Grāmata “Dievs 9.0”- vai tiltu būvēšanas iespēja ar citādi domājošajiem? (+ VIDEO)


281
Turpinot tēmu – ko mums, kristiešiem, nozīmē Jēzus – šoreiz iepazīstinām ar divu Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes studenšu – Bellas Briškas un Madaras Vilnes – atšķirīgiem viedokļiem par grāmatu ”Dievs 9.0”.

Vispirms vēl mana, Tuvumā.lv redaktores, piebilde –  arī es pati ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas, jo jau ilgu laiku ”Latvijas Kristīgā radio” mājaslapā atrodams uzraksts ”Uzmanību! Slidens ceļš”, zem kura redzama šīs grāmatas fotogrāfija. Uzklikšķinot atveras video ar Tālivalža Tālberga vadīto raidījumu ”Aktuālā diskusija”, kurā viesis teoloģijas doktors un misionārs Juris Doveiko kritizēja šo grāmatu. Viņam nebija pieņemams, ka grāmatā aprakstīta ”Dieva evolūcija” no versijas 1.0 (senatnē) līdz jaunākajai- 9.0 (nākotnes cilvēki). Pa vidu attīstībā esot tradicionālo konfesiju kristieši. Doveiko norādīja uz ”ideoloģisko avotu”-  ”praktizējošu budistu” Kenu Vilberu. T. Tālbergs noslēgumā izteica nožēlu, ka grāmatu tirgo kristīgās grāmatnīcās… Vai tiešām grāmatā ir maldi un tā novirza no sekošanas Jēzum? Manuprāt, grāmatu tomēr ir vērts izlasīt, jo tā var palīdzēt uzlabot attiecības – ja vispār atzīstam, ka Jēzus mūs ir aicinājis būt labiem pret cilvēkiem…  Pat, ja idejas (un tās ir tikai idejas!)  par sagaidāmo nākotni ir naivi pozitīvas (piemēram, par mieru pasaulē, garīgumu internetā, Jēzus dzīvesveida īstenotājiem). Grāmata palīdzēs saprast, vai un kādas ir personīgās robežas… Piemēram, ar grāmatas palīdzību ieraudzīju savu problēmu- no vienas puses, tik ļoti tiecos vienot visus kristiešus, bet no otras puses- mani joprojām ārkārtīgi spēj aizkaitināt dažu ticīgo izgājieni… Vēl mani pārsteidza secinājums, ka kādus cilvēkus, ko (augstprātīgi) uzskatīju līdz šim par nepietiekami garīgiem (jo sevi nesauc par kristiešiem), pēkšņi ieraudzīju citā, pozitīvā gaismā. Iespējams, kāds lasītājs kļūs lepns, bet cits- pazemīgāks…

Tuvumā.lv galvenā redaktore Aija Volka

Bellas Briškas komentārs par grāmatu ”Dievs 9.0”

Bella Briška

2016. gadā latviski tulkotā Marionas Kistenmaheres, Tīlmaņa Hāberera un Vernera Tiki Kistenmahera grāmata “Dievs 9.0” piedāvā shēmu, kas aptver 9 dažādas cilvēka apziņas pakāpes un parāda 9 dažādus veidus, kā cilvēks ir spējīgs lūkoties uz pasauli, līdzcilvēkiem un Dievu. Apziņas pakāpes attiecas gan uz indivīdu, gan cilvēci kopumā, atklājoties vēsturisku notikumu formā – neviena no tām nav nevajadzīga, katra nākamā pakāpe integrē visas iepriekšējās, un katrai nākamajai pakāpei ir nepieciešams, lai iepriekšējās pakāpes būtu pilnībā izdzīvotas – kā bērnam, kas vispirms mācās burtus, zilbes un teikumus, lai daudzus gadus vēlāk būtu spējīgs lasīt Gēti un Dostojevski. Tas norāda, ka, kaut arī šī apziņas līmeņu shēma ir vērsta uz augšupeju, nevienu no zemākajām apziņas pakāpēm nedrīkst noniecināt.

