zinu, nekad neesmu nožēlojis, ja esmu Viņam ļāvies un paklausījis Viņa sacītajam!

Dievs mani šajos gados ir daudz mācījis. Šo un to no Viņa mācītā esmu sevī pierakstījis, diemžēl pārāk bieži šajā ziņā noslinkoju. Cenšos Viņa sacīto atcerēties un īstenot dzīvē. Taču šajos gados mana pieredze un arī izpratne ir pamazām mainījusies. Es augu. Dieva klātbūtnē es apzinos, cik maz es zinu un spēju aptvert. Es esmu ceļa sākumā, un tā tās būs visu manu mūžu. Visā mūžībā es mācīšos un augšu. Mani šī perspektīva iepriecina.

Viena no svarīgākajām atziņām, kas pamazām šo gadu laikā mani ir sasniegusi- Dieva dzirdēšana nav mērķis, uz ko tiekties. Tā ir liela svētība, taču svarīgākais nav Viņu censties saklausīt. Svarīgākais ir Viņam paklausīt, ļauties Viņam ik brīdi. Svarīgākais ir būt kopā ar Viņu, staigāt ar Viņu. Arī tad, kad, šķiet, Viņš klusē. Vienkārši apzināties Viņa klātbūtni un būt kopā ar Viņu.

Nav vienmēr jāpļāpā, lai būtu labi. Draugiem ir labi kopā arī tāpat. Galvenais ir būt kopā. Ticībā es to varu izdarīt ik brīdi.

Piepildītas lūgšanas un Viņa vadība

Starp citu, ja es gribētu sistematizēt (lai gan Dievu nav iespējams sistematizēt) to, ko Dievs man šajos gados ir mācījis, tad es to varētu dalīt divās daļās. Pirmā lielā daļa ir par Viņu pašu – par to, kāds Viņš ir, ko Viņš dara, ko pārdzīvo un jūt. Otrā lielā daļa ir par manām attiecībām ar cilvēkiem. Par to, kā es izturos pret savu sievu, pret bērniem, arī pret kolēģiem darbā utt. Ne vienmēr man izdodas paklausīt. Bet es droši zinu, ka es būtu citāds, ja ne šie Dieva Gara pamudinājumi. Un man vēl ir tik daudz ko mācīties šajā ziņā!

Aidis Tomsons ar sievu Tatjanu un bērniem. Foto no ceļojuma Londonā
Aidis Tomsons ar sievu Tatjanu un bērniem. Foto no personīgā arhīva

Es turpināju (un joprojām turpinu) reizēm no Dieva izlūgt kādas dāvanas. Viena no atziņām, ko esmu mācījies sarunās ar Tēvu, ka Viņam patīk mūs iepriecināt. Tāpat kā man gribas iepriecināt mūsu bērnus. Sēžot vilcienā un braucot uz darbu, iedomājos, ka ļoti gribētu, lai bērni varētu lidot ar lidmašīnu. Viņi par to bija vairākas reizes ieminējušies. Mums nav daudz līdzekļu, lai varētu brīvi ceļot. Taču, tobrīd sēžot vilcienā, sajutu iekšēju drošību, ka, ja es rīkošos, Dievs naudu sagādās. Tajā pašā vakarā pasūtīju pēc dažiem mēnešiem aviobiļetes uz Londonu. Dzintars Geide bija vairākkārt aicinājis ciemos. (Lieki piebilst, ka Dievs finansiāli pēc tam visu arī nokārtoja.)

Papildus visām svētībām, ko deva mūsu atpūta un ceļotprieks, par tādu kļuva it kā nejauši no plaukta paņemta grāmata. Starp daudzām citām garīga satura grāmatām Dzintara istabas grāmatplauktā es izņēmu vienu, ne ļoti biezu grāmatiņu, lai vakarā pirms gulētiešanas palasītu. Atšķīru tajā reizē kaut kur vidū un…

Grāmatu bija sarakstījis cilvēks, kuram, kā atklāju, bija līdzīgi piedzīvojumi ar Dievu. Tikai viņam tie bija nevis pāris gadu garumā, bet jau desmitiem gadu.

Es nevarēju atrauties un atstāt grāmatu pusizlasītu, tāpēc lūdzu Dzintaram, lai viņš ļauj man to paņemt līdzi uz Latviju. Sarunājām, ka atdošu tad, kad viņš atbrauks ciemos pie mums. Šī bija otra grāmata, kuru, sapratu, ka vēlos, lai lasītu citi. Pirmā bija Glena Kūna (Glenn Coon) “Lūgšanu ABC”. Paldies “Patmos” izdevniecībai, ka tā ir izdevusi abas. Šo, otro grāmatu, kas atvesta no Anglijas, latviski nu sauc “Izlaušanās pie Dieva”. Ja vēl neesat to izlasījis, izlasiet! Tajā autors stāsta, kāda ir bijusi viņa izlaušanās pie Dieva.

