Kristietis nedrīkst dusmoties? Konflikti un kā tos risināt


473
Par konfliktiem – personīgajā dzīvē, ģimenē, draudzē vai valstī – un to, kā ar tiem tikt galā, ir runāts un rakstīts pietiekami daudz. Ja ieslēdz TV vai aplūko kādu no ziņu portāliem, ieraugām, ka 80% no esošās informācijas ir pilna ar agresiju (cilvēkam tas uzreiz ir uztverams un uzmanību piesaistošs). Labās ziņas visbiežāk atradīsies kādā no ziņu portālu pažobelēm. Agresija ir konfliktu ārējais rādītājs. Jautājums ir jāuzdod sev pašam – vai es gribu tādā pasaulē dzīvot? Kā man nostāties pretī konfliktiem? Kā man tos pārdzīvot, ja patiesība ir tāda, ka mēs nevaram no konfliktiem izvairīties? Kur atrast gudrību un spēku? Protams, mēs kā kristieši spēku smeļam Rakstos, Jēzus dzīvē. Ļoti svarīgi ir uzlūkot arī Jēzus mācekļu un citu cilvēku pieredzi (dzīvi, atziņas, ieteikumus), vēsturiskos notikumus (piemēram, baznīcas vēsturē) un literatūru.

Kristiešiem paraugs ir Jēzus Kristus. Kā Jēzus māca mums tikt galā ar konfliktiem? Vai tas ir normāli, ka ārēji cilvēks smaida, viss it kā ir kārtībā, bet iekšā viss vārās? Vai ir normāli, ka cilvēks visu laiku atrod aizbildinājumus, lai attaisnotu izdarīto vardarbību un agresiju?

Turcijā nesen notika apvērsums. Cita starpā ziņās izskanēja doma, ka Turcijā varētu atjaunot nāves sodu. Protams, tas būtu liels šķērslis Turcijas vēlmei iestāties Eiropas Savienībā. Bet demonstrācijā, kur bija sapulcējušies valdības atbalstītāji, kāds vīrietis ar bērnu rokās kliedza: “Mums jāatjauno nāves sods, jo tā ir Dieva griba.” Konflikti ir daļa no mūsu būtības, mūsu dzīves, un mēs ik pa laikam nonākam situācijās, kad tie izlaužas uz āru, vai arī kāds tos izprovocē vai manipulē.

Mūsu personība ik pa laikam nonāk konfliktā arī ar sevi – vecuma krīzes, sāpīgas pieredzes, bezdarbs, paša cilvēka muļķība un nepareizas izvēles. Tas rada iekšēju konfliktu, kas, savukārt, var izpausties ārējā konfliktā,  novadot iekšēji uzkrāto spriedzi un izaicinot apkārtējo pasauli.

Taču jautājums ir: kā mēs risinām konfliktus; kā tiekam galā ar sevi, kad esam vīlušies vai piedzīvojuši pāri nodarījumus. Ko darīt, lai nekļūtu par cilvēkiem, kuri nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, ar kuriem citi var manipulēt un izmantot savtīgiem mērķiem. Neizbēgami mums ir jāzina, kas ir konflikti, kas ir to cēloņi un kādus garīgus principus konfliktu risināšanai mēs atrodam Svētajos Rakstos.

Konfliktu cēloņi

Vispirms mums ir jāsaprot konflikta anatomija. Konflikti var būt dažādi — atšķirīgu veidu un formu. Tie var būt iekšēji un ārēji konflikti (šo informāciju balstu uz apmeklētajām saskarsmes psiholoģijas lekcijām LSPA 1996.gada 2.decembrī, ko lasīja ārste Lilita Mētele).

Gadījumu konflikts – ātri sākas, ātri beidzas, par sīkumiem, kurus atrisinot, ātri nomierināmies.

Nobīdītais konflikts – rodas iekšēju konfliktu rezultātā. Šo konfliktu neizrāda uz āru. Tam pamatā var būt skaudība, greizsirdība, neuzticība. Cēloni nepasaka atklāti, bet konflikts slēpti izpaužas, piesienoties citām lietām – apģērbam, izskatam, rīcībai.

Slēgtais konflikts – pamatā ir iekšējs dziļš konflikts. Piemēram, piedzīvota vardarbība ģimenē, kas atstājusi uz cietušo dziļu psihisku traumu, kas uz āru var izpausties neizprotamā agresijā.

