Ģimenes dienas un “Mirjama” – pieeja, kā palīdzēt patiesi mainīties ieslodzītajiem


180
Publiski izteikties par tēmu- noziedznieki un noziegumi- ir smagi, īpaši tad, ja temats attiecas uz personīgi pazīstamu un pat tuvu cilvēku. Kauns, bailes, vilšanās, nosodījums, riebums, izstumšana no atmiņas, bezcerīgums… Tikai dažas no iespējamām sajūtām, ja vispār aizdomājamies par tiem, kuru ikdiena paiet ieslodzījuma vietās. Vai arī – žēlums un vēlme palīdzēt? Varbūt tiem naivajiem, kādi teiks… Mums ir grūti saprast, kāpēc liela daļa noziedznieku, izkļūstot brīvībā, atgriežas uz noziedzības takas. Kā stāsta anonīmi avoti, neticība, ka ir iespējamas pozitīvas pārmaiņas, piemīt gan daļai cietumu darbinieku, gan arī bijušajiem brīvprātīgajiem misiju darbiniekiem cietumos. Tomēr ir arī cilvēki, kas jau daudzus gadus nenogurstoši tic un dara visu iespējamo, lai ieslodzītie piedzīvotu patiesas pārmaiņas savā domāšanā un savā dzīvē.

Esam jau rakstījuši par Alfas kursa kalpošanu cietumos–  entuziastiem, kas cietumu iemītniekiem stāsta par Dievu. Turpmāk iepazīstināsim vairāk ar resocializācijas programmu “Mirjama”, kuras vadītāju un dalībnieces Iļģuciema sieviešu cietumā aci pret aci sastapa ”TUVUMĀ” autore Madara Vilne. Tomēr iesākumā nepieciešama vēl arī vēsturiska atkāpe un iezīmēts plašāks konteksts, uz ko norādīja Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienesta vadītājs Mārtiņš Krūklis, kad lūdzām arī viņu komentēt mūsu izvirzītos problēmjautājumus. Pats galvenais būtu ikvienam saprast, ka noziedzības problēmas risināmas visā sabiedrībā kopumā, tostarp laužot kādas audzināšanas un saskarsmes tradīcijas…

Kāpēc pastāv noziedzība?

Anita Austvika, bijusī kalpotāja sieviešu cietumos:

“Ar citu mīlestību ir jauki saskarties, paldies tiem, kas to dara, bet ar integrāciju nepietiek, jo iemesls, kāpēc sievietes ir cietumā, ir grēks. Tā ir sakne tavā sirdī, no kuras viss nāk laukā. Kamēr to neizravē, ātri paslīdēs atpakaļ. Tikai Svētais Gars pats var izglābt- bez lūgšanas un Dieva nebūs iespēja būt patiešām brīvām, bet mīlēt viņas vajag…”

Mēs, būdami kristieši, uzskatām, ka noziedzības cēlonis ir grēks. Dažādās konfesijās grēks (tostarp jēdziens “iedzimtais grēks”) gan tiek skaidrots atšķirīgi. Teiksim, vietnē ebaznica.lv ir piedāvāta tabula ar interpretējumu, kāpēc tikai luterāņi pareizi skaidro grēku. Kādā veidā mēs saņemam piedošanu, par to atkal jau teologi diskutē… Vienojošais ir pārliecība, ka Dievs sagaida patiesu grēku nožēlu.

Mūsdienās vēl parādījusies tendence jēdziena ”grēks” vietā lietot jēdzienu ”egoisms”, bet par Dievu mēdz runāt kā par ”beznosacījuma mīlestības” avotu.

Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienesta vadītājs Mārtiņš Krūklis skaidro

Mārtiņš Krūklis

“Noziedzība pastāv kopš civilizācijas pirmssākumiem. Tās pamatā ir iekšējs konflikts indivīda psihē starp to, ko tas grib, var, kas tam pienākas, kas tam nav un ir, kas noteiktos apstākļos kļūst par ārēju konfliktu attiecībā pret citām personām un sabiedrību kopumā.