Roku rokā ar Tēti

Esmu iznācis uz kārtējo satikšanos ar savu Tēvu. Šis ir tāds mierīgs rīts. Nekas slikts nav noticis, diena solās būt parasta. Iekšā ir mazliet tāds kā nīgrums. Pats nesaprotu, kāpēc. Domas klejo, un ir grūti tās savākt kopā.

Tāpēc Dievam saku labrīt un nolemju iziet lielo maršrutu. Man ir vairāki iestaigāti maršruti. Tā kā ir silts un šodien varu atvēlēt vairāk nekā stundu, dodos uz lielo mežu. Lai neviens netraucē, un vajadzības gadījumā varu runāt arī pie sevis balsī. Reizēm, kad domas klejo, balsī runāšana palīdz tās savākt. Kamēr eju līdz mežam, priecājos par sīkajām rasas lāsēm zālē un priedēm visapkārt. Jauki, Dievs man uzdāvinājis tik skaistu vietu dzīvošanai!

Aidis Tomsons mežā Garkalnē. Foto: Anita Austvika
Aidis Tomsons. Foto: Anita Austvika

Ieeju mežā un vēlreiz saku Dievam labrīt. Kā parasti, vispirms izstāstīšu Viņam, kas man uz sirds. Gribu izlūgt svētību dienas darbiem. Jāizstāsta par naudas vajadzībām. Arī par veselības grūtībām. Un, protams, jāizlūdzas par saviem mīļajiem. Sāku ar Tēvreizi. Tā man liek domāt par Dievu, Viņa valstību un Viņa gribu virs zemes. Kad apmēram 20 minūtes esmu Viņam visu izstāstījis un saņēmis iedrošinājumu, ka Dievs visu palīdzēs sakārtot, saku, ka centīšos apklust un mēģināšu uzklausīt Viņu.

Eju. Uzspīd saulīte, un zemu krītošie stari apspīd sūnās saaustos zirnekļu tīklus. Skaisti! Bet Dievs pagaidām klusē. Prasu Viņam, kāpēc Viņš nerunā. Sadzirdu, kā Viņš saka, ka mani mīl. Bet šobrīd nav nekas tāds, kas mani satrauktu, un Viņam arī, šķiet, nekas šajā mirklī nav sakāms. Labi, pastaigāsimies tāpat. Saku, ka gribu pieķerties pie Viņa rokas. Iztēlē tā arī daru. Esmu pateicīgs savam mācītājam Uldim Liepiņam, ka viņš ir mudinājis mūs nekautrēties no Dieva dotās dāvanas – iztēles. Ticībā pieķeros Viņa lielajai rokai un eju tālāk.

Starp sūnām ieraugu nelielu, zilu ziediņu. Gandrīz nepamanāmu! Ierunājas Dievs. Viņš saka, ka visi šie mazie ziedi ir Viņa mīlestības apliecinājumi man. Un ne tikai man. Viņam patīk mūs iepriecināt. Lai gan man tas šķiet tik sīks. Aplūkoju ziedu tuvāk.

Aida Tomsona foto
Pastaigas laikā. Foto: Aidis Tomsons

Kādu laiku ejam klusēdami. Domāju vēl par ziedu. Tik maziņš un tomēr viss tik skaists un sakārtots. Tāds ir Dievs! Viņam nekā nav par mazu. Pasaulē taču tādu puķīšu ir miljardiem! Un kas gan ir šī pasaule visā Visumā. Taču Dievs joprojām kā dārznieks rūpējas arī par ziediem. Turklāt devis mums, cilvēkiem, iespēju, pašiem radīt vēl skaistākas, lielākas, krāšņākas ziedu šķirnes. Dievam laikam patīk, ka arī mēs varam izbaudīt radīšanas prieku. Dažādos veidos, arī šādā.

Jā, kas gan var Dievu aptvert! Un tomēr Viņš mani mīl. Apstājos pie šīm domām. Tēt, vai šīs domas arī bija Tevis dotas? Prasu Viņam, un Viņš man uzsmaida. Jā, zinu, arī tās nāca no Viņa. “Tēt, es Tevi mīlu,” saku Viņam, un man prātā ienāk viens no maniem dēliem, kurš tieši šādi man vakar sacīja pirms gulētiešanas. Sejā iegulst smaids, un es zinu, ka arī Dievs atkal pasmaida un apņem mani. Mani pārņem patīkama sajūta. Es apķeru Viņa roku, un mēs atkal dodamies tālāk. Man vēl ir laiks pastaigāties. Vēl kādu brīdi varu atļauties uzkavēties īpašā Viņa tuvumā. Turklāt rodas nojauta, ka Dievs vēl kaut ko šorīt man grasās pateikt…