Argula fon Grumbaha: pirmā sieviete reformatore, Bībeles pētniece


27
1523. gada vasaras nogalē jaunkundze drosmīgi ņem rokās rakstāmo un papīru. Ar stipru apņēmību viņa raksta vēstuli Ingolštates universitātes fakultātei. Sievieti sauc Argula fon Grumbaha, viņai ir 31 gads, nāk no dižciltīgas ģimenes, izglītota, četru bērnu māte. Viņas drosmīgā rīcība, ar kuru viņa gribēja atbalstīt kādu Lutera sekotāju, kas bija nokļuvis problēmās, nepaliek bez sekām. Argula fon Grumbaha ir iegājusi vēsturē kā pirmā sieviete protestantu teoloģe no laju vidus. Tomēr par savu pārliecību Argulai ir arī jānes lieli upuri.
Foto: Wikipedia

Pirms tam nekas tāds nebija pieredzēts. Ar savu vēstuli viena vienīga sieviete izaicina veselu Ingolštates universitātes fakultāti. Argula fon Grumbaha pieprasīja, lai profesori sāktu ar viņu publiskas debates par viņas Svēto Rakstu ekseģēzi [interpretēšanu, skaidrošanu]. Kamēr profesori berzēja acis neticībā par šādu pārdrošu uzdrīkstēšanos, vēstules rakstītāja ļoti skaidri zināja, ko viņa vēlas: viņa vēlējās dot ieguldījumu, izmantojot teoloģiskos argumentus par labu Arsaciusam Zēhoferam (Arsacius Seehofer), kurš bija gados jauns Lutera sekotājs un vēlējās palīdzēt reformācijas izplatīšanā. Viņa pārliecinoši pabeidza savu vēstuli ar šādiem vārdiem: “Es neesmu rakstījusi jums sieviešu tenkas, bet Dieva Vārdu, būdama draudzes locekle.” Viņa izvirzīja tikai vienu noteikumu: ka debatēm jānotiek vācu valodā, jo viņa nerunā latīņu valodā (tā laika oficiālajā universitātes valodā).

Pat lasīt Lutera rakstus bija pārkāpums

Kas īsti lika Argulai fon Grumbahai rakstīt viņas drosmīgo vēstuli, pirmo sievietes publisko paziņojumu par labu reformācijas idejām? Līdz tam brīdim neviens vīrietis neuzdrošinājās atklāti iestāties par 18 gadus veco meistaru Zēhoferu, kurš izplatīja reformācijas idejas Ingolštates universitātē. Jau vienu gadu iepriekš Bavārijas hercogi bija aizlieguši pieņemt jauno ticību. Pat Lutera rakstu lasīšana tika uzskatīta par pārkāpumu. Jauneklim lika atteikties publiski un aizsūtīja viņu uz netālu esošu klosteri.
Argula dzirdēja par šiem notikumiem, izpētīja situāciju un sašuta. Viņai bija skaidrs, ka teologi piespieda Zēhoferu atteikties no savām idejām, piedraudot ar vardarbību, jo nespēja gūt atbalstu savām darbībām, vadoties pēc Bībeles. Viņa rakstīja:

“Nekur Bībelē es neatrodu, ka Jēzus vai viņa mācekļi, vai pravieši būtu kādu ieslodzījuši, sadedzinājuši vai izsūtījuši.”

Sievieti iedrošināja “visu kristīto priesterība”. Un Argula fon Grumbaha zināja Bībeli patiešām izcili. Kopš desmit gadu vecuma viņai jau bija Bībeles izdevums vācu valodā. To viņai novēlēja tēvs. Bībeli Argula lasījusi bieži, jo īpaši pēc tēva pāragrās nāves. No Mārtiņa Lutera Argula guva apstiprinājumu tam, ka viņa var uzticēties savai Bībeles interpretēšanai, kā arī paļauties uz savu pārliecību apziņas personīgajos lēmumos.

