Kas ir tas velns, ko mīl latvieši?


1512
Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss augustā ierosināja nojaukt Lizuma pagastā Gosupes velna skulptūru. Mācītāja ierosinājums izpelnījās gan vietējo iedzīvotāju uzmanību, gan guva rezonansi ārpus Gulbenes novada robežām. Par to rakstīja medijos un runāja TV. Sociālajos tīklos pat radās akcija “Es par Gosupes velnu!” Vieni saka, ka drosmīgs un pamatots ir mācītāja Ilgvara Matīsa aicinājums, citi stājas pretī: lieciet mierā mūsu kultūras mantojumu un šis piemineklis nevienam neko sliktu nedara.
Gosupes velna tapšana Lizumā
Gosupes velna tapšana Lizumā, 20.gs, 50-tie gadi. Attēlā pie velna maketa trešais no labās darba autors Vilis Zvaigznītis

Kā vēsta literatūras avoti, šī ir Latvijā vienīgā brīvā dabā sastopamā ar rokām veidotā skulptūra velnam. Tā atrodas Gulbenes novada Lizuma pagastā. Pieminekļa autors ir lizumnieks, rakstnieks, skulptūru darinātājs Vilis Zvaigznītis (1914-1992). Ideja radusies 1953. gadā, kad pieminekļa autors pusdienojis Tirzas upes kreisās pietekas Gosupes krastos kopā ar ceļu būves kolēģiem, kuri stāstījuši par Gosupes velnu. Velns sevišķi nav ieredzējis dzērājus un krogusbrāli Rudgalvju Krustiņu gandrīz aizvilcis uz elli.

Skanot šai teikai, kāds no kolēģiem ieteica V. Zvaigznītim ideju par velna skulptūru. Pirmā tapa no māliem, tomēr tai bija īss mūžs. Domas par velna skulptūras iemūžināšanu akmenī radās pāris gadus vēlāk. 1955. gadā no meliorācijas laukakmeņiem tapa tēlniecības darbs “Gosupes velns”, kas ir autora populārākais darbs un šodien tas ir viens no Lizuma pagasta apskates objektiem.

Ceļa zīmes uz velna skulptūru vairāk nekā uz baznīcu

Mācītājs Ilgvars Matīss
Mācītājs Ilgvars Matīss

“Domu par to, ka šī skulptūra ir jānojauc, Dievs man sirdī ielika zīmīgā brīdī. Kristīgā baznīca tieši šogad atzīmē un svin Reformācijas 500. gadadienu. Reformācija savā būtībā ir atgriešanās pie saknēm, vērtību pārskatīšana un ticības atjaunošana. Ir jāuzdod jautājums – kas ir lieks un kas ir tas, pie kā vajag atgriezties.

 

Cilvēka vērtība nevar būt vienlaikus gan Dievs, gan velns. Šodien daudzi diemžēl cenšas izvēlēties abus. Tomēr tas neiet kopā,” tā mācītājs Ilgvars Matīss.

Priesteris Andris Vasiļevskis: “Ja mēs gribam vairāk ceļa zīmes, kas ved uz baznīcu, mēs varam rakstīt iesniegumu pagasta pārvaldei vai domei un to risināt!”

Viņš reiz braucot no Sila kapiem, īpaši pievērsis uzmanību ceļā redzamajām trim zīmēm, kas norāda uz Gosupes velna pieminekli, un sapratis, ka nav īsti pareizi, ka uz šo skulptūru ir vairāk norādes nekā uz baznīcu.

Mācītājs vispirms uzrakstīja Lizuma pagasta padomei vēstuli un nopublicēja savas pārdomas Facebook vietnē. “Pagasta padomē pirmajā tikšanās reizē teica, ka tās ceļa zīmes noņems nost un ka būs vēl kāda sapulce līdz septembra beigām. Tomēr tā nav notikusi.”

