Aptauja: Kā kristieši reaģē uz Francijas prezidenta vēlēšanu rezultātu?


288
“Mums ir gaisma un enerģija, un mēs nepadosimies,” tā pēc uzvaras vēlēšanās 8.maijā izteicies jaunais Francijas prezidents Emanuēls Makrons. Vēlēšanu rezultātus viņš esot svinējis Luvras muzeja laukumā, kur vēl neviens līdz šim to nebija darījis, tādējādi ”laužot vecās tradīcijas un iezīmējot jaunu kosmopolītisma un progresa tradīciju,” raksta lsm.lv. Ko tas īsti nozīmē? Kā uz vēlēšanu rezultātu reaģē kristieši? Kā zināms, vēlēšanas bija spraigas, nopietnākā konkurente bija Marina Lepēna. Iznākumam sekoja līdzi gan daudzi politiķi, politikas vērotāji, gan uzņēmēji visā pasaulē, norūpējušies par to, kā rezultāts ietekmēs politisko un ekonomisko situāciju, kā arī sabiedrības uzskatus un noskaņojumu pasaulē.

Andris Lūsis, sociālā uzņēmuma VELOSTOP veidotājs:

Andris Lūsis

Visu var spriest tikai pēc darbiem. Pagaidām nav viedokļa, jo nav redzēti. Neko sliktu nezinu, kas Makronu aptraipītu.

Nezinu arī Makrona nostādni pret vai par musulmaņiem. Ģimenes vērtības ir savādas, neplāno savus bērnus. Tas arī nav galvenais, varbūt kādas fiziskas problēmas. Kā viņš attiecas pret kristiešiem, arī nezinu. Domāju, ka pāragri viņu vērtēt. Protams, man labāk patīk, ka valstis ir pašas par sevi, bet ar to izbeigtos brīvā pārvietošanās un ciestu tirdzniecība. Viedoklis jau bija ASV prezidenta vēlēšanās. Prognozes bija par Klintoni, bet Dievs izvēlējās savu kandidātu. Pasaulē nekas nemainīsies, otrajā variantā būtu mainījies. Es pagaidām atturos no viedokļa. Mēs, cilvēki, bieži nesaprotam Dieva lēmumus.”

Ralfs Augstroze, dzīvo Ņujorkā:

Ralfs Augstroze
“Grūti nākt pie kaut kāda konkrēta slēdziena no kristiešu perspektīvas. Viena perspektīva izklāstīta rakstā par to, ka franču balsojums ir kristīgās Eiropas beigas, kas publicēts vietnē  ”conservativehq.com”.
Francijā ir praktiski Eiropas lielākā ateistu pavalstnieku proporcija, un abi galējie prezidenta kandidāti maz ziedoja kristietības stiprināšanai Francijā. Pēc vēlēšanām Francijas bēdīgi slavenais laïcité (red.- baznīcas un valsts nošķīrums) turpinās bez traucējumiem, un varbūt pat pastiprinās.
21. gadsimtā Francija lepojas ar savu briestošo sekulārismu; bet civilizācijas modernā un senā vēsture pierāda Bībeles vārdus: “…kur Kunga Gars – TUR brīvība.” (2. Kor. 3:17)

Oskars Gozis, politologs:

Oskars Gozis

“Nedomāju, ka kristiešiem būtu jāreağē īpaši citādāk, ja esi kristietis.

Galvenai uzstādījums bija “uzvarēs nacionālais populisms vai nē?”. Un populisms nešķiro – esi ticīgs vai nē.

Drīzāk, kāda ir tava nacionālā pārliecība un attieksme pret šobrīd galveno problēmu Francijā – migrāciju un tās iespējamo ietekmi uz teroraktiem. Kā zināms, migrācijas jautājums šķeļ kristiešus kā jebkurš cits jautājums.”

Brigita Kabuce, tulkotāja, pedagoģe, publikāciju autore:

Brigita Kabuce
“Šķiet, ka ievēlētais visdrīzāk ir Eiropas Savienības administrācijas ieliktenis, jo vēl pirms viņa ievēlēšanas (Federika) Mogerīni no Eiropas Savienības jau viņu apsveica- šo ziņu dzirdēju Latvijas Kristīgajā radio. Personīgi man patika vairāki Marinas Lepenas programmas punkti: politika pret Francijas pārblīvēšanu ar krimināliem migrantiem, kas uzdodas par bēgļiem, politika pret terorismu; vietējo pārtikas produktu ražotāju atbalstīšana un veselīgas vietējās pārtikas nodrošināšana skolās. Redzēju arī video, cik droši un sirsnīgi Marina Lepenas uzstājas tautas priekšā, nelasot sakāmo no lapas kā to dara, piemēram, Angela Merkele. Un cik ļoti viņu mīl tauta.
Ievēlētais diemžēl negrasās neko darīt, lai ierobežotu migrantu plūsmu, tātad Francija būtu atkal atklāta teroristiem, kuri iznīcina cilvēkus un ir pret kristīgām vērtībām.”
 Jurģis Klotiņš, kultūras un sabiedriskais darbinieks, Rīgas domes deputāts:
Jurģis Klotiņš

Uzskatu, ka Francijas prezidenta vēlēšanu iznākums no iespējamajiem ir Latvijai labākais. Proeiropeisks Francijas prezidents ir mūsu valsts interesēs. Viņa centriskums gan vēl tikai sāks atklāties… Jāatceras, ka strikts baznīcas un valsts nošķīrums jeb laïcité ir modernās Francijas identitātes pazīme (Izņemot Lotringas un Elzasas reģionus). Domāju, ka Makrons arī to ievēros. Taču par spīti aktīvo ticīgo mazajam skaitam, Francijā ir ļoti vitālas kristiešu kopienas, kā Tezē, Chemin Neuf un citas.

