20 argumenti, kāpēc Jēzus ir vēsturiska persona (atbilde DELFI)


757
“Vēsturnieks pierāda, ka Jēzus nav eksistējis” – šāds apgalvojums 2014.gada rudenī parādījās ziņu virsrakstā portālā DELFI. Kristiešu ticību, saprotams, šādi pētījumi un apgalvojumi nespēj satricināt. Bet ko atbildēt skeptiķiem? Kādi zinātniski apstiprināti fakti un loģiski izskaidrojami argumenti pamato, ka Jēzus Kristus no Nācaretes Galilejā ir vēsturiska persona, dzīvojis virs Zemes ar miesu un asinīm?

Atsaucoties uz rakstnieka un vēsturnieka Maikla Paulkeviča grāmatu “No Meek Messiah” (2013), publikācijā bija teikts, ka Jēzu kā mītu izgudrojuši daži evaņģēlisti un rabīni, jo citādi neesot izskaidrojams, kāpēc Jēzus pats neko nav uzrakstījis un kāpēc, izpētot 126 cienījamu pirmā līdz trešā gadsimta “vēsturnieku” darbus, nav atrasta ne rindiņa par “superglābēju” Jēzu (Bībele un citu kristiešu autoru darbi viņaprāt esot neobjektīvi). Apkopoju faktus, kas pierāda, ka Paulkeviča pētījuma rezultātu var gan izskaidrot citādi!

1) Ceļojoši sludinātāji nebija retums*

 

Jēzus apdzīvotā teritorija Jūdeja bija Romas impērijas nomale, un Jēzus laikā dumpinieku, klejojošu sludinātāju, zintnieku laukos nebija retums. Un tieši par tādu tā laika neticīgie Jēzu uzskatīja. Turklāt jūdiem, kā arī izglītotajiem ļaudīm Itālijā, Grieķijā, Mazāzijā un Ēģiptē viena verga nāve neko neizteica. Vergu bija miljoniem, antīkā pasaule bija asinīm pārplūdināta.

Tobrīd notikumi saistībā ar Jēzu kādu aizspriedumu dēļ varēja šķist nebūtiski, lokāli, lai tos pieminētu.

Tie, kas apzinājās nozīmi, taču aprakstīja! Vienīgi Paulkevičs tos savā atlasē nav iekļāvis, tāpat atmetis sekundārus avotus; vēl atmetis tos, kur rakstīts Kristus, nevis Jēzus utt.

2) Jēzus un citi Bībeles personāži pieminēti nereliģiskos tekstos

 

Vai taisnība Paulkevičam, ka atrodams tikai viens nekristietis Jozefs Flāvijs, kurš laikposmā no 1.līdz 3.gadsimtam pieminējis Jēzu, turklāt viņa citāts nav autentisks? Ne gluži.

Jēzus, kā arī vairāku citu Jaunajā Derībā minētu personu reālu eksistenci apstiprina arī nereliģiski rakstīti avoti – kristietības izplatīšanā neieinteresētu cilvēku liecības.

Piemēram, Jānis Kristītājs; Jēkabs (Jēzus brālis); Hērods, Romas imperators Augusts, Tibērijs, Klaudijs un Nērons, Sīrijas valdnieks Kirēnijs, Pilāts; Jūdejas prokurori Fēlikss un Fēsts; augstie priesteri Anna, Kajafs, Ananija – tie visi minēti ebreju vēsturnieka Jozefa Flāvija darbos 1.gadsimtā. Viņa grāmatā „Jūdu senatne’’ (darbs sarakstīts apmēram 93.vai 94.gadā) minēts arī Jēzus:

“Ap to laiku tiešām kļuva pazīstams kāds gudrs cilvēks Jēzus, ja viņu varētu saukt par cilvēku; jo viņš bija brīnumdaris, skolotājs ļaudīm, kas ar prieku pieņēma patiesību. Viņš pievērsa savai mācībai daudz jūdu un arī grieķu. Šis cilvēks bija Kristus. Kad Pilāts viņu nodeva krusta nāvē saskaņā ar mūsu varenāko vīru izvirzītajiem apvainojumiem noziegumos, tie, kas viņu bija mīlējuši, nepazuda; jo Viņš viņiem parādījās trešajā dienā atkal dzīvs; par ko un vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu Viņa sakarībā jau sen bija runājuši dievišķie pravieši; un arī tagad Viņa vārdā saukto kristiešu cilts vēl nav izmirusi.”