Argulas fon Grumbahas pirmās vēstules vāks (bilde pa kreisi)

Savos agrākajos rakstos Luters aicināja sekot “Sola scriptura” principam, tādējādi padarot Svētos Rakstus par vienīgo kritēriju ticības jautājumos. Lutera apgalvojumi par visu kristīto ticīgo priesterību bija personīgs iedrošinājums Argulai. Ja priesterība nav nepieciešama, lai interpretētu pasauli ticības gaismā, viņai, Argulai fon Grumbaha, arī ir tiesības to darīt.

Argula pacēla tēmu par Jēzu un viņa intensīvajām diskusijām un teoloģiskajām debatēm ar sievietēm. Kā izcila Bībeles vārda pārzinātāja un teoloģe viņa arī zināja, ka Bībelē ir sieviešu dzimtes apzīmējumi Dievam. Tie sastopami diezgan daudz Vecajā un arī Jaunajā Derībā. Viņai tas bija pats par sevi saprotams, ka gan vīrieši, gan sievietes ir aicināti publiski gan aizstāvēt savu ticību, gan apliecināt ticību uz Jēzu Kristu. Un tādēļ viņa turpināja ar stipru ticību sacīt:

 

“Pat, ja tas notiktu, ka Luters pats atsakās no saviem uzskatiem, Dievs pasargi, tad mani tas nesatricinās, jo es nepaļaujos uz viņa, savu vai kāda cita intelektu, bet tikai uz patieso klinti, kas ir Kristus pats.”

Argulas fon Grumbahas raksti tiek izplatīti un lasīti, it kā tie būtu Lutera teksti

Diskusija ar universitātes lektoriem diemžēl nekad nenotika. Argula fon Grumbaha pat netika uzskatīta par cieņas vērtu, lai uz viņas vēstuli atbildētu no Ingolštates. Bet protestanti izdeva un izplatīja viņas traktātu. Tikai divu mēnešu laikā traktātu izdeva 13 reizes. Viņas laikā tikai Mārtiņa Lutera darbi bija tik plaši izplatīti.
Izklausās kā veiksmes stāsts, tomēr dižciltīgās ģimenes atvasei tas nozīmēja sāpīgas plaisas veidošanos starp sievieti un viņas ģimeni. Argula bija precējusies ar pārliecinātu katoļticīgo vīrieti no dižciltīgas franču ģimenes Frīdrihu fon Grumbahu, kurš neatbalstīja viņas uzskatus. Laikā, kad Argula sāka parādīties plašākā sabiedrībā ar reformācijas idejām, pāris jau bija precējies deviņus gadus, un viņiem bija trīs dēli un meita. Frīdrihs fon Grumbahs ieņēma labi atalgotu amatu, būdams par Ditfurtas aizbildni, kas nozīmē, ka viņam bija pārvaldnieka amats ar īpašām juridiskām tiesībām kā Bavārijas hercogiem. 1522. gadā Bavārijas hercogi savukārt nolēma, ka viņu pavalstniekiem aizliegts pieņemt Lutera mācību, lasīt viņa traktātus vai diskutēt to saturu. Savā vēstulē Ingolštates universitātei Argula fon Grumbaha ne tikai neievēroja šo aizliegumu, bet atklāti aizstāvēja reformācijas atbalstītāju.

1523. gadā, vienlaikus ar vēstuli universitātei Argula uzrakstīja arī otru vēstuli – adresāts ir Bavārijas valdnieks Vilhelms IV. Viņa vēlējās informēt hercogu, kuru viņa kopš mazotnes bija pazinusi, par situāciju Ingolštatē, un tādēļ pielikumā nosūtīja arī vēstules kopiju, ko sūtīja universitātei. Šī vēstule vēlāk tika plaši izplatīta kā Reformācijas manifests, jo autore runāja arī par kristieša paklausību varām.

Sieviete stāv viena ar Bībeli rokā, liela vīriešu teologu pūļa priekšā no Ingolštates.

