Dievs ir attiecības. Lāsmas Antonevičas astoņas liecības

Vai esi piedzīvojis situāciju, kad Dievs prātam neaptveramā veidā ir atbildējis uz kādu izteikto vai pat neizteikto lūgšanu? Esam sākuši apkopot liecības par Dieva brīnuma darbiem. Uz aicinājumu iesūtīt liecības viena no pirmajām atsaucās Lāsma Antoneviča. Publicējam astoņus pieredzes stāstus – par piedzīvoto attiecībās, karjerā un citās jomās- , kā arī pārpublicējam Lāsmas mīļāko kultūras sleju par to, kur ir Dievs. Ja arī Tev ir drosme atklāt savu stāstu, sūti: redakcija@tuvuma.lv vai projekta ”Jo Dievam nekas nav neiespējams” idejas autorei Vitai Drejerei (vita.dreijere@gmail.com).

Tuvumā.lv galvenā redaktore Aija Volka  

DIEVS IR

Dievu par savu Debesu Tēti saucu jau vairāk nekā 30 gadus, kopš laika, kad pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, būdama ar reliģiju pilnīgi nesaistīta pusaudze, Viņu autonomi, autentiski un noteikti jaušami satiku, un tā ir mana pirmā liecība.
Augu tipiskā padomju laika ģimenē, kur tētis kolhozā meliorators, bet mamma dārzniece un noliktavas pārzine.

Dievs un baznīca man asociējās tikai ar vecām tantiņām un pasakām, kurās viņas bija iestrēgušas no aizvēsturiskiem laikiem.

Jā, ievēroju arī senu Bībeli ar nodzeltējušām lapām vectēva grāmatu plauktā! Taču tā nekad netika pieminēta un arī neraisīja interesi, jo bija vecajā drukā.
Un tad mūs cieši apņēma Atmodas dvesmas. Tēvs sparīgi iesaistījās Tautas frontē. Visa ģimene piedalījāmies milzīgajās manifestācijās, stāvējām Baltijas ceļā, ko visu fiksēju arī savā padsmitnieces dienasgrāmatā.Tāpat atraisījās arī garīgie meklējumi, kas gan vairāk ievirzījās ezotēriskā gultnē. Tētis, būdams pārliecināts rīkstnieks, kopā ar mammu apmeklēja kaut kādus saietus, pēc kuriem aizgrābti stāstīja par citplanētiešiem un lidojošiem šķīvīšiem. Lai gan likās interesanti, viss, ko tas manī izraisīja, bija neizskaidrojamas bailes.

Lāsma starp oktobrēniem – pirmajā rindā trešā no labās (foto no ”Facebook”)

Pavīdēja arī šāda tāda informācija par Dievu, bet vecā Bībele un baznīca mani joprojām nevilka… Līdz brīdim, kad es Viņu pēkšņi un negaidīti satiku savā siltajā un gaišajā “augšistabā”! Patiesībā tā bija vecāku guļamistaba (biju iegājusi kaut ko sameklēt), un pēkšņi tā bija siltas gaismas, miera un mīlestības pielieta, atstājot mani izbrīnā ieplestām acīm un pilnīgi skaidru apziņu, ka Viņš IR un Bībele IR Viņa Grāmata!
Šā atklāsme bez vārdiem bija tik spēcīga un patiesa, ka tā joprojām saviļņo manu būtību, un mani nekas un neviens vairs nevar pārliecināt par pretējo! Tāpēc

ticība man vienmēr būs piedzīvojums, bet Dievs – attiecības!

Drīz vien tās ar Viņu atradu arī Bībelē, kuras vecās rakstu zīmes tāpēc naski iemācījos lasīt. Spēru pirmos soļus lūgšanā un baznīcā. Lūk, dažas četrpadsmitgadnieces atziņas no manas dienasgrāmatas:
“Pirmajos divos eksāmenos ar mani kopā bija Spēks. To es jutu ik uz soļa. Šī spēka iedvesmota es arī uzrakstīju tik spēcīgu sacerējumu.”
“Kontaktu ar Spēku jūtu nu jau ik uz soļa. Arī šobrīd. Viņš ir ar mani. Es jūtu, ka man priekšā ir kaut kas ļoti liels, vienreizējs garīgs pārdzīvojums.”
“Lūgšana ir saruna ar Dievu. Tad es vairs nejūtu ne laiku, ne telpu. Es atrodos tādā kā bezgalīgā telpā.”
“Ticība ir Dieva apzināšana.”

LAIMĪGĀ BIĻETE

Mans lielais Dieva pārdzīvojums sakrita ar laiku, kad vajadzēja pabeigt 9.klasi un iestāties vidusskolā. 1990.gadā kārtība bija tāda, ka, beidzot pamatskolu, nelika kārtot eksāmenus. Taču, lai iestātos vidusskolā, bija vairāki iestājeksāmeni. Manā gadījumā trīs – sacerējums, latviešu valoda un angļu valoda. Biju nolūkojusi humanitārā novirziena klasi prestižākajā pilsētas vidusskolā, kur uz 25 vietām pretendēja 40 vienaudžu. Man, lauku skolas absolventei, vajadzēja Dieva palīdzību!
Un, protams, to lūdzu! Un, protams, arī mācījos! Ievēroju, ka latviešu valodā vislabāk zinu 17.biļeti. Tad nu ļoti Viņam lūdzu, lai es izvilktu tieši to. Gan ar saviem vārdiem, gan, skaitot Tēvareizi.

Nesen biju uzzinājusi, ka “Mūsu Tēvs Debesīs” ir tā īstā lūgšana,

tāpēc skolas koridorā, gaidot savu kārtu, to kā tādu mantru atkārtoju neskaitāmas reizes.
Kad uz izvilktās uzdevumu biļetes ieraudzīju liktenīgo 17., man aiz pārsteiguma pazuda valoda. Vajadzēja mirkli, lai atjēgtos, sakoncentrētos un atbildētu. Toreiz dabūju 9 balles. Arī sacerējumu, kā tad definēju “ar Spēka palīdzību”, uzrakstīju spīdoši. Šo punktu pietika, lai mani uzņemtu iekārotajā klasē, tāpēc par vājo sniegumu angļu valodā (4.5 ballēm) īpaši nesatraucos, bet kremta gan. Man atkal vajadzēja Viņa palīdzību.

