Kristīnes pieredze. Kā pārvarēt vientulības sajūtu?


837
Pati savā dzīvē esmu pārliecinājusies, ka neatkarīgi no tā, vai esi piederīgs kādai sabiedrības daļai, ticībai, pārliecībai – tu vari dzīvot izteiktā vientulībā un izolētībā. Šīs pieredzes dēļ nolēmu noskaidrot, kā ir iespējams iegūt patiesas piederības sajūtu, un kas ir tā īstā atslēga, lai to satvertu un izdzīvotu.

Kas šobrīd notiek kristīgajās draudzēs? Vai tiešām tajā brīdī, kad esi atdevis savu dzīvi Dievam un pieņēmis Kristu kā Glābēju un savu grēku izpircēju, automātiski esi piederīgs draudzei  Kristus miesai pasaulē  un vairs nekad, nekad nesajutīsies vientuļš, nemīlēts, atstāts? Jā, tā ir pareizā atbilde, kuru arvien biežāk dzirdam sludinot labklājības evaņģēlistus: „Nāc pie Jēzus, un tev vairs nekad nebūs ne depresija, ne vientulība, ne nomāktība.” Bet, diemžēl, realitāte pierāda pavisam pretējo – arī gadiem ilgie Kristum ticīgie un draudzē gājēji turpina cīnīties un saskarties ar briesmīgu vientulību, atstumtību, izolētību.

Bet, tā kā neviens īpaši ar šādu stāvokli nelepojas, tad par to runā retais, un veidojas priekšstats, ka, esot kristietim, šādas sajūtas nepiemeklē. Arī es gadiem ilgi esmu cīnījusies ar depresīvām domām, vientulību, atstumtību, bet ārēji to neizrādīju.
Manuprāt, šobrīd sabiedrībā kā vēl nekad sastopama izteikta vientulība. Dzīvas attiecības un tikšanos klātienē vienam ar otru tik nemanāmā ātrumā ir aizstājusi virtuālā dzīve internetā. Cilvēki apkārt arvien vairāk cieš no depresijas, izolē sevi no sabiedrības un arvien dziļāk iestieg izteiktā vientulīgā dzīvesveidā.

Turklāt mūsdienu paaudzi ietekmē arī tas, ka daļa uzaugusi bez tēva, nepilnās ģimenēs. Ietekmējis arī latviešiem raksturīgais individuālisms. Tajā pašā laikā, kā redzams, vientuļnieki mūsdienās meklē visdažādākos veidus, kā tikt vaļā no vientulības sajūtas, piemēram, ar piederību kādām cilvēku grupām, aktivitātēm vai reliģiskām kustībām.

Atminos kādu pravietojumu savā dzīvē, kad kāds kristietis, kuram bija īpaša dāvana dzirdēt lietas no Dieva, man teica: ”Jēzus saka: Tu esi Mana, un es esmu Tavs, bet tu neesi satvērusi šo piederību.” Toreiz nesapratu, par ko tas bija, jo likās, esmu satvērusi, jo esmu taču kristiete, bet tikai tagad saprotu par ko bija runa – tā bija mana bērna identitāte un piederība Dievam kā Tēvam, neskatoties uz mainīgajiem apstākļiem vai sajūtām. Tas bija kaut kas daudz dziļāks, ko tajā brīdī nesapratu, bet šobrīd esmu ieguvusi lielāku skaidrību tajā.

Bībeles stāsti par vientulību

Vientulības sajūta ir aprakstīta arī Bībelē. Piemēram, stāstā par kādu slimu vīru, kurš cieta no ielaistas iekšējas nesakārtotības, depresijas, kas izpaudās arī tajā, ka viņam bija grūtības staigāt. Kāds, kuram tik ilgi ir šādas problēmas, kurš dienu un nakti atrodas pie Jeruzalemes vārtiem (draudzē), kurš ir izteikti vientuļš.

„Bet Jeruzalemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.
Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels.
Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Slimais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā.”
Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. (Jāņa evaņģēlijs 5.nodaļa 2. – 9.pants)

Pie Avju vārtiem  jeb ieejas vārtiem Jeruzalemē ir šis dīķis, kur ir dziedināti tik ļoti daudzi, un, lai gan tanī gulēja liels pulks slimnieku, Jēzus šajā stāstā akcentē kādu vienu konkrētu vīru, kurš 38 gadus ir bijis nevesels.
Slimais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts....” Vārdi „man nav neviena cilvēka” tik skaidri atspoguļo to milzīgo vientulību, kas šim cilvēkam bija. Viņam nebija neviena…
Kāda cita izteikta vientulības pazīme ir atstumtības sajūta, kad liekas, viss notiek citiem, bet ne man, neesmu pelnījis, neesmu derīgs u.tml.