Bavārijas Vilhelms neuzskatīja Argulu par cienīgu saņemt no viņa atbildi. Tā vietā viņš nekavējoties atbrīvoja Argulas vīru no amata, jo viņš neesot atturējis savu sievu no šāda veida vēstuļu rakstīšanas. Tādējādi Frīdrihs Grumbahs zaudēja savu amatu un ģimene nonāca finansiālās grūtībās. Tā kā Frīdrihs palika uzticīgs katoļticībai līdz pat savai miršanai 1529. gadā, izskatās, ka laulība arī tika satricināta. Argula rakstīja par savu vīru šādi: “Diemžēl viņš daudz pieliek roku, lai vajātu Kristu manī.”

Neskatoties uz saspringtu situāciju ģimenē, dažas nedēļas vēlāk Argula rakstīja citu vēstuli, šoreiz Ingolštates pilsētas padomei. Viņa atsaucās uz vairākām sievietēm, reformācijas sekotājām, pilsētā un nebaidījās par mirt savas pārliecības dēļ: “Jā, pat ja es miršu, simtiem sieviešu rakstīs pret viņiem [reformācijas aizliedzējiem]. Jo viņu ir daudz, turklāt daudz izglītotākas un prasmīgākas par mani.”
Vēlāk Argula rakstīja traktātus, visi sarakstīti viena gada laikā. Pēc 1524. gada Argula neizdeva vairs nevienu dokumentu. Galveno būtību viņa bija formulējusi savā vēstulē Ingolštates universitātei.

Pirms dažiem gadiem Bavārijas Evaņģēliski luteriskā baznīca nodēvēja fondu šīs drosmīgās reformācijas atbalstītājas vārdā – Argula von Grumbach-Stiftung. Šī fonda mērķis ir atbalstīt sieviešu un vīriešu līdztiesību baznīcā, kā arī diskutēt par dzimumu jautājumiem sabiedrībā un draudzē. Tādējādi drosmīgā sieviete tika atzīta vairākus gadsimtus pēc savas darbošanās.

Vartburgas cietokšņa telpās var noklausīties reformācijas priekšvēsturi, reģiona vēsturi, personību vēsturi, kā arī dažādus ar Lutera dzīvi saistītus notikumus. Var arī apskatīt Lutera darba istabu. Viens no interaktīvajiem stāstiem, ko piedāvā muzejs, ir par Bavārijā dzīvojošās pirmās protestantu sievietes Argulas fon Grumbahas došanos uz Vitenbergu diskutēt ar Mārtiņu Luteru par sievietes lomu kristietībā un Dieva aicinājumu kalpošanā.

Sieviete apgalvojusi, ka nekur nav rakstīts, ka starp viņu un Dievu būtu iecelta kāda īpaša autoritātes persona. Izjautājot Luteru par sievietes lomu, fon Grumbaha vīlās lielā reformatora uzskatos, proti, Luters komentēja, ka tad, kad notikumus vadīja Ādams, bija kārtība, bet tad, kad sāka vadīt sieviete, tie pārvērtās haosā. Tā kā sieviete tika čūskas pievilta, tad, vīrietim runājot, sievietei jāklusē. Neskatoties uz šādu apgalvojumu, Luters savās jaundibināmajās kustībās ļāva vadīt un sludināt sievietēm, kad vīriešu nebija klāt.

Pārsteigta par tik nereformatoriskiem Lutera uzskatiem, Argula fon Grumbaha aizgāja uz savu istabu lūgt Dievu. Pēkšņi viņa dzirdējusi balsi, kas viņai teica:

“Jūs, sievietes, nekādā ziņā neesat zemākas par vīriešiem. Tomēr paies daži gadsimti, līdz tas kļūs redzams visiem. Luters vismaz ir ceļā uz šo patiesību. Nepadodieties, turiet savu garu augstu.”

*Ar autores atļauju pārpublicēts no vietnes sieviesuordinacija.lv.

  • Viktorija Slavinska-Kostigova

    Ļoti interesants raksts, uzzināju daudz ko tādu, par ko pat dzirdējusi nebiju! Paldies! 🙂