Mūsdienu kriminologi ir izpētījuši, ka noziedzīga (devianta) uzvedība veidojas izkropļotas personas attīstības un apkārtējās sabiedrības attieksmju un iespaida uz to kombinācijā.

Tātad, noziedzība nerodas tukšā vietā un nav tikai personas nepareizu attieksmju vai izvēļu rezultāts, tā ir arī sabiedrības netieša, bet kopēja atbildība, un problēma jārisina arī kopīgi.

Cēloņi ir meklējami personas pieredzētajā sevis nepieņemšanā, noliegšanā, indiferencē, vardarbīgā attieksmē vai uzvedībā. Citiem vārdiem sakot,

beznosacījumu mīlestības trūkumā.

Zane Dambe, bijusī Alfas kursa kalpotāja sieviešu cietumā:

“Būs kādi, kuri patiešām vēlas mainīties un viņiem nepieciešams viss mūsu atbalsts, bet ir tādi, kuri varbūt nāks uz visām programmām, varbūt pat prasīs palīdzēt kādās situācijās un jautājumos, bet viņu sirdīs nav patiesa nožēla un vēlme kaut ko mainīt savās dzīvēs. Tāpēc svarīga ir darbinieku psiholoģiskā sagatavotība un apmācības – spēt būt labvēlīgi noskaņotiem un atvērtiem, bet reizē arī novilkt veselīgu, stingru robežu, atpazīt centienus manipulēt un provocēt, izmantot. Un tas prasa daudz spēkus – reizē būt atvērtiem, bet reizē saglabāt modrību, kā arī – spēt saglabāt ticību cilvēkiem pēc tam, kad vairākkārtīgi nākas tomēr vilties.”

Bērns ienāk pasaulē, kuru nepazīst, un pirmie iespaidi atstāj ļoti spēcīgu ietekmi uz viņa tālāko attīstību. Ja viņš saņem pozitīvu akceptējošu attieksmi, viņš sajūtas droši, viņa psihe un inteliģence attīstās normāli un viņš sāk uztvert pasauli par drošu un interesantu vietu, kur izpaust savas spējas un talantus koleģiālā saskarsmē ar citām personām. Ja ir negatīvs scenārijs, tad viņš jūtas nedroši un viņa psihe mēģina aizstāvēties, izdzīvot tā vietā, lai turpinātu normālu attīstību. Rezultātā, notiek divējāda psihes destrukcija– pirmkārt, tā neiziet normālu attīstības ciklu, tas nenozīmē, ka persona ir atpalikusi, vienkārši, tā ļoti sašaurina savu uzmanību uz sava ego vajadzībām, pazaudējot empātiju un interesi par apkārtējo pasauli, otrkārt, tā saredz pasauli kā nedrošu vietu, pilnu ar aizdomīgiem indivīdiem, no kuriem neko labu nevar sagaidīt. Tā cilvēks kļūst par manipulatoru, kas iesēžas viņa zemapziņā kā noturīga personas iezīme, ko viņš pats nemaz nav spējīgs apzināties. Protams, jāņem vērā arī katras personas individuālais ģenētiskais mantojums, kas negatīva bērnības scenārija gadījumā vienu ātri noved pie deviantas uzvedības, turpretī cits, gluži pretēji dara visu, lai sabiedrībai pierādītu savas tiesības uz vietu tajā, pieņemšanu un akceptāciju. Abos gadījumos persona ir stipri koncentrējusies uz savu ego ar ļoti vāju empātijas spēju un sadarbību ar citām personām redz caur manipulācijas prizmu,” teic M.Krūklis.
Viņš ir pārliecināts, ka dziedinoša pieredze, kas veicinās īstas, dziļas un noturīgas pārmaiņas personas psihē un uzvedībā, ir saskarsme ar patiesu, empātisku interesi par personu, pozitīva attieksme, darbība vai mērķtiecīga programma, ja tā izpauž

”beznosacījumu pieņemšanu, netiesāšanu- ar to nedomājot noziedzību izdarījušā heroizēšanu vai nodarījuma aizmiršanu, bet gan neieslīgšanu pagātnes notikumu moralizējošā apcerē.