Modelis, ko piedāvā „Dievs 9.0”, ir daudzpusīgs un inteliģents, jo tas jau ietver sevī atbildes uz vairākiem kritiskiem jautājumiem, kas var rasties, lasītājam esot pirmajās grāmatas nodaļās – tas notiek, padarot robežas elastīgas un pieļaujot arī regresa iespējamību, piemēram, indivīdam esot spriedzes vai smagas slimības apstākļos, kā arī nodalot, pirmkārt, dažādas sfēras cilvēka dzīvē, kurās iespējamas atšķirīgas apziņas pakāpes (reliģiskā, profesionālā u.c.). Otrkārt, nodalītas apziņas pakāpes no garīgajiem stāvokļiem – piemēram, pieļaujot, ka

arī cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar piederību kādam no zemākajiem apziņas stāvokļiem, ir spējīgs patiesi piedzīvot Dievu.

Nozīmīgi ir arī tas, ka shēma nav noslēgta – ir iespējams, ka eksistē arī Dievs 10.0 un Dievs 11.0, par kuru mēs vēl pagaidām neko nezinām  – tas, kā manifestētos šīs pakāpes, paliek paša Dieva rokās.

 

Jēzus raksturojumi apziņas pakāpēs

1.0: zīdainis silītē; no mātes krūts plūstošā piena upe

2.0: brīnumdaris

3.0: ģimenisko saišu pārvarētājs, tumšo spēku uzvarētājs, celmlauzis un vadonis

4.0: kārdinājumu pārvarēšana, grēkāzis un upurjērs, ķēniņa arhetips, pasaules soģis

5.0: jauna brīvība pretstatā likumam, Cilvēka Dēls un integrēts cilvēks, dievbijība

6.0: noārdīt robežas un mīlēt ienaidniekus, ievainoto mierinātājs, Skolotājs, Brālis un Lielā dvēsele, maigums un nevardarbība

7.0: bez bailēm haosa vidū; sociālā skulptūra kā Dieva mākslas darbs; būt Kristum, nevis kristietim

8.0: kosmiskais Kristus

9.0: ”Bet ko jūs sakāt- kas es esmu?” Jēzus vārdi mācekļiem Lūkas 9:20” (Dievs- telpa jautājumiem)

Katrs lasītājs grāmatu vērtēs individuāli un paņems sev no tās paša dzīvē aktuālāko un nepieciešamāko, tomēr, manuprāt, grāmatā ir iezīmētas divas galvenās pozitīvi vērtējamas tendences. Pirmā no tām ir akūtā nepieciešamība saprast vienam otru sabiedrībā, kurā līdzās pastāv dažādu apziņas pakāpju cilvēki. Grāmatā skaidrotas atšķirīgās pakāpes ne tikai tāpēc, lai lasītājs atrastu sevi kādā no tām un justos apmierināts ar to, bet drīzāk gan tādēļ, lai veidotu tiltus komunikācijai ar citādāk domājošajiem un neatstumtu tos kā mazāk vērtīgus.

„Savā vīzijā par Dieva valstību Jēzus apvienoja cilvēkus, kas piederēja pie dažādām pakāpēm. Pie viņa galda visi drīkstēja apsēsties.”

Tas ir mudinājums arī lasītājam pieņemt citādi domājošos. Nedaudz absurdi, bet tomēr patiesi – visbiežāk tieši pieņemšana, nevis konflikti, ir tie, kas veicina cilvēka tālāku izaugsmi.

