Ko kristieši sagaida no jaunās valdības? Septiņu viedokļu salīdzinājums


181
Pagājis nedaudz vairāk par mēnesi kopš 23.janvāra, kad Latvijā jaunievēlētā Saeima apstiprināja valdību ar premjerministru Krišjāni Kariņu priekšgalā. Jau tūlīt publisko telpu pāršalca visdažādākie viedokļi. Pamanījām, ar kādiem viedokļiem dalās kristiešu viedokļu līderi. Piedāvājam analīzi par novēroto, kā arī veiktu nelielu aptauju.  Apzināti uzrunāju kristiešus (tajā skaitā no medija Tuvumā.lv autoru loka) ar atšķirīgiem uzskatiem. Uzdotie jautājumi: ”Ko sagaidāt no jaunās valdības? Ko novēlat Latvijas sabiedrībai, kura vēro un piedalās politiskajos procesos?” Atlasē nav visu Latvijā reģistrēto partiju atbalstītāju vai dalībnieku pārstāvji, tāpēc aicinām uz domapmaiņu komentāru sadaļā, ja gadījumā kāda veida skatījums nav pārstāvēts —  ticu, ka lasītāju iesaiste nepieciešama vēl plašākam redzējumam.

Publiskajā telpā pamanītie viedokļi

Jūlija Stepaņenko

Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko (neatkarīgā deputāte, kura ievēlēta no ”Saskaņas” saraksta, partijas ”Gods kalpot Rīgai” biedre), ar kuras bloga ierakstu sociālajā tīklā “Facebook” dalījās mācītājs Krists Kalniņš.

 

 

 

Raivis Zeltīts

Raivis Zeltīts, Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretārs, kura viedokli (bija publicēts ”Facebook” un NA mājaslapā) rekomendēja kristīgā portāla ”Spektrs.com” vadītāja Marlēna Pirvica.

 

 

 

Aptaujātie kristieši

Otto Ozols

Publicists, rakstnieks Otto Ozols (pseidonīms) jeb īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis; plāno kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās; neoficiāli zināms, ka varētu kandidēt no Latvijas Reģionu apvienības.

 

 

 

Ineta Lansdovne

Misionāre, blogere, Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes studente Ineta Lansdovne; publiski politiskās simpātijas nav paudusi, bet zināms, ka interesējas par politiku, iestājas par mieru un izlīgumu starp tautām; publiski kritizējusi ASV prezidenta Donalda Trampa politiku.

 

 

Oskars Gozis

Auditors Oskars Gozis (bijušais nodibinājuma ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds” valdes loceklis), studējis politoloģiju, savulaik darbojies Latvijas Konservatīvajā jaunatnes organizācijā; publiski politiskās simpātijas nav paudis, bet sociālajos tīklos mēdz kritizēt noteiktus politiķus un partijas.

 

 

 

Andris Lūsis, kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no ”Latvijas Reģionu apvienības”/”Latvijas attīstībai” saraksta, bet netika ievēlēts.

 

 

 

Sandra Urtāne, saistīta ar “ZZS”, bijusi Saeimas deputāta Ingmāra Līdakas palīdze.


Ko sagaidāt no valdības?

Pārsteidzoši, ka no atlases lielākā daļa neko nesagaida, vai arī ir skeptiski noskaņoti par iespēju kaut ko reāli sagaidīt. Tomēr no atbildēm centos ”izlobīt” pa atziņai, lai saprastu —  kādas ir gaidas, cerības, domu virzība. Vairāk izkristalizējas vērtības un principi, kas lielos vilcienos ir līdzīgi, mazāk —   idejas konkrētiem politiskiem lēmumiem.

KONKRĒTI POLITISKI LĒMUMI

Andris Lūsis: “Mani tieši skar invaliditātes pensijas apjoms, kas ir nemainīgs jau vairāk kā 20 gadus. Varbūt tagad, kad mums ir jauna labklājības ministre, tiks risināts šis jautājums.”

Otto Ozols:Pabrika laikā aizsardzības sfēra bija totāli novājināta (tēriņi aizsardzībai zem 1% no IKP, Zemessardze teju izputināta). Pūcem ir nopietnas reputācijas problēmas ar korupcijas aizdomām, OIK piesegšanu utt. ”

No pieciem aptaujātajiem tikai viens nosauca pavisam konkrētu prasību no jaunās valdības, un tas bija Andris Lūsis. Zīmīgi, ka viņš pieminēja invaliditātes pensiju jautājumu.