Daļai pētnieku minētais fakts par augšāmcelšanos šķiet neloģisks, ņemot vērā to, ka Flāvijs pats nav ticējis, ka Jēzus ir Mesija. 3.gadsimta pirmajā pusē kristietis Origens grāmatā „Pret Celzu” minējis, ka Flāvijs nav ne ticējis Jēzum kā Mesijam, ne to pasludinājis. Tā kā neviens cits kristietis pirms tam savos rakstu darbos nav brīnījies par Jēzus pieminēšanu Flāvija darbā, daļa pētnieku izteic versiju, ka acīmredzot tikai 2.gadsimtā kāds pārrakstītājs citātu iestarpinājis uz savu roku. Tā gan ir tikai versija. Pat, ja viens citāts ir pierakstīts, Flāvija darbi ir pietiekams pierādījums, ka Bībele ir vēsturisks avots. Kāpēc lai kāds izgudrotu Jēzu, liecinot par viņa dzīvi saistībā ar tik daudz citu vēsturisku personību?

Bet- Flāvijs nav vienīgais nekristietis, kurš pieminējis Jēzu.

3) Liecība par centieniem izskaidrot Jēzus brīnumus

 

Brīdī, kad Jēzus tika sists krustā, iestājās tumsa – šis fakts pieminēts 3.gadsimtā (ap 221.gadu) rakstnieka, hronista Jūlija Afrikana (Julius Africanus) pasaules vēsturei veltītā grāmatā. Tā kā Afrikanis bija kristietis, Paulkevičs viņa grāmatu savā atlasē nav iekļāvis. Tomēr ignorēts ir fakts, ka Afrikanis atsaucas uz citu vēsturnieku nekristieti – 1.gadsimtā dzīvojušo Thallus, kurš rakstījis, ka tumsas iestāšanās Jēzus krustā sišanas brīdī izskaidrojama ar saules aptumsumu. Afrikanis komentējis, ka šis viedoklis ir nepamatots. Iespējams, minētais Thallus ir pagānu vēsturnieks, imperatora Tibērija brīvlaistais Thallus, kurš 52.gadā uzrakstīja darbu par Grieķijas vēsturi un tās attiecībām ar Āziju. Viņa oriģinālie raksti gan ir pazuduši, tos pazīst pēc atsaucēm no citu autoru darbiem.

4) Liecība, ka Kristu sodīja ar Poncija Pilāta lēmumu

 

Pēc Poncija Pilāta lēmuma ar nāvi sodīts Kristus, kura sekotājus sauca par kristiešiem – šis fakts minēts ap 115.- 116.gadu romiešu oratora, jurista un senatora Tacita (Cornelius Tacitus) darbā „Annāles” par Romas vēsturi.

Tacits Kristu un kristiešus minējis saistībā ar ugunsgrēku, kas nopostīja Romu imperatora Nērona laikā (54.- 68.gadā). Tolaik izplatījušās baumas, ka pats Nērons izraisījis ugunsgrēku, lai vairotu savu slavu kā pilsētas atjaunotājs. Tacits raksta:

“Lai apspiestu baumas, Nērons apcietināja kā vaininiekus un ar augstākajā mērā izsmalcinātu nežēlību sodīja cilvēkus, kurus viņu netikuma dēļ nicināja un kurus pūlis sauca par kristiešiem. Kristus, no kā šis vārds bija cēlies, tika Tibērija laikā sodīts ar nāvi pēc Poncija Pilāta lēmuma; un šī kaitīgā māņticība apklusa uz īsu laika sprīdi, lai no jauna uzliesmotu ne tikai Jūdejā, kas bija šīs sērgas dzimtene, bet arī pašā Romā, kur bieži pasaules šausmīgākās un apkaunojošākās lietas sapulcējas vienkopus un atrod mājvietu.’’

Pat skeptiķi šī citāta autentiskumu neapstrīd, tomēr ‘’neloģiskumu’’ atrod: kāpēc neesot nosaukts Jēzus vārds? Un kāpēc kristieši nav nosaukti par ‘’nacariešiem’’ – kā Apustuļu darbos vai Mateja evaņģēlijā? Jēdzienu ‘’Kristus’’ un „kristieši” lietojums liekot domāt, ka Tacits pārstāstījis tikai vēlāko kristiešu, ne aculiecinieku, stāstīto. Proti, 60.gados pirmie kristieši sevi saukuši par ‘’nacariešiem’’, jo grieķiskais ‘’kristieši’’ jeb ‘’svaidītie’’ bijis ar nicīgu nokrāsu (kā ‘’mazgātie’’), tāpēc Tacits esot pieminējis kristiešus un Kristu pēc vēlāka laika ‘’kristiešu’’ pārstāstījuma.

Šī gan ir tikai interpretācija, un savāda, jo, ja reiz Tacits kristietību uzskatīja par ‘’kaitīgu māņticību’’, kāpēc viņam būtu bijis jālieto cienīgais vārds ‘’nacarietis’’, tāpat kā Bībelē?