Iracionālais konflikts – ļoti dziļa plaisa starp diviem cilvēkiem, kad atrisinājums konfliktam ir tikai tad, ja viena no konfliktējošām pusēm mirst. Cēloņi parasti ir manta, nauda, vara, mīlestības trijstūris.

Pseido konflikts – iracionāla konflikta cita forma, kad viens no konfliktā iesaistītajiem cilvēkiem, neatrisinot problēmu, vienkārši aiziet no konflikta lauka. Te varētu būt runa par mūža naidu, kad tuvi cilvēki dzīves laikā vairs nesatiekas, nerunā.

Racionālais konflikts – apzināts konflikts ar apzinātiem iemesliem, kad konfliktējošās puses, neuzspiežot ar varu viens otram savu taisnību, cenšas pieņemt viens otru, cenšas saprast, ieklausīties viens otrā un vienoties. Reizēm pietiek mutiski vienoties, reizēm vienošanās nepieciešama tiesas priekšā, liecinieku klātbūtnē.

Konfliktu pamatā ir apslēptas alkas atriebt, dusmas, naids, vilšanās, slēpti negodīgi nolūki, psiholoģiska rakstura traumas, smagi pārdzīvojumi, smagas dzīves nastas. Visi šie cēloņi var kļūt par ķirmi, kas sagrauž dvēseli, atstājot to bez miera, prieka, dzīves piepildījuma. Cik daudz nelaimju, nemiera, depresiju un slimību pamatā ir neatrisināti konflikti. Cik daudz cilvēku dzīvo kopā, kuru problēmas ir ārēji slēptas, bet dvēseles ir kā verdošs, burbuļojošs katls.

Kā palīdzēt? Ja ir saprasts konflikta veids, jāidentificē problēma, kas rada konfliktu. Konfliktos parasti abas konfliktējošās puses ir vainīgas, abas ir pielaidušas kļūdas. Konflikta uguns neapdziest, ja abas puses paškritiski neizvērtē sevi. Nākamais solis ir uzsākt sarunu. Runāt par problēmu nav viegli. Uzsākt sarunu ar cilvēkiem palīdz saruna ar Dievu, citiem vārdiem – lūgšana.

Sarunas sākums — ar Dievu

Problēma ir jānosauc vārdā, vai tas patīk vai nē. Labi, ja mums ir uzticami cilvēki apkārt, kuriem varam uzticēties — draugi, paziņas, vecāki, mācītājs, psihoterapeits u.c. Nepieciešams aci pret aci godīgi izrunāties. Ne vienmēr tas ir tik viegli. Ne vienmēr šādu cilvēku mums ir apkārt. Arī tad, ja mēs tos atrodam, tie nespēs dot 100% īsto atbildi, jo esam ierobežoti savā izpratnē un redzējumā par lietām. Bet sarunai ir jābūt. Saruna sākas brīdī, kad mēs runājam ar Dievu. Tomēr pēc sarunas ne vienmēr viss notiek uzreiz, kā mēs iedomājamies. Dzīvē viss ir citādi. Sarunas uzsākšana var nenotikt ātri. Ir vajadzīgs laiks un veselīga vide, kur tā var notikt. Bez tam – saruna nav tikai pļāpāšana par problēmu, tai jānoslēdzas ar apņemšanos, izlīgumu vai vienošanos. Tas palīdz “atlaist” to, ko kontrolējam.

„Atlaist” to, ko kontrolējam, nozīmē ļaut tam vairs nenotikt pēc mūsu prata, ļaut tam kļūt par Dieva lietu. Tas ir pats svarīgākais, lai konflikts norimtos, lai mēs iegūtu mieru sevī, Dievā un ar citiem. Tas nav viegli – atlaist, mest visu savu zūdīšanos uz Jēzu.

Cilvēkam ir raksturīga vēlme cīnīties par savu taisnību, spītēties, neizlaist kontroles grožus no savām rokām. Cilvēkam ir bailes zaudēt, bailes no tā, kas ir nezināms, kā būs, ja būs citādi. Tādēļ, lai atrisinātu konfliktus, es kā svarīgāko redzu uzticēt savas nastas Dievam.

