Katalonijas šķiršanās no Spānijas. Kā kristieši vērtē referenduma norisi un protestus? (papildināts)
“Mūsu mērķis nav traumatiska šķiršanās, mēs ne pret vienu nepagriežam muguru un vēlamies atrast kopīgus pieturas punktus ar Spānijas valdību,”- šāds Katalonijas apgabala prezidenta Karla Pudžemonta izteikums pirmdien tika atspoguļots LTV ziņu raidījumā ”Panorāma”. Tomēr Barselonas ielās protestētāju pūlis pirmdien un otrdien rada iespaidu, ka te neviens negaida mierīgu izlīgumu, un arī ne mierīgu šķiršanos. Kā zināms, svētdien Spānijas autonomajā apgabalā Katalonijā notika referendums par neatkarīgas valsts izveidi. Referendumā 90% iedzīvotāju esot nobalsojuši par neatkarību. Referendumu gan nebija oficiāli atļāvusi rīkot Spānijas tiesa, Spānijas policija centās traucēt referenduma norisi, dažviet pielietojot vardarbību pret civiliedzīvotājiem, kā rezultātā sākušās protesta akcijas. Uzrunāju vairākus kristiešus, lūdzot komentēt, kā viņuprāt ir vērtējams Katalonijā notiekošais. Kādas vērtības, riski vai draudi saskatāmi? Kāda rīcība ir nosodāma vai atbalstāma- iedzīvotāju protesti, policijas vardarbība vai kas cits?
Daži no uzrunātajiem atteica komentēt, atvainodamies, ka nav pietiekami sekojuši līdzi norisēm, lai būtu kompetenti izteikt viedokli, tomēr ”TUVUMĀ” zināšanai norādīja uz kādiem saviem pieņēmumiem vai lasītiem avotiem. Tāpēc ievadā iepazīstināšu ar vispārējo informāciju, kas pieejama publiskajā telpā. Mēdz būt tā, ka argumentācijā operējam katrs ar saviem zināmajiem faktiem…
Spānijā jeb oficiāli- Spānijas Karalistē- ir pavisam 17 autonomi apgabali un divas autonomas pilsētas. Kas attiecas uz ticības dzīvi, Spānijā vairāk nekā 90 % ir kristīti katoļticībā. Katalonijā 52% ir katoļu, teikts Wikipedia. Daudzi no tiem gan regulāri ticību nepraktizē. 30% sevi sauc par ateistiem vai agnostiķiem. 2,5% ir protestanti. Interesants ir fakts, ka pats Katalonijas prezidents Karls Pudžemonts, bijušais žurnālists, ir precējies ar rumāņu izcelsmes žurnālisti Marselu, un kāzas svinētas gan katoļu, gan pareizticīgo (ortodoksu) tradīcijās.
Pastāv dažādas versijas par to, kas izsaucis Katalonijas iedzīvotāju vēlmi pēc neatkarības. Saucieni pēc neatkarības bijuši jau daudzu gadu garumā. Iespējams, šis pamatā ir nacionālās identitātes jautājums, ir vēl versija par ekonomiskiem apsvērumiem- Katalonija ir salīdzinoši turīgs apgabals, kas varbūt nevēlas dalīties bagātībās ar nabadzīgāko Spānijas daļu, nesaņemot pietiekami labumus atpakaļ – , kā arī pastāv versija par polittehnologu konstruētu scenāriju jeb projektu vai ietekmēm no ārpuses.
Latvijā sociālajos tīklos lielākoties Katalonijas gadījumam tiek meklētas līdzības ar Latgales autonomijas ideju, vai nu arī atminoties Latvijas neatkarības iegūšanu pēc daudzu gadu atrašanās Padomju Savienības sastāvā.
Kā medijam ”TUVUMĀ” ziņoja kāda Katalonijas notikumu aculieciniece, nekādu policijas vardarbību vēlēšanu iecirkņos svētdien neesot manījusi. Attiecīgajā vietā vēlēšanu iecirknī, kur bijusi, varējis mierīgi iekļūt. Izbrīnījis kas cits: cilvēki nesuši no mājām izprintētas lapas un metuši plastmasas kastēs. Šausminoši bijis vēlāk redzēt video, kā citviet policisti ar stekiem situši sievietes un sirmgalvjus, kas devās balsot.