„…bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā….” Šī ir tik tipiska frāze, kas izskan daudzu kristiešu vārdos vai domās. Es redzu, kā problēmas atrisinās visiem citiem, kā Dievs atbild uz lūgšanām citiem, kā dziedināšanas notiek citiem, bet es jau gadiem ilgi esmu nemainīgā stāvoklī. Dievs uz mani nerunā, uz citiem gan, bet attiecībā uz mani – pilnīgs klusums. Tas veicina vēl lielāku vientulības klātesamību. Es nevienam nerūpu. Es nerūpu Dievam.
Stāsts par slimo vīru gan beidzas brīnišķīgi: pats Jēzus, pirmkārt, jau zinādams, ka šis cilvēks ilgi cietis šajā stāvoklī, uzsāk sarunu ar viņu, parādīdams, ka Viņš ir attiecību Dievs. Jēzus jautā slimajam, vai viņš vispār vēlas kļūt vesels, kas varētu likties diezgan neloģisks jautājums cilvēkam, kurš ir bijis nevesels tik ilgu laiku.
Bet šajā dialogā Jēzus parāda kādu dziļāku mācību – tu tik ilgi vari būt tajā depresīvajā stāvoklī un vientulības pozīcijā, arī ārēji var likties, ka tu centies no šī stāvokļa tikt laukā, bet Jēzus ar šo jautājumu – vai tu GRIBI vesels kļūt, norādīja: pirmais solis uz pārmaiņām ir tās patiešām gribēt. Liekas, šim cilvēkam slimība prasīja 38 gadus tieši tāpēc, ka viņš bija saaudzis ar savu stāvokli tik ļoti, ka pat īsti negribēja… Viņš bija iestidzis sevis žēlošanā, apātijā un skumjās. Gaidīja uz citiem, bet vīlās. Novēroja citus, un redzētais vēl vairāk viņam atklāja viņa nožēlojamo stāvokli. Šis cilvēks bija pazaudējis pašu galveno: attiecības ar Dievu un savu piederību Viņam. Vīrs gaidīja, ka dziedināšanu atnesīs iekāpšana dīķī, nemaz nemanot, ka pats Jēzus personiski ar VIŅU runā un grib viņu dziedināt.
Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!”
Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt…

Atšķirībā no tiem, kuri dziedināšanu saņēma iekāpjot dīķi, ticu, ka šis vīrs saņēma kaut ko daudz vairāk par fizisku dziedināšanu – personiskas attiecības ar Jēzu un pieņemšanu no Viņa. Viņš taču runāja ar Jēzu! Viņš bija patiess ar Viņu, un viņš sastapās ar Jēzu, kurš pieņem, nenoraida, klausās un dziedina.

Martas vientulība, kalpojot Jēzum

Kāds cits aspekts par vientulību ir atrodams stāstā par Martas „kalpa sirdi”, kura savu vientulību un piederības trūkumu paslēpa aiz aktīvas kalpošanas citiem, stāstā par Marijas attiecībām ar Jēzu.

”Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos.
Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.”
Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10.nodaļa 38. – 42.pants)

Cik gan daudz šādu „Martu” mēs varam sastapt šodien draudzē! Jēzus negrib nonicināt Martas kalpošanu, pasakot, ka tas nav vajadzīgs, bet gan iemācīt, ka kalpošana nekad nebūs noteicošais tavai piederībai.

Marija tajā brīdī atradās pie Jēzus kājām, viņa bija satvērusi to, ko Marta nespēja. Tāpēc sāpju pilnais jautājums  “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu?’’ tikai parāda, ka viņa ir dusmīga, ka Marija ir viņu atstājusi, un ka Marta ir viena… Viņa mēģina izpelnīties Jēzus uzmanību, bet jūtas vēl vairāk atraidīta, lai gan – „Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru” (Jāņa evaņģēlijs 11.nodaļa 5.pants), Tikai viņa līdz galam to tā arī nebija satvērusi.

Kurš no dēliem bija pazudis?

