Iemācījos sāpes uzticēt Dievam. Saruna ar deviņu bērnu mammu Mārīti Strodi

Mārīte Strode ir bagāta mamma, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. Viņai ir deviņi bērni un šobrīd jau divdesmit viens mazbērns un viens mazmazbērniņš. Viņa joprojām ir jauneklīga, ziedoša sieviete, kuru interesē gan teātris un laba mūzika, gan grāmatu lasīšana un krustvārdu mīklu minēšana. Viņa ir arī čakla rokdarbniece. Mārīti pazīstu kā labu draudzeni, atsaucīgu palīgu praktiskās lietās, gudru padomdevēju un misionāri, kura ar drošu prātu un atsaucīgu sirdi dodas pie izmisušām, grūtībās nonākušām sievietēm Latvijā. Mārīte Strode ir organizācijas ”Jaunatne ar Misiju” brīvprātīgā darbiniece, Nāciju Universitātes vairāku skolu absolvente. Mūsu sarunai šoreiz izvēlos īpašu tēmu – mani interesē, kāds bijis Mārītes ceļš pie Dieva un kādas atziņas, ejot šo ceļu, viņa sev atklājusi.

No pieredzes zinu, cik labi, ja ģimenē kāds var pastāstīt par Dievu, sludināt Evaņģēliju. Vai tev, Mārīt, palaimējās kristīgo vēsti saklausīt bērnībā?
– Mani senči nāk no Latgales. Babiņa (vecmāmiņa) bija ticīga sieviete. Uzaugu tālajos padomju laikos, kad par šādām lietām bija jāklusē. Skolā mācīja, ka Dieva nav. Taču es zināju, ka Dievs ir, un man bija sajūta, ka kāds mūs sargā. Babiņa stāstīja par grēku un paklausību, bet nesauca Dievu vārdā. Viņa gan minēja Dieva Dēlu Jēzu, kuru piesita krustā. Toreiz vēl negāju skolā un īsti nesapratu, par ko ir stāsts, taču  šķita, ka tas ir briesmīgi – sist krustā dzīvu cilvēku.

Kāds bija tavs ceļš līdz kristietībai?
– Astoņdesmitajos gados reizē ar Gorbačova perestroiku baznīcās atsākās dievkalpojumi, tos drīkstēja atklāti apmeklēt. Par 25 rubļiem nopirku savu pirmo Bībeli un sāku lasīt kā vēstures grāmatu no pirmās lappuses. Teksts dziļi uzrunāja. Pamazām tuvojos Dievam. Atmodas laikā jau varēja iegādāties kristīgo literatūru, bet radio un televīzija pārraidīja dievkalpojumus, sākās svētdienas skolas. Mana ticība nostiprinājās. Par kristieti kļuvu, kad sapratu, ka jāpieņem Jēzus par savu Glābēju. Manas ūdens kristības notika 1998. gadā. Kā kristiete augu draudzē “Talsu Kristīgā Sadraudzība”. 2007. gadā pievienojos kristīgajai organizācijai “Jaunatne ar Misiju”.

Kas lika tev meklēt personīgo Glābēju?

– Sešpadsmit gadu vecumā man piedzima pirmais bērniņš. Pēc diviem gadiem pieteicās otrs. Apprecējāmies. Man bija brīnišķīgs vīrs un mūsu kopdzīves laikā pasaulē nāca deviņi bērni. Es neko nenožēloju, jo tā bija īsta mīlestība. Viņš joprojām ir manas dzīves vienīgais vīrietis. Mūsu bērni dzima laikā no 1972. līdz 1989. gadam. Tātad padomju gadi, un tolaik visiem bija darbs, bet tos, kuri nestrādāja, sodīja. Nabadzība, bads – tādus jēdzienus nepazinām. Kad dzima pirmie bērni, darbā bija jāiet tūlīt pēc dekrēta atvaļinājuma beigām, tas ir, pēc 56 dienām. Tikai vēlāk mainījās likums, un mammām atļāva palikt mājās, līdz bērns sasniedz gada, pēc tam – pusotra gada vecumu. Dzīvojām laukos, mums bija lopi un dārzs. Daudz strādājām, iztikām normāli. Vecākos bērnus nelaidu bērnudārzā, jo gribēju viņus audzināt pati.
Mainījām dzīvesvietu, no Vidzemes atnācām uz Kurzemi. Šeit ar cieņu izturējās pret daudzbērnu ģimenēm, jo novērtēja potenciālo darbaspēku. Strādājām sovhozā (padomju saimniecībā), es par naktssargu, lai darbu varētu apvienot ar bērnu audzināšanu, vīrs bija plaša profila mehanizators. Pelnīja ļoti labi un regulāri saņēma atzinību par savu darbu. Mums bija daudz lopu: govis, cūkas, aitas, truši, arī mājputni. Paši izaudzējām visu nepieciešamo, jo katru dienu bija jāpaēdina 11 cilvēku. Bija laiks, kad uz skolu ik rītu pavadīju sešus skolniekus. Skola atradās 15 km attālumā, bērnus veda sovhoza autobuss.
Veikali gan bija tukši, cilvēki stāvēja garās rindās pēc pārtikas, ieviesa pat talonu sistēmu, tomēr netiku dzirdējusi, ka kāds palicis badā. Tā laika ierēdņi sekoja, kā iztiek ģimenes ar bērniem; ja dzīves apstākļi bija slikti, bērnus paņēma no ģimenēm un ievietoja bērnunamos. 1989. gadā mums piešķīra Līvānu tipa māju, protams, par to daudzus gadus maksājām, bet mūsu dzīve kļuva ērtāka.

