Kam vāca Ziemsvētku kolekti pirms gandrīz 100 gadiem? LELB pirmais bīskaps Kārlis Irbe veicināja ārmisiju


67

Misija – Dieva darbs, kurā Viņš sūta savu Draudzi pasludināt Labo vēsti par Jēzus Kristus glābjošo darbu.

Iekšmisija – misijas darbs, kas tiek darīts savā zemē, nešķērsojot robežas. Bieži tiek saukta arī par evaņģelizāciju.

Ārmisija – misijas darbs, kas tiek veikts citās zemēs, šķērsojot robežas (ģeogrāfiskās, etniskās utt.).

 

Par Kristus pavēli jeb Lielo Uzdevumu parasti uzskata Bībeles tekstu no Mateja evaņģēlija 28:18-20, retāk tiek izmantots teksts no Marka evaņģēlija 16:15-161. Missiologs Leslijs Ņūbigins (Lesslie Newbigin) norāda, ka ir bijusi diezgan ilga tradīcija draudzes misiju primāri uzskatīt kā paklausību pavēlei, taču tas padara misiju drīzāk par nastu un daļu no bauslības, nevis no evaņģēlija.2 Savā ievērojamākajā darbā Transforming Mission dienvidāfrikāņu misiologs Deivids Bošs (David J. Bosch) norāda dažādas kristīgās Baznīcas paradigmas un to maiņas attiecībā uz misijas darbu. Viņš norāda, ka Apgaismības laikmetā bija vairāki Bībeles teksti, kas pamatoja un veicināja misijas darbu: došanās palīgā pagāniem (Apd 16:9), Kristus atnākšanas veicināšana (Mt 24:14), sociālais evaņģēlijs (Jņ 10:10) un paklausība pavēlei jeb Lielais Uzdevums (Mt 28:18-20).

Pirms aptuveni simts gadiem, drīz pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas tika izveidota Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB). Par tās pirmo vadītāju un bīskapu kļuva Dr. Kārlis Irbe.  Jaunizveidotā Baznīca piedzīvoja lielas grūtības – daudzas baznīcas Pirmajā pasaules karā tika izpostītas, pastāvēja liels mācītāju trūkums, zemes īpašumi konfiscēti un bija jārada jauns juridiskais pamats Baznīcas darbībai. Tomēr visu šo grūtību vidū Kārlis Irbe mudināja domāt plašāk, runājot arī par ārmisiju.

K.Irbes izpratne par ārmisijas darbu balstījās Bībelē un it īpaši Kristus pavēlē, ko sauc arī par Lielo Uzdevumu. Viņš uzsvēra  paklausību Jēzus pavēlei un paļaušanos uz to, ka

misija ir Dieva darbs un uzdevums, kas dots Baznīcai izpildīšanai.

Šī misijas izpratne veicināja K.Irbes ietekmi LELB ārmisijas nozares veidošanā. Viņam kā bīskapam bija arī iespēja atgādināt draudzēm un mācītājiem, ka ārmisija ir nepieciešama, jo tā ir Kristus pavēle.

Tā kā K.Irbes personīgais arhīvs un bibliotēka gāja bojā 1944. gada oktobrī Otrā pasaules kara beigās,  bīskapa izpratni par ārmisiju iespējams noskaidrot no viņa publikācijām. Šajā rakstā tiek apskatīti tikai divi avoti – sprediķis 1900. gadā un viņa sarakstītā misijas vēsture.

Sprediķis Atspīdēšanas laikā

K.Irbe izmanto latviskoto Atspīdēšanas diena (laiks). Tā ir Zvaigznes diena un liturģiskais laiks, ar ko tā saistās.  Sprediķis publicēts laikrakstā “Baznīcas Vēstnesis” 1900. gada februārī.  Autors tam izvēlējies tekstu no Mateja evaņģēlija 3. nodaļas par Jēzus kristīšanu. Tajā norādījis, ka misiones darbs ir jāstrādā ar 1) pazemīgu un paklausīgu un 2) ar ticīgu un cerības pilnu sirdi. Bet misijas darba uzdevums ir:

“Jēzum sataisīt ceļu pasaulē.

Viņas uzdevums būs piepildīts, viņas darbs padarīts, kad visas tautas un visas ciltis locīs savus ceļus Jēzus vārdā un ikkatra mēle a

Sprediķa teksts no Baznīcas Vēstneša 1900. gadā ņemts no periodika.lv

pliecinās, ka Jēzus Kristus ir tas Kungs, par godu Dievam, tam Tēvam.”Tālāk viņš sprediķī piecas reizes uzsvēris, ka Jēzus pats ir pavēlējis strādāt misijas darbu un misijas darbs ir Jēzus pavēle. Acīmredzami, paklausība Jēzus pavēlei bija ļoti būtiska Kārļa Irbes izpratnē. Paklausību viņš attiecināja uz sevi un uz to aicināja arī lasītājus.

Irbe norādīja, ka ikviens var iesaistīties misijas darbā. To var darīt ar ziedojumiem. Tiem nav jābūt ļoti lieliem, un ziedošana neattiecas tikai uz bagātajiem. Taču daudz lielāku uzsvaru viņš lika uz aizlūgšanām par misijas darbu.