Ja cilvēks ilgstoši saskaras ar jebkāda veida noliegumu, tad viņa smadzenēs tiek bloķētas un neattīstās tās šūnas, kas atbild par labsajūtu un radošumu, tādējādi tiek traucēta normāla smadzeņu darbība kopumā, turpretī, ja cilvēks ilgtermiņā saskaras ar sevis akceptāciju, tad šīs šūnas sāk kustēties un augt, iespaidojot arī pārējo smadzeņu darbību, turklāt jebkurā vecumā,” atsaucoties uz medicīnas zinātnieku pētījumiem, apgalvo M.Krūklis.

Kā atjaunot taisnīgumu?

Mūsdienās, kopš 20.gadsimta 70. gadiem kriminālistikā pazīst jēdzienu “atjaunojošais taisnīgums” vai “taisnīguma atjaunošana” (restorative justice – angļu v.). Tas ir  princips, kas saprot attiecības starp noziegumu un sodu līdzīgi kā pirmatnējo tautu un kultūru izpratnē tas bija pieņemts.

“Pirmatnējās tautās un kultūrās noziegums un sods pārsvarā tika uztverts kā kopienas kopējā problēma, to uztvēra kā vienas personas nodarījumu citai personai, kas izraisa nesaskaņas un apgrūtinājumu kopienai. Risinājums tāpēc tika meklēts kopējā apspriedē (tiesā), kad vainīgais tikās ar upuri (vai tā radiniekiem slepkavības gadījumā) kopienas vecāko klātbūtnē un tika spriests par to, kā mazināt ļaunumu, kas nodarīts, respektīvi, tika meklēts visu pušu izlīgums, lai katra puse saņemtu, ko pelnījusi, un ieguldītu miera veicināšanā: vainīgais – cik iespējams, atdarītu kaitējumu; upuris – cik iespējams, tiktu atbalstīts vai dziedināts; kopiena – iesaistītos, lai atjaunotu taisnīguma un drošības sajūtu. Rezultātā: vainīgais ļoti skaidri saprata savu nodarījumu un viņam tika dots noteikts ceļš, kā un ko censties vērst par labu; upuris, cik iespējams, tika dziedināts un atguva psiholoģisko un materiālo komfortu; kopiena vai sabiedrība savukārt pieredzēja, kā noziedzīgs nodarījums var tai kaitēt un arī, kā katram personīgi jāiesaistās, lai mazinātu kaitējumu. Tas kopumā palīdzēja saglabāt vai pat celt kopienas morālos standartus un ekonomisko labklājību,” seno laiku praksi ieskicē M.Krūklis.

Pēc līdzīgiem principiem arī mūsdienās, pārsvarā Rietumos, iesaistot visu sabiedrību, notiek centieni atjaunot taisnīgumu visos līmeņos – personīgajā, ģimenes, sociāli ekonomiskajā un politiskajā. “Tās ir aktivitātes, kas cenšas piedāvāt akceptācijas pieredzi un rast izlīgumu visu iesaistīto pušu starpā: piemēram, programma, kurā varmāka tiekas ar līdzīga nozieguma upuri (lai izvairītos no tieša, personiska kontakta) un abi dalās viens ar otru piedzīvotajās izjūtas un domās; paliatīvā aprūpe, kurā tiek iesaistīti varmākas, kas atņēmuši dzīvību, lai pieredzētu, ko nozīmē palikt ar cilvēku kopā līdz pēdējam viņa dzīves mirklim; dzīvnieku terapijas programmas, kad sevišķi nežēlīgiem un suicidāliem varmākām piedāvā rūpēties par ievainotiem dzīvniekiem – kopt un ārstēt tos, – jo pret cilvēkiem tie neizjūt nekādu līdzjūtību; sanitāra darbi slimnīcās, kas, saskaroties ar citu sāpēm un bailēm, palīdz vairot līdzjūtību un empātiju; labdarības projekti sadarbībā ar veco ļaužu pansionātiem un garīgi atpalikušu personu rehabilitācijas centru iemītniekiem, lai notiesātie varētu novērtēt to, kas viņiem ir vairāk un sajusties vajadzīgi; dažādas darba iespējas ārpus cietuma, lai sabiedrība ieraudzītu notiesāto pozitīvo potenciālu, kā arī notiesātie novērtētu godīga darba labo rezultātu; citi sabiedrības integrācijas projekti, kad dažādu sociālu slāņu cilvēki pasākumu ietvaros tiekas un komunicē ar notiesātajiem, kā rezultātā abas puses uzzina pārsteidzošas lietas viens par otru u.c. Līdzīgas aktivitātes tiek organizētas arī darbā ar noziegumu upuriem un abu pušu radiniekiem. Tāpat aktivitātēs pēc iespējas tiek iesaistītas arī oficiālās varas struktūras – soda izpildes struktūras, policija, pašvaldības, – lai veidotu patiesu kopienas atbildības izpratni,” atklāj M.Krūklis.