ANGĻU VALODAS DĒĻ TEV NEIZDOSIES!

“Nu, nezinu! Vājās angļu valodas dēļ tu neiestāsies!”, beidzot 9.klasi un gatavojoties vidusskolas iestājeksāmeniem, mani brīdināja (vai drīzāk grāva) angļu valodas skolotāja. Savā pusaudžu maksimālismā bijām viņu nodēvējuši par īstu “staļinisti”. Vienmēr strikta un “pareiza”, kā mācību pārzine allaž gādādama, lai kaklauti izgludināti un skolas forma ievērota. Nekādu atlaižu! Pat ne zilu kreklu bāli strīpainā vietā!
Pēdējā pamatskolas gadā angļu valoda notika sestdienās pēc sporta stundām. Nedēļas nogurums un lielā fiziskā slodze darīja savu, tāpēc kārtējo topiku drillēšana bez dziļākas izpratnes gramatikā un interaktivitātes uzdzina tikai garlaicību un miegu. Dialogu veidošana svešvalodā tad, padomju laika norietā, lauku skolā bija kas jauns un nepieredzēts!
Toreiz vidusskolā tomēr iestājos, jo izglāba teicamie rezultāti latviešu valodā un literatūrā. Vēl pēc gada es būtu palikusi bešā, jo skola nolēma, ka profilējošajos iestājeksāmens nedrīkst būt mazāk par 6 ballēm, bet man bija tikai 4.5.
Mācoties angļu valodu katru dienu, cīnoties, pūloties un lūdzot, vidusskolas beigu eksāmenu angļu valodā nokārtoju uz 7 ballēm. Tomēr līdz galam nebiju apmierināta. Man ļoti pietrūka sarunvalodas! Deviņdesmito gadu sākums bija misionāru laiks. Viņi lielām grupām ciemojās arī mūsu draudzītē un viesmīlīgajās vecāku mājās. Atceros, kā stāvēju istabas durvīs un vēroju viņu čalošanu savā starpā un ar mūsu tulkiem. “Mīļais Debesu Tēti, es arī to ļoti, ļoti gribu!” toreiz no sirds lūdzu.
Tajā brīdī nekādas “angļu valodas čakras” man, protams, neatvērās. Taču

Viņš šo manu lūgšanu ir pilnībā atbildējis. Soli pa solim.

Izrāviens sākās ar to, ka satiku kristīgo skolotāju pāri no ASV. Viņi kā misionāri bija ieradušies Latvijā, lai palīdzētu izveidot kristīgo skolotāju asociāciju un kristīgās mācības kursu Latvijas skolās. Sarunāju, ka reizi nedēļā tikšos ar sievu Barbaru, un mēs vienkārši runāsim angļu valodā. Lieki teikt, cik neveikls un grubuļains bija sākums. Taču tieši tas man palīdzēja iegūt fantastisku darbu pie amerikāņiem kristīgā misijā, kur veidojām studiju materiālus Jaunajā Derībā no sengrieķu uz angļu un latviešu valodu. Drīz vien sāku tulkot arī savu priekšnieku sapulcēs, semināros, kārtojot darījumus un tiekoties ar citiem. Pašai nemanot, biju kļuvusi par tulku. Varēju runāties un čalot! Arī patlaban strādāju fantastiskā starptautiskā uzņēmumā, kur angļu valoda ir neatņemama darba daļa. Ar Viņu ir iespējamas visas lietas!

UZBRUKUMS PARKĀ

Mācoties vidusskolā, biju kļuvusi ļoti aktīva kristiete. Mana garīgā dzīve bija piedzīvojusi pamatīgu kosmisku izrāvienu, ko, gluži kā īlenu maisā, nevarēja noslēpt ne skolā, ne sabiedriskajā dzīvē. Skolā tas parasti bija radošums literatūrā. Reiz pat stingrā un prestižā skolotāja par kārtējo sacerējumu man žurnālā ielika 11 balles, bet izlaidumā, dāvinot Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumu “Viegli” ierakstīja: “Lāsma, priecājos par Tavu garīgo bagātību!”
Arī draugi bija pamanījuši, ka “planēju piecus centimetrus virs zemes”. Mūsu garīgā dzīve draudzītē, kas pārsvarā pulcēja dedzīgus jauniešus, bija ļoti rosīga. Dievkalpojumi notika pat četras reizes nedēļā. Kopā muzicējām, mācījāmies, eksperimentējām, ļāvāmies, piedzīvojām.

Dievs bija kļuvis reālāks par gaisu, ko elpojam!

Varbūt tāpēc jau agri bija izveidojusies pārliecība, ka nekas slikts ar mani nevar notikt! Viņš mani sargā! Tamdēļ arī tajā ļoti vēlajā vakarā droši soļoju cauri parkam uz staciju, lai ar vilcienu nokļūtu līdz savām lauku mājām. Prasti braucu kopā ar draudzeni, bet šoreiz biju viena. Arī tajā parkā, kad aiz sevis sadzirdēju steidzīgus soļus. Protams, kaut kas manī nervozi saspringa. Īpaši, kad skrējējs man paziņoja savu nolūku – viņš esot gatavs mani izvarot! Nebija laika saprast, kāpēc viņš man to vispār saka! It kā atļauju prasīdams! Tajā sekundes simtdaļā vienkārši sajutu sevī sabriestam tādu spēku, ka ar pamatīgu jaudu nobrēcos: “Jēzus Vārdā atkāpies no manis!”. Bet nākamajā sekundes simtdaļā sevī sadzirdēju kluso, bet noteikto un tik pazīstamo Viņa balsi: “Tagad pagriezies un turpini savu ceļu! Tikai neskaties atpakaļ!” Un es aizgāju, aiz sevis vairs nedzirdot nevienu skaņu.