Trešais vientulības stāsts Bībelē ir par pazudušo dēlu un viņa brāli, kurš, mājās dzīvodams, arī bija “pazudis”, jo nebija izjutis piederību tēvam, sajutās vientuļš.

Stāsts sākas ar to, ka tēvs izdalīja abiem dēliem mantojumu, vienādās daļās, abiem to, kas viņiem pilnvērtīgi pienācās tikai tādēļ, ka viņi abi bija dēli. Jaunākais dēls, ilgi nedomādams, saņemot savu daļu, aizgāja no mājām un to izšķieda, palaidnīgi dzīvodams. Par vecāko dēlu nekas nav minēts, viņš, noteikti, turpināja darīt to pašu, ko līdz šim.

Jaunākais dēls ātri iztērēja visu, kas viņam bijis, un nonāca pie atziņas, ka ir sāpinājis savu tēvu. Bet, atšķirībā no otrā dēlā, viņš zināja, ka tēvs viņu neatstums, bet pieņems tādu, kāds viņš ir, vienalga, ko ir izdarījis, tāpēc viņš nolēma doties atpakaļ pie Tēva, lūgt piedošanu…

Un tieši tāda arī ir Tēva sirds, lai arī kādās nepatikšanās mēs būtu nokļuvuši, lai arī kā grēkojuši, ja vien speram soli pretī Viņam, Viņš nenoraida, bet pieņem. Tēvs izskrēja pretī, apķēra savu dēlu, nenosodīja, vēl vairāk – sarīkoja svētkus, un svinēja viņa atgriešanos mājās.

Bet uz lauka tajā brīdī bija otrs, vecākais dēls, kas uzticami darīja savus pienākumus, ne reizi nebija atstājis Tēva mājas, dzīvoja Viņa klātbūtnē. Pirmajā brīdī liekas, ka šis ir dēls, kurš ir satvēris savu piederību Tēvam, tur Viņa baušļus, paklausa Viņam. Bet pēkšņā šī dēla pārspīlētā reakcija uz tēva prieku par pazudušā dēla atgriešanos parāda pretējo.

Dziļās sāpēs un atstumtībā šis dēls pateica –

redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu.” (Lūkas evaņģēlijs 15.nodaļa 29.pants)

Tikai šī situācija ar jaunāko brāli parādīja, to, kas patiesībā norisinājās šī dēla sirdī. Viņš nebija satvēris un iepazinis sava tēva sirdi, viņš vēlējās īpašu viņa uzmanību un atzinību, tādēļ arī norādīja uz saviem darbiem, kalpošanu. Viņš nebija satvēris, ka ir piederīgs un pieņemts savam tēvam, neatkarīgi no tā, ko dara vai nedara. Varēja redzēt, ka viņam nav prieka par to, kādā stāvoklī viņš atrodas.

„Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs.” (Lūkas evaņģēlijs 15:31)

Brīnišķīga frāze no Tēva puses uz šo sarūgtinājuma pilno dēla repliku, kas tikai norāda, ka Tēva attieksme pret dēlu nemainās arī brīdī, kad dēls ir dusmīgs, aizvainots, skarbs. Varbūt beidzot viņš bija patiess pret sevi un pret Dievu.

Vēlme pēc piederības

Arī es savā dzīvē varu atrast analoģiju ar šiem trim stāstiem Bībelē. Esmu bijusi ilgstošā depresijā un dzīvojusi pilnīgā sevis nesakārtotībā. Esmu bijusi draudzē, bet joprojām cīnījusies ar izteiktu vientulību. Esmu tik bieži noskatījusies, kā svētības notiek citiem, kā lūgšanas tiek atbildētas citiem, bet liekas, ka Dievs iet man garām…

Gluži kā stāstā par slimo vīru pie dīķa  gaidu vienu veidu, kā varu saņemt dziedināšanu, nemanot, ka Tas, kurš var man to atnest, stāv man blakus, runā ar mani. Cauri šiem gadiem draudzē pazaudēju, vai līdz galam nesatvēru, ka piederu Viņam. Sāku sagaidīt piederības sajūtu vairāk no cilvēkiem, nekā no Dieva, un, kad šī sagaidīšana netika apmierināta, tas iedzina vēl lielākā vientulībā, izolētībā un depresijā…

Zināju, ka problēmu sakne ir manas attiecības ar Dievu, bet nepratu iet pie Viņa. Citreiz ar skaudību noskatījos uz tiem, kas patiešām izdzīvo savu kristietību, patiešām jūtas Viņam dārgi, pieņemti, izjūt Viņa klātbūtni, spēj savienoties ar Viņu. Es sevi vairāk esmu identificējusi ar Martu, kura ar skaudību aizrāda Jēzum par savas māsas „neko nedarīšanu”. Tāpat kā Martai, arī man bija izteikta vēlme pēc atzinības, kuru ļoti bieži vēlējos panākt tieši caur kalpošanām. Tas ārēji man deva piederības sajūtu, bet dziļi sirdī tomēr vienmēr jutos vientuļa.