Uģis Aigars
Uģis Aigars. Foto: Gatis Bogdanovs, dzirkstele.lv

Mācītāja lūgums noņemt norādes uz skulptūras atrašanās vietu tika uzklausīts, tomēr, kā norāda Lizuma pagasta pārvaldes vadītājs Uģis Aigars, vairāku vietējo iedzīvotāju nostāja un pat aktīva rīcība veicināja šo norāžu atgriešanos:

Dažas Gosupes velna atbalstītāju domas (ņemtas no facebook un twitter)
“Tā ir skulptūra, vēsturisks objekts. Cilvēki nebrauc tur velnu piesaukt! Tik daudz lizumiešu sanāk kopā, lai neiznīcinātu vēsturisku objektu… Nu galīgi neticas, ka lizumieši tādi velni būtu!” (Rasma)
“Es arī par! Mans pirmais skolas pārgājiens saistās ar šo skulptūru! Es domāju, ja kāds to iznīcinās, pie mums visu laiku līs lietus un nespīdēs saulīte!” (Astrīda)“
“Mācītājs, kurš reklamēja vellu! Ilgvara Matīsa dēļ nu visi brauks uz Gosupi skatīties nelabo.” (Dina)
“Gulbenes aktuālākais kultūrnotikums…” (Arvis)
“Baznīca šķirta no valsts. Vai velns atrodas uz baznīcas zemes? Un kāda baznīcai teikšana par to kas atrodas uz valsts zemes? Un kas devis tiesības baznīcas kalpam komandēt kas ir nojaucams un kas nē? Mēs tak nejaucamies jūsu lietās. Un nebāžat degunu mūsu laicīgajās lietās! (Daiga, komentārs no skaties.lv)

“Kādā naktī pēc zīmes noņemšanas tās vietā tika uzlikta pašdarināta zīme, uz kuras ar krāsu bija uzkrāsots “Gosupes velns”. Tas, protams, bija pretlikumīgi, bet es to redzu kā vietējo iedzīvotāju attieksmi,” skaidro pārvaldes vadītājs. “Jā, ir kāda iedzīvotāju daļa, kas uzskata, ka šis piemineklis varētu arī nebūt, bet lielākā daļa tomēr ir par tā saglabāšanu, jo nevienam tas netraucē.”

Uģis Aigars pauž neizpratni, kādēļ tieši mācītājam Ilgvaram Matīsam ir iniciatīva atbrīvot pagastu no šī apskates objekta. “Pirms šī mācītāja ir bijuši daudzi citi un nevienam līdz šim tas nav licies nojaucams. Visi, kas ierodas Lizumā, nobrauc gar to, daudzi apstājas, nofotografējas, jo tas ir interesants apskates objekts. Vieta līdz ar to tur ir sakopta un zāle ir nopļauta. Aglonā, piemēram, ir Velna ezers, nu kāpēc tad tur ticīgie neko nesaka? Kuldīgā ir Velna ala, Mazsalacā ir velnu muzejs. Pie mums ir viesojušies gan dievticīgi poļi, gan ungāri, gan dažādu citu tautību ticīgie cilvēki, un nav bijis tā, ka kāds nekāpj ārā no autobusa un saka, ka neies pie šī velna,” stāsta Lizuma pagasta pārvaldes vadītājs. Viņš arī piebilst, ka Lizumā ir muzejs, kurā teju vai vesels stāvs ir veltīts Gosupes velna izveidotājam. “Tā nav viņa vienīgā skulptūra, ir pilns Lizums ar tām. Arī skolas muzejā ir dažādas viņa veidotās figūriņas un, jā – pārsvarā tie ir velni.”

 Pie kā tev patīk fotografēties, tā pusē tu esi

Pēc mācītāja aicinājuma nojaukt Gosupes velnu, sociālajos tīklos kā lavīna parādījās neskaitāmas pieminekļa atbalstītāju ievietotas fotogrāfijās, kur gan lieli, gan mazi stāvēja blakus ažiotāžas centrā nonākušajam Gosupes velnam. Tā teikt, dzima akcija “Es par Gosupes velnu!”