Otrais uzsvars ir uz nepārtrauktu attīstību savā garīgajā ceļā un neļaušanos iestigt tajā apziņas pakāpē, kas ir droša un saprotama. „Dieva valstība Jēzum ir dinamisks lielums. Tā nav kāda ērta komforta zona, bet gan[..] radikāli pārveidojošs notikums gan cilvēka iekšējā pasaulē, gan gan arī nepārtraukti mainīgas sabiedrības sirdī,” raksta autori, un viņiem var tikai piekrist. Šis ir pamudinājums neapstāties un vienmēr tiekties tālāk – un, kas to lai zina, iespējams, izdodas ieraudzīt arī to, kas slēpjas zem vēl nezināmā jēdziena „Dievs 10.0”?

Madaras Vilnes pārdomas

Madara Vilne

“Dievs 9.0” ir interesanta grāmata, kas liek aizdomāties – gan par pasaules ainu, ko grāmata cenšas atklāt, gan par pasaules ainu, kas, izvērtējot šo grāmatu, iespējams, redz lietas citādāk.

Striktas shēmas vienmēr ir problemātiskas – no vienas puses tās dod neticamu skaidrību, no otras – ļoti bieži ierobežo realitāti un, iespējams, pat neredz to īsti pilnīgi. Līdzīgi, manuprāt, ir arī ar šo grāmatu. No vienas puses, daudzi tajā paustie ieskati šķiet saprotami, acīmredzami un varētu tik tiešām dzīvi atvieglot, no otras puses, jāteic, ironiski, diviem no grāmatas autoriem uzvārds ir Kistenmaheri jeb latviski „kastīšu taisītāji” (tulkojumā no vācu val.), kas, sekojot Kena Vilbera paraugam (kurš uzkrītoši tiek cildināts grāmatas lappusēs), izvēlas ļoti sterilu realitātes shēmu, kas, manuprāt, iztur kritiku tikai daļēji.

Pirmkārt, domāju, ka uzlūkot cilvēces attīstību kā gludu, viennozīmīgu līniju ir pārāk šaurs un naivs redzējums. Autori it kā atzīst, ka, teiksim, oranžā pakāpe bijusi jau sengrieķu periodā, tad pazudusi un atkal atgriezusies, bet tik un tā pati virzība ir lineāra progresija.

Teologs Miroslavs Volfs ir norādījis, ka racionālā metode kā pretmets vardarbībai bija daļa no optimistiskās vīzijas par civilizējošu procesu, kur cilvēce attīstās no barbariskas presociālas uz miermīlīgu sociālu fāzi. Šo uzskatu pavadīja doma, ka, apspiežot cilvēku agresīvos impulsus, valsts iegūst vardarbības monopolu, bet autors secina, ka šis mehānisms nesamazina vardarbību, bet gan tikai neregulāru vardarbību. Mūsdienīgās sabiedrībās vardarbība nav mazinājusies, tā tikai kļuvusi organizētāka, līdz ar to holokausts ir civilizācijas procesa auglis. (pārfrāzējot no grāmatas „Exclusion & Embrace”).

Attīstība nebūt nenozīmē vienmēr progresu, došanos uz arvien augstākām un labākām pakāpēm. Pastāvot brīvajai gribai (ko autori, šķiet, ignorē, cik saprotu, uzskatot, ka realitāte ir tikai Gara spēlīte pašam ar sevi, arvien pašatklājoties), cilvēce arvien var izvēlēties attīstīties vai nē, turklāt – kādā virzienā. Autori naivi pieņem, ka viss, kas līdz šim ir noticis, notiek un vēl notiks ir izaugsme. Interesanti, ko šie autori teiktu, ja pasaulē sāktos kodolkarš, kas arvien ir reāla iespējamība. Īpaši aplūkojot 20. gadsimta un senāku vēsturi, nekas neliecina, ka cilvēka daba būtu mainījusies. Humānisms, manuprāt, ir virspusēja maska, aiz kuras slēpjas tāds pat vardarbības potenciāls kā sendienās, tikai instrumenti ir kļuvuši rafinētāki.