Kā zināms, pensiju palielināšana (lielākoties attiecinot uz vecuma pensiju) bija viens no skaļākajiem priekšvēlēšanu solījumiem vairākām partijām, kuras ieguva pārstāvniecību Saeimā.

Otto Ozols sākotnēji atbildēja pavisam lakoniski ”pilnīgi neko nesagaidu”, taču pēc papildjautājumu uzdošanas izdevās noskaidrot pamatojumu skepsei pret valdību, no kā savukārt izsecināms aktuālo tēmu loks. Secināju, ka viņa prasības ir:

  • lielāki tēriņi aizsardzībai;
  • atbalsts zemessardzei; 
  • cīņa pret korupciju;
  • OIK likvidēšana.

Otto Ozols pārmaiņas gaida no Saeimas – “ievēlēt zinošu, veiksmīgu, darbotiesspējīgu demokrātiju pazinēju par prezidentu. Tāds ir vienīgi Egils Levits šobrīd. Un tad soli pa soli sākt sistēmiski, ar pārdomātiem, tālredzīgiem soļiem sākt pilnveidot sistēmu kopumā- nopietni jārevidē partiju sistēma kopumā un partiju finansēšanas jautājums. Jo šobrīd tas viss nedarbojas, tāpēc mēs esam atpalikušākā valsts Baltijā un daudzās lietās arī Eiropas savienībā. Sistēma ir nepilnīga, tā nepiesaista, atgrūž spējīgus politiķus.” Šajā aspektā līdzība ar Raivja Zeltīta rakstīto- ”izvirzīt [beidzot!”]  īstu valsts prezidentu, kas iedvesmos tautu uz lielām lietām”. Kā zināms, E.Levits ir arī NA prezidenta kandidāts.

No pārējo aptaujāto atbildēm izkristalizējas sagaidāmās vērtības un principi (par to vairāk vēlāk).

Jūlija Stepaņenko par Jāni Reiru- ”bezdarbība un iniciatīvas trūkums bija par iemeslu 2015. gadā ieplānotajai sociālekonomiskai katastrofai, kuru pēc tam nācās steidzami labot. Zemākie Eiropas fondu apguves rādītāji un Latvijas kritums “doing business” reitingos – arī Reira kunga nopelns. Un tas bija viens no iemesliem, kādēļ 2016 gadā prasījām viņa demisiju.”

Raivis Zeltīts: “”Vai ir vēl kāds svarīgāks jautājums Latvijā par latviešu tautas turpināšanos? Atceroties visus iepriekšējos NA “ultimātus”, kad katru gadu atbalsts ģimenēm bija jāizcīna pret vislielāko pretestību un brīžam arī nomelnojošām kampaņām, NA izvirzīja prasību, lai latviešu tautas turpināšanās nebūtu partiju cīņas lauks, bet gan nodalīta un neaizskarama joma. [..]Pēdējos piecos gados ir panākts milzīgs progress, bet tas ir jāturpina. [..] Ir pilnīga situācijas neizpratne vai arī atklāta demagoģija teikt, ka šī brīža rezultāts esot “vērtību nodošana”. Valdības deklarācijā nevar aizliegt “Attīstībai/PAR” partijas eksistenci – viņi jau ir ievēlēti Saeimā. Bet tas, ko var ierakstīt, ir, ka savus ideoloģiskos jautājumus viņiem tajā pašā Saeimā arī ir jāizcīna. Saeimā, kurā deputātu vairākums ir konservatīvi!”

Ja analizē vēl Raivja Zeltīša (pārstāv pozīciju) un Jūlijas Stepaņeno (pārstāv opozīciju) komentārus, tad  iegūstam plašāku ainu ar konkrētām prasībām.

Jūlija Stepaņenko rosina: “cīnīties pret nabadzību”, samazinot PVN pirmās nepieciešamības pārtikai. Pēc Jāņa Reira kritikas secināms, ka viņa sagaida:

  • apgūt Eiropas fondus;
  • palielināt Latvijas pozīciju biznesa reitingos.

Raivis Zeltīts savā komentārā norādījis, kādu jautājumu risināšanu un lemšanu no valdības nesagaida, jo tie nodoti Saeimas kompetencē (pēc ierakstītā valdības deklarācijā), un Raivis Zeltīts izteicis cerības, ka Saeimas vairākums ir ”konservatīvi” attiecībā pret:

  • Stambulas konvenciju;
  • kopdzīves likumu;
  • pilsonības jautājumu.