Evaņģēliste Eva Ālere atzīst, ka garīgajā pasaulē nekas nepaliek nepamanīts:

Evaņģēliste Eva Ālere
Evaņģēliste Eva Ālere

“Cilvēki garīgajā pasaulē identificējās ar šo objektu. Pie kā tev patīk fotografēties, tā pusē tu esi. Uzskatu, ka Dievs brīdina, nevis biedē. Tas ir salīdzināms ar elektriķa noliktu zīmi “Nekāp stabā, nositīs!” Mums jāzina garīgie principi!”

“Jebkura velna atribūtika ir sava veida kulta piemineklis vai objekta vieta, kas pagodina to izcelsmes objektu – pašu autoru, velnu. No kristīgā viedokļa velns ir kritušo eņģeļu un dēmonisko spēku vadītājs, priekšnieks,” uzskata Eva Ālere un aicina uzdot jautājumu, vai tas ir labs, no kā nāk posts un iznīcība.

Ina Celmiņa, lizumiete jau 12 gadus:
“Jā, cilvēki pagastā sašūmējās. Daudzi saka, ka patiesībā jau tāds velns nemaz nepastāv, vai arī, ja pastāv, tad viņš nemaz tik briesmīgs nav, kā tiek kristietībā mācīts. Es uzskatu, ka mēs varam jaukt viņus nost kaut simtiem, bet viņi vienalga tiks atjaunoti – kamēr vien tas būs cilvēku prātos. Šīs ceļa zīmes ir tam piemērs – zīmes noņēma, bet cilvēki paši atlika atpakaļ. Atceros, ka aptuveni pirms 10 gadiem kādi cilvēki jau centās skulptūru iznīcināt. Puikas bija pablēņojušies un dinamītu palikuši. Skulptūra bija nedaudz cietusi, deguns bija norauts nost, bet to momentā atjaunoja! Mēs ar vīru pirms 21 gada savā kāzu jubilejā tikām aizvesti pie tā Gosupes velna. Vedēji mūs aizveda, lai mēs no tā velniņa saņemtu labvēlību savai laulībai. Tas tika uztverts kā vienkārši spēle. Mēs pat tur naudu uzlikām. Nesen Dievs īpaši man atklāja, ka tas brīdis, kad mēs to izdarījām, ļoti ietekmēja mūsu ģimenes finanses turpmākos gadus. Kad atnācām pie ticības un Dieva, šis velns mums kļuva nenozīmīgs.”

“Mēs zinām ļaunuma izcelsmes avotu un tā sakni. Cilvēkiem taču ir veselais saprāts, un viņi zina, kas ir labs un kas ir slikts.”

Eva Ālere savā kalpošanā jau vairāk nekā 10 gadus Latvijas Kristīgajā radio veido raidījumu “Atver acis”, kurā skaidro okultisma un kulta vietu degradējošo un postošo ietekmi uz dzīvi. Šo gadu laikā Eva ir sastapusi arī cilvēkus, kuri piedzīvojuši savā dzīvē sekas no šķietami nevainīgām izdarībām, kā piemēram, ziedu nolikšanas pie velna pieminekļa vai naudas atstāšanas uz šāda “velna altāra” savā kāzu dienā.

“Zinu cilvēkus, kuriem pat ģimenes ir izjukušas, jo viņu attiecībās ir ienācis lāsts. Tie ir reāli stāsti tepat Latvijā. Siguldā pirms daudziem gadiem bija interesants atgadījums. Tur bija izgrebts tāds velna koka bluķis, kur jaunlaulātie regulāri lika monētas. Toreiz Siguldas kristieši lūdza Dievu par šo vietu, un pēc kāda laika šajā vietā iespēra zibens un bluķis nodega. Uzskatu, ka Dievs vienmēr dod signālu.”

Uz velnu muļķīti jāskatās ar humoru

Latvijas tūrisma kartēs starp populārākajām apskates vietām ir atzīmēti turpat desmit apskates objekti, kuru nosaukumi ietver velna vārdu.

Garīdznieks Andris Vasiļevskis
Garīdznieks Andris Vasiļevskis

Folklora un latviešu kultūras mantojums atklāj citu priekšstatu par to, kas ir tas velns, kura vārdu latvieši mīlējuši piešķirt dabā sastopamajiem veidojumiem – tāda pārliecība ir priesterim Andrim Vasiļevskim.