Nosaukt nelīdzsvaroto tehnoloģiju progresu, kas kā vēzis uz planētas sejas gandrīz novedis to līdz ekoloģiskai un cita veida katastrofai, par attīstību, manuprāt, ir labākajā gadījumā smieklīgi (protams, var jau runāt arī par slimības attīstības gaitu un slimības vēsturi). Vārdu sakot, izskatās, ka autori īsti neredz, ka vēstures procesā ir iespējams gan regress, gan „bedres”, „cilpas”, „mīņāšanās uz vietas”, kā arī „game over” scenārijs (ja jau Gars spēlējas, tad spēle ir neparedzama, jo Dievam, atšķirībā no cilvēka, nav bail arī zaudēt).

Tāpat nosauktās pakāpes iztur kritiku tikai daļēji. Īpaši pirmā jeb smilškrāsas ir neatrisināts paradokss (=”zīdaiņa paradokss”), ko autori, šķiet, nav pamanījuši. Ja jau tā ir zīdaiņa bezpalīdzīgā stadija (kails, ievainots, slims; lai izdzīvotu nepieciešama silta sega, inkubators), kam ir vajadzīga pastāvīga aprūpe, tad kā šāda bezpalīdzīga cilvēku suga tās pirmsākumos varēja vispār izdzīvot kopīgajā dzīvnieku konkurencē?

Cilvēku mazuļi vispār diezgan radikāli atšķiras no citu dzīvnieku pēcnācējiem, kas jau visbiežāk piedzimst gatavi dzīvei un ar spēcīgu „instinktu komplektu”, kamēr cilvēkam pat elementāras lietas ir jāmācās. Es domāju, ka šī atšķirība ir daudz fundamentālāka (un pasaka daudz ko par cilvēka dabu), nekā cilvēki varbūt domā.

Sociālantropologu secinājumi

Pavērsiens notiek 20. gs. otrajā pusē pretstatā 19./20. gs. mijas dedzīgajai aizrautībai ar visdažādākajiem modeļiem, kas runā par pirmatnējo ordu, matriarhātu utt. (Maklenans, Tailors, Spensers uc.) Piemēram, matriarhālās teorijas cirkulācijas zinātniskajās aprindās izbeigšanās formāli tiek saistītas ar metodoloģijas maiņu antropoloģijā. Šo pāreju spilgti iezīmē amerikāņu antropologs Boass. No grandiozām shēmām antropoloģija kļūst par piezemētu disciplīnu, kas baidās no jelkādiem lielākiem secinājumiem, tā nodarbojas ar „lauka pētījumiem”, „vēsturiskumu”, „empīriskumu”, „funkcionalitāti”, „partikulārismu”, „ikonoklasmu”. Katra kultūra tiek aplūkota tikai tās pašas kontekstā, tiek noraidītas jebkādas universālas teorijas. Iespējams, tas ir pārspīlēti, tomēr parāda, ka cilvēces vēsture ir daudz sarežģītāka, nekā cilvēki domā. (Cynthia Eller, Gentlemen and Amazons : The Myth of Matriarchal Prehistory, 1861–1900, op. cit., 69, 178.

Cilvēcei kā dzīvnieciskai sugai sākums var būt tikai kareivīgas izdzīvošanas paradigma, kas tiek piedēvēta trešajai (sarkanajai) pakāpei, vai arī cilvēces vēsture nemaz nav tāda, kā autori domā. Racionālas pašsaprotamības „piegājiens” jeb ierobežota lineārā domāšana, kas caurvij grāmatu, nodod autoru, pašu vārdiem, oranžās pakāpes domāšanu, kas ir visas grāmatas paradigmas pamatā (kaut vai uzlūkojot cilvēka apziņu no programmatūras perspektīvas 1.0 līdz 9.0, kā arī redzot izaugsmi kā lineāru progresiju jeb „kāpnes”). Sociālantropologi jau sen atzīst, ka par cilvēces vēsturi zināms ļoti maz, tamdēļ šādas vispārinātas shēmas lielākoties ir tikai mīti, šī vārda nievājošajā nozīmē.