5) Imperatora sekretārs apraksta Bībelē pieminētu notikumu

 

Imperatora Klaudija valdīšanas laikā bija bada gadi un jūdi Kristus dēļ tika izdzīti no Romas – šie fakti, kas minēti Jaunajā Derībā Apustuļa darbos, aprakstīti ap 120.gadu imperatora Adriāna galvenā sekretāra Cēzara Svetonija (Suetonius) darbā „Klaudija dzīve”. Tiesa, Svetonijs lietojis vārdu ‘’Chrestus”:

„Tā kā jūdu „Chrestus’’ ar savu kūdīšanu bija par iemeslu pastāvīgiem nemieriem, viņš tos izdzina no Romas”.

Kristieši apgalvo, ka Svetonijs ar ‘’Chrestus’’ domājis Kristu, vien kļūdījies pierakstā, tāpat maldīgi domājis, ka Kristus tolaik atradies Romā. Svetonijs arī sajaucis kristiešus ar jūdiem. Skeptiķi teic: Svetonijs nemaz nav minējis Jēzu, bet kādu citu. Vārds ‘’Chrestus’’ (jeb ‘’Hrestoss’’) atrodams vismaz astoņdesmit uzrakstos senajā Romā. No šī fakta tiek savukārt secināts, ka vergu un brīvlaisto vidū vārds ‘’Chrestus’’ bijis plaši izplatīts. Bet tā jau ir tikai interpretācija. Svetonija liecība tāpat ir pierādījums, ka Bībelē runāts ne vien par reāliem cilvēkiem, bet arī par vēsturiskiem notikumiem.

6) Jēzus salīdzināts ar Sokrātu, Pitagoru, Cēzaru

 

Jūdi sodīja ar nāvi savu Ķēniņu – šāds izteikums lasāms Romas provinces Sīrijas stoiķu filosofa Mara Bar Serapiona vēstulē dēlam, kas uzrakstīta apcietinājumā laikposmā no 73.gada līdz 3.gadsimtam. Šis tiek uzskatīts par būtisku avotu, jo autors nav ne kristietis, ne jūds. Vēstulē minēts: “Kāds labums tika atēniešiem no Sokrāta nogalināšanas? Bads un sērga nāca pār viņiem kā sods par viņu noziegumu. Ko ieguva Samosas ļaudis, sadedzinot Pitagoru? Vienā acumirklī viņu zemi pārklāja smiltis. Ko ieguva jūdi, sodot ar nāvi savu gudro Ķēniņu? Tieši pēc šī notikuma viņu valsts tika iznīcināta. Dievs taisnīgi atrieba šos trīs gudros vīrus: atēnieši nomira badā; Samosas ļaudis tika noslīcināti jūrā; jūdi – izputināti un izdzīti no savas zemes, dzīvo pilnīgi izklīdināti. Bet Sokrāts nenomira pavisam, viņš turpināja dzīvot Platona darbos; Pitagors nenomira uz visiem laikiem, viņš dzīvo Hēras statujā. Arī gudrais Ķēniņš nav miris, Viņš dzīvo savā mācībā, kuru Viņš ir devis.”

Skeptiķu galvenās iebildes ir pret vēstules tapšanas laiku, kas nav precīzi nosakāms, līdz ar to visticamāk nav pirmavota liecība. Bet tik un tā ietilpst M.Paulkeviča nodefinētajā laikposmā ‘’no 1.gadsimta līdz 3.gadsimtam’’. Vienīgi- neiekļuva atlasē, jo nav minēts tieši vārds „Jēzus’’. Muļķīga loģika, ne? Kā zināms, Jaunajā Derībā ir teikts, ka virs Kristus krusta bija rakstīts ‘’Jūdu Ķēniņš’’. Par kuru citu personu gan te būtu rakstīts? Un ne jau par kādu mītu, ja reiz salīdzināts ar vēsturiskām personām – Sokrātu un Pitagoru.

Kristieši kā vērā ņemamu liecību uzskata arī to, ka Jēzu minējis filosofs Epiktēts no Hierapoles (Hieropolises) darbā ‘’Diatribai’’ (ap 50.- 130.gadā), kur Jēzus pretstatīts Romas diktatoram Cēzaram. Epiktēts bija verdzenes dēls, arī vergs. Tika brīvlaists un Romā kļuva par ietekmīgu filosofu. Viņa mācība saglabājusies pēc skolnieka lekciju pierakstiem.

7) Jēzu piemin jūdaisti, islamticīgie un hinduisti

 

Islamticīgie atzīst Jēzu kā vēsturisku personu, jo Jēzus kā pravietis ir pieminēts Korānā. Jēzus eksistencei tic arī hinduisti- neatzīstot par Mesiju, bet kā skolotāju. Daži hinduisti Kristu uzskata par to pašu Krišnu vai Kristus piesišanu krustā salīdzina ar Krišnas pakāršanu kokā.