Var patikt Lepēnas konservatīvisms, kas sabalsojas ar kristīgi domājošiem cilvēkiem svarīgām vērtībām, kā arī daudziem var simpatizēt viņas asā pret imigrācijas nostāja. Bet kas ar to nāk komplektā? Proputinisms, pat vairāk – viņa ir izteikusi nedalītu apbrīnu Krievijas prezidentam, tātad, apbrīnu agresīvas ārpolitikas autoram.

ES noraidījums, ko pārstāv Lepēna, arī nav Latvijas interesēs. Ja arvien atbalstām Ukrainas suverenitāti, vienotību un pašnoteikšanos, tad politiķi, kuri samierinās ar Krievijas agresiju Ukrainā un atzīst Krimas aneksiju, nav jāatbalsta.

Jau agrāk esmu atgādinājis: Latvijai jāveido ārpolitika, kuras mērķis ir līdzīgs kā Z.A. Meierovicam 1920. gados – Baltijas antante. Ja šodienas terminos, jaunais Eiropas kodols – 2004. gada valstis – no Rovaniemi līdz Košicei. Mums ir kopīgas drošības intereses Baltijas valstu starpā, ar Somiju un ar Poliju. Mūs vieno kopīgas intereses Eiropas Savienībā. Mūs vieno līdzīga vēsturiskā attīstība.”

 

Vineta Poriņa, valodniece sociolingviste, 11. Saeimas deputāte, četru bērnu mamma:

“Kristiešiem jāreaģē kā jebkuram pilsonim: jāpieņem citas valsts pilsoņu demokrātiskā ceļā pieņemtais lēmums. Tas attiecas arī par citu valstu prezidentu, premjerministru u.c. amatpersonu demokrātisku ievēlēšanu.

Latvijas kristiešiem ir jādomā par savu valsti: ko viņi var darīt, lai mainītu situāciju savā valstī par labu konservatīvajām un valstsnācijas izdzīvošanu un stiprināšanu sekmējošām vērtībām.”

Ģirts Vikmanis, žurnālists:

“Centrista Emanuela Makrona uzvara Francijas prezidenta vēlēšanās, pirmkārt, jāuzskata kā veselā saprāta uzvara, un tā ir Francijas, vienas no ES lielvalsts, pilsoņu izvēle par demokrātisku Eiropu. Francijā notikušās svinības pie Luvras pēc Makrona uzvaras cilvēki raksturoja kā pacilājošas un gaišas. Tomēr šogad Eiropā notiekošās vēlēšanas jāskata kā likumsakarību ķēdīte. Nīderlandē šogad jau zaudēja populista Gērta Vildersa partija, kas lika daudziem padomāt, vai tiešām tā saucamie nekonvencionālie politiķi nes izaugsmi, labklājību un gaišus laikus Eiropai. Makrona pretiniece Marina Lepēna arī ir nekonvencionāls politiķis, taču cieta sakāvi. Lepēnas popularitātes fenomens balstās uz viņas piespēlēto tradicionālisma kārti, tomēr tās ir lamatas. Kā eiropieši esam spēcīgi Eiropas Savienībā, nevis ar Krieviju, ar kuru Lepēnai un viņas partijai ir ciešas saites.

Pasakot “nē” Lepēnai, Francijas iedzīvotāji pateica arī “nē” visas Eiropas šķelšanai, kas ir Kremļa interesēs. Tā saucamais Krievijas tradicionālisms arī ir apmāns. Šī valsts izvērš karu Ukrainā, okupē un anektē tās teritoriju – Krimu, rupji pārkāpjot starptautisko attiecību principus un graujot to arhitektūru. Krievija nav pareizticības un tradicionālo vērtību citadele – viens no augstākajiem abortu īpatsvariem pasaulē, pareizticīgā baznīca Krievijā ir varas instruments, turklāt daudzi sevi sauc par pareizticīgajiem, taču liela daļa no viņiem nekad nav pieņēmuši Svēto Vakarēdienu.

Rudenī gaidāmas Vācijas parlamenta vēlēšanas, tomēr vācieši ir daudz izlēmīgāki, un nepieļaus, ka populisti un tukši saukļi, kurus mētā partija “Alternatīva Vācijai”, nonāks pie teikšanas Berlīnē.”

Baptistu mācītājs Edgars Mažis:

Edgars Mažis. Foto: Jānis Deinats

“Rezultātu vērtēju pozitīvi, jo kristietis un galējais nacionālisms nav savienojamas lietas. Nacionālisms var kļūt ļoti egoistisks, jo es sāku noniecināt citas tautas, kas dzīvo man blakus.

Kristietis ir aicināts cienīt un mīlēt ikvienu cilvēku, neatkarīgi no nacionalitātes, dzimuma vai rases.”

 

 

Bella Briška, teoloģijas studente, publikāciju autore:

Bella Briška

“Man personīgi šķiet ļoti mierinoši, ka pie varas nāk kāds, kurš – vismaz teorētiski – nevēlas turpināt sabiedrības šķelšanu svešajos un mūsējos.

Dievs ir vienotībā, sātans slēpjas sašķeltībā.”