Andris Folkmanis — pilsētnieks, kurš vasarā dodas uz lauku sētu

Andris Folkmanis ir viens no aktīvākajiem politisko un sabiedriski aktuālo notikumu komentētājiem kristiešu domubiedru grupās sociālajā tīklā www.draugiem.lv. Viņš tic, ka ir viena īstā patiesība, un nevar būt tā, kā tagad jaunieši runā, ka patiesība var būt katram sava.  Andrim ir filologa izglītība, viņš daudz  lasa, reizēm raksta – prozu un arī dzeju, darbojas labdarības organizācijā ”Caritas” un iesaistās arī citās kristiešu aktivitātēs. Vasaras sākumā Babītē TUVUMĀ komanda izbaudīja Andra laipno uzņemšanu viņa piemājas dārzā. Tur krāšņiem, smaržīgiem ziediem ziedēja rododendri un vieta bija rasta arī mājputniem. Un tomēr – vasarā pie pirmās izdevības Andris brauc uz ”īstiem” laukiem.

Aija Volka

Andris Folkmanis. Foto: Dace Salmane

Dziļos laukos

Mana māsīca dzīvo dziļos laukos. Pēc pailga brauciena nogriežos no šosejas uz grants ceļa, pa to vēl 16 km. Viņas mājām tuvākais ciems – 7 km, pilsēta – 30 km. Ceļš vijas augšup, lejup; pa labi, pa kreisi. Visur skaistas pļavas, tīrumi un meži. Kad ieripoju māsīcas sētā, mani sagaida divi lieli suņi, gatavi mani nokost, tikko izkāpšu no mašīnas. Taču es esmu sagatavojies, runāju ar tiem mīlīgā, drebošā balsī un noberu katram priekšā dažus kauliņus. Un tad jau nāk mana māsīca, maza, ņipra sieviete.

CV: Ināra. Ir vīrs un četri lieli bērni, 8 mazbērni, divas govis un teļš, ap 80 vistas un padsmit gaiļi, kas brēc laikā un nelaikā, 8 pīles, no tām četri pīļu veči (tā viņa tos sauc), 9 kaķi un vīramāte. Un, protams, abi rīkļurāvēji suņi: Ozo un Gustavo (par godu sportistam un māksliniekam).

Ināras bērni dzīvo citur, bet jaunākais, dēls Jānis, brauc no tuvākās pilsētas gandrīz katru dienu, jo darāmā daudz. Galvenais iztikas avots – skaidas un malka. Kur malku cērt, tur skaidas lec – šoreiz ir otrādi. Skaidas ir pamatā, tās ir skaidas jumtiem. Daudzi grib krutus jumtus, tā kā pie senčiem vai Brīvdabas muzejā, un, kas jumtam neder, tas aiziet malkā. Pēdējā skaidu partija tika aizvesta uz K. Ulmaņa mājām ”Pikšām”. Jānis visā tēva saimniecībā ir neaizstājams palīgs, un saimniecība ir liela. Bez skaidu plēšamās mašīnas ir vēl kokmateriālu zāģis, skaldāmā mašīna, divas smagās automašīnas, baļķu vedējs, divi traktori un vēl vairāki sīkāki agregāti. Ja kaut kas salūst, tad neaizstājams ir Dainis, Ināras vīrs.

CV: Dainis. Paskatoties uz viņu, nāk prātā kāds uzraksts (dāniski?) uz T-krekla: Īsts vīrs sākas no 90 kg. Dainim ir ”zelta rokas” vai labāk – ”dzelzs rokas,” jo viņš spēj iedvest dzīvību jebkurā dzelzī. Viņa valstība ir arī mežs, tīrumi un neliels angārs, kur viņš labo, asina, slīpē un izdomā labus plānus.

Virtuves sarunas

Gustavo  ir bišķi akls un nereti kam uzgrūžas, sevišķi patīk nostāties cilvēkiem ceļā, un, kad tie mēģina pastumt, tad rūc. Ināra nerūc, bet vedina uz kafiju.

Mēs sēžam ar Ināru virtuvē un runājam par problēmām, kuru ir daudz, sākot ar veselību un beidzot ar pīļu večiem. Ināra pārdevusi četras pīles, un nu uz četrām mātītēm ir tik pat veči, kas grib pāroties, tikko kādu no tām ierauga. Es redzēju ainu, kad nabaga mātīte bēg un viņai pakaļ noslienājies (tā man šķita) vecis, kas neskatās ne uz ko. Mazie pīlēni šķīst uz visām pusēm un aptrakotais tēviņš gatavs tos sabradāt, lai tikai dabūtu kāroto. Vārdu sakot, divi veči būtu jālikvidē. Ienācis arī Dainis, un mēs kaļam atriebes plānu. Varbūt nošaut? Es prasu, vai mājās nav dinamīts, varētu spridzināt. Vispār jau vienkāršākais veids, kā teica Melnā Karaliene stāstā par Alisi Brīnumzemē: galvu nost! Bet īstā problēma nav pati nokaušana, bet spalvu noplūkšana – lai atkailinātu vienu tēviņu, paiet vesela diena, un to šobrīd Dainis un Ināra nevar atļauties, jo darbs dzen darbu.