Jēzus kā vēsturiska persona ir pieminēts arī jūdu rabīnu komentāros par ebreju reliģiskajiem likumiem, ētiku, paražām un vēsturi – Jūdu Talmūdā. Tajā teikts, ka Jēzus (lietots vārds Joshua) mira ‘’pakārts pie koka (tas ir, pie krusta) Lieldienu vakarā un apsūdzēts burvestību praktizēšanā, tā veicinot ebreju atkrišanu.”

Tā kā Talmūdā iekļautas arī vairākas baumas, piemēram, ka Jēzus esot Marijas ārlaulības bērns pēc sakara ar kareivi Panteru (vēsturnieki pierādījuši, ka Marija sajaukta ar jūdu priestera meitu Miriamu Batbilgu), skeptiķi teic, ka arī Jēzus eksistence varēja būt tikai baumas. Tomēr šāda varbūtība vēl neko nepierāda. Pastāv arī cita versija: jūdi varbūt pajokojuši par bērna brīnumaino ieņemšanu, izvēloties vārdu ‘’Pantera’’, kas varētu būt grieķu vārda ‘’parthenos’’ (tulkojumā- jaunava) pārveidojums.

Var jau, protams, apgalvot, ka tās visas ir no tālienes saklausītas baumas, bet vai tad tāds arī nav M.Paulkeviča un citu mīta teorijas piekritēju mērķis – meklēt atsauces dažādos avotos uz Jēzu jebkādā kontekstā? Nez kāpēc ne Talmūds, ne Korāns, ne hinduistu teksti netiek ņemti vērā.

8) Celzs apsmej Jēzu kā ārlaulības bērnu

 

Jēzu nicināja kā ārlaulības bērnu – šo faktu 3.gadsimtā kristietis Origēns minējis darbā ‘’Pret Celzu’’, kurā atsaucies uz grieķu un romiešu filozofu, stoicisma un platonisma piekritēju, ķeizara Marka Aurēlija uzticības vīru Celzu (latviskojums no “Celsum”, saukts arī Celss, Celšs vai Cels), kurš ap 165.-180.gadā darbā “Patiesības vārds” pieminējis Jēzu, kritizēdams kristietību. Celza oriģinālais darbs nav saglabājies, līdz ar to Paulkeviča atlasē šī atsauce nav iekļauta. Tomēr šīs atsauces ir būtiskas liecības! Celzs aprakstījis to pašu versiju, kas minēta Jūdu Talmūdā: Marija esot bijusi vieglas uzvedības lauku sieviete, kuras vīrs namdaris padzinis no mājām, kad atklājies, ka tā bijusi neuzticīga ar romiešu karavīru Panteru. Palikusi bez pajumtes, tā klaiņojusi, līdz kādā kūtī dzemdējusi Jēzu. Kad dēls paaudzies, tas aizklejojis uz Ēģipti, tad atgriezies Galilejā kā pesteļotājs, pareģis un melis, pasludinot sevi par Dieva Dēlu. Celzs darbā vēl pārmetis kristiešiem, ka stāsti par Jēzu ir pretrunīgi, tāpēc mazticami. Faktiski pats atzinis, ka saklausījies visādas baumas. Celza liecība apstiprina faktu, kas minēts arī Jaunajā Derībā – Jēzus tika nicināts. Bet tas, ka neticēja dievišķajai izcelsmei, taču nepierāda, ka personas eksistence bija izgudrota.

9) Vai ginekologs rakstītu par Jēzu?

 

No 126 ”klusējošajiem vēsturniekiem” tikai 10 personas ir tādas, no kurām teorētiski varētu sagaidīt, ka tās būtu savos darbos minējušas Jēzu. Piemēram, kāpēc vēsturnieks Curtius Rufus, aprakstot Aleksandra Lielā biogrāfiju, tajā ieminētos par Jēzu? Kāpēc sarakstā iekļauti dakteri, piemēram, ginekologs Soranos? Vai Paulkevičs cerējis, ka ārsti būs atstājuši liecību par savu iespējamo pacientu Jēzu? Tāpat – ar kādu nolūku Jēzus būtu minēts matemātiķu darbos, literātu (satīriķu) darbos, ģenerāļu pierakstos; karaļa Vardanes I vai imperatora Tiberius lēmumos?

Pat, ja Jēzus netika pieminēts rakstiski, tas nepierāda, ka Jēzus netika pieminēts sarunās virtuvē vai mutvārdu liecībā bērniem, mazbērniem.

10) Kāpēc Jēzus pats neko nerakstīja?

 

Antīkajā pasaulē pierakstīja lielākoties tikai svarīgākās oficiālās ziņas (dokumeti, reģistri, hronikas, vēstules u.tml.) . Tajā laikā cilvēki galvenokārt nodeva viens otram ziņas mutiski. Galu galā 95% sabiedrības nemaz neprata rakstīt. Daļai arī nebija pieejami resursi, lai rakstītu uz papirusa. Tajā laikā tas būtu tikai normāli, ka arī Jēzum pašam kā galdniekam nebūtu pieejami resursi vai ka viņš neprastu rakstīt.

