Personas

Par kalpošanu Zviedrijā, kas Latvijā tika aizliegta. Intervija ar luterāņu mācītāju Zilgmi Eglīti

Blakus mājai ir zirgi, suņi, vistas, gaiļi, Zviedrijas lauki un sniegs. Līdz tuvākajai pilsētai nokļūt var tikai ar mašīnu. Šāds ir pirmais iespaids par vietu, kur pastāvīgi dzīvo latviešu izcelsmes luterāņu mācītāja Zilgme Eglīte. Mans nolūks bija noskaidrot, ko nozīmē kalpot Zviedrijas baznīcā, ņemot vērā to, ka, būdama sieviete, viņa savu aicinājumu nedrīkstēja realizēt Latvijā. Intervija pirmoreiz publicēta vietnē www.sieviesuordinacija.lv (04.02.2019). Interviju piedāvāju arī starpkonfesionālā medija Tuvumā.lv lasītājiem, lai iepazīstinātu ar ārzemēs dzīvojošu latvieti un viņas dzīvesveidu.

Tu strādā par luterāņu mācītāju Zviedrijā. Kāda ir tava mācītājas ikdiena? Vai tikai sprediķis svētdienā?

Svētdienas sprediķis ir tikai daļa no tā, ko mēs darām. Mēs esam vairāki mācītāji, kas vada svētdienas dievkalpojumus, tādēļ mums nav jāstrādā katru svētdienu. Mums dievkalpojumi svētdienā ir divās baznīcās – viens mācītājs tad brauc uz abām baznīcām, nākamā svētdienā otrs brauc uz abām. Arī bez svētdienām notiek visādas aktivitātes pa nedēļu, jo lielākā daļa draudzes locekļu, ar kuriem strādājam, nāk uz dažādām nodarbībām, sarunu grupām vai dzert tēju un sarunāties dažādās nedēļas dienās. Piemēram, trešdienās ir iespēja sanākt vecākiem