Edgars Mažis: Kā sadzīvot kopā vājajiem ar stiprajiem?

Tur, kur ir vismaz divi cilvēki, ir dažādība. Tā ir gan laulībā, gan ģimenē, gan draudzē. Tas nozīmē, ka mums jāmācās dzīvot dažādībā, jo nevienā no minētajām vietām nav iespējama situācija, ka viss notiek tā, kā es esmu iedomājies un visi citi pieņems manu viedokli. Bet dzīvot dažādībā nav viegli, jo dažreiz atšķirības var būt tik lielas, ka katrs stāv savā polā – viens ziemeļos, otrs dienvidos…

Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem 14.nodaļā dažādību raksturo ar apzīmējumu – vājie un stiprie. Te nav runa par nekristiešiem un kristiešiem. Pāvils runā par kristiešu divām grupām, kuras īsti nezina, kā lai dzīvo kopā vienā draudzē. Ja mēs nezinām, kā dzīvot kopā, visticamāk mēs sākam viens otru pazemot un noniecināt. Vājie ticībā varēja būt tie, kuru pārliecība bija tāda, ka viņi kādas lietas nedarīja, bet ne vienmēr tāpēc, ka tas bija skaidri pateikts Bībelē. Tā varēja būt viņu izpratne, varbūt arī tradīcija, kurā viņi uzauga. Iespējams, ka šie cilvēki bija jūdu kristieši. Stiprie varēja nākt no pagānu vidus, kuriem nebija saistoši ne jūdu ēšanas likumi, ne arī regulas par īpašajām svētkus dienām. Galvenās strīdu jomas Romas draudzē ir saistītas ar jautājumiem, kas skar ēšanu, konkrētu dienu svinēšanu un arī vīna dzeršanu.

Foto: Sīmanis Martuzāns, momenti.lv

Ēst gaļu vai būt veģetārietim?

Svinēt vienu dienu vai vēl kādas īpašas dienas?

Dzert vīnu vai nedzert?

Cik svarīgi ir šie jautājumi? Pāvils saka:

“Pieņemiet tādu, kas ticībā vājš, bet neielaidieties strīdos par dažādiem viedokļiem.” (Romiešiem 14:1)

Pāvila izpratnē šie ir viedokļi, kas saistīti ar cilvēka sirdsapziņu. Tie nav lielie teoloģiskie jautājumi par to, kāds ir Dievs vai kas ir Jēzus. Bet nereti tieši šie jautājumi rada vislielākos strīdus. Un Pāvilam ir jāatgādina kāda ļoti īpaša atziņa:

“Jo ne ēdiens un dzēriens ir Dieva valstība, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Romiešiem 14:17)

Bet mums nereti šķiet, ka Dievam ir svarīgi, ko mēs ēdam un dzeram, ka tieši no tā ir atkarīgs, vai būsim Dieva valstībā vai nē. Pāvils runā par neiecietību, kas ir abu grupu starpā. Tiesāšana un noniecināšana. Tā parasti ir abpusēja. Mēs domājam, ka mums ir tiesības to darīt. Pāvila minētās lietas nav saistītas ar dievkalpojumu, ar to, ko darām draudzē, bet tajā pašā laikā, tā nav tikai strikti privāta lieta. Mēs nereti cenšamies uzspiest otram savu pārliecību.

“Lai ikviens paliek pie sava ieskata.”

Šis ir ļoti drosmīgs teikums, kas prasa lielu briedumu no katra, kuram ir ieskats jeb viedoklis. Ir viedokļi, par kuriem nevajag strīdēties, nevajag uzspiest citam un nevajag otru pārliecināt pieņemt manējo. Bet daļa no mums esam auguši padomju laikā, kad bija tikai viens, oficiālais partijas viedoklis. Un tas nozīmēja, ka savējo paust bija bīstami. Kaut kādā ziņā tas ietekmēja arī draudzi, kur vieglāk bija sekot kādiem striktiem likumiem, kas, no vienas puses, deva drošību un kārtības izjūtu. No otras puses, tas radīja situāciju, ka bija viens viedoklis, kad biji draudzē, cits – kad biji mājās.  Pirms daudziem gadiem, apmeklējot kādu māsu mājās, nu jau viņa ir Mūžībā, viņa pusčukstus teica: “Mēs jau ar vīru pēc kara gājām uz teātri, kaut gan baznīcā lika manīt, ka tas nav labi…” (Red.- baptistu draudzēs agrāk bijis izplatīts uzskats, ka kristiešiem nepieklājas apmeklēt pasaulīgu teātri).