VĪRS PĒC MANAS SIRDS

“Meitenes, jūs redzēsiet – es 18 gados apprecēšos!”, vēl pusaudze būdama reiz bravūrīgi izrunājos starp savām draudzenēm. Šī doma man nešķita nereāla vai ārprātīga. Arī mani vecāki bija apprecējušies ļoti jauni un joprojām dzīvoja laimīgi kopā. Tad kāpēc man, cik iespējams ātri, nepiedzīvot šo laimi! Turklāt jau biju iepazinusi Dievu un lūgusi Viņam ticīgu un krietnu vīru. Savā iztēlē viņu arī uzzīmēju – staltu luterāņu draudzes mācītāju! Toreiz tas bija mans garīguma izpratnes augstākais punkts!

Domāju, ka sajukšu prātā

Šī mana bravūra arī piepildījās. Taču ļoti sāpīgā un pat traģiskā veidā, ignorējot sevī Debesu Tēta izteikti sarkano “STOP!” signālu, skrienot pa priekšu Viņa laikam un Viņa ceļam.
Šis puisis jeb septiņus gadus par mani vecāks vīrietis uzradās mūsu kristīgo draugu pulkā kā no zila gaisa. Arī ticīgs. Dieva balsi dzirdošs. Pravietisks, bet savā iepriekšējā draudzē nesaprasts. Savukārt pie mums viņš ātri vien kļuva par tā saucamo sabiedrības dvēseli. Apveltīts ar īpašu harizmu, Andris (vārds mainīts) jokoja, smējās, pievērsa uzmanību, prata klausīties un izrādīt draudzību. Tomēr uztvēru viņu tikai kā ticības brāli bez jebkādas romantiskas dzirksts vai rozā brillēm. Man arī bija tikai 17 gadi un es mācījos vidusskolā. Tāpēc, kad Andris pēc kāda kārtējā sadraudzības vakara mūsu mājā pavilka mani nost un sāka runāt, kā Dievs viņam atklājis, ka es būšot viņa sieva, es skaidri un noteikti atbildēju, ka tā nu nebūs patiesība. Sarkanais signāls bija nostrādājis!
Ak, kaut es toreiz būtu palikusi pie šī sava sirds lēmuma un brīvības! Taču es liktenīgi izrunāju šo lietu ar savām draudzenēm un gados jauno mācītāju, un viņi visi kā viens nostājās – “Lāsma, Andris ir Dieva vīrs! Viņš nevarēja kļūdīties!” Tas manī izraisīja vēl nebijušu apjukumu un pat bailes. Mazāk par visu es gribēju nepaklausīt Viņam un palaist garām Viņa gribu! Tāpēc pēc dažām dienām kā suns ar nolaistām ausīm devos atpakaļ pie Andra paziņot, ka esmu kļūdījusies un piekrītu šīm attiecībām, neaptverot, ka atveru durvis varmācības ellei.
Mūsu attiecību sākumā par to vēl nekas neliecināja. Andris rūpējās par romantiku – dāvināja man draugu dārzā saplūktus ziedus (kopš tā laika man ļoti nepatīk dālijas) un rakstīja man dzeju. Taču mana sirds nespēja tam atsaukties. Centos kā spēju, jo biju pieņēmusi, ka tā taču ir Viņa griba! Taču viss šķita samāksloti un teatrāli. Tomēr paliku ar Andri. Un viņš mani centās par visu varu noturēt. Arī, kad viņa “dēmoni” sāka ņemt virsroku. Drīz vien Andris sāka konfliktēt ar mūsu draudzes cilvēkiem, nesaprasties ar maniem vecākiem un “norauties” attiecībā pret mani. Sekoja pirmais sitiens. Biju tādā šokā, ka nespēju aptvert, kas noticis, kad Andris kā tipiskā ģimenes vardarbības shēmā sirsnīgi lūdza piedošanu, skaidroja, ka šī nesavaldība viņam no tēva, kurš palaidis rokas pret mammu, žēlojās, ka apkārtējie viņu nesaprot, piesauca spriedzi un arī manu provocējošo raksturu. Citiem vārdiem, es pati biju vainīga, ka tas gadījies, un mums vajag ātrāk apprecēties, lai tas beigtos. Es noticēju!
Tomēr gan emocionālās, gan fiziskās vardarbības epizodes kļuva aizvien biežākas. Andris mani kontrolēja, bija nereāli greizsirdīgs (pat uz mūsu suņuku, pret kuru, Andraprāt, es izturējos mīļāk nekā pret viņu). Lielākoties viņš man spēra un blieza ar dūrēm, bet nekad pa seju, lai nerastos aizdomas. Andris vairākkārt arī imitēja gatavošanos pašnāvībai, pie manas rīkles ir bijis nazis. Taču, cik ātri uzvirmojusi, tik pēkšņi arī vardarbība beidzās, atstājot mani pilnīgā sajukumā, jo turpat līdzās bija atvainošanās un atzīšanās mīlestībā. Man patiešām šķita, ka es sajukšu prātā, jo nespēju šo situāciju izrunāt ne ar saviem draugiem, ne vecākiem, lai kā viņi centās noskaidrot, kas ar mani notiek.

Dzīvoju melos, ko biju pieņēmusi par Dieva patiesību, un slīgu aizvien dziļāk maldu nolemtības purvā. Man šķita, ka uz neatgriešanos.