“Manuprāt, tas ir saistīts ar visu mums nezināmo, neizprotamo un neizskaidrojamo. Latviešu tautas kultūrā velns ir gan naivais muļķītis, gan radošais prāts.

Latvijas populārākās vietas, kuras ietver nosaukumā “velna vārdu” – Grižu Velna Beņķis, Lielais Vella akmens Balvos, Inčukalna Velnala, Mazsalacas Velnala, Velnu Ceplis Cēsu rajonā, Velna Skābuma ķērne Valmieras rajonā, Velna rags Alūksnes rajonā, Velna grāvis Madonas rajonā, ieplaka Velna pēdas Rēzeknes rajonā. (Avots – dabasretumi.lv)

Piemēram, Kuldīgā ir teika par to, kā radusies Ventas rumba. Velns sadomājis aizbērt Ventu, savācis daudz akmeņu, nakts melnumā savu nedarbu gribējis nostrādāt, bet, kamēr vācis akmeņus, uz rītu aizdziedājis gailis un velnam visi akmeņi izklaidus izbiruši. Nodomātais nedarbs nav izdevies, bet tajā vietā radusies mums zināmā Ventas rumba – Eiropā platākais ūdenskritums. Latvieši vienmēr meklējuši izskaidrojumu nesaprotamiem dabas veidojumiem – dabas untumiem, piemēram, no kurienes radušās milzu alas. Tam bieži ir izmantots latviešu radošais muļķītis velns, kurš savā pārcentībā ir gribējis nodarīt skādi cilvēkiem vai samaitāt Dieva darbu, bet viņam sanācis kaut kas cits un gluži interesants,” skaidro priesteris un aicina uz to visu palūkoties ar humoru. Viņam prātā nāk kāda latviešu tautas teika par to, kā radušies kalni un ielejas. Dievs radīja pasauli kā smuku un apaļu lodi, bet velns, gribēdams to samaitāt, iespieda tajā savas rokas. No rīta Dievs skatījās un ieraudzīja kalnus un ielejas, un Viņam tas likās gluži gleznaini. Velnam atkal nebija izdevies atriebības darbs.

Priesteris, kurš ne tikai ir pētījis latviešu tautas kultūras mantojumu, bet ir arī pārliecināts, ka ik dienas, kā jebkurš cits latvietis, dzīvo ar šo mantojumu, uzsver, ka velns, kas sastopams folklorā, ir pavisam cits, nekā tas, ko atklāj Bībele.

Bībelē velns jeb Sātans aprakstīts kā reāla persona (Ījaba 1:6), tā neslēpj Sātana īpašības un ļauno rīcību. Bībele mums atklāj, ka Dievs radīja pasauli, visu dzīvo, arī cilvēkus un Savu pirmdzimto Dēlu Jēzu Kristu. Ījaba grāmatā 38. nodaļā mēs varam atrast, ka Dievs radīja arī “Dieva dēlus” – eņģeļus. Tie bija taisnīgi un nevainojami, bet vēlāk viens no tiem, saceļoties pret Dievu, kļuva par Sātanu. Vārds “sātans” nozīmē pretinieks, ienaidnieks, apsūdzētājs”.

“Bībele runā par Sātanu, kas izsmej Dieva Trīsvienību. To viņš dara kopā ar citiem eņģeļiem, kas sevi ir atgrūduši no Dieva mīlestības. Tas ir pavisam kas cits nekā tas, ko ieraugām latviešu tautas kultūras mantojumā. Mēs nevaram salīdzināt vienu un otru. Tas ir cits velns, kurš ir tāds naivs un kuram nav 2000 gadu pieredze kopš Pestītāja kārdināšanas. Bieži pasakās un teikās šo velnu apmāna mazais ganu zēns. Esmu dzirdējis, ka, ja mēs ejam baznīcā, tad nevaram dziedāt tautasdziesmas Bet mīļie, mums ir jādzīvo ar mūsu tautas kultūras mantojumu, kas ir mūsu vecvecāku garīgais mantojums. Mums ir jāciena šī vietējo cilvēku vēlme, jo tas ir arī viņu mantojums! Nepiekrītu, ka mēs ar šādu velna pieminekli kā īpaši godinātu viņu. Prāts mums ir dots, lai izzinātu un lai nebūtu kā zirgi ar klapēm uz acīm, kas neredz ne pa labi, ne pa kreisi.”