Tā vien liekas, ka tik daudziem sātana meliem esmu noticējusi, ielaidusi tos savā domāšanā un tam arī ir pašsaprotams rezultāts  šādas reakcijas un sajūtas. Lai to izmainītu, ir nepieciešams zināt patiesību, vēl vairāk, sākt tajā dzīvot, lai tā nepārvēršas tikai par informāciju.

Studējot Bībeli, esmu sapratusi trīs pamata patiesības, kuras ir kā sakne atjaunotām attiecībām ar Dievu. Tās ir patiesības, kuras izvēlos apliecināt katru brīdi, kad jūtos vai piedzīvoju pretējo. Tās ir patiesības, kuras ir nemainīgas.

Dievs mani mīl un pieņem tādu, kāda esmu

Tā ir atslēga pareizām attiecībām ar Dievu. Nav jācenšas būt pietiekami labam, lai izpelnītos Viņa mīlestību, jo tas nav iespējams.

„Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi.
Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt.
Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.
Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.( Pāvila vēstule Romiešiem 5: 6-9)

Viņš pieņem mani bez nosacījumiem. Dievs redz manu nespēku un manas vājības, un mani mīl un pieņem neskatoties uz tām.
Tu nenopelnīji savu pestīšanu ar darbiem, tu nevari izpelnīties arī neko citu tādā pašā veidā.
Vecākais dēls savu taisnošanu balstīja uz darbiem, Marta mēģināja izpelnīties uzmanību caur darbiem. Nekas no tā nedarbojas, ja to izmantojam manipulatīvos nolūkos, nevis pēc patiesas sirds. Tā ir Dieva žēlastība.

„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.
Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.
” (Pāvila vēstule Efeziešiem 2:8-9)

Tā ir Dieva dāvana, ka Viņš mani pieņem.
Dievs nekad neatstāj, nepamet, nenovēršas no tevis. Tu neesi viens. Tu esi pieņemts.
Vieni no lielākiem meliem, ko sātans cenšas mums ieskaidrot, ir doma, ka Dievs ir atstājis, pametis, un, ka tu esi viens. Dieva absolūtā patiesība ir, ka Viņš nekad neatstāj, nepamet, tieši otrādi – ir tuvu klāt katrā manā solī, domā un rīcībā. Viņš mani pieņem kā taisnotu Kristū.

„Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” (Jozua 1:5)
„Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)
„Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.” (Pāvila vēstule Romiešiem 15:7)
„Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs Savu prieku par tevi.” (Cefanijas 3:17)

Manuprāt, noticēšana šīm patiesībām par Dievu būtu pirmais solis uz atjaunotu domāšanu par to, kāds ir Viņš un kā Viņš redz mani. Atjaunota domāšana atnesīs arī augļus, un tie savukārt dzīvesveidu, kas parāda, ka esi pieņemts, mīlēts un ka neesi viens.
Šis ir laiks, kad beidzot mācos būt patiesa un atklāta ar Dievu un ar cilvēkiem  par to, kā jūtos un nejūtos. Un cenšos raut nost tās piederības maskas, kur piederība nav, un neslēpt vientulību, kad viss iekšā ir tik ļoti tukšs. Un es zinu, ka Dievs vairāk pieņem manu atklātību, nekā liekulīgu ticības apliecināšanu.

Katra diena paliek kā izvēle: pieņemt Viņa mīlestību vai pretoties tai. Dievs no Savas puses ir izdarījis visu. Vairāk kā visu. Un rokturis durvīm, kas savieno mani un Dievu, atrodas manā pusē. Manā brīvajā gribā un manās izvēlēs. Patiesība, kas atbrīvo, bet arī uzliek atbildību.

Raksts pirmoreiz publicēts vietnē ”manapasaule.lv” 2015.gada 18.februārī.