Arī J.Stepaņenko pieprasa: neizraisīt “ideoloģisku karu par viendzimuma laulībām” un neratificēt Stambulas konvenciju. Šajos jautājumos viņai domas sakrīt ar Raivi Zeltītu, kurš arī lieto jēdzienu ”ideoloģiski jautājumi”, attiecinot uz kopdzīvi un ģimenēm, vienīgi nošaurinot, ka domāts atbalsts ”latviešu tautas turpināšanai”.

Savukārt no valdības Raivis Zeltīts sagaida:

  • risināt dzimstības jautājumu Latvijā (veicināt latviešu tautas turpināšanos);
  • atbalstīt ģimenes (jāturpina Imanta Parādnieka darbs demogrāfijas jomā);
  • noraidīt obligātas imigrantu kvotas (iekļauts valdības deklarācijā);
  • funkciju apvienošana no dažādām ministrijām.

VĒRTĪBAS UN PRINCIPI

Ineta Lansdovne: “Valdībai novēlu veidot patiesi jaunu politiku, ko skaidri prasīja vēlētāji, ievēlot Saeimā tik daudz jaunu politiķu, un viena no galvenajām pilsoņu prasībām ir valsts līdzekļu gudra, taisnīga un efektīva izmantošana un ieguldīšana ilgtspējīgai Latvijas attīstībai.”

Raitis Zeltīts: “Mums kā tautai ir jāsaprot, ka īstas pārmaiņas sāksies tad, kad iedzīvotāju intereses pārstāvēs partijas ar skaidru ideoloģiju, ilgtermiņā pārbaudītiem biedriem, skaidru pārvaldes mehānismu un arī neatkarīgas no lieliem finansētājiem. [..] Ticu, ka pienāks laiks, kad izpratne par nepieciešamajām pārmaiņām valstī būs balstīta nacionālās vērtībās un reālistiskos solījumos, nevis pirmsvēlēšanu emocionālajā retorikā un brīnumu solīšanā.”

Andris Lūsis: “Esmu skeptisks par jauno valdību. Nekas, manuprāt, nemainīsies, jo liels procents ir no “Vienotības” (nosaukuma maiņa “Jaunā vienotība” tikai). Kā notika Dombrovska un Straujumas laikā, paliks nemainīgs.”

Otto Ozols:Krišjānis Kariņš objektīvi nemaz nebija analizējis Latvijas politisko un ekonomisko SVID (SWOT) analīzi. Par to liecina viņa pirmā iesniegtā deklarācija. Tajā iztrūkst sen zināmi stratēģiski apdraudējumi, problēmas. Viņš tos vienkārši nezina.  Reirs finanšu pasaulē tiek vērtēts ļoti zemu.  Kā par finanšu ministru Latvijā tik nervozajā starptautiskajā situācijā kļūst persona ar šķidrām, lai neteiktu nekādām angļu valodas zināšanām? Mēs esam nonākuši situācijā, kad pie valdības veidošanas sēž cilvēki, kuru medicīniskā diagnoze ir psihopāts. Un piedevām ar aizdomām, ka viņus apmaksā kāds ļoti blēdīgs ārvalstu mahinators, vidēji bagāts avantūrists, kurš uzpircis bariņu ar vājprātīgi nekaunīgiem populistiem un pēc tam viņi nonāk parlamentā. Un diktē valdības veidošanu. Piedevām uzpirkšana notiek par tepat Latvijā izblēdītu naudu. Pašreizējai Saeimai ir problēmas ar intelektu. Viņi  neredz kopainu. Ja neskaita burtiski dažus. Un no šiem dažiem vismaz puse ir tādi, kuri nav ieinteresēti mainīt pašreizējo situāciju. Atslēgu posteņus [valdībā] kontrolē tie paši vecie, oligarhu ciešā saitē turēti politikāņi, kuriem neviens neļaus mainīt lietas. Jo tas nozīmēs oligarhiem pazaudēt savu visspēcīgāko politikas ietekmēšanas instrumentu.”

Pēc pirmā iespaida no atbildēm vispozitīvāk noskaņota gaidās no valdības ir Ineta Lansdovne:

  • jauna politika;
  • valsts līdzekļu gudra, taisnīga, efektīva izmantošana;
  • valsts līdzekļu ieguldīšana ilgtspējīgā Latvijas attīstībā;
  • lēmumi atbilstoši solījumiem;
  • lēmumi atbilstoši partiju uzstādītajām vērtībām un mērķiem.