Varbūt cilvēcei bija atšķirīgi sākumi, dažāda veida sabiedrības, kas attīstījās atsevišķi? Tas šķistu ticamāk, nekā viendabīgs maršs vienādās uniformās cauri vēsturei.

Vēl autori runā par „iekļaut un pārsniegt” paradigmu, bet gandrīz nevienā no piemēriem nav parādīta „iekļaut” sadaļa (spēja ar smīnu atskatīties vai objektīvi reflektēt nav iekļaušana).

Piemēram, citāts (330.lpp.): „Iespējams, šādam cilvēkam nepieciešams (..) garīguma un reliģijas jautājumos nodot garderobē veselo saprātu un orientēties uz vecmodīgajiem, mītiski reliģiskajiem tēliem. Viņš savu reliģisko līniju mākslīgi pazemina, saglabā bērnības vai iesvētes mācības ticību un visā nopietnībā uzskata, ka varēs uz to paļauties dzīves krīzēs.”  Kaut gan es piekrītu, ka jānāk jauniem paskaidrojumiem, tas nemaina būtību, t.i., simboli tik un tā saglabā savu pārlaicīgās patiesības dabu, vienīgais, kas var mainīties, ir izpratne, bet pārsvarā ar jaunu izpratni domā arī satura nomaiņu…

Attēlotās pakāpes teju vienmēr attīstās pēc shēmas „noliegt un radīt kaut ko jaunu”, tās vēl netiek līdz integrācijai, jo iepriekšējās pakāpes tiek uzlūkotas ar viegli nievājošu attieksmi, ka, „redz, kādi muļķīši mēs kādreiz bijām un tagad, redz, cik gudri” un tās netiek ņemtas vērā pietiekami nopietni. Es uzskatu, ka integrēt nozīmē patiesi iekļaut, tas ir, vienlaikus pieredzēt realitāti visos tās līmeņos. Var piekrist, ka attīstoties apziņas fokuss tik tiešām var doties augšup, iepazīstot arvien augstākas dimensijas, bet tas nenozīmē, ka iepriekšējie līmeņi nav eksistējoši ar jauno fokusu un apziņa nevarētu pa tiem brīvi pārvietoties. Piemēram, varu salīdzināt ar austrumos pazīstamo čakru paradigmu – ikvienam cilvēkam ir visas septiņas čakras un tās nepārstāj eksistēt tamdēļ, ka apziņas fokuss, teiksim, lielākoties atrodas piektajā čakrā (un tas principā ir veselībai bīstams disbalanss, ko mēs arī piedzīvojam mūsdienu sabiedrībā). Varētu pat teikt, ka tas vispār nav mērķis, jo apskaidrība, manuprāt, nozīmē pilnu apziņu jeb pilnu informācijas apjomu par visu, kas ir, nevis duālistisku redzējumu par došanos uz garīgumu, atstājot materiālās pakāpes kā mazāk attīstītas „aiz muguras”.

Autori arī nepamana, ka piektā pakāpe ir tikai ceturtās „pagarinājums” jeb „racionālais mīts”, kas domā, ka visu zina un var izskaidrot. „Gari un dēmoni taču neeksistē, mēs taču visi to zinām” un tādā garā. Tas tikai liecina par racionālā prāta, kas radījis šo grāmatu, augstprātīgo un no saknēm atrauto redzējumu, kas domā, ka, ja spēj par kaut ko reflektēt, tad ir to arī integrējis. Septītā pakāpe tiek nosaukta par neduālu (346.lpp.), nesaprotot to, ka ar prātu aizdomāties līdz neduāliem konceptiem vēl nav izdzīvot īstu nedualitāti, jo vienmēr pastāv dualitātes starp dualitāti un nedualitāti iespējamība.