Tomēr pēc aptuveni gada es tiku brīvībā, pateicoties saviem vecākiem. Viņi arī bija kļuvuši ticīgi un mani izlūdza! Nenolaida rokas, lai gan situācija vērtās aizvien bezcerīgāka. Lai arī viņi nezināja par vardarbību, es biju kļuvusi aizvien noslēgtāka un burtiski izdzisu. Mamma vēlāk stāstīja, ka reiz, slaucot kūtī govi, pie viņas piestājies pats nelabais un ņirdzis sejā, ka viņai nekas nesanākšot. Tomēr mani vecāki lūgšanās nepadevās un uzvarēja!
Apjausma, ka dzīvoju melos, kas nemaz nav Dieva griba, man atnāca pēkšņi, kad modernas Teoloģijas skolas Igaunijā, kur pēc vidusskolas ļoti gribēju mācīties, dekāns paziņoja, ka to nevarēšu, kamēr mēs ar Andri nebūsim tikuši skaidrībā par savām attiecībām. Ziņas, ka ar tām, lai gan to ļoti noliedzām, kaut kas smagi nav kārtībā, jau bija izplatījušās mūsu kristīgajā sabiedrībā. Vairāki uzrunātie mācītāji, aizbildinoties ar pēkšņi un spēcīgi sajustu bijību Dieva priekšā, atteicās mūs salaulāt. Neklusēja arī draugi. Taču pagrieziena punkts bija tieši šī saruna ar dekānu. Mācīties gribēju vairāk. Tāpēc izlēmu! To vienkārši pateicu Andrim. Viņš nepretojās. Iespējams, arī bija noguris no lielās cīņas. Drīz vien Andris arī pārcēlās uz citu pilsētu, un mūsu ceļi šķīrās pilnībā, plaši atverot durvis manai brīvībai, dziedināšanai un atjaunošanai. Līdz īstajam un apsolītajam “vīram pēc manas sirds” vajadzēja vēl vairākus gadus …

Vai kļūsi mana sieva?

Lai gan pēc piedzīvotās vardarbības pilniem malkiem baudīju atgūto brīvību un mazāk par visu gribēju attiecības, kā arī bieži jutos vainīga un “sabojāta”, savā sirdī tomēr loloju sapni par “vīru pēc manas sirds”, zinot, ka “es un mans nams – mēs kalposim Tam Kungam” (Jozuas grāmata 24:15). Zināju arī, ka tā būs īsta mīlestība bez izlikšanās, aizspriedumiem un vardarbības. Elles gads bija arī paveicis ko labu – skaidri izgaismojis sarkanās līnijas, ko vairs nekādi netaisījos pārkāpt. Tāpēc lūdzu un gaidīju!
Ar Kasparu iepazināmies vēl Igaunijā tajā pašā Teoloģijas skolā, bet zīmīgā laikā un brīdī. Mācījos 2. kursā kad uzzināju, ka Andris atkal ir gatavs precēties. Man šķita, ka viņa nolūkotā meitene ir kārtējais upuris, bet pats Andris neapzinās savu rīcību. Pēkšņi atmiņā un sajūtās atausa visas piedzīvotās šausmas, ko nekad savam pāridarītājam nebiju atklājusi. Tāpēc nolēmu ar viņu izrunāties. Gribēju, lai viņš apzinās izdarīto un atvainojas. Alku pēc taisnīguma. Vēlējos “atvērt acis” meitenei.
Šī tikšanās tiešām notika. Drošā vidē – tās pilsētas draudzes mācītāja mājā, jo mēs, visi iesaistītie, joprojām cirkulējām kristīgajā sabiedrībā. Sarunā gan piedalījāmies tikai es, Andris un viņa saderinātā. Tomēr no manas taisnības kāres nekas īsti nesanāca. Cik spēju, savas sāpes un bažas izstāstīju. Taču

brīdī, kad Andrim it kā vajadzēja atvainoties, mani pārņēma neizskaidrojami dievišķa sajūta, kas čukstēja: “Piedod viņam!” . “Es tev piedodu!” asarām acīs izdvesu. Drīz raudājām mēs visi.

Lija brīvība, dziedināšana, dievišķa mīlestība, un tas bija daudz spēcīgāk par taisnību un sodu. Skolā atgriezos apgarota. Zinu, ka Andris vēlāk tiešām izveidoja ģimeni ar to meiteni, un viņi ir kopā joprojām, bet es tajā vakarā iepazinos ar Kasparu, kurš kopā ar draugiem bija ieradies uz atvērto semināru.
Pirmais iespaids par puisi bija teju neitrāls. Nopietns. Brūnā džemperī ar augstu apkakli. “Ulmanīgu” ezīti. Patīkami zemu balss tembru. Izrādījās, ka Kaspars strādā skolā un studē vēsturi. Gudrs. Ne velti mēs ar draudzeni vēlāk viņu iesaucām par Sokrātiņu. Bet tajā vakarā un nākamajā dienā nekādu īpašu sarunu mums nesanāca un arī dzirksteles nenošķīda. Tās radās vēlāk.
Mūs vienoja draugi, ar kuriem kopā tur, Igaunijā, mācījāmies. Tāpēc pēc skolas bieži cits pie cita ciemojāmies. Biežāk jau es sēdos autobusā vai vilcienā, lai dotos uz Cēsīm. Šī pilsēta mani apbūra. Tur bija mani draugi, domubiedri, jauka draudze, sarunas, sadraudzības un arī viņš. Drīz vien atklājās, ka mums kopā ir interesanti, aizraujoši un magnetizējoši. Tas bija tik spēcīgi un nezināmi saldi, ka arī biedēja, lika sirdij sisties straujāk un taureņiem lidot, taču vēl ilgi baidījāmies to nosaukt vārdā. MĪLESTĪBA!
Traucēja arī distance. Tomēr vajadzētu būt aklam, lai nemanītu, cik ļoti mūsu ceļi sāka krustoties arī ārpus Cēsīm un draugiem. Piemēram, pēc Igaunijas skolas man piedāvāja darbu pamatskolā mācīt reliģijas mācību, vēlāk arī latviešu valodu un organizēt pasākumus. Iesaistījos Kristīgo skolotāju asociācijā, kas rīkoja interesantus seminārus un lekcijas. Tur darbojās arī Kaspars, un, protams, visos pasākumos bijām kopā. Kolēģi zobojās, cik salds un saderīgs pāris mēs esam. Taču paši to atzīt vēl nespējām. Es gan gribēju, bet arī cīnījos ar savām jūtām.

Lūdzu Dievu, lai Viņš vai nu tās apstiprina, vai izravē no manas sirds.