APTAUJA. Kā vērtējat Katalonijā notiekošo? Kādas vērtības, riski vai draudi saskatāmi? Kāda rīcība ir nosodāma vai atbalstāma?
CITĀTS NO ROMĀNA
Noslēgums 2014. gadā izdotajam Otto Ozola romānam “Theodorus. Deja ar ziloņzivi”:
“Un ko tagad?”
“Tagad? Tagad dosimies uz Kataloniju!”
“Kāpēc uz turieni? Vai tev kāds īpašs uzdevums Barselonā?”
“Nē. Neviens mani tur nesūta. Došos tur pieredzēt reizē vienkāršu un neaptveramu cilvēcisku brīnumu. Tur miljoniem cilvēku sirsnībā vienojušies aizstāvēt līdz galam sapni, kas viņu vecāku, vecvecāku sirdī mājojis trīssimt gadu. Tagad par to sapņo arī viņu bērni. Gribu pieredzēt to milzīgo pacēlumu, kad miljonu nācija sasniedz mērķi, uz kuru gājuši ilgi un grūti. Reizēm vienīgie, kas tam tic, bijuši viņi vieni paši, tomēr viņi nepārstāja sapņot un ticēt. Zini, kas ir Eiropas vienīgais un patiesais spēks? Drosme pieņemt demokrātiskos ideālos sakņotus izaicinājumus. Eiropā nav un nedrīkst būt pirmās šķiras tautu, kam ir tiesības uz pašnoteikšanos, un otrās šķiras tautu, kam tādu tiesību nav. Es šodien, šeit un tagad ticu, ka viņi drīz piedzīvos patiesi neatkarīgu savu Katalonijas valsti! Gribu būt liecinieks tai milzīgajai tautas kopībai, ko veido ideālisms, ticība un garīgās vērtības!”
Publicists Otto Ozols:
“Katalāņu sapņi, lūgšanas ir tapušas atbildētas. Tas bija garš un grūts ceļš, patiešām brīžam viņi tajā bija vieni tikai ar Dievu. Bet svētdien viņi pierādīja, ko nozīmē īsts Gara spēks. Katalonijas sapnis ir piepildījies, apliecinot ticības spēku.”
O. Ozols savā ”facebook” kontā otrdien ierakstīja vēl arī šādus vārdus: “Vakar un šodien daudz runājos, sazinājos ar draugiem visā Katalonijā. Ārkārtīgi emocionāli, aizkustinoši. Asaras acīs. Neticami … Viņiem grūti aptvert, ka beidzot ir pienākusi diena, kad Spānijas vara izgaist …. tā ir morāli bankrotējusi un faktiski vairs Katalonijā nav spēkā. Sajūta ir kā Latvijā 1991. gada augusta pēdējās dienās – ilgi cerētais, gaidītais ir noticis. Jau šonedēļ Katalonijas parlaments pasludinās valstisko neatkarību.”
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:
“Es tik labi nepārzinu Spānijas lietas, la
i pēc būtības spriestu par Katalonijas neatkarību. Atminoties mūsu tautas pašnoteikšanās centienus, simpātijas ir katalāņu pusē, bet atceros arī savas negatīvās izjūtas pret V.Lindermaņa un I.Girsa rosināto Latgales autonomiju. Lai arī kā, taču redzētajos video materiālos spāņu specvienības rīkojas tāpat vai vēl sliktāk nekā savulaik Rīgā plosījās OMON. Viņi svaidīja cilvēkus kā priekšmetus, pavisam nevajadzīgi grūda no kāpnēm, vilka sievietes aiz matiem, centās cilvēkiem parādīt viņu nevērtīgumu. Kaujinieku darbībās izpaudās nicinājums un pārākuma apziņa. Man tas likās nepieļaujami un atbaidoši. Domāju, ka aculiecinieki viņu attieksmē nolasīja apspiedējiem raksturīgu augstprātību, kas katalāņu neatkarības alkas iededzinās vēl vairāk un padarīs noturīgākas. Ar to Spānijas varas iestādes ir iecirtušas sev kājā. Ja arī tautas nobalsošanu šoreiz būs izdevies izjaukt, tā atgriezīsies ar jaunu iedvesmu. Pret citādi domājošiem jāizturas ar cieņu. To varam mācīties arī mēs.”
Katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs iesaka iepazīties ar Spānijas Bīskapu konferences paziņojumu 27. septembrī, ko bija pieminējis arī savā kontā ”Twitter”, atklājot, ka Spānijas bīskapi aicinājuši Kataloniju ”nespert soļus, kuri izraisītu neatgriezeniskas sekas”. Paziņojums pieminēts neatkarīgā ASV katoļu medijā ”cruxnow.com”, tostarp minot viedokli, ka referendums ir sašķēlis Baznīcu. Rakstā paustā pozīcija gan ”nesaskan ar arhibīskapa Stankeviča un Spānijas bīskapu konferences viedokli,” atklāj arhibīskapa sekretariāts.
Daugavpils svētā Pētera un Arendoles draudzes prāvests Mihails Sivickis:
Priesteris Andris Ševels
“Lūgsimies par mieru!”
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests, priesteris Andris Ševels:
“Vienu varu teikt, ka jebkura vardarbība ir nosodāma.”
Dziesminieks Kaspars Dimiters:
VIEDOKLIS
Citāts no vēsturnieka Harija Tumana ieteikta raksta
Viesturs Vecbaštiks Burvis, dzīvo Barselonā (no publikācijas 2014.gadā irir.lv):
“Šo rindu autors (25 gadi Spānijā) nodzīvoja Barselonā vairāk nekā 12 gadus ciešā kontaktā ar kataloniešiem, būdams arī katalonietes vīrs. Vēstures nepārzināšanas dēļ sākumā gadījās zaudēt diskusijas ar fanātiskiem nacionālistiem, kas savukārt deva ierosmi nopietnām Katalonijas vēstures studijām no dažādiem avotiem.
Pirms vairāk nekā 20 gadiem vēl baltiešu brīvības cīņu laikā gadījās izlasīt spožu rakstu “Lietuva nav Katalonija” laikrakstā “Spānijas Balss”. Galvenā jēga – kopīgs valstiskums balstās uz trim “ziloņiem”: reliģiju, valodu un vēsturi. Lietuvu, tāpat kā Latviju un Igauniju, ar Krieviju nesaista it nekā kopīga. Katalonijai turpretī nav pilnīgi nekā, kas to padarītu būtiski atšķirīgu no citām Spānijas provincēm.”
“Īstos motīvus un mērķus uzzināsim pēc desmitiem gadu, bet visticamāk – nekad. Politiskā iniciatīva nekad nenāk no tautas. Tautas rada darba un sadzīves kultūru – dainas, tērpus, dejas, dziesmas. Pirmie no politikas noreibst pārāk finansētie un izglītotie ar visu svešo, pasaulīgo. Kopš latvieši kļuva par politiķiem, Dainas tie vairs nerada.Brīvības ideāls ir metafizisks un mīt katrā dvēselē. To nemieru iniciatori arī ļaunprātīgi izmanto – tautas vientiesību, sapņus. Kā “draivu”, kā dekorācijas, kā miesu kilogramus, asiņu litrus. Modernās revolūcijas jau ir zinātniska nozare pūļa psiholoģijā. Līdzīgi bija arī ar mūsu Atmodu. Komunisti, kas kāroja kļūt par kapitālistiem, pacēla hipnotizējošo sarkanbaltsarkano. Patiesos savtīgos motīvus slēpa. Deklarēja tikai vārdos labos. Tauta vienmēr notic labajam, lai arī to atskaņo profesionāli meļi. Šobrīd pasauli maina totāli. Pārmaiņām vajadzīga jauna platforma, tāpēc der jebkas, kas rada nemierus, haosu. Juku kulminācijā jebkura sabiedrība parakstīsies par jebko, kas šausmas mazinās. Cilvēki pielūgs jebko, ko tiem liks, ja vien viņu ķermeņiem būs mierīgāk un drošāk. Militarizētās globalizācijas laikmetā cīņa par Katalonijas valstiskumu izskatās naivi. Ja diktējošais “jumts” absolūti visās jomās absolūti visām tautām un valstīm ir ES, NATO, ANO, SVF, PB u.tml. struktūras, labāk vārdu “neatkarība” nevalkāt. Mērķis planetārajam taifūnam, kuram gatavo pasauli, ir vispasaules savienotās valstis jeb viena planetāra valsts. Tam arī pakārtoti visi notikumi.