Visapkārt – dzīvs Evaņģēlijs

Pēc kafijas izeju ārā. Debesīs peld balti mākonīši, aiz kūts klabina stārķis un putni lidinās vai sēž krūmos un dzied. Esmu te atbraucis baudīt dabu un klusumu, un arī pastrādāt. Dzīvošu vagoniņā, jo mājā apdzīvojama tikai viena istaba un virtuve. Viņiem padomā pabeigt būvēt pirti, kur augšstāvā būs guļamistabas. Ja Ināra sagaidīs šos laikus, tad tie būs īsti svētki (pirti ceļ jau trīs gadus, periodiski iestājas naudas trūkums). Man priekšā ir piecas lieliskas dienas, piepildītas ar klusumu (jā, tie gaiļi gan), mieru, darbu, lūgšanām un Dieva tuvuma izjūtu.

Neesmu te bijis ilgu laiku, redzu, ka māsīca ir izslaucījusi vagoniņa grīdu, bet uz loga palodzes ieraugu biezu slāni ar mušu līķīšiem. Kāpēc tās par savu kapavietu izvēlējušās manu vagoniņu? Varēja taču mirt arī citur. Es vācu kritušos kukaiņus un bez bēru ceremonijas metu pa durvīm ārā. To pamana gaiļi un, īpatnēji klukstēdami, sauc arī vistas pamieloties.

Pievēršos darāmajam. Pārvedot vagoniņu, tika izsists ārējais logs, tas jāiestiklo. Logs nav attaisāms, tāpēc gribu ierīkot mazu vēdlodziņu, aizspraust tam priekšā sietu, lai mušas un odi nevarētu sasniegt viņiem iemīļoto nomiršanas vietu. Vēl tek jumts, tas jāsalabo. Vēl gribu izzāģēt māsīcas ābeles, sevišķi vienu pie mājas, kurai frizūra kā Imantam Ziedonim.

Katrs, kurš mēģinājis griezt stiklu un nav profesionālis šajā lietā, sapratīs, ka, lai kā jūs censtos, stikls plīsīs visur, tikai ne tur, kur vajag. Tāpēc viena rūts man iznākusi tik un tā ar plaisu.

Izkāpju no vagoniņa un redzu, ka saule jau grasās zust aiz kūts jumta. Vērīgi paraugos apkārt un baudu ainavas zaļo krāsainību. Visapkārt – dzīvs Evaņģēlijs! Šķiet, pat vieglāk elpot. Jēzus saka: – Skatieties debess putnos…, vai arī: – Skatieties lauku lilijās… Šeit ir gan putni, gan lilijas. – Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Šeit to ir vesela grēda, un grūti to iedomāties savā acī. Protams, Jēzus to domāja pārnestā nozīmē, taču tēls spēcīgs.

Un Vārds tapa miesa

Kāpēc es domāju, ka lauki ir tā vieta, kur labi just Dieva tuvumu? Pirmkārt, jau tāpēc, ka šeit gandrīz visu ir radījis pats Dievs un tas, ko Viņš radīja – viss bija labs. Pati daba, dzīvnieki, ūdens ir Dieva radīts, bet, kad cilvēks kaut ko rada, tad tas var būt arī ļauns. Neesmu urbanizācijas ienaidnieks, bet lauki ir kaut kas dabiskāks. Lauki mani nomierina, iedvesmo un zināmā mērā arī dziedina. Ja neskaita dabiskus trokšņus, gaiļu un dažreiz skaidu plēšamās mašīnas vai traktora skaņas, šeit ir klusums, bet klusumā, kā zināms, runā Dievs. Tā, piemēram, Ēlijam. Kad vētra, zemestrīce un uguns bija mitējušies un bija iestājies klusums, tad nāca ”lēna balss.” Vai pārāk bieži nedzīvojam troksnī?

– Vai no ērkšķiem novāc vīnogas vai vīģes no dadžiem? Vīnogas īsts pilsētas bērns būs ēdis, bet vai zinās, kāds izskatās dadzis?

Jēzus to neteica, lai klausītāji pamācoši citētu Viņa vārdus, bet lai tie dzīvi iztēlotos ainu, ko Viņš uzbur, un labāk izprastu, ”izgaršotu” izsacīto domu. Varbūt mūsdienās Jēzus vārdi šķiet tik pašsaprotami, ka mēs ar tiem mētājamies kā ar papīra lidmašīniņām? Kad gribam pamatot SAVU domu, tad nocitējam Bībeli kā SAVAS domas nemaldīguma garantu?

Varbūt Dieva Vārdam ir vajadzīga arī ”miesa”, kas to pasaulē padara īsteni dzīvu? ”Vārds kļuva miesa…” Ja tā nebūtu noticis, mēs par Jēzu vispār nerunātu. Un, skatoties uz šo ”miesu”, evaņģēlists saka: – Mēs redzējām Viņa godību… Vai bez ”miesas” mēs kaut ko redzētu? Jēzus savu sacīto Vārdu ļoti ”apģērbj”, bet mēs bieži vien ejam Tam garām, domādami, ka Dieva Vārds darbojas tikai kaut kā mistiski – kā sv. Pāvils raksta – kā abpusēji griezīgs zobens. Vai kādreiz par daudz nekapājam citus ar šo zobenu it kā tie būtu nezāles? Bet Jēzus nāca atraisīt, atpestīt, pacelt… Varbūt biežāk vajag cilvēkus vienkārši uzklausīt, just līdzi un saprast? Un, vēl, vientuļās vietās (laukos) cilvēki aizgrābtām sirdīm klausījās Jēzu, bet pilsētā Viņu piesita krustā. Protams, pilsētā bija reliģiskās varas elite, kas Dievu nesaprata un nepieņēma, un vēlējās to iznīcināt.