Aizlūgt var ikviens, vajadzīga tikai dedzīga sirds.

Būtībā viņš uzskatīja, ka misijas darbs ir Dieva un cilvēku sadarbība. Cilvēku uzdevums ir doties, ziedot un aizlūgt.

Bīskaps Kārlis Irbe (1861 – 1934): sprediķis LELB 3. sinodes dievkalpojumā [I daļa] | "Gudrības Sākums" (Ps 111:10)
Grāmatas vāks ir no grāmatas: Kārlis Irbe 1861-1934: 150 gadu jubilejas konferences materiālu krājums, Luterisma mantojuma fonds, 2012. gads. Foto: gudribassakums.lv

Misijas vēsture

Žurnāls “Ārmisija” iznāca laikā no 1928. līdz 1940. gadam, sākotnēji kā žurnāla „Jaunatnes Ceļš” pielikums, vēlāk kā neatkarīgs izdevums. No 1929. gada maija līdz 1932. gada oktobrim žurnālā daudzos turpinājumos tiek publicēta misijas vēsture. Nevienam no šiem rakstiem, izņemot priekšpēdējo un pēdējo, nav minēts autors. Pēdējo rakstu ir parakstījis bīskaps emeritus Kārlis Irbe, un tajā viņš paziņoja, ka ar to arī beidz misijas vēsturi. No šī ieraksta, kā arī no līdzīgā rakstības stila var secināt, ka viņš ir arī visu iepriekšējo rakstu autors.

Misijas vēstures pārskatu Irbe sāk ar ieskatu Vecajā un Jaunajā Derībā. Katrai ciltij ir bijusi sapratne par Dievu un reliģiju. Lielākā daļa reliģiju saistītas ar vienu konkrētu cilti, bet ir reliģijas, ko autors nosauca par pasaules reliģijām – tādām, kas ir kopīgas vairākām tautām. Pie tādām minēts islāms, budisms un kristietība. Cilšu reliģijas nemisionē, bet pasaules reliģijas misionē un cenšas pievērst sev jaunus sekotājus.  „Misija un pasaules reliģija nav šķiramas.

Misija ir pasaules reliģijas dzīvības pazīme.

Tiklīdz kā kāda pasaules reliģija atteiktos no misijas, viņa sev pašai parakstītu nāves spriedumu un noslīdētu tautas reliģijas stāvoklī,” norādīja autors. Līdz ar to jau no paša sākuma lasītāji tika iepazīstināti ar to, ka kristīgā misija ir ļoti būtiska un ka tā ir globāla.

Kārlis Irbe uzskatīja, ka „lielie reformatori Luters, Melanhtons, Kalvins un Cvinglijs misijas darba laukā tiklab kā nekā nav darījuši”.[1] Tam par iemeslu ir kalpojis teoloģiskais uzskats, ka pagāni paši ir vainīgi, jo ir nocietinājuši sirdis, jo misionāri jau ir bijuši pa visu pasauli.

Avots: misija.lv

No misijas vēstures ievada iespējams izsecināt, ka Kārļa Irbes izpratne par ārmisiju balstījās Bībelē, Vecās un Jaunās Derības tekstos. Tomēr lielāko skaidrību var iegūt, izlasot Irbes rakstītās misijas vēstures noslēgumu. Tāpat kā sprediķī, arī šeit  Irbe uzsvēra, ka

“misija nav cilvēku izgudrojums, bet Pestītāja mums uzdots pienākums.”  

Tātad uzsvars likts uz paklausību Kristus pavēlei. Tāpat var atrast arī domu par ikviena cilvēka iespējamo iesaistīšanos ar ziedojumiem un aizlūgšanām.

Misijas vēsturē Irbe plaši lietoja terminu “pagāni”. Tas lietots, gan apskatot kristīgās ticības un misijas iesākumus apustuļu laikmetā, gan aprakstot misijas panākumus gadsimtu gaitā, gan arī sniedzot pārskatu par dažādajiem misijas laukiem 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Daudz retāk, tomēr viņš izmantoja arī terminu “nekristīgās tautas”. Vērtējot, kā Irbe lietoja terminu “pagāni”, nekas īsti neliecina, ka viņš tieši domātu par rietumu kultūras ekspansiju. Drīzāk viņš lieto šo terminu, kā ikviens tā laika cilvēks, kurš runā par misijas darbu.

Ārmisijas veicināšana LELB

Šie divi raksti – viens agrīns, otrs jau Kārļa Irbes dzīves noslēgumā – apliecina, ka ārmisija viņam bija ļoti nozīmīga. To var saskatīt arī viņa kā LELB Virsvaldes prezidenta un bīskapa kalpošanā. Jāatzīmē, ka laikā, kad veidojās LELB, Irbe uzņēmās lielas rūpes arī par citām Baznīcas lietām, tādēļ laikā līdz 1929. gadam, kad parādās raksti “Ārmisijā”, viņam bija ļoti maz publikāciju vai ziņu par ārmisiju, taču interese par misijas darbu ir redzama arī šajā laikā. Viens no pirmajiem rīkojumiem pēc Kārļa Irbes ordinēšanas bīskapa amatā 1922. gada 16 jūlijā, bija viņa aicinājums prāvestiem sasaukt iecirkņu sinodes 1922. gada oktobrī. Viņš sniedza paredzamo dienas kārtību apspriešanai, kas sastāvēja no 12 punktiem. Tajā skaitā iecirkņu sinodēs bija jāpārrunā “pagānu un iekšējās misijas… svētki”.