Ilgojos, kaut varētu Kasparu tā vienkārši pēkšņi satikt, un pāris reižu tas arī pārdabiski notika. Piemēram, Universitātes bibliotēkas lasītavā, meklējot materiālus savām neklātienes studijām. Ieeju lasītavā, bet priekšā viņš. Kāda tur vairāk mācīšanās! Vai arī, beidzoties pavasara sesijai, dodos nodot grāmatas sociālo zinātņu bibliotēkā, un atkal pieturā viņš. “Ja tev ir laiks, atnāc uz manu izlaidumu,” viņš saka. Jā, laiks man bija! Biju arī vienīgā Kaspara klātienes sveicēja. Aizraujoši, saldi, bet joprojām nekādas atzīšanās.

Foto no ”Facebook”

Šī situācija gandrīz jau “uzgāja gaisā”, kad Cēsu draugi sāka pārmest Kasparam, ka viņš “vazājot meiteni aiz deguna”. Kaspars tad mani satika, ļoti atvainojās un taisnojās, ka tas neesot viņa nolūks, un viņš vispār neplānojot nopietnas attiecības. “Vai tad es prasu sevi precēt?!” dusmojos, sajūtot dziļu vilšanos par radušos situāciju un draugu iejaukšanos.
Pēc tam mēs ilgi netikāmies. Mobilo tālruņu un interneta neesamība tam labi palīdzēja. Centos izmest Kasparu no sirds un prāta, bet tas bija ļoti sāpīgi, grūti un neiespējami, jo Kasparā tiešām biju ieraudzījusi “vīru pēc manas sirds”. Tāpēc neizturēju un rakstīju viņam vēstuli, lielos mājienos cenšoties saprast, ko darīsim ar mūsu dīvaino draudzību? Vai turpmāk tiekoties metīsim viens otram līkumu? Vai sagrausim šo attiecību māju? Kaspars atrakstīja tikpat gari un tikpat lielos mājienos, ka tomēr negribētu neko graut. Tā bija cerība, bet atkal uz lielas pauzes. Gāja dienas un mēneši. Vairs nebraucu uz Cēsīm. Izvairījos tikties ar Kasparu un runāt. Mocījos. Paralēli uzradās puisis no Dānijas, kurš sāka man izrādīt nopietnas simpātijas. Viņš sūtīja man dāvaniņas, rakstīja sirsnīgas vēstules, aicināja uz savu saimniecību Dānijā. Bija patīkami, taču manā sirdī joprojām bija Kaspars. Tā vairs nevarēja turpināties! Tāpēc beidzot nolēmu ar viņu izrunāties! Lai Kaspars beidzot skaidri un gaiši pasaka, ka nevēlas ar mani attiecības!
Norunātajā svētdienā, kā ierasts, ar autobusu devos uz Cēsīm. Pēc dievkalpojuma, kurā kalpoja arī Kaspars, pagaidīju, kamēr viņš nokārto visas lietas. “Esam gatavi iet,” Kaspars beidzot mudināja, aicinādams uz omulīgu kafejnīcu. Tā pati atturīgā sirsnība, magnēts, dzirksteles, taureņi. Man šķita, ka sirds izkāps pa muti laukā. Trīcēja ne tikai rokas un kājas, bet arī balss. Kā lai iesāk šo sarunu?! Kādus vārdus lai izvēlas?! Nejutu ne cilvēkus apkārt, ne pasūtītā ēdiena garšu. Tomēr saņēmos, ievilku gaisu un vienā elpas vilcienā izbliezu savu sakāmo par mūsu attiecību māju, kas tomēr ir uz sagruvuma sliekšņa. Biju pārliecināta- viņš atkal teiks, ka neplāno neko nopietnu un nesaprot, ko pret mani jūt. Pat gribēju to dzirdēt kā atbrīvošanu. Taču tas, kas sekoja pēc ilgās pauzes, mani teju nogrūda no krēsla. “Vai tu kļūsi mana sieva?” Kaspars, skatoties man acīs, silti, bet noteikti jautāja. “Tev nav jāatbild uzreiz! Padomā!” Biju tik ļoti apjukusi un bez valodas, ka tiešām nevarēju neko pateikt, kaut manā sirdī bija skaidrs “Jā!”. Tādu aiz laimes apstulbušu viņš mani pavadīja uz autobusu. Nespēju attapties arī mājās, netīro veļu iemetot nevis veļas grozā, bet miskastē, sapņaini lūkojoties un pie sevis murminot: “Tā tiešām ir patiesība! Visas manas jūtas ir patiesība! Mīļais Debesu Tēti, paldies, paldies, paldies, paldies!!!”

Lāsma ar vīru Kasparu un bērniem. Foto no ”Facebook”

Izrādās, kamēr es mocījos un atvadījos no Kaspara, viņš šo pauzes laiku pavadīja nopietnā savas sirds un jūtu analīzē. Prasījis Dievam, vai esmu viņam īstā, bet Dievs esot klusējis, liekot Kasparam pašam pieņemt savu lēmumu. Un gudri! Mans Debesu Tētis zināja, ja Kaspars būtu man paziņojis, ka Dievs atklājis, ka būšu viņa sieva, es viņu uzreiz atraidītu. Pēc Andra tā bija viena no manām sarkanajām un nepārkāpjamajām līnijām!
Pēc šīs atzīšanās mūsu mīlestība lija kā labi noturēts, aromātisks un gards vīns. Baudījām viens otra klātbūtni, sarunas, intereses un pasaules. Plānojām kāzas, gribējām divus bērnus – dēlu un meitu. Pēdējā brīdī, sajūtot spēcīgu Dieva vadību, pārlikām dzīvošanu no Cēsīm un Jelgavu, kur Kaspars, atstājot savu darbu skolā, dzimto pilsētu un kalpošanu draudzē, pretēji darba devēja principiem nealgot abus laulātos saņēma piedāvājumu strādāt tajā pašā kristīgajā misijā, kur jau biju es. Tik īsti vietā un laikā paverot durvis milzīgam mūsu garīgās dzīves restartam un izaugsmei! Sākās mūsu kopējā dzīve, darbs, kalpošana un piedzīvojums ar Dievu! Patlaban pēc 20 gadiem, lai gan bijušas vairākas krīzes un pielāgošanās, varu teikt, ka katra diena bijusi tā vērta!