Bībelē gan minēta epizode, kad Jēzus rakstīja ar pirkstu smiltīs, kā arī ka lasīja sinagogās. Tātad, Jēzus būtu varējis uzrakstīt, bet, paša Paulkeviča vārdiem, izmantotas tika PR kampaņas metodes: vēstījuma nodošana ”no mutes mutē” (uzruna pūlim un aicinājums stāstīt citiem) un caur ”viedokļu līderiem” (apustuļiem). Pat, ja redzamas kādas līdzības ar PR, tas taču neizslēdz, ka eksistējis vēstījuma pirmavots: Jēzus. Versija par apzinātu PR kampaņu no kādu ”mītu izgudrotāju” puses gan ir vairāk kā ņirgāšanās par kristiešiem, ņemot vērā to, ka pirmajos gadsimtos kristieši tika nežēlīgi vajāti. Kāds personīgs labums būtu to ”sagudrot”?

Skeptiķu viena no versijām: tā kā noritēja jūdu karš ar romiešiem un, tā kā kristieši karā nav piedalījušies un jūdi tos uzskatīja par nodevējiem, Jēzus ”izgudrotāji” vēlējušies kristiešus kaut kā attaisnot, savukārt neizglītotā tauta visam akli noticējusi un pēc gadiem turklāt pārspīlējusi stāstus par Jēzu. Interesanti gan, kā tādā gadījumā izskaidrot, ka pirmās kristiešu draudzes veidojās vēl pirms jūdu- romiešu kara?

11) Pirmo draudzi vada Jēzus radinieki

 

Pirmo kristiešu draudzi Jeruzālemē vadīja Jēzus radinieki – brālis Jēkabs Taisnīgais, vēlāk Jēzus brālēns Sīmanis, tad brāļa Jūdas mazdēli Jēkabs un Sokers – šos faktus vēsturnieki neapstrīd. Skeptiķi spriež, ka, tā kā pirmos kristiešus vadīja cilvēki, kas Jēzu pasludinājuši par savu radinieku, viņu liecības nav uzskatāmas par objektīvām. Tomēr, vai gan tas nav tikai loģiski, ka radinieki stāstīja citiem par Kristu?

12) Liecība par pirmo kristiešu dievkalpojumiem

 

Kristieši dievkalpojumos dziedāja slavas dziesmas Kristum kā Dievam – šis fakts minēts ap 112.gadu Bitīnijas pārvaldnieka Mazāzijā Plīnija Jaunākā (Plinius Secundus) vēstulē imperatoram Trajānam. Vēstulē viņš lūdza padomu, ko darīt ar kristiešu sektu. Liecībā, pratinot ar spīdzināšanu, uzzinājis, ka kristiešiem ir „paradums sanākt kopā noteiktā dienā, pirms gaisma aust, kad viņi dzied slavas dziesmas Kristum kā Dievam un dod svinīgu solījumu nedarīt ļaunus darbus, atturēties no krāpšanas, zagšanas un laulības pārkāpšanas, nekad nelauzt solījumu, vairs nenoliegt patiesību, kad tā jāapliecina; pēc tam viņi parasti izšķiras, lai atkal satiktos un dalītos maltītē, taču vienkāršā un nevainīgā maltītē”.

Pat skeptiķu vairākums atzīst šo citātu par autentisku, tomēr šī vēstule neiekļuva Paulkeviča atlasē, jo nav minēts Jēzus vārds un neesot neviena detaļa, kas liktu domāt, ka apdziedātais Kristus nav izdomāta mītiska persona. Vai tiešām? Šī ir arī liecība par kristiešu spīdzināšanu, kas savukārt rada jautājumu: kāda loģika būtu apņemties kaut ciešanās ‘’nenoliegt patiesību’’, ja Jēzus eksistence būtu tikai mīts?

13) Arheoloģiski apstiprinātas vietas, personas, notikumi

 

Nav atrasti arheoloģiski pierādījumi, kas ļautu pārliecināties, ka Jēzus no Nācaretes patiešām būtu eksistējis. Tomēr liturģiskajos avotos, kuros ir rakstīts par Jēzu, daudzas aprakstītās vietas, personas un notikumi ir arheoloģiski apstiprināti.