Pēc I.Lansdovnes izteikuma ”jauna politika” nojaušams uzskats, ka līdz šim nav īstenoti tie principi, kurus sagaida. Faktiski tiek pieprasīts jauns lēmumu pieņemšanas process, nevis konkrēti lēmumi. I.Lansdovnes cerības ir uz jaunajiem politiķiem.

Arī Raitis Zeltīts runā par ”pārmaiņām”, taču tās saista ar:

  • skaidru ideoloģiju, nacionālām vērtībām;
  • ilgtermiņā pārbaudītiem biedriem;
  • skaidru pārvaldes mehānismu;
  • neatkarību no lieliem finansētājiem;
  • reālistiskiem solījumiem.

Versijas, kāpēc nav iespējama jauna politika

Par jaunu politiku jeb ”izmaiņām” runāja arī Andris Lūsis, bet norādīja, ka netic iespējamām izmaiņām, jo valdībā esot ”liels procents” veco politiķu no ”Vienotības”.

Atļaušos piebilst, ka A.Lūša minētais ”lielais procents” no ”Vienotības” faktiski nozīmē:

  • 35,7% no valdību veidojošajiem cilvēkiem, kas agrāk darbojušies ”Vienotībā” (pats premjers Krišjānis Kariņš un 4 no 13 ministriem jeb Jānis Reirs un Edgars Rinkevičs no ”Jaunās Vienotības” un Artis Pabriks, Ilze Viņķele no ”Attīstībai/PAR”);
  • 8% deputātu Saeimā ir no ”Jaunās Vienotības” (jeb 8 deputāti no 100).

Tātad, agrāko ”Vienotības” biedru ietekme ir lielāka valdībā, bet mazāka Saeimā, un ne valdībā, ne Saeimā nav vairākuma —  par katru ideju nāksies pārliecināt citu partiju pārstāvjus, lai gūtu atbalstu.

Negatīvs noskaņojums pret premjeru un četriem ministriem, kam saistība ar ”Vienotību”, ir arī Jūlijai Stepaņenko un Otto Ozolam, kuri kritizē visus piecus (”Rinkeviča kantorī problēmas”, “Viņķele bija slikta labklājības ministre” u.c.). Otto Ozols papildus kritiku vēl ir vērsis pret vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci (”Attīstībai/PAR”) un labklājības ministri Ramonu Petraviču (KPV LV). No ministriem viņš sagaida labu reputāciju un labas angļu valodas zināšanas (attiecināts uz finanšu ministru J.Reiru), sapratni par nozari un politisko pieredzi (attiecināts uz labklājības ministri R.Petraviču, kura bijusi Saldus novada pašvaldības deputāte); stratēģisku apdraudējumu un problēmu objektīvu analīzi (attiecināts uz premjeru K.Kariņu),  uzticamību (attiecināts uz veselības ministri I.Viņķeli), neatkarību no oligarhiem (attiecina uz ”atslēgas posteņu” ministriem), neatkarību no ”ārvalstu mahinatoriem”.  Viņš izsakās pavisam skarbi, vērtējot Saeimas deputātus kopumā, saukdams par ”lunaparku”. O.Ozols kritizē deputātus no “KPV LV” (jo publiskajā telpā plaši tikuši apspriesti iespējami ziedojumi partijai no Rūdolfa Meroni; zināms, ka arī pirms vēlēšanām bieži kritizēja tieši ”KPV LV”- pārmetot iespējamu vēlmi veidot koalīciju ar ”Saskaņu”; piemēram, rakstā šeit). Vēl viņš norāda, ka oligarhi ietekmējot ”atslēgas posteņus,” visticamāk attiecinot uz ministriem no ”Jaunās Vienotības” un ”Attīstībai/PAR” (kā zināms, piem., pietiek.com bijis viņa raksts par A.Pabriku- ar atgādinājumu par agrāko piederību Tautas partijai un norādi uz iespējamu ”Saskaņas” atbalstu). Kad norādu, ka viņa prognoze par ”KPV LV” un ”Saskaņas” valdību taču nav piepildījusies, O.Ozols atbildēja, ka tās bijušas primārās briesmas- prokremliska valdība-, un viņš esot teju gadu saspringti strādājis, lai to novērstu, sadarbodamies ar partijām, kas neveido koalīciju [konkrētas nenosauca].

Jūlija Stepaņenko: “Kariņa valdība – kā klusējoša sazvērestība pret Latviju un tās iedzīvotājiem, varas sagrābšanas teātris, kuru režisē lielākie politiskie zaudētāji. Un viņu medījums – Latvijas jaunā politika, vēlētāju cerības un svaigie jaunpienācēji Saeimā.”