Ko mēs darām ar savu ieskatu par lietām un parādībām? Piemēram, bērnu audzināšanā, attieksmē pret ārsta apmeklējumu, bērnu potēšanu? Mēs neatradīsim skaidras vadlīnijas Bībelē. Bet mums būs ieskats, ko būs veidojuši vai nu mūsu vecāki vai pat “Latvijas Kristīgais Radio”. Pāvils saka, nestrīdaties par ieskatiem. Kāpēc nē? Strīdos taču dzimst patiesība! Tomēr ir vairāki bīstami momenti, kas mums jāņem vērā.

Nespēja pieņemt otra cilvēka ieskatu mūs aizved otra pazemošanā un tiesāšanā. Bet, lai izvairītos no netiesāšanas, Pāvils atgādina:

– katrs dzīvo Dieva priekšā un Viņam arī atbildēs par sevi;

-Kristus ir miris un augšāmcēlies par visiem cilvēkiem, gan vājiem, gan stipriem ticībā.

Līdz ar to tiesāšanai nebūtu vietas, jo mēs neesam eksperti, kas spētu ielīst cilvēkā un redzēt, kāpēc viņš vai viņa rīkojas tā vai citādi. Un, ja Kristus ir pieņēmis gan vienus, gan otrus, tad mums nav tiesību atstumt tos, kas ir citādāki kā mēs paši. Bet mēs to darām…

Tie, kas vājie ticībā, bieži seko kādiem ierobežojumiem. Iespējams, ka viņu dzīvē dominē vārds “nedrīkst”. Un tad, kad viņi redz tos otros, kas pavisam vienkārši šos “nedrīkst” pārkāpj, tad sākas tiesāšana. “Kā nu viņš vai viņa tā drīkst!?”. Parasti cilvēki, kuriem ir ļoti strikti uzvedības kritēriji, spēj notiesāt visus citus, kuri rīkojas atšķirīgi. Pāvils brīdina šādus cilvēkus, ka viņi uzņemas soģa funkcijas, kas ir tikai Dievam.

Photo by Gunnar Ridderström on Unsplash

Ir otra cilvēku grupa, kurus Pāvils sauc par ticībā stipriem. Varbūt viņiem piederētos apzīmējums – liberālie cilvēki, kuri uz dzīvi skatās brīvāk, kuri nav auguši aizliegumos un kuri nespēj saprast, kāpēc ir slikti dejot vai kāpēc ir slikti iedzert vīna glāzi (Red.- baptistu vidū Latvijā daļa uzskata, ka dejošana un alkohola lietošana ir grēks). Arī šos cilvēkus Pāvils brīdina, aicinot viņus nenosodīt un neievest apgrēcībā tos, kas šādu brīvību nesaprot un kuriem šāda dzīves uztvere būtu taisns ceļš projām no Dieva.

Citiem vārdiem, rīkojies tā, lai tava brīvība nekļūst par grēku kādam citam.

Pāvila arguments ir, ka tu vari sevi ierobežot, tu vari no kaut kā atteikties, ja tev blakus ir cilvēks, kurš ir ticībā vājš. Ticībā stiprais ir tas, kurš, nevis pazemo un noniecina ticībā vājo, bet ir gatavs viņam vai viņai paiet pretī, nepaaugstinoties un arī nelepojoties, ka mana atziņa man ļauj darīt to, ko cits nevar.

Šis nav stāsts par to, ka ticībā vājais visu mūžu paliek vājš. Drīzāk, tas ir aicinājums sevi izvērtēt, kāpēc viena vai cita lieta mani apgrēcina? Kāpēc es tiesāju tos, kas var atļauties darīt un dzīvot tā, kā es nevaru. No otras puses, ir svarīgi apzināties, ka ēdiens un dzēriens vienmēr būs kaut kas tāds, kas būs būtisks mūsu miesai, bet no kura nebūs atkarīgs, vai Kristus mani mīlēs vairāk vai mazāk. Pāvils aicina ieraudzīt, ka daudz svarīgāk par mūsu viedokļiem ir atvērtība Svētajam Garam. Taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.

Svētais Gars vislabāk var pārbaudīt manus motīvus un manu sirdi. Ja esmu vājš ticībā, tad Svētais Gars man ļauj iegūt lielāku brīvību, atsakoties no aizliegumiem, kuri mani tur kā gūstā, kuri rada izjūtu, ka, ja tos pārkāpšu, tad Jēzus būs bēdīgs. Ja es esmu ticībā stiprs, tad Svētais Gars dod man brīvību atsacīties no kaut kā par labu tam, kas vēl nav tik stiprs. Un tad ticībā vājais un stiprais satiekas vienā draudzē un viens vairs negrib tiesāt, bet otrs vairs negrib noniecināt. Un Svētajā Garā mēs varam piedzīvot Dieva valstības iedīgļus jau šeit virs zemes.

* Ar autora atļauju publicēts sprediķis, kas teikts Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē 2017.gadā