Kaļķakmens ar Poncija Pilāta vārdu. Foto: Vikipēdija
Kaļķakmens ar Poncija Pilāta vārdu. Foto: Vikipēdija

Jaunajā Derībā iekļautie teksti nesākas gluži kā mīti ar „reiz senos laikos” vai „aiz trejdeviņām jūrām’’ u.tml. Evaņģēlijos ir minētas konkrētas vēsturiskas personas konkrētās vēsturiskās vietās un noteiktā laikā. Minēti valdnieki, valdīšanas gadi, pārvaldnieku vārdi, kas ir pārbaudāmi fakti. Piemēram, 1961.gadā netālu no Kesarijas, Izraēlā, atrasta kaļķakmens

plāksne ar iegravējumu, kurā lasāms Poncija Pilāta vārds un amats. Pilāts, atbilstoši Bībelē rakstītajam, bija Jēzus tiesas procesa vadītājs. Kāpēc lai mēs domātu, ka Pilāts ir reāla persona, bet Jēzus – izdomājums?

14) Daudzi dokumenti tika iznīcināti karos vai nodega

 

Jēzus vārdam ir jābūt atrodamam valsts reģistros, kā arī Jēzu notiesājušā Poncija Pilāta sūtītājos ziņojumos uz Romu – tā uzskatījuši pirmie kristieši, lai gan šie dokumenti līdz mūsdienām nav saglabājušies. Piemēram, kristietis Tertuliāns, kurš dzīvoja 2.un 3.gadsimta mijā, rakstīja, ka viņaprāt Jēzus dzimšanas fakti ir atrodami Augusta valdīšanas oficiālajos arhīvos, Jaunajā Derībā aprakstītajos valsts iedzīvotāju skaitīšanas dokumentos, kur reģistrēts Jāzeps un Marija.

Ap 150.gadu Justīns Martīrs minējis Pilāta ziņojumu, kur esot izlasāms, ka Jēzum caurdurtas rokas un kājas ar naglām un ka Jēzus drēbes izlozētas un sadalītas.

Kāpēc oriģinālie dokumenti nav saglabājušies? Daži Bībeles zinātnieki izvirza versiju, ka sākotnēji pastāvējuši rakstīti avoti, kuros pieminēts Jēzus, tikai tie gājuši bojā karos vai politisku iemeslu dēļ. Piemēram, Romas lielajā ugunsgrēkā Nerona valdīšanas laikā sadedzis viss valsts arhīvs, kurā varētu būt bijuši dokumenti par Jēzu, tajā skaitā Poncija Pilāta atskaites. 70. gadā Tits ieņēma un nopostīja Jeruzalemi. Reizē ar templi un blakus celtnēm droši vien sadeguši arī sinedrija protokoli, kuros vajadzēja būt materiāliem Jēzus tiesas lietā. Karš Palestīnā plosījās septiņus gadus. Romieši Palestīnā nopostīja dievnamus, bet tajos atrastos svētos rakstus un dokumentus sadedzināja sārtos.

15) Iespējamos lieciniekus nogalināja

 

Var tikai brīnīties, kā tas iespējams, ka pirmie kristieši nebaidījās liecināt par Jēzu, ja viņiem draudēja vajāšanas vai nāve. Simtiem tūkstošu ebreju tika aizvesti gūstā vai piesisti krustā. Vai apšaubāmas “pasaciņas” dēļ tā riskētu? Policijas pieraksti, kas saglabājušies, liecina, ka pirmie kristieši tika apsūdzēti “māņticībā”. Visticamāk tieši ticības dēļ nāves sodu savam brālēnam piesprieda arī imperators Domiciāns 95.gadā.

Svetonija darbā ‘’Domiciāna dzīve’’ teikts, ka imperators brālēnu Flāviju Klementu nolēmis nāvei, bet viņa sievu Flāviju Domicillu izraidījis. Sievas apbedījums liecina, ka viņa bija kristiete.

Nebūtu tik daudzi nogalināti, droši vien būtu vairāk rakstisku liecību par Jēzu.

16) Jaunā Derība sarakstīta aculiecinieku mūža laikā

 

Jaunajā Derībā iekļautais Marka evaņģēlijs ir sarakstīts ap 40.- 50.gadu. Tas nozīmē, ka tas sarakstīts maksimums 50 gadus pēc Jēzus piesišanas krustā. Bībelē iekļautās 13 Pāvila vēstules uzrakstītas pat vēl agrāk, ne vēlāk kā 40 gadus pēc Jēzus nāves. Pašas pirmās vēstules tapušas jau aptuveni divdesmit gadus pēc Jēzus nāves.

Mateja evaņģēlijs ir uzrakstīts 40 gadus pēc Jēzus piesišanas krustā.