Tad nāca deviņdesmitie gadi, Latvija atguva neatkarību. Sākās bezdarbs. Ja arī atradās kāds darbs, algas bija smieklīgi mazas. Par pienu maksāja tikai septiņus santīmus litrā. Par desmit litriem piena saņēmu 70 santīmus. Arī skolēnu autobusa vairs nebija. Divreiz dienā brauca satiksmes autobuss. Paldies Dievam, ka pagasts atmaksāja skolniekiem biļešu naudu. Citādi bērni vispār netiktu uz skolu. Saņēmām niecīgu bērnu naudiņu. Dažiem skolā piešķīra brīvpusdienas, patiesībā tās bērnam vasarā bija jānopelna, strādājot bez maksas noteiktu stundu skaitu pagasta sakopšanas darbos. Pabalstu nebija.

Es nekad neesmu dzīvojusi no pabalstiem. Protams, ja valdība būtu ko piešķīrusi, priecātos, jo deviņdesmitie bija ļoti smagi gadi. Šī gadsimta cilvēkiem to nesaprast.

Toreiz nebija interneta, nebija automātiskās veļas mašīnas, tikai retajam bija auto. Arī pamperu nebija, savus deviņus bērnus izaudzināju bez šī jaunieveduma. Diemžēl pēc 22 gadu kopdzīves vīrs kļuva atkarīgs no alkohola un ģimeni pameta. Tad sākās manas nepārvaramās grūtības. Izrādās, mūsu nams bija būvēts uz smiltīm, mūsu ģimenei nebija garīgu pamatu… Brīžos, kad kļuva pavisam neizturami, burtiski saucu Dievu.

Kā Dievs tev atbildēja?

– Dievs atsaucās, sūtot manā ceļā ticīgus cilvēkus, kuri lūdza par mani, par manu ģimeni. Stāstīja, ko Dievs paveicis viņu dzīvē. Tas mani ļoti stiprināja. Klausījos kristīgo radio, gāju uz draudzi. Bērni apmeklēja svētdienas skolu, jaunākās meitas vēlāk aktīvi darbojās kristīgo jauniešu kopā.

Es ļoti novērtēju to laiku, kad augu kā kristiete. Pateicība Dievam, ka Tas Kungs mani audzināja un mācīja, un mainīja uz labu. Tagad visi “pārbaroti” ar kristietību un draudžu telpas ir tukšas. Bijība pret Dievu ir pagaisusi. Vieglāk ticēt horoskopiem, gaišreģiem un vēl visādām stulbībām. Diemžēl cilvēki pielūdz radību, nevis Radītāju, un, kamēr tā notiek, cilvēku dzīves paiet nožēlojamā bezjēdzībā.

Kas mainījās tavā dzīvē, kopš iepazini Jēzu? Vai tā bija garīga stiprināšana vai  praktisks atbalsts izdzīvošanai?

– Bieži pietrūka naudas un pārtikas, bet Dievs vienmēr gādāja. Reizēm tas šķita pat pārdabiski. Piedzīvojām brīžus, kad bija jāiet gulēt tukšu vēderu, kad nezini, kur ņemt naudu, lai skolnieki varētu aizbraukt uz skolu. Iepriekš tādos brīžos raudāju. Tagad varēju lūgties un paļauties uz savu Kungu Jēzu Kristu, kuru atzīstu par savu Glābēju.