Latvijā- padomju laika mantojums

Gan M.Krūklis, gan citi uzrunātie kalpotāji cietumos izteicās, ka viņuprāt Latvijas sabiedrība šobrīd vēl nav spējīga atklāti runāt par noziedzības problēmām, saprast un pieņemt atjaunojošā taisnīguma aktivitātes. Bijusī Alfa kursa kalpotāja sieviešu cietumā Zane Dambe norāda uz sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un vispār domāšanas veidu. “Sabiedrībā vērojama tendence, ka visur sagaida maksimālo no cilvēkiem: meklē labākos darbiniekus, efektīvākos, ātrākos, bet, kad cilvēkam rodas kādi sarežģījumi, viņš tiek pamazām izstumts. Dzīvojam laikā, kad valda patērētāju domāšana – ērtāks ir darbinieks, kurš pats ar visu tiek galā un var kaut ko dot. Bet cilvēkiem, iznākot no ieslodzījuma vietas, ir nepieciešams papildus atbalsts, uzsākot jebko jaunu – vai tas būtu darbs, vai vienkārši jaunas savstarpējās attiecības.”

M.Krūklis sabiedrībā valdošos stereotipus skaidro ar ilglaicīgo atrašanos padomju domāšanas zonā, “tādēļ divas paaudzes ir mantojušas izpratni, ka vispirms jādomā par sevi, tikai tad par citiem, ja vispār par citiem ir jādomā, un to, ka indivīds nejūt atbildību par sabiedrības procesiem, jo nespēj tos ietekmēt. Tas kopumā rada psiholoģiski, juridiski, sociāli un tendenciozas sabiedriskās domas diktētus apstākļus, kas traucē notiesātajiem resocializēties,” uzskata M.Krūklis.

“Sodu izpildes sistēma, kad noziegums tiek saprasts kā nodarījums pret valstī pastāvošo kārtību – respektīvi, ir persona, kas izdarījusi noziegumu un valsts, kas to tiesā, – nāk no 11.gadsimta, kad pirmo reizi Anglijas karalis Henrijs I noziegumus pozicionēja kā uzbrukumus karaļa mieram. Tas nozīmē, ir konkrēta tabula, kur aprakstīts, kāds nodarījums atbilst kādam sodam un klātnākošajām sankcijām. Ar šādu pieeju tiek aizmirsts par nodarījuma upuri, jo, ja arī tiek piespriesta kompensācija, tad bieži tā nesaskan ar upura patiesajām vajadzībām,  turklāt par upura psiholoģisko diskomfortu un tā novēršanu tabulā nekas nav minēts… Protams, nekas netiek darīts arī, lai atjaunotu varmākas, upura radinieku, kā arī vietējās kopienas psiholoģisko stabilitāti. Rezultātā, notiesātā persona nesaprot, ka ir izdarījusi ļaunumu citai personai un kopienai kopumā, tā vienkārši uzskata, ka ir pieķerta pārkāpumā pret tabulas noteikumiem, no kā izriet secinājums, ka nākamreiz jārīkojas viltīgāk. Ar šādu pieeju pieaug noziedzīgu nodarījumu recidīvi un vairojas psiholoģiski un pat fiziski ievainotu personu skaits, kā nocietinās un polarizē kopienas attieksme pret noziedzību un savstarpējām attiecībām vispār. Rezultāts ir sabiedrības vispārējas iekšējās nedrošības sajūtas pieaugums un ekonomiskās labklājības kritums,” brīdina M.Krūklis.