Par mieru. Ja cilvēkos nav Kristus miera, nekādi pasaulīgi nemieri mieru neradīs. Ja cilvēki negrēkotu, tie nedz slimotu, nedz karotu. Vai dekoratīvi atgūtā Latvijas valsts tautu padarīja ticīgāku? Labklājībai jā. Pestītājam nē. Svēto Rakstu pēdējā grāmata ir neizbēgams scenārijs, ko arī visi kopā mērķtiecīgi un solidāri diendienā iestudējam. Arī katalonieši. Kad būs globālā pirmizrāde, nezinu. Liekas, ka ģenerālmēģinājums būs jau ļoti drīz. Kungs, dod mums katram vienam savu mieru – ne to, ko pasaule dod. Mums pietiks.”
Aptaujas jautājumus uzdevu arī draugiem.lv domubiedru grupā ”Es esmu kristietis!” Pievienojam saņemtās atbildes.
Visvaldis Goldmanis:
“Par Kataloniju dzirdu jau gadus 40, ja ne vairāk. Ja tauta ir sacēlusies un protestē pret valdošo iekārtu, tātad, ir iemesls. Kas attiecas uz policijas vardarbību, policija dara to, ko liek valdošā, jo tā ir pakļauta likumīgai varai. Spānija pret kataloniešiem vienmēr ir izturējusies nihilistiski, tāpat kā angļi pret skotiem. Valdošai varai, protams, nepatīk, ka Katalonija buntojas, un tā darīs visu, lai nepieļautu atdalīšanos un pielietos visus atļautos un neatļautos paņēmienus. Kā teica Veidenbaums, virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.”
Juris Timermanis:
“Dieva Gaismas trūkums sirdīs un prātos izraisa haosu, nesaskaņu, ķildas, netaisnību, strīdus un karus… Kur grēks, tur posts un nāve… Manuprāt, lai izvairītos no haosa un vardarbības, tad varai un tautai ir kaut cik jāpieturas pie Dieva likuma, jo pašas sabiedrības likumi tādi pašķībi un tos loka, kā grib, un beigu beigās darbā laiž dūres… Manuprāt, valdībai vajadzēja ļaut veikt referendumu tiem, kas to vēlas, un ļauties iznākumam, bet tautai arī netaisīt kariņu, ja valdības to neļauj. To vieglāk saprast, ja cilvēks cenšas paklausīt Dievam un kaut cik zina, ko Dievs saka par varām. Deviņdesmitajos gados Dievs Latvijas tautai parādīja, kā bez vardarbības var cīnīties pret netaisnību Viņa spēkā.”
Ja to visu skata no garīga skatu punkta, tad brīvību tautām piešķir Dievs un Viņa doto brīvību neviens nav spējīgs tautai atņemt. Ja katalonieši ir ticīgi ļaudis, tad lai griežas pie Dieva pēc palīdzības, jo ar fizisku spēku viņi neko panākt nespēs. Izdevīga vai neizdevīga, bet Spānijas valdības rīcība ir vairāk kā nožēlojama un tai kā minimums būtu jāatkāpjas. Nu ko, latgaļi rīkos referendumu un jūs iesiet viņiem galvas cirst? Ja sieva ar vīru vairs nespēj zem viena jumta dzīvot, tad nevajag vienam otru mocīt, bet šķirties. Protams, pirms tam izrunāties, vai tiešām vairs nekas nav glābjams, bet ne nolīgt algotas slepkavas.”
*Precizēta rindkopa ar arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča viedokli (05.10.2017).
JAUNĀKIE KOMENTĀRI