Bilde ir no Ērika Mestera grāmatas “Bīskaps Kārlis Irbe” 90. lpp.

Šajā laika posmā no 1924. līdz 1927. gadam ir atrodami vairāki bīskapa rīkojumi draudzēm par ziedojumu vākšanu ārmisijas darbam. Pirmais šāds rīkojums ir 1924. gada Vasarsvētkos, kad bīskaps un Virsvalde “uzaicina sarīkot Vasaras svētku laikā baznīcas kolekti ārmisijai par labu.”  Irbe ziņoja, ka 3. sinode nolēma piebiedroties Zviedrijas ārmisijai, Zviedrijas baznīca ir uzņēmusies pieņemt vienu vai divus misionārus, kurus sūtītu Latvijas baznīca, un atgādināja, ka tajā laikā Anglijā atradās viņa meita Anna Irbe, kura gatavojās misijas darbam Indijā. Rīkojuma beigās viņš norādīja, ka “mūsu pienākums ņemt dalību mūsu misijas darbinieces uzturēšanā, kā arī vispārīgi piedalīties misijas darbā, jo nav tagad vairs nevienas baznīcas, kas to nedarītu.” Šis rīkojums skan līdzīgi tēmām, kas tika pamanītas Irbes agrīnajā sprediķī – pienākums veikt misiju, un darīt to, jo nav neviena, kas to nedara.

1925.gadā bīskaps deva rīkojumus mācītājiem Vasarsvētkos un Ziemsvētkos savākt kolektes ārmisijas vajadzībām, abas reizes pieminot, ka ziedotāji varēs saņemt misionāres Annas Irbes iespiestās vēstules. 1926. gadā Irbe aicināja draudžu mācītājus rīkot ārmisijas svētkus reizi gadā, kuru laikā arī vāktu kolekti misijai, un Ziemsvētkos tika publicēts paziņojums par kolekti. Arī 1927. gadā tika publicēti divi paziņojumi par ārmisijas kolektēm – Vasarsvētkos un Ziemsvētkos. Vasarsvētku paziņojumu autors gan nav minēts Kārlis Irbe, tomēr var pieņemt, ka tā joprojām bija viņa iniciatīva. To norāda paziņojums Ziemsvētkos. Paziņojumā tika norādīts, ka būs īpašas svētku dziesmu lapiņas un misionāres vēstules par 1926. gadu, apkopotas atsevišķā grāmatā.

Kā vēl viens avots no agrīnajiem LELB gadiem tieši ārmisijas jomā ir Kārļa Irbes atskats par dalību Vispasaules baznīcu kongresā “Dzīve un darbs” (Life and Work)[1]. Irbe bija raksta autors, un viņš stāstīja par kongresu, tā mērķiem un norisi. Bīskaps bija ne tikai Latvijas delegāts, bet arī daļa no kongresa starptautiskās komitejas. Savā rakstā  viņš norādīja: “Mūsu laiki [ir] kristīgās misijas laiki. Visas kristīgās tautas, lielas kā mazas, izsūta misionārus uz pagānu zemēm, lai tie aicinātu pagānus no tumsības pie Jēzus Kristus gaismas.” Arī šeit ir saskatāms tā laika misijas gars un ideja.

Kā galveno šķērsli ārmisijai Irbe uzskatīja nevienprātību, skaudību un nesaticību kristīgo starpā,

it īpaši atsaucoties uz Pirmo pasaules karu, kas deva ļoti negatīvu liecību ikvienai tautai, kas vēl nebija kristīga.

Bīskapa Kārļa Irbes ietekme uz LELB attiecībā uz ārmisijas veicināšanu parādās bīskapa rīkojumos par iecirkņu sinožu sasaukšanu un ārmisijas svētku pārrunāšanu, par kolektēm ārmisijai un netiešās norādēs LELB Satversmē, kas gan nedeva izpratni par ārmisijas nolūkiem, tikai faktu par to, ka ārmisija tika paturēta redzeslokā arī tajā laikā, kad LELB bija daudzas citas rūpes.

Šodien pasaule ir mainījusies un Rietumu Baznīca ir zaudējusi savu ietekmi sabiedrībā. Tā vairs nevar balstīt misijas darbu uz pārākumu pār “pagāniem”, un  arī paklausība pavēlei vairs netiek uztverta nopietni. Taču Baznīcas piedalīšanos Dieva misijā (missio Dei) neviens nav atcēlis. Līdz ar to arī LELB ir jāmeklē jauni ceļi un jauns pamatojums misijai.

* Īsināts materiāls, fragmenti no referāta ”BĪSKAPA KĀRĻA IRBES IZPRATNE PAR ĀRMISIJU”