Velns Bībelē ir rūcošs lauva

Mācītājs Magnuss Bengstons
Mācītājs Magnuss Bengstons

Gulbenes luterāņu draudze, tāpat kā Velēnas un Lejas draudzes, kurās kalpo Ilgvars Matīss, ietilpst Gulbenes iecirknī. Mācītājs no Zviedrijas Magnuss Bengtsons, kas šobrīd kalpo Latvijā un ir Gulbenes iecirkņa prāvests, piekrīt, ka folklorā attēlotais velns un Bībelē minētais ir divi dažādi tēli, tomēr nepiekrīt, ka ar velna vārdu var spēlēties.

“Es pilnīgi piekrītu mācītājam Ilgvaram Matīsam un atbalstu, ko viņš dara. Latviešu folklorā un pasakās velns visbiežāk ir attēlots ne pārāk gudrs, tāds muļķītis, no kura nevajag sevišķi baidīties. Tas dod cilvēkiem nepareizu priekšstatu par velna dabu.

Bībelē ir pavisam cits priekšstats par velnu, tur velns ir apzīmēts kā rūcošs lauva, kas apēd un saplosa. Velns ir bīstams un ar to nav ko rotaļāties. Vajadzētu vairāk skaidrot cilvēkiem, ka patiesībā velns nav tāds nekaitīgs un vientiesīgs muļķītis, bet gan rūcoša lauva. (1.Pētera 5:8)

Es saprotu cilvēkus, kas savu priekšstatu balsta kultūras mantojumā un folklorā, tomēr es pilnībā atbalstu šo mācītāja nostāju.”

Gosupes velns nav Bībeles sātans

Janīna Kursīte-Pakule
Literatūrzinātniece, folkloriste Janīna Kursīte-Pakule

“Samērā bieži jauc folkloras velnu un Bībeles Sātanu, tie ir dažādi tēli, kaut arī tiem ir viens vārds,” skaidro latviešu literatūrzinātniece, folkloriste Janīna Kursīte-Pakule. “Folkloras velns ir zemes ražības dievība, par ko var pārliecināties daudzajās teikās. Folkloras velns saistīts ar fizisko pasauli un tās spēku. Ienākot mūsu zemē kristietībai, bija jāatrod attiecīgi vārdi, kā paskaidrot galvenos jēdzienus. Tika paņemti tautas tradīcijā eksistējošie gaismu un tumsu iemiesojošo dievību vārdi un tiem tika iedots jauns saturs. Līdz ar to daudzu gadsimtu garumā paralēli ir eksistējušas divas sistēmas – pirmskristietiskā un kristietiskā, kur daļai no dievību sakrīt vārdi, daļēji sakrīt arī aptveres lauks (Dievs – gaisma, debesis; velns – tumsa, pazeme). Taču automātiski vienādojot abus priekšstatus, rodas izkropļojums.”

“Ļoti negribētos, ka kristietība, kurai cits vārds ir tuvāku mīlestība, tās atsevišķu pārstāvju veidā nāktu ar naida runu un mudināšanu uz tautas tradīcijas noliegšanu,” norāda literatūrzinātniece. “Vai tiešām kristietība ir nu jau tik vāja, ka to apdraud viens akmens tēls, kurš pie tam nav Sātana, bet tautas tradīcijā sakņotā velna tēls. Latvieši gadsimtos ir bijuši stipri ar to, ka zinājuši tautas tradīciju un kristietisko tradīciju, no abām smeļot garīgu spēku. Jāņa Evaņģēlija 15. nodaļā ir teikts: “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” Vai tiešām mums nav citu ienaidnieku un citu vājību, pret ko cīnīties kā teiku akmens tēli?” savas pārdomas izsaka Janīna Kursīte-Pakule.