Kā vispār dzīvotu, ja nebūtu paļaušanās uz Dievu?  Ir jāpaļaujas visās lietās. Tas nozīmē – ko spējam paši, tas jāizdara pēc vislabākās sirdsapziņas, jo Dievs zina, kas atkarīgs tieši no mums. Bet to, kas ir pāri mūsu spēkiem, paveiks Viņš.

Pēc manas klusās sarunas ar Dievu pēkšņi ieradās cilvēki, kuri atveda pārtiku, uzdāvināja naudiņu. Nesaprotu, kā viņi vispār uzzināja par mūsu vajadzībām.
Tagad esmu pārliecināta, ka Dievam viss ir iespējams un ka Tas Kungs var izmantot katru cilvēku, lai mēs būtu par svētību cits citam.

Tu, Mārīt, esi daudz mācījusies, garīgi augusi un esi kļuvusi par padomdevēju daudzām jaunām sievietēm. Vai tu piekrīti tam, ka kļūdas un ciešanas mūs māca un dara stiprākus?

– Jā, ciešanas mūs māca, un Dievs ir tas, kurš palīdz mums iziet tām cauri. Nezinu neviena cilvēka dzīvi, kurā nebūtu ciešanu. Tikai jautājums, kas katram ir ciešanas – naudas trūkums, bezdarbs, dvēseles tukšums vai tuvinieka zaudējums? Ko, pārvarot grūtības, iemācāmies?

Es iemācījos sāpes uzticēt Dievam.  Tā iemantoju sirdsmieru. Tāpēc grūtībās nonākušajām sievietēm parasti iesaku paraudzīties uz savu problēmu kā uz jaunu iespēju, jaunu sākumu kopā ar Dievu.

Diemžēl Latvijā ir tik maz normālu darbavietu. Ģimenes justos labāk, ja pašas varētu nopelnīt sev nepieciešamo. Tā nav laba sajūta – iet uz sociālo dienestu pēc pabalsta. Kāpēc tik daudz iedzīvotāju izbraukuši no valsts? Atbilde ir vienkārša – tāpēc, ka grib apģērbt, paēdināt, izskolot savus bērnus. Arī manas  četras meitas dzīvo Anglijā, tur man ir deviņi mazbērni. Viena meita gan devusies uz Ameriku, un nevis ekonomisku apsvērumu dēļ, bet gan sekojot savai mīlestībai.
Iedzīvotāji meklē jebkuru iespēju nopelnīt. To var redzēt, kad vasarā sākas melleņu sezona. Tad mežā ir visi, kas spēj kustēt. Ar ogu lasīšanu var labi nopelnīt, lai rudenī palaistu bērnus uz skolu. Mums daudz jālūdz par savu valdību un tām augstajām personām, kuras pieņem atbildīgus lēmumus.

No savas pieredzes varu teikt – Dievs neļauj ieslīgt depresijā. Depresija nav no Dieva! Lūgšanas un Dieva žēlastība – tas ir mans spēks.

Dievs sniedz gudrību. Līdz ar gadiem un dzīves pieredzi kļūdāmies arvien retāk, jo izprotam dzīves situācijas. Nesot sevī Dieva mīlestību, arī citus sāpinām mazāk. Neturam sevī dusmas, aizvainojumus, bet  liekam pie Kristus kājām.

Vai tas nozīmē, ka veidojas nedalāma dzīve Dievā, ko mēs saucam par kristīgu dzīvesveidu?

– Jā, atrodoties Dieva tuvumā, mainās dzīves kvalitāte, tu vienkārši visu redzi krāšņāk, pamani tik daudz labu lietu, iemīli sevi, savus tuvākos un pāri visam Dievu. Tu vari būt par iedrošinājumu citiem. Dievs ir tik radošs. Kristīgs dzīvesveids ir rūpes par citiem un uzdrošināšanās likt lietā savus talantus.

Un tavs novēlējums  visām Latvijas sievietēm ir…

– … nepazaudēt pozitīvo attieksmi pret dzīvi. Būt sievišķīgām, noticēt tam, ka Dievs mūs mīl un esam īpašas Savam Radītājam. Sakārtojot iekšējo skaistumu, arī ārēji kļūstam skaistas.