Kaspars IR “vīrs pēc manas sirds”, un Dievs šajā visā IR bijis ārkārtīgi uzticams!

Un tā reibinoši saldā labi noturētā vīna garša jūtama joprojām!

VAI ESI PATI ATRADUSI KAUT VIENU DARBU?

Par ko dzīvē kļūt? Ko mācīties? Kā darīt? Arī es nepaskrēju garām šiem teju katram jaunietim aktuālajiem jautājumiem vidusskolas noslēgumā. Par diviem turpmākajiem gadiem man gan bija skaidrs – protams, došos uz starptautisko Teoloģijas skolu Igaunijā, jo tik ļoti gribēju izzināt Bībeli un Dievu! Man šķita, ka dzīve ievirzīsies kalpošanas sliedēs. Biju gatava doties misijā kaut uz otru pasaules galu, kad burtiski pēdējā semestra nodarbībā savā sirdī skaidri saklausīju – žurnālistika! Beidzot sapratu, ko vēlos! Tā bija kā atbrīvošana!
Biju pārliecināta, ka pats Debesu Tētis man to atklājis un tāpēc “kaisīs ceļu rozēm”, lai es to sasniegtu. Tāpēc

tik liela bija mana vilšanās, ka tajā vasarā neizturēju konkursu klātienes studijām Filoloģijas fakultātē, neaptverot, ka Debesu Tētis tiešām bija paņēmis mani aiz rokas, lai vestu pa karjeras ceļu.

Foto no ”Facebook”

Es, atgriezusies vecāku mājās, vairākus mēnešus biju kā no laivas izmesta – bez skolas un bez darba. “Uzlēkusi kā saule, bet nokritusi kā pankūka”, kā mēdza jokot mūsu Teoloģijas skolas vadītājs.
Ledus beidzot izkustējās, kad mācītājs atnesa ziņu, ka viena pamatskola rajonā meklē reliģijas mācības skolotāju, un es tam būtu ļoti piemērota. 90.to gadu vidū šī mācība kā fakultatīvs tikai formējās un bija skolas direktora iniciatīva. Atsaucos, un manas durvis sāka vērties vēl plašāk. Skolas direktore mani ļoti novērtēja un uzticējās. Drīz vien vienai klasei sāku mācīt latviešu valodu un literatūru, kā arī organizēt skolas pasākumus. Bez jebkādas pieredzes un atbilstošas izglītības! Nācās mācīties darot. Meklēt radošus risinājumus. Un atrast! Ar Dievu visas lietas iespējamas!
Ieskrienoties skolas darbos, nācās izšķirties, vai studēt pedagoģiju, vai palikt uzticamai savam sapnim. Izvēlējos žurnālistiku un iestājos neklātienē, vasarās cītīgi piestrādājot vietējā laikrakstā un cerot, ka paņems mani štatā. Tomēr tas nenotika. Taču pēc trīs gadiem skolotājas maizē man pēkšņi piezvanīja paziņa ar zīmīgu jautājumu: “Lāsma, tu taču saproti angļu valodu?”. Kristīgā misija amerikāņu pāra vadībā Jelgavā veica unikālu darbu – veidoja Jaunās Derības sengrieķu-angļu-latviešu valodas parindeni. Darbam pieslēdzos tā noslēguma daļā. Kopā ar kolēģiem, apkrāvušies dažādām vārdnīcām un tekstiem, pārbaudījām katru materiāla detaļu. Tās bija unikālas Vārda studijas. Un atkal darot. Bez specifiskas izglītības. Tās trūkums tāpat man neliedza kļūt par tulku, tulkojot savu amerikāņu priekšnieku sapulcēs, darba darīšanās un sadzīvē. Unikāla pieredze. Bet kur tad žurnālistika?!
Tā atnāca vēl pēc sešiem gadiem. Pa šo laiku biju apprecējusies un sagaidījusi abus bērnus. Kad piedzima jaunākais, sirdī skaidri sapratu, ka pēc bērna kopšanas atvaļinājuma misijā vairs neatgriezīšos. Šis laiks bija beidzies. Kur tad? “Vai tā gadījumā nav Lāsma?”, viesojoties intervijā pie maniem vecākiem, viņiem jautāja “Zemgales Ziņu” žurnāliste. “Noteikti pasakiet viņai, ka mēs ļoti meklējam kolēģi!” žurnāliste mudināja. Man divreiz nebija jāsaka!
Beidzot biju kā zivs ūdenī! Sāku kā ziņu žurnāliste, bet drīz vien iepeldēju teju visos žanros. Visvairāk man patika rakstīt cilvēkstāstus, iedziļināties izglītības lietās, atspoguļot dažādas iniciatīvas, pētīt attiecību lietas un rakstīt kultūras slejas. Tas bija viens varens, radošs laiks! Unikāli cilvēki, fantastiskas satikšanās! Pasaules apvāršņa mega atvēršanās! Lietu risināšana un ietekmēšana! Atpazīstamība! Balss! Un tā vairāk nekā desmit gadus! Pēdējie gan sāka izvērsties aizvien piņķerīgāki. Mediju nozare piedzīvoja lielu krīzi. Redakcijas tika maksimāli samazinātas. Palika “labākie”, bet viņiem nācās strādāt pa trim. Neglābjami bija klāt izdegšana. Turklāt laikrakstam bieži mainījās priekšniecība un īpašnieki. “Es vairs nespēju! Dievs, palīdzi! Glāb!” jau kliedzu savā sirdī. Biju gatava visu pamest un pieņemt vistrulāko darbu, kur nevajadzētu domāt, radīt un būt nemitīgā “deadline”. Sūtīju CV uz visām malām. Biju pat uz vairākām intervijām ar lielu cerību, ka mani paņems, bet nekā … Tas šķita strupceļš! “Dievs, kur Tu esi?!” biju izmisumā. “Vai tu kaut vienu savu darbu esi pati sameklējusi?” Viņš mierīgi pajautāja manā sirdī. Protams, nē! Es padevos un nomierinājos!
“Kā tu esi apmierināta ar savu darbu? Vai nevēlies to mainīt un nākt man palīgā?” kādā pavasarīgā dienā pirms trīs gadiem lasīju savā e-pastā. Neticēju savām acīm! Domāju, man atkal piedāvā konkursu, bet man nav nekādu cerību, jo nav pieredzes projektu vadībā! “Nē, es tev visu iemācīšu! Vai tu gribētu? Vari nākt kaut rīt!” teju lūdza Mediju studiju centra direktore. “Jā, protams, jā!” pēc ātras konsultācijas ar ģimeni atbildēju un jau pēc divām nedēļām biju Rīgā, iegrimstot darbā, par kuru iepriekš nespēju pat sapņot! Organizēt starptautiskas mācības pētnieciskajiem žurnālistiem un mediju vadītājiem! Viss, ko līdz šim biju darījusi un slīpējusi skolā, amerikāņu misijā un žurnālistikā, pēkšņi bija savēlies vienā lielā un laimīgā veselumā! Ar Dievu iespējamas visas lietas!