Jebkurš mantojums tomēr ir jāizvērtē

Jautājām Gosupes velna nojaukšanas ieceres autoram, mācītājam, kā viņš vērtē to, ka šis piemineklis tiek uzskatīts par kultūras mantojumu. “Tas ir tāpat kā ar jebkuru citu mantojumu – tev ir jāizšķir, kas ir derīgs un kas nē. Manuprāt, mēs šodien vispār nešķirojam lietas. Mēs pieņemam itin visu, pat ja tas runā pret mūsu vērtībām. Nedrīkst būt vienaldzīgiem pret kultūrā pausto vēsti. Piemēram, pasakās ir daudz kas pamācošs un labs, bet ne visas pasakas mums māca labu, ir arī sastopamas muļķības. Mums jāšķiro un nav viss jāpieņem tikai tāpēc, ka kāds agrāk to ir sacerējis vai izveidojis. Ne jau viss mantojums ir labs.”

Jānis Zvirgzdiņš, Gulbenes luterāņu draudzes evaņģēlists, citāts no Bez Tabu raidījuma:

“Šī situācija ap un par Gosupes velnu nevienam neko labu nav atnesusi. Ja mēs paskatāmies bibliski, tad arī šī situācija ir velnam ļoti tīkama, jo, pirmkārt, tiek aizvainots draudzes mācītājs. Mēs zinām, ka velns jebkurā gadījumā nevar būt labs, kaut arī pasakās un teikās šķiet, ka viņš neko sliktu nedara. Viņa mērķis ir pievilt cilvēkus un kādam nodarīt ļaunu.”

Visbeidzot Ilgvars Matīss aicina katru izvērtēt, ko mēs iesākam, ja kaut kas runā pretī mūsu uzskatiem un izaicina mūsu vērtības. “Tam ir nozīme, ka izskan kristiešu viedoklis sabiedrībā,” pārliecināts Ilgvars Matīss, piebilstot, ka bieži valsts un baznīcas nošķirtības fakts mūsu valstī izskan reizēs, kad kāds kristīgais viedoklis nostājas iepretim sekulāram uzskatam. Tomēr izteikties un atgādināt par savām vērtībām drīkst gan neticīgie, gan ticīgie.

Arī šīs diskusijas ietvaros priekšstats par velnu un tā spēku vai bīstamību ir atšķirīgs. Ir viedoklis, ka teikas un folklora mīkstina velna dabu un ir padarījušas viņu par nekaitīgu tēlu vai arī ka no kultūras mantojuma ir radies velns, kas tikai latviešu valodas īpatnību dēļ nes to pašu vārdu, ko bibliskais velns. Tam iepretī runā viedoklis, ka velns ir un paliek Dieva absolūts pretstats un viņa daba ir viena – zagt, nokaut un nomaitāt. (Jāņa evaņģēlijs 10:10) Bet varbūt daļa patiesības ir 19. gadsimta dzejnieka Šarla Bodlēra rakstītajā, ka vissmalkākā no sātana viltībām ir spēja panākt, lai mēs noticētu, ka viņa nemaz nav? Kādas pārdomas ir jums, lasītāji?

  • Mara Zviedre

    Manuprāt, katra komentētāja sacītajā ir savs patiesības grauds: gan tajā, ka fokloras velns nav bibliskais sātans, gan tajā, ka velns jebkurā gadījumā ir Dieva pretmets un viņa nolūki nav labi. Tomēr es piekrītu arī tam, ka dzīvojam plūralistiskā sabiedrībā un nevaram gaidīt, ka visi atbalstīs vienu nostāju. Daudz lielāku labumu vietējai sabiedrībai nestu tas, ja mācītājs un draudzes locekļi skaidrotu savu nostāju lēnprātīgā garā, nevis paģērot, lai skulptūru nojauc. Liekas, ka reizēm ir vieglāk cīnīties pret šādiem ārējiem simboliem, nekā apliecināt Patiesību vārdos un darbos.