7. līdz 9. pakāpe aprakstītajā veidā man izskatās drīzāk kā prāta („oranžās pakāpes”) pagarinājums un narcistisks pašslavinājums. Iespējams, tieši tamdēļ autori tik ļoti steidzas nodalīt apziņas pakāpes no iegremdēšanās stāvokļiem, jo tie autoriem tā arī paliek tikai mirklīgi „stāvokļi”. (Pēc maniem ieskatiem apziņas stāvokļi ir ieskats nākamajās apziņas pakāpēs. Tāpat kā senatnes domātājiem droši vien bija daži „apskaidrības mirkļi” par to, kā uzbūvēt vienkāršas tehniskas ierīces, kas ar laiku kļūst par vispārēju cilvēces apziņas pakāpi).

Galu galā autori ignorē daudzas bibliskas paradigmas, „norakstot” tās kā mītiskas vai iepriekšējām pakāpēm piemītošas, kas, protams, seko no to nespējas aptvert šo pakāpju patiesības potenciālu, kas, saskaņā ar manu redzējumu, nemainās cauri pakāpēm, mainās tikai domāšanas veids par tām.

Bez „grēkā krišanas” (ko var pārformulēt par „apziņas līmeņa pazemināšanos”, runājot mūsdienīgi) Kristus vēstij nav īsti jēgas (jo cilvēce jau tāpat skaisti attīstās).

Šis koncepts skaidri norāda, ka cilvēce neattīstās lineārā progresa veidā, tā ir jau atradusies uz augstāka attīstības pakāpiena (un tas neizslēdz arī primitīva fiziskā ķermeņa veidošanās gaitu, šeit ir runa tieši par cilvēka apziņu), kam ir sekojis radikāls kritiens. Vai rāpšanos augšup no akača var nosaukt par attīstību? Es domāju, ka tikai daļēji. Cilvēce (tās daļa) šobrīd tikai rāpo uz sākumu, lai vispār spētu atgūt to, kas tiem ticis dots jau radīšanas iesākumā un varētu sākt attīstīties. Par kādu cilvēces garīgo attīstību var runāt, ja cilvēces vairums dzīvo bez gara jebšu ir atteikušies no gara, par labu savam prātam? Tas ignorē fundamentālo plaisu, kas eksistē starp vidusmēra cilvēku un Dievu. Kamēr šī plaisa nav pārvarēta, tikmēr attīstība nenotiek. Labākajā gadījumā notiek „cilpas mešana” vai muļļāšanās uz vietas, bet sliktākajā tas var iniciēt pat pašiznīcināšanās programmu. Tāpat „draudzīgi rokās sadosimies” paradigma par visas cilvēces kopīgo tālāko attīstību ignorē „galējās tiesas” (jeb galējās nošķiršanas atbilstoši katra izdarītajai izvēlei, runājot mūsdienīgi) konceptu, kur

Jēzus skaidri daudzviet pasaka, ka „nezāles tiks atdalītas no kviešiem, vienu paņems, otrs paliks”utt. Tas liecina par to, ka cilvēci veido gan tie, kas izvēlas gaismu (=attīstību), gan tie, kas to neizvēlas, un veselajām ķermeņa šūnām atbalstīt patoloģiskās nozīmētu izvēlēties arī visa organisma bojāeju.

Tas gan nenozīmē, ka cilvēkiem vajadzētu naidoties, bet vienkārši skaidri apzināties, ka ne visi ir draugi.

Mūsdienu politkorektajā laikmetā šādas bibliskas pamatpatiesības vairs nedrīkst pieminēt, jo visam ir jāiekļaujas racionālā vai pārsensitīvā no Dieva atrautā cilvēka paradigmā, jo, acīmredzot, ir pārāk sāpīgi apzināties patiesību. Kā jau minēju, grāmatā tiek ignorētas arī tādas bibliskas mācības kā cilvēka brīvā griba un ne-vienādība ar Dievu (jo pēc šīs shēmas Dievs tikai pats spēlējas pats ar sevi) utt.