ATVER SAVAS ACIS!

Paldies Dievam, savā dzīvē neesmu piedzīvojusi lielas veselības problēmas. Parastais “standartiņš” – cīnoties ar saaukstēšanās simptomiem, nolaisties slīpi uz vienu vai divām dienām un tad atkal skriet. Jā, divreiz bija arī gripa! Vairs negribu! Vispār veselības problēmu lietās var piekrist filozofiskajam jautājumam: “Kāpēc vispār tev tas ir vajadzīgs?” Īpaši, zinot, ka Dievs ir Veselums un Dziedināšana!
To piedzīvoju arī gadījumā, kad man saslima seja. Droši vien “uz nervu pamata”, jo tas notika izdegšanas stadijā, vēl strādājot dinamiskajā laikrakstā. Vienkārši vienu rītu pamodos ar pleķainu, iekaisušu seju. “Kas tas ir?! Dievs, palīdzi man!” Saprotot, ka mana saprašana par īsu, devos pie dermatologa. “Ā, šī kaite ir ātri ārstējama!” ārste bija pārliecināta, izrakstot konkrētus medikamentus. Taču, kad jau trešo reizi sēdēju viņas kabinetā ar kārtējo sejas iekaisumu, ārste padevās. “Neko tādu es neesmu redzējusi! Es jūs sūtīšu pie pieredzējušākas kolēģes dienas stacionārā Rīgā,” viņa nolēma. Nesaprašanā bija arī Rīgas ārsti. Taisīja dziļas analīzes, biedēja ar slēptu smagu saslimšanu, turēja pie sistēmas. Šķita, man piemetusies mistiska vellišķība. Tomēr, lai gan ziņas bija sliktākas un sliktākas, manā sirdī bija miers. “Mīļais Debesu Tēti, paldies, ka esi mani dziedinājis un izvedis no šī murga,” guļot pie sistēmas, čukstēju.

Es zināju, ka Dievs to visu jau ir atrisinājis, un tā arī bija! Iekaisums un pleķi vienkārši pazuda. Analīzes izrādījās negatīvas.

Vienīgās sekas pēc šī piedzīvojuma – es vairs nevaru ilgi izturēt dekoratīvo kosmētiku …
Taču tajā piektdienas pievakarē, kad, atgriežoties no darba, automašīnā nejauši ar nagu ieskrāpēju sev acī, man vajadzēja ātru risinājumu! Medicīnisko palīdzību nebija, kur meklēt, bet sāpēja un asaroja pamatīgi! Pēc pāris stundām tas jau bija izmisums. “Mīļai Tēti, lūdzu, palīdzi! Man sāp! Bet es zinu, ka Tu esi paņēmis visas manas slimības un sāpes! Jēzū Tu esi darījis mani veselu! Tā ir mana kā Tava bērna daļa! Man sāp! Tēti, man sāp!” asarām aizvērtajās acīs lūdzos. “Nu, tad atver beidzot tās acis!” Viņš atkal mierīgi un mīļi runāja manā sirdī. Es atvēru! Sāpes bija pagaisušas!

PIELIEC PRIEKŠĀ VIENINIEKU!