Citiem vārdiem sakot, lai tiktu galā ar saviem iekšējiem un ārējiem konfliktiem, sākums ir visai vienkāršs — ir jāiet pie Kristus, kurš saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi…”. Tas nav aicinājums tikai bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem. Tas ir aicinājums visiem. Jēzus nevēlas apsūdzēt, bet palīdzēt. Tas ir aicinājums beigt cīnīties pašiem, beigt turēties pie sava lepnuma, tēlot īpašus varoņus. Tas ir aicinājums nākt pie Viņa.

Salīdzināšanās skola ar Dievu

Jēzum būtu 100 un 1 iemesls mums pārmest un mūs nosodīt. Kad Kristus parādījās mācekļiem pēc Augšāmcelšanās, Viņš viņiem nepārmeta nodevību, bet piedeva un mierināja, sacīdams „miers ar jums”,– taču Viņš rādīja savas brūces un rētas, lai tie redzētu Viņa sāpes. Kristus izciestās sāpes par mūsu grēkiem pie krusta ir jāsaprot arī mums – cilvēkiem, kas dzīvojam savās problēmās, kas dzīvojam savu dzīvi kopā ar savām dusmām un neatrisinātiem konfliktiem; kuriem šķiet, ka ar mums viss ir kartībā, spējam visu kontrolēt, esam uzvarējuši… Dievam, uzlūkojot cilvēkus konfliktos, sāp, Viņš vēlas palīdzēt.

Sarunā ar Jēzu mēs drīkstam un mums vajag meklēt un jautāt: kur ir tavā ceļā, tavos mīlestības meklējumos gūtās brūces un rētas? Kuri ievainojumi ir tavas sāpes Kristus dēļ un kuri – tādēļ, ka neesi spējis atšķirt savu labo roku no kreisās? Jēzus aicina: nāciet visi, es vēlos jums palīdzēt izbeigt konfliktus, dāvāt piedošanu, izlīdzināšanos ar Dievu, ar citiem. Konfliktu izbeigšanu nevar pieprasīt, to nedrīkst pavēlēt. Šāda piedošanas un salīdzināšanās skola ar Dievu ir ļoti grūta, īpaši tad, ja brūces vēl asiņo, ja rētas sevi atgādina.

Konfliktu risināšana ir ļoti grūts darbs, ar ko cilvēkam pašam ir ļoti grūti tikt galā, tāpēc mēs piesaucam Dieva vārdu, Dieva redzamo žēlastību – Jēzu Kristu. Kāpēc? Mēģināšu to pamatot ar piemēru.

Divi cilvēki pagātnē ir piedzīvojuši vardarbību, pazemojumu un atraidījumu no sev ļoti tuviem cilvēkiem. Tagad viņi dzīvo kopā un nemitīgi konfliktē. Viņi savu ievainojumu un sāpi projicē viens uz otru un attiecību vidū ienāk bailes, neuzticēšanās, nespēja runāt, uzklausīt vienam otru, jo viņi nepazīst un nespēj identificēt to trauksmes pogu dvēselē, kas ir palikusi nospiesta, pagātnē izciešot sāpes. Tā ir poga, kuru uzspiežot, cilvēks nobloķējas, kļūst agresīvs, akls un kurls un nekontrolē savas dziņas. Vienīgais, kas var no šī apburtā loka izraut, ir Dieva žēlastība.

Ārsts vai psihoterapeits var vienīgi uzrādīt problēmu, dot padomu, bet nevar izmainīt cilvēka sirdi vai situāciju – To paveic Dievs savā žēlastībā. Cilvēkam jādzird patiesība par sevi un savu situāciju un tā jāpieņem. Cik grūti ir sadzirdēt patiesību! Bet tieši ar to sākas šis dziedināšanas ceļš – uzzinot patiesību un to saprotot. Un pieņemot Dieva žēlastību, kas atklājusies Jēzū Kristū. Jo Jēzus saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Šeit nav vairs teorija, bet šeit sākas prakse, pieredze ar Dievu, kura izmaina cilvēka dzīvi. Kā tu esi gatavs risināt savus konfliktus, iegūt dzīvei jaunu dzīvību, jaunu ceļu?

Raksts pirmoreiz publicēts manapasaule.lv 2014.gada 15.jūnijā.