Kāpēc lai autori nebūtu dzīvi palikušie aculiecinieki, kas Jēzu redzēja, dzirdēja, bija klāt? Ateisti uzskata, ka loģiski būtu rakstīt tūlīt pēc piesišanas krustā, ne desmitus gadus vēlāk. Tomēr Bībeles autentiskums (īstums, saskanība ar pirmavotu) ir pārliecinošāks pat par Aristoteļa un Platona darbu autentiskumu. Par spīti tam, ka evaņģēliji ir pārrakstīti tūkstošiem reižu (līdz 6.-7.gadsimam ir līdz 10 000 kopiju latīņu, grieķu, armēņu un daudzās citās valodās), atrastās atšķirības ir nelielas, būtisko domu neviena no kopijām nemaina. Turpretī Platona, Aristoteļa, tāpat Senekas darbu manuskripti saglabājušies uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un ar vairāku gadsimtu pārtraukumu no oriģināliem, kuri nav saglabājušies, tomēr nav strīdu par to, vai, teiksim, Aristotelis vispār eksistējis. Par spīti arī tam, ka pastāv versija, ka atsevišķus Aristotelim piedēvētos darbus, iespējams, nav rakstījis viņš pats, bet gan viņa piekritēji vēlāk. Tāpat nav šaubu, ka ir dzīvojis Sokrats, lai gan viņš pats neko nav rakstījis – līdzīgi kā Jēzus. Tad kāpēc lai Jēzus būtu izdomāts?

Tie, kas šaubās, vai apustuļi ir īstie evaņģēliju autori, piemēram, brīnās, kāpēc Mateja evaņģēlijs ir uzkrītoši saskanīgs ar Marka evaņģēliju. Tā teikt, izskatoties pēc plaģiātisma. Tomēr – ja reiz rakstīšanu vadīja Svētais Gars, vai tas nav tikai pašsaprotami, ka teksti ir saskanīgi?

17) Pāvils redzējis no nāves augšāmceltu Jēzu

 

M.Paulkevičs Bībeli noliedz kā autentisku avotu, bet savādi, ka pats savā grāmatā arī atsaucas uz apustuli Pāvilu, kurš viņaprāt Jēzu neesot aprakstījis kā vēsturisku personu. Paulkevičš raksta: ‘’Pāvils neko nezina par nevainīgo ieņemšanu, par Jēzus dzimšanas vietu, bet krustā sišanu uzskata tikai par metaforu.” Vai tiešām? Pāvils rakstīja, ka Jēzus Kristus bijis cilvēks (Pāvila vēstule romiešiem 5.nodaļa 15.pants); piesists krustā (1.vēstule korintiešiem 2:2), miris (romiešiem 14:9); uzcelts no miroņiem (romiešiem 6:4; romiešiem 8:11); ‘’trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem, pēc tam vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē [..]. Pēc tam viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam viņš parādījās arī man [..]. ‘’ (1.vēstule korintiešiem 15: 4-8). Pēc šī visa, kāda gan loģika apgalvot, ka Pāvils ‘’par Jēzu nekad neizsakās kā par reālu personu’’?

18) Pats Jēzus vērsās pret elkdievību un mītiem

 

Paulkeviča argumenti nav nekas jauns, tie izriet no Jēzus mīta teorijas (1768.gadā aizsāka apgaismības profesors no Hamburgas Hermans Samuels Reimarus), un tās piekritējiem viens no argumentiem ir arī, ka Jaunā Derība sakņojas senebreju, grieķu un citu tautu mitoloģijā. Tā teikt, ja Jēzus ticējis mītiskām būtnēm – Ādamam, Noasam un citiem, kuri nav eksistējuši- , tad arī Jēzus nav eksistējis. Savāda loģika. Pirmkārt, kā gan viedoklis vai zināšanas – pareizas vai aplamas – kādā jautājumā var kalpot par pierādījumu neeksistencei? Otrkārt, paši ebreji Veco Derību atzīst par vēsturisku stāstu, dzejas, senebreju likumu un tikumu apkopojumu, nevis tautas pasaku grāmatu. Vecajā Derībā ir minētas gana daudz vēsturisku personību (dažādi valdnieki u.c., kuru eksistenci apliecina arī citi avoti). Protams, senebrejiem ir arī sava mitoloģija, proti, stāsti par vairākiem dieviem, taču tie nav iekļauti Vecajā Derībā. Tā vietā ir vairākkārtīgi atkārtots nebūt elku kalpiem, nepielūgt pagāniskus dievus, bet ticēt vienam Dievam, līdz ar to Vecajai Derībai ir nemitoloģiska būtība, kas nav savienojama ar mītu.

Nepielūgt dievus pat ir viens no 10 baušļiem. Uz to pašu aicināja Jēzus, tātad, faktiski viņš pats norādīja, ka pagāniskie dievi ir tikai mīti un tie nav ņemami nopietni. Protams, Bībelei ir arī literāra vērtība, jo Jēzus bieži runājis līdzībās, izmantojis metaforas, tomēr tas nepierāda, ka pati Bībele ir literārs sacerējums.