Programma ”Mirjama” – lai patiesi mainītos

Lai panāktu īstas pārmaiņas, ir nepieciešams strādāt gan pie problēmu cēloņiem, gan sekām, un tam nepieciešams kopdarbs, iesaistoties  soda izpildes struktūrām kā Ieslodzījuma vietu pārvalde un Probācijas dienests, NVO sektoram – biedrībām, nodibinājumiem, reliģiskajām organizācijām- un brīvprātīgām privātpersonām.

Madara Vilne:
“Ekskursija pilnīgi noteikti pieder pie sabiedrības atveseļošanas un integrācijas procesa, lai sociums kopumā vairāk izprastu, kas notiek iestādēs, kas ikdienā ir slēgtas. Līdz ar to paveras iespēja dot savu ieguldījumu, lai cietuma vide uzlabojas un tiek radīti apstākļi tajā mītošajiem cilvēkiem patiesi mainīties, jo īstermiņā, protams, vieglāk ir vienkārši izmantot represīvas metodes un uz laiku atdalīt šīs personas no sabiedrības, bet ilgtermiņā ir nepieciešams daudz dziļāks risinājums – vienīgais īstais drošības garants ir reāla transformācija.”
Viens no labajiem piemēriem Latvijā ir resocializācijas programma ”Mirjama”, ko 2002.gadā izveidojusi Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne, Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes doktorante Rudīte Losāne, par ko saņēmusi triju zvaigžņu ordeni. Programmas “Mirjama” dalībnieces dzīvo atsevišķi no pārējām notiesātajām. Ar R.Losānes darbu, pieredzi un programmas dalībniecēm bija iespēja iepazīties LU Teoloģijas fakultātes studentei Madarai Vilnei, dodoties ekskursijā uz cietumu. Šādas ekskursijas regulāri rīko viņas pasniedzēja, profesore Laima Geikina studiju kursu ”Teoloģija un prakse” un ”Praktiskā teoloģija” ietvaros. Ekskursijas laikā nācies aizdomāties par jautājumiem: “kamdēļ cilvēki nonāk cietumā un kā to risināt; kādēļ sabiedrībā ir ”pareizie” un ”nepareizie” jeb tie, kam izdodas iekļauties ”normā” un tie, kas to pārkāpj vai ir spiesti pārkāpt; cik trausla vai cik strikta var būt robeža, lai nonāktu vienā vai otrā pusē,” stāsta M.Vilne.
Attiecību problēmas
Rudīte Losāne

Ekskursijas sākumā Rudīte Losāne vispirms lekcijas veidā iepazīstinājusi ar cietuma vidi un sava doktora darba tēzi. Viņa stāstīja par četrām grupām, kas veido „cietuma subkultūru” – darbiniekiem, ieslodzītajām, ieslodzījuma vietu radīto resocializācijas programmu dalībniekiem un pašas izveidoto programmu “Mirjama”, ko redz kā reālo risinājumu ieslodzīto spējā mainīties. R.Losāne norādījusi uz problēmu, ka cietumā katra “subkultūra” darbojas noteiktos ietvaros. Pastāv spriedze starp darbiniekiem un ieslodzītajiem, jo darbinieki cenšas saglabāt distanci un autoritatīvu pozīciju. Pati Rudīte uztur draudzīgas attiecības ar darbiniekiem un ieslodzītajiem, tomēr cenšas ievērot zināmu distanci, lai netiktu iesaistīta, piemēram, cietumnieču intrigās un pārāk personisku jautājumu risināšanā, kas gan gadās tik un tā. Teiksim, cietuma ”kultūrā” pastāv savdabīgi rituāli- kā sejas saskrāpēšana pie noteiktiem ”pārkāpumiem”, tāpat īpašu ”hierarhiju” atkarībā no cietumā pavadītā laika utt. “”Kā Rudīte, daļēji jokojot, atzinās – pēc 17 gada darba šajā vietā viņa ieguvusi zināmu apkārtējo cieņu, jo cietumā cienot tos, kas tur atrodas jau ilgi (t.i., “recidīvistus”), bet šis darbs nav viegls, jo Rudīte nevēlas kļūt par cietuma darbinieku subkultūras daļu, lai pēc kapelānes valodas un uzvedības cilvēki ārpus cietuma vides viegli secinātu, kur viņa strādā, tamdēļ Rudīte savas darbības laikā cīnījusies, piemēram, par pareizas latviešu valodas lietošanu cietuma vidē.