Rezumējot, jāsaka, ka, manuprāt,

grāmata ir zaudējusi Jēzus vēsts kodolu (jo, kā jau sacīju, iepriekšējās pakāpes, pēc manām domām, nav atmetamas, bet gan īsteni integrējamas, tātad to patiesība iekļaujama, nevis „izskaidrojama” kā maģiska vai mītiska vai citādi „novecojusi”), pat neraugoties uz to, ka tik tiešām ir nepieciešami jauna veida paskaidrojumi.

Runājot par Baznīcas reorganizāciju (kam, šķiet, veltīta šī grāmata), izskatās, ka autori arī neredz, ka pēc viņu pašu shēmas Baznīca vairs nevar pastāvēt augstākās pakāpēs, jo 5., 7. un 9. ir individuālistiskas pakāpes, kas kopienas vispār nemeklē – tad par kādu Baznīcu šeit var būt runa? Arī 8. pakāpe jau ir tik transreliģiska un transnacionāla, ka tās kopiena ir interneta tīmeklis (it kā tehnoloģiju attīstībai būtu kāds sakars ar garīgumu), paliek tikai 6. pakāpe, kas pulcējas mazās, intīmās kopienās. Baznīca jau kā veidojums ir 4. pakāpes struktūra, tamdēļ, kādu reorganizāciju autori domā? Protams, ka Baznīcās nemāca 5. līmeņa racionālās patiesības, jo tā būtu pašnāvība (jo piektais līmenis pasaka, ka nekam, kas ir Baznīcā, nevar ticēt), kam Baznīca, protams, pretojas. Turklāt tā saglabā savu iepriekšējo nozīmi priekš tiem, kam tā vajadzīga.

Patiesība izpaužas visos līmeņos un tie nav savstarpēji aizvietojami, tikai papildinoši. (Kā papildu ilustrācijai es varētu atsaukties uz austrumu čakru sistēmu, kur visiem cilvēkiem, lai arī cik apskaidrotiem, ir pirmā čakra, kas atbild par dzīvības procesiem un pamatinstinktiem, otrā, kas aicina cilvēku mijiedarboties ar citiem utt. Visiem šiem līmeņiem vienmēr ir jābūt aktīviem, visu nosaka, kur atrodas cilvēka apziņas pastāvīgais fokuss. Ja tas ir ieciklējies kādā no līmeņiem, tas ved pie aprobežotības (pat ja tas ieciklējas „garīgajā” līmenī!), bet teikt, ka racionālajam cilvēkam pēkšņi eksistēs tikai 5. čakra un par pārējām paliks tikai smaidpilnas atmiņas, ir absurds. Tāpat

autoru paustais mērķis „ego izzušana”, manuprāt, nav Kristus vēsts kodols.

Kens Vilbers

Egocentrisma izzušana varbūt, bet ne ego jeb cilvēciskās personības izzušana (=”Dzīvo tikai Dievs”). Pasaule ir radīta, lai cilvēks to baudītu un apdzīvotu (vienalga, vai tā būtu vecā vai Jaunā Pasaule, kas, manuprāt, nav nekāda pārlaicīga dvēseļu mītne), tā nav jācenšas kā ātrumsacīkstēs steigā transcendēt un gļēvi atgriezties gara stāvoklī, kas jau bija spēles sākums. Šo paradigmu, šķiet, autori ir aizņēmušies no platoniskā duālisma vai austrumu tradīcijām (K. Vilbers, uz ko autori atsaucas, esot budists). Mans šī brīzā redzējums (arī kā reliģiju pētniecei) ir, ka reliģiju mērķi ir atšķirīgi un tie nebūt vienmēr ir pārpasaulīgi.

Zemāk LKR ”Aktuālā diskusija”, 2017