Oskars Gozis: Milzīga kompromisa rezultātā par premjeru kļuva kandidāts, kurš vismazāk domāja, ka varētu par tādu kļūt. Šāds piecu partiju kompromisa rezultāts nevar būt pa pamatu nozīmīgiem lēmumiem un lielām pārmaiņām, arī katras partijas dotie solījumi nevar tikt pilnībā izpildīti. Pats premjers uzreiz pēc apstiprināšanas amatā norādīja, ka būs evolūcijas valdība, nevis revolūcijas, kas savā ziņā ir pilnīgi pretēji visu trīs jauno partiju deklaratīvajiem saukļiem pirms vēlēšanām.”

Līdzīgi Jūlija Stepaņenko zīmē ”jauno politiķu” saistību ar ”vecajiem politiķiem”. Neticību ”jaunai politikai” viņa pamato ar ”veco politiķu” nokļūšanu amatos un solījumu nepildīšanu, kā arī ar ”jauno politiķu” nekonsekvenci, izsakot viedokli,- īpaši attiecinot uz valdībā esošās partijas ”KPV LV” dibinātāju un priekšsēdētāja biedru Artusu Kaimiņu. Pati par sevi viņa apgalvo: “Man nav grūti konsekventi pieturēties pie sava viedokļa”.

Pavisam atšķirīgs redzējums ir Oskaram Gozim, kurš, lai arī kā sagaidāmu principu nosauc solījumu izpildi un tāpat apgalvo, ka netic jaunās valdības spējai solījumus izpildīt, skaidro cēloņsakarības citādi.

Oskars Gozis: ”Saeimā tika ievēlēts liels skaits jauno partiju, kur katrai bija savi ambiciozie mērķi un solījumi vēlētājiem, kas kavēja savstarpējas vienošanās panākšanu. Veco partiju savstarpējā sadarbošanās vairs nav iespējama, bet jauns sadarbošanās veids vēl nav izveidojies. Neviena no partijām nav ieguvusi vairākumu  – 51 balsi. Politiskā realitāte ir – visas partijas atkāpjas no pirmsvēlēšanu laikā dotajiem solījumiem un strādā, cenšoties paveikt maksimālo esošā valsts budžeta robežās.”

Par ”jaunu politiku” vai ”pārmaiņām” vispār nerunā Sandra Urtāne, kura no jaunās valdības neko īpašu nesagaidot: “Svarīgi, lai ”nesačakarē””. Ar šo izteikumu visticamāk domāts- nesabojāt vecās valdības kursu un iesāktās pozitīvās iniciatīvas, un/vai cerība ir uz stabilitāti.

Naudas izlietojuma principi

Ja vēl runājam par principiem naudas izlietojumā, tad līdzīgi kā Ineta Lansdovne, kura vispārīgi nosauca gudrību, taisnīgumu, efektivitāti, ilgtspējīgumu, attīstību, Raivis Zeltīts savā retorikā netieši nosaucis racionalitāti, atbildīgumu, profesionalitāti, politisko misiju, progresu. Bet visus šos principus attiecināja uz viņaprāt pašu galveno – ģimenes vērtību atzīšanu, kas esot NA prasība no valdības, un ir panākta iekļaušana valdības deklarācijā.

Otto Ozols parasti publiskajā telpā arī akcentē demogrāfijas jautājumus, taču šoreiz atbildē nepieciešamo atbildīgumu attiecināja uz finanšu jomu, kritizēdams Reira nokļūšanu ministra amatā.

Jūlijas Stepaņenko sagaidītais taisnīgums:  cīņa pret nevienlīdzību ”maciņos”, ievērota augstākās lēmējvaras griba (attiecināts uz ārlietu ministru). Bet ‘‘morālo līdzatbildību” viņa pieprasa, piemēram, no Arta Pabrika ”par 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā”.

Neviens no aptaujātajiem, kā arī analizētajos papildus viedokļos, neko personīgi nebija minējis pret jauno ekonomikas ministru Ralfu Nemiro, iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu, izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku, kultūras ministri Daci Melbārdi, satiksmes ministru Tāli Linkaiti, tieslietu ministru Jāni Bordānu un zemkopības ministru Kasparu Gerhardu.

 

Ko novēlat Latvijas sabiedrībai, kura vēro un piedalās politiskajos procesos?