19) Grieķu mīti palīdzēja ticēt Jēzum

 

Kristus ir pieminēts arī ap 134.gadu Romas imperatora Hadriana vēstulē znotam Serviānam, kurā teicis:

“Šeit Serapīda pielūdzēji vienlaikus ir kristieši, bet tie, kuri saucas par Kristus kalpiem, godina Serapīdu. Nav neviena ebreja, sinagogas galvas, ne samarieša, ne kristiešu priestera, kurš nebūtu arī astrologs, pareģis vai melis. Kad pats jūdu patriarhs ierodas Ēģiptē, vieni viņa dēļ liek pielūgt Serapīdu, citi – Kristu. Taču viņu kopīgais dievs ir nauda.”

Kā zināms, Serapīds (no vārda ‘’Serapis’’, latviskots arī kā Serāpijs vai Serapiss) bija dievs, ko apmēram 3.gadsimtā pirms Kristus izgudrojis Ēģiptes valdnieks Ptolemajs I. Likumos bijis noteikts, ka to jāpielūdz kā ēģiptiešiem, tā grieķiem. Romiešu vēsturnieks Tacits rakstīja, ka Aleksandrijas iedzīvotāji Serapīdu atzinuši, jo viņš dziedējis no slimībām. Vēl kādas līdzības ar Jēzu: Serapīds saukts par ‘’labo ganu’’, un leģenda vēstīja, ka tas piesists krustā grēku dēļ Ēģiptē.

Senie grieķi, tāpat senie ēģiptieši un senie šumeri, turklāt katru gadu rīkoja maģiskus rituālus auglības veicināšanai, izspēlējot dieva nāvi un augšāmcelšanos. Senie šumeri pat katru gadu ziedoja vergu kā simbolisku valdnieku.

Jēzus mīta teorijas piekritēju loģika: Jēzus tika izgudrots, iedvesmojoties no grieķu un citu tautu mitoloģijas. Šo hipotēzi tie pamato vēl ar faktu, ka Jaunā Derība sarakstīta laikā, kad kristietība jau bija izplatījusies grieķu apdzīvotājās zemēs, līdz ar to tā radusies, saplūstot jūdaismam un hellēnismam. Kristiešus līdzības gan nesamulsina. Līdzība gluži vienkārši izskaidro to, kāpēc pagānu tautas sāka ticēt Jēzus eksistencei: rituāls ar augšāmcelšanos bija kļuvis par vēsturisku faktu.

Runājot vēl par līdzībām ar mītiem, zinātnieku vidū ir ieviests jēdziens ‘’paralelomānija’’, attiecinot to uz aizraušanos ar paralēļu meklēšanu bez zinātniska pamata.

Citiem vārdiem, kad ābolus salīdzina ar bumbieriem. Neviens jau nevar liegt Jēzu salīdzināt kaut ar Santa Klausu, tomēr šāda salīdzināšana pati par sevi neko nepierāda.

20) Liecības par Jēzu apokrifos

 

Kanonizētajā Bībelē ir iekļauti rakstu darbi, kurus Baznīca atzinusi par Svētā Gara vadītiem. Tomēr vēl ir arī Jaunajā Derībā neiekļautas liecības, tā saucamā apokrifu literatūra, kas ir aptuveni 50 teksti: „Jēkaba pirmevaņģēlijs’’ (par Jēzus bērnību), ‘’Evaņģēlijs par Marijas dzimšanu’’, ‘’Galdnieka Jāzepa grāmata’’, ‘’Toma evaņģēlijs’’, Apellesa evanģēlijs’’, ‘’Ebreju evaņģēlijs’’, ‘’Pētera evaņģēlijs’’, ‘’Jūdas evaņģēlijs’’, ‘’Filipa evaņģēlijs’’, ‘’Nikodēma evaņģēlijs’’ u.c. Piemēram, līdz mūsdienām ir saglabājies ‘’Nikodēma evaņģēlijs’’, kas tapis 4.gadsimtā un kur aprakstīta Jēzus tiesa, ciešanas un Kristus augšāmcelšanās. To uzskata par viltojumu ar mērķi atspēkot iepriekš pagānu viltotos „Pilāta darbus’’, kur apvainoti kristieši un Jēzus nosaukts par vieglas uzvedības sievietes ārlaulības dēlu.

Lūk, apokrifu eksistence ir pierādījums tam, ka bija vēl kādi cilvēki, kuri, pat ja kļūdījās Jēzus dzīves aprakstā vai apzināti piefantazēja klāt kādas leģendas, tomēr arī apliecināja, ka Jēzus ir reāla persona.

* Paldies katoļu priesterim Ilmāram Tolstovam, kurš studē teoloģiju doktorantūrā Polijā un specializējas fundamentālteoloģijā, kā arī citiem padomdevējiem (vēl kāds priesteris un vēstures skolotāja, kuri konsultēja)!

Raksts pirmoreiz publicēts 2015.gada 28.janvārī manapasaule.lv