Nemanot atnākusi kāda diena gadā, kurai līdzīgas mūsu dzīvēs tagad ir daudzas.* Šodien baznīcās ir Pelnu diena. Kas nozīmē arī – tā diena un dienas, kurās viss šķiet pelēks un nekam nav jēgas un nozīmes, viss, ko mēs darām, viss, par ko sapņojam, viss, uz ko ceram, agrāk vai vēlāk pārvēršās putekļos, smiltīs, kas izslīd caur pirkstiem, pelnu pelēcībā – tādas ir tās dienas mūsu dzīvēs, kuras mēs šajā laikā piedzīvojam itin bieži. Kad šķiet – nekam nav jēgas.

Šī izjūta kā tāds dadzis pie biksēm pieķeras visai drīz – kara atblāzmā dzīvojot, personiskajās dzīves krīzēs, arī slimnīcā caur logu pelnu pelēcībā lūkojoties. Taču ir vēl viena lieta. Ar Pelnu dienu** baznīcās sākas Gavēnis***, un tas nozīmē aizdomāties par atteikšanos. Gavēnis ir atteikšanās laiks. Vieni atsakās no dzīves priekiem, citi no dirnēšanas feisbukā [sociālajā tīklā ”Facebook” – red.), vēl citi kaut ko neēd, citi atkal tieši apņemas kaut ko īpašu ēst.. Bet nokāpsim mazliet dziļāk. Varbūt spēks jaunai dienai rodas kaut kur dziļāk mūsos? Tāpēc daudzās baznīcās Gavēņa laikā aizdomājas par cita veida atteikšanos – tā saistīta ar mūsu domām, jūtām, apziņu. Torņakalnā [red.- autors ir Rīgas Lutera draudzes, kuras baznīca atrodas Torņakalnā, mācītājs] mēs gandrīz katru gadu pievienojamies vienai lielai visai pasaulei apkārt ejošai Gavēņa laika akcijai “Septiņas nedēļas bez…”

Šogad tās ir septiņas nedēļas bez krišanas izmisumā – tā vēstī šīs akcijas vadmotīvs.
Kā būtu, ja mēs septiņas nedēļās līdz Lieldienām mēģinātu atteikties no tāda pasaules redzējuma, ka nekam nav jēgas? Ka mēs atteiktos iegrimt šādā izjūtā par savu dzīvi, par krīzēm, kurās esam, par krīzi, kas ir pasaulē. Atteiktos iegrimt tajā, ka neko jau nevar, ka nekas jau neizdosies, ka nekam nav jēgas, ko darām, kā cīnamies, ko lūdzam, par ko iestājamies.
Izmisums saka “nekam nav jēgas”, bet es tam stājos pretī ar gaismu. Jā, kā būtu, ja es pats nolemtu būt maza gaismiņa tajā visā: savā dzīvē, visā, kas ar mani un man apkārt notiek, šīs pasaules dzīvē? Pats sākt par gaismu būt. Tas nenotiks uzreiz, bet varbūt ar septiņām nedēļām varētu pietikt..
Mēs varētu apņemties turpmākajās septiņās nedēļās mosties augšā no izmisuma. No tā, ka nekam nav jēgas. Mosties un vilkt vaļā tumšos aizkarus.
Mosties ar gaismu no izmisuma. Redzēt to gaismu, kas grib iespīdēt mūsu logos, jā, kas jau spīd.

Foto: Solvita Melne

Šorīt no rīta nelieli mīnusi. Bet žilbinoši skaists saullēkts. Un vienā brīdī – tajā mazajā, pirms saule izslej savu zeltaino malu, brīdī starp krēslu un gaismu, pirms saule redzama – bija redzams tās stars. Nekas vairāk kā tikai tās stars, kas vēstīja par to, kas tūlīt būs. Ticēt šim staram. Ticēt gaismai. Un, ka

Dievs ir gaisma, un Viņā nav nevienas tumsas – jo tā visa piesista pie krusta.

Tāpēc jums viens mazs uzdevums rītdienas rītam. Kad pamodīsieties, neraujieties uzreiz augšā. Varbūt tāpēc pamostieties mazliet agrāk. Un palieciet 15 minūtes guļot zem savas segas. Aizkariem vaļā. Mostošai rīta gaismai nākot istabā. Palieciet kādu brīdi šajā gaismā. Uzņemiet to sevī. Un sajūtiet, ka tā laba. Un tad sakiet sev: “Tagad gan es varu celties”.
Celties augšā.

*Ar autora atļauju pārpublicēts no Bērnu slimnīcas fonda lapas www.bsf.lv

** Pelnu trešdiena – gavēņa pirmā diena.

***Par gavēņa tradīciju skaidrojošs raksts no dažādu konfesiju skatupunkta Tuvumā.lv šeit: ‘‘Neēst saldumus, nelietot sociālos tīklus vai regulāri skriet? Vai ar to pietiek gavēnī” (A.Volka, 2017), kā arī atrodami citu autori raksti pie atslēgvārda #gavēnis

 

Linards Rozentāls
Linards Rozentāls ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kapelāns, vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, pēcdoktorants.
    Iepriekšējais
    Nākamais