 

Ineta Lansdovne: “Sabiedrībai un līdz ar to sev pašai, novēlu turpināt uzmanīgi vērot, jo vēlēšanas ir tikai viena no aktivitātēm, kurā visiem vajadzētu piedalīties. Sabiedrībai ir aktīvi jāseko līdzi valdības lēmumiem un vēl aktīvāk jāizrāda neapmierinātība, ja šie lēmumi neatbilst solījumiem un partiju uzstādītajām vērtībām un mērķiem. Tātad sabiedrība nedrīkst būt kūtra uz sava viedokļa paušanu ārpus virtuves sienām!”

Andris Lūsis: ”Sabiedrībai vairāk ir jāiesaistās politiskos procesos. Jāsāk ar mums ticīgajiem, lai mēs lūgtu par valdību. Vajag sadarboties ar politiķiem un pausts savas un dzirdētās idejas. Vairāk vajag pacelt balsi, lai tiktu sadzirdēti.”

Sandra Urtāne: ”No savas puses esmu (cenšos) būt uzticīga Dievam un tur, kur esmu cenšos savu darbu darīt, kā Viņam. Par politisko spēku, kurā esmu [ZZS] nekaunos. Esmu pateicīga, ka tā redzamākie pārstāvji nav iesaistījušies nosodīšanas un apsaukāšanās u.tml. retorikā.”

Oskars Gozis: “Priekš politiskās sistēmas veselīgi būtu sabiedrībai nepieprasīt no partijām solījumus, bet gan vērtēt iepriekš padarīto darbu rezultātu. Kā arī sabiedrībai uzņemties līdzatbildību par partiju doto solījumu ietekmi. Tā ir ļoti liela atbildība. Šobrīd no sabiedrības ir pieprasījums pēc ambicioziem solījumiem, ko partijas, cenšoties tikt ievēlētām, sabiedrībai arī sniedz. Rezultātā pēc vēlēšanām liela daļa sabiedrības izjūt lielu vilšanos. Partijas zina, ka lielākā daļa sabiedrības politikai pievēršas īsi pirms vēlēšanām un īsi pēc, tādēļ partijas koncentrēti tieši šajā laikā darbojas uz sabiedrību. Šajā laikā no partijām var sagaidīt visnereālākās darbības, tādēļ savu politisko izvēli izdarīt, balstoties uz šo īso pirmsvēlēšanu laiku, ir ļoti riskanti. Vērtīgāk būtu pavērtēt partiju (deputātu, ministru) darbību starpvēlēšanu laikā.”

Ineta Lansdovne iesaka:

  • piedalīties vēlēšanās;
  • vērot valdības lēmumus;
  • izrādīt neapmierinātību, ja lēmumi neatbilst solījumiem un uzstādītajām vērtībām un mērķiem;
  • paust viedokli publiski.

Oskars Gozis iesaka:

  • nepieprasīt no partijām ambiciozus solījumus;
  • vērtēt deputātu un ministru darbību starpvēlēšanu laikā, un padarīto darbu rezultātu.

Andris Lūsis iesaka:

  • iesaistīties politiskajos procesos;
  • lūgt Dievu par valdību;
  • sadarboties ar politiķiem, paužot savas un dzirdētās idejas.

Sandra Urtāne neko konkrētu sabiedrībai nenovēl, bet no viedokļa izsecināmi principi:

  • būt uzticīgam Dievam, darot darbu kā Viņam;
  • nenosodīt un neapsaukāt citus. 

Otto Ozols apgalvo, ka ”sabiedrībai neko nevar novēlēt. Sabiedrībai vārdu neprasīs nākošos 3,5 gadus.” Te jāprecizē, ka nav tiesa:  jau pavisam drīz, 25.maijā, būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kad atkal varēs novērtēt partijas, kas ir vai nav valdībā.

Jūlijas Stepaņenko komentārā izskan frāze par vēlētāju tikšanos ar politiķiem un stāvēšanu ar plakātiem.

Jūlija Stepaņenko: ”Vai jums [Mārtiņam Bondaram] ir ieplānota tikšanās ar vēlētājiem Latgalē? [..] Tie, kas mēģinās pastāvēt ar plakātu, tiks iebiedēti ar provokatoriem un izsmieti!”

Raivja Zeltīta komentārā izskan ieteikums:

  • kritiski vērtēt atsevišķu mediju saturu.

Raivis Zeltīts: “Jābūt kritiskiem pret to, kā atsevišķi mediji atspoguļoja valdības veidošanas procesu.”