Pirms vairākiem gadiem saņēmām īpašumā mana tēta celto ģimenes māju. Mammīte bija pāragri aizgājusi mūžībā, zaudējot cīņu ar vēzi. Tētis apprecējās otrreiz, sākot jaunu dzīvi un sadalot mums, bērniem, savu īpašumu. Pati mums tikusī māja bija kā brīnums. “Jāzep, tu baznīcu cel?” vērojot augstā un slīpā jumta konstrukcijas, 80.to gadu vidū tētim jautāja kaimiņš. Savā ziņā viņam bija taisnība, jo Atmodas laikā šeit tiešām sākās mājas draudze. Tāpat ap šo laiku izrādījās, ka nav, kam atdot no padomju bankas ņemto kredītu mājas celtniecībai. Sistēma bija sabrukusi, tūkstošu rubļu lielo kredītu pārvēršot 200 latos. Tolaik tā arī bija liela nauda, bet atbrauca amerikāņu radi un uzdāvināja 100 dolārus. Pārējo summu tētis nopelnīja, uzceļot kaimiņiem pirtiņu. Māja bija izmaksāta!
Tomēr gadu laikā tā bija nolietojusies. Celtniecības materiāli, ko toreiz izmantoja, arī nebija tie izcilākie. Vajadzēja remontu! Lielāku iekrājumu mums nebija, bet jaunu kredītu ņemt negribējām. Vienu jau izmantojām, nomainot mājai logus. Otra slogs mums būtu pārāk smags!
“Debesu Tēti, Tu par mums gādā un rūpējies! Esmu Tava mantiniece! Es lūdzu Tev mantojumu!” Šī lūgšana kļuva par regulāri manējo ikreiz, iekāpjot izdrupušās grīdas bedrē vai palūkojoties uz noplukušajām sienām. Tomēr nekas neliecināja, ka mūsu finanšu situācija varētu mainīties. Līdz brīdim, kad vīra mamma aizvien noteiktāk sāka runāt par sava meža daļas pārdošanu. Tā kopšana un uzturēšana viņai bija kļuvusi par smagu. Arī nodoklis nebija mazs. Tāpēc mamma, par spīti dēlu iebildumiem, lai nesteidzas un labāk iet izciršanas ceļu, tomēr pieņēma galējo lēmumu – jāpārdod!
Kaut kā sanāca, ka ģimenes vīrieši tajā laikā bija ļoti aizņemti savās lietās, tāpēc meža pārdošanu kārtojām mēs, sievietes – vīra mamma, es un vīra brāļa sieva! Lieki teikt, ka nevienai no mums nebija pieredzes nekustamā īpašuma pārdošanā. Nebija arī nojausmas, cik tas varētu maksāt! “Mīļai Debesu Tēti, palīdzi!”
Pirms meža izlikšanas pārdošanā, protams, sākām ar tirgus izpēti. Sūtījām piedāvājumu dažādām firmām, kas nodarbojās ar mežu uzpirkšanu. Taču cenu piedāvājums bija neapmierinoši zems. Kad tādu piedāvāja jau kārtējais uzņēmums, mūsu “spārni nolaidās”. “Vai tiešām liksim tādu cenu?” visas trīs drūmi prātojām, līdz sirdī saņēmām pārdošu risinājumu – pielikt piedāvāto desmit tūkstošu summas priekšā vieninieku, pārvēršot to par simt tūkstošu ciparu. “Vai kāds par tādu cenu vispār pirks?” “Bet, kas mums liedz to prasīt?” “Liekam sludinājumu!”
Zvanu no potenciālā pircēja saņēmām jau tajā pašā vakarā. “Ja jūs nedaudz nolaidīsiet, ņemšu jau rīt!” “Jā, mēs varam nolaist! Pārdots!” Nākamajā dienā, dodoties satikt uzņēmēju pie notāra un bankā, nespējām noticēt! Ātri meklējām informāciju par pircēju, vai šeit neslēpjas kāda viltība, bet nekā! Viss tīrs! Uzņēmējs bija īsts savas lietas pratējs un darītājs, beidzis Meža fakultāti. Vietējais. Mežs bija ieguvis īsto saimnieku! Jau vakarpusē mammas kontā ieripoja sarunātā summa. Drīz arī mēs saņēmām savu mantojuma daļu!

Kad tagad uzlūkoju mūsu māju – saremontētās sienas un grīdas, atjaunoto apkures sistēmu, durvis un izvēlētās krāsas – , mani pārņem debešķīgs gandarījums, pateicība un miers.

“Tu redzi?!” Viņš šajos brīžos manā sirdī smaida.

Foto no ”Facebook”

MANA MĪĻĀKĀ KULTŪRAS SLEJA

Pretskats /Sleja publicēta 2013.gada 28. novembrī, ”Zemgales Ziņās”, zz.lv/

\«Kur tad ir Dievs, kad Viņu visvairāk vajag?!» … Dziļākajā klusumā, kas brīvs no ņirbošajiem, grabošajiem «tingeltangeļiem» un kā čūskas lodājošajām domām, kas iztēlē zīmē sliktākos scenārijus. Mirklī, kas neskaita sekunžu simtdaļu nāvējošos karaspēkus, bet pulsē no dzīva piepildījuma. Mierā, kam nav nekāda sakara ar ārējiem kairinātājiem.
Resno baložu spārnu švīkstos, kad viņi, saknābājušies cilvēka acīm grūti saskatāmās druskas, apmierināti paceļas ziemīgajās debesīs. Katrā taisnīgā lietā, kuras priekšā aizver muti vispaštaisnākie bļauri. Mīlīgā siltumā un gaismā, ko rada nevis jaudīgi starmeši, bet dvēseles mirdzēšana. Skujeņu zaļajos asumos un rožu ziedos. Arī dubļu lāmās, kas visā nomācošajā ķēpīgumā uzbur cerību «zelta maliņu». Bērna acu skatā un katrā, pat mazākajā cilvēcībā, kura liek kā ledum pavasarī izčākstēt dogmās iestudētajiem smaidiem un iestīvinātajām apkaklītēm. Sirsnīgā labestībā bez «es tev – tu man» vai «kas man par to būs». Dodošā rokas stiepienā un negaidīšanā atpakaļ. Tīros, tīros smieklos, no kuriem pa kilometru stāv svešas neveiksmes apsmaidīšana vai ķiķināšana par katru neveiklu kritienu.
Svētumā, kas gluži kā nekādi neizprotams svešvārds izsvītrots no daudzu mūsu apziņas un darbošanās. Vectēva matu sirmumā, ko savijusi negausības, slinkuma, savtības un bezcerības pārbaudījumus izstāvējusī ikdiena. Negaidītā telefonsarunā, kurā mīļš draugs vienkārši vēlas uzzināt, kā tev iet. Pašķirtos ceļos, kas sausām kājām ļauj iziet caur jūru. Neplānotā, nepelnītā labvēlībā, liekot sajust – kāds mani mīl! Bez pienākuma apziņas gatavotās brokastīs, pusdienās un vakariņās. Cepumu kārbā, ko kolēģis neviļus pagrūž uz tavu pusi. Brīvdienās, kad nedzen «sūri, grūti maizi pelnīt» vajadzība.
Dūnas vieglumā un pie cietēja gultas pienestā ūdens krūzē. Nožēlas un līdzjūtības sāļajās asarās. Ciešanās, kas pārveļas apskaidrībā, ka mīlestība nekad nebeidzas. Siltajā segā, kas maigi aplikta ap pleciem tam, kurš, aukstumā drebēdams, pats nevar. Automātiskajā atbildē «paldies, jūsu ziedojums pieņemts!». Signalizācijā, kas pīkst, brēc un lūdz beidzot salabot auto vai atstāt apdraudētās telpas. Veselajā saprātā, veselā miesā un garā. Glābējā…