Vai distance ir vajadzīga? Par to varētu diskutēt, jo, būtībā, draudzīgāka attieksme vēl nenozīmētu „pielaidīgumu”, bet ir skaidrs, ka šādu robežu noturēt ir ļoti grūti, tomēr tādā veidā ieslodzīto „subkultūra” ar savu izturēšanās veidu, žargonu un savdabīgu ētiku tikai nostiprinās. Arī resocializācijas programmas darbinieki nespēj pietiekami nodrošināt kvalitatīvas pārmaiņas. Rezultāts tam ir tāds, ka no cietuma atbrīvotie cilvēki nereti atkal tajā atgriežas, jo, brīvībā nokļuvuši, nav reāli mainījušies, bet meklē atkal tādu pašu biedru kompāniju kā cietumā,” R.Losānes viedokli atstāsta M.Vilne.

  • Programma “Mirjama” tiek īstenota arī Rīgas Centrālcietumā kapelānes Ivetas Škutānes un sociālās darbinieces Lilijas Indrānes vadībā. Tāpat Iļģuciema cietumā jau vairāk kā 20 gadus darbojas brīvprātīgā kalpotāja Daina Strelēvica, kas organizē visdažādākās aktivitātes – foto studiju, mākslas un dejas terapiju, karjeras izaugsmes psiholoģijas, adīšanas un dekupāžas nodarbības, kurās iesaistās brīvprātīgie palīgi, kuri ir savu jomu profesionāļi. Nodarbības veidotas pēc atjaunojošā taisnīguma principiem.
“Programmas ”Mirjama” mērķis ir radīt kvalitatīvas pārmaiņas ieslodzītajās sievietēs, lai to dzīves patiesi mainītos un, ideālā gadījumā, nekad vairs nebūtu vajadzība cietumā atgriezties. Programma ietver dažāda veida attīstošas un izglītojošas nodarbes, kā arī kristīgo apmācību un dievkalpojumus. Pie radošajām aktivitātēm pieder muzicēšana (kokles un ģitāras spēle), teātris, gospeļu dziedāšana, gleznošana.
Ekskursijas otrajā daļā mums bija iespēja, sadaloties grupās, tuvāk iepazīties ar “Mirjamas” mājā dzīvojošajām iemītniecēm, iedzerot tēju un aprunājoties, bet trešajā daļā mēs pievienojāmies gospeļu kora mēģinājumam, daloties sirsnīgās un priekpilnās dziesmās. Kā uzsver Rudīte – nav runa par kādu terapiju jeb uzspiestu cilvēku mainīšanu, drīzāk pretēji – tieši par brīvību un sevis atklāšanu. Rudīte pateicās cilvēkiem, kas kopā ar viņu veic šo darbu un neslēpa tā smagnējību – pietiekot tikai mēnesi pavadīt atvaļinājumā, lai būtu sajūta, ka viss jau atkal jāsāk no sākuma,” atminas Madara.

Citi labie piemēri

Līdzīgi programmai ”Mirjama” darbojas arī organizācija “Prison Fellowship”, kuras atzars Latvijā organizē notiesātajiem iespēju izgatavot Ziemassvētku dāvanas saviem bērniem, kā arī iesākuši organizēt Ģimenes dienas cietumā, lai stiprinātu ģimeniskās saites notiesāto ģimenēs.  ”Ģimenes dienas ir miljonu vērts brīnišķīgs projekts! Krāšņi pasākumi ar dakteriem klauniem, cukurvati un ko tik vēl ne, un medijos tā īsti nav atspoguļoti,” kolēģu veikumu uzteic Evija Prauliņa, Alfa kursa kalpotāja.

Ģimenes diena Olaines cietumā. Avots: ievp.gov.lv

Zane Dambe uzsver līdzgaitniecības programmu nozīmību: “Cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, izejot ārā no cietuma un atgriežoties viņu vecajā vidē. Viņiem jāpalīdz pavisam praktiskos sadzīves jautājumos, kā arī jāatbalsta jaunās izvēlēs, jābūt līdzās, kad ir kādi kritieni, jāiedrošina, jāpalīdz noticēt sev un tam, ka ir iespējams dzīvot citādi. No psiholoģiskā viedokļa bieži vien ieslodzītie nāk no vides, kur valda atkarību un līdzatkarību modeļi. Un tas pats par sevi ir apburtais loks, ko grūti pārraut arī cilvēkam, kurš nav pārkāpis likumu.”

Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienests sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi jau sešus gadus ir organizējuši projektu “Ieslodzīto svētceļojums”, kad “iepriekš sagatavoti notiesātie uz likumā atļauto laiku iesaistās svētceļnieku grupās ceļā uz Aglonu, kam mērķis ir veidot dabisku dažādu sociālo slāņu integrāciju, balstoties uz mūžīgām vērtībām. Pagājušogad iesākām antropoloģijas un ētikas nodarbību kursu ieslodzījuma vietu darbiniekiem ar mērķi iepazīstināt soda izpildes veicējus ar eksistenciāliem jautājumiem, kā arī sniegt tiem garīgu atslodzi. Ir arī citas aktivitātes, kas cenšas īstenot ko tamlīdzīgu, tomēr galvenie šķēršļi šobrīd ir neatbilstoša likumdošana atjaunojošā taisnīguma aktivitātēm, jo bieži vien ieceres ir stipri jāreducē vai jāatceļ vispār,” atklāts ir M.Krūklis.

“Lai gan soda izpildes kodeksā ir ierakstīts, ka sods ir jāuztver kā laiks, lai palīdzētu personai resocializēties un veiksmīgi atgriezties sabiedrībā, likumdošanas nepilnību un padomju domāšanas mantojuma rezultātā Latvijā joprojām pārsvarā sods tiek uztverts kā notiesātā izolācijas nodrošināšana, ko paradoksāli dēvē par rūpēm par sabiedrības drošību.

Arī resocializācijas programmas, kas tiek izstrādātas no atbildīgo iestāžu puses, ir balstītas pārsvarā kognitīvi-biheiviorālajā pieejā, ko var raksturot kā sava veida moralizēšanu, jo tās strikti nodala pasniedzēju, mentoru no pāraudzināmā. Šāda pieeja lielos vilcienos neko nemaina, jo nestrādā ar personas attieksmju un attiecību pieredzi, un pārsvarā gadījumos ir formāla vai bezpersoniska. Ir ļoti nepieciešams politisks lēmums valsts mērogā – strādāt pie noziedzības samazināšanas. Tas nozīmē dažādas likumdošanas pārmaiņas, kas pats par sevi ir atsevišķs stāsts. Protams, ka pirms likumdošanas pārmaiņām ir nepieciešami akadēmiski pētījumi un labās prakses no ārzemēm apgūšana šajā sfērā un kopā tas viss nozīmē diezgan prāvu finansu un cilvēkresursa iesaisti,” secina M.Krūklis.


IESAKĀM. 

Intervija ar Rudīti Losāni LR1 raidījumā “Monopols” šeit

Draudzes ”Kristus Pasaulei” mācītāja Mārča Jencīša liecība par pārmaiņām savā dzīvē pēc pavadīta laika cietumā, kas aprakstīts grāmatā ”Kāpnes uz debesīm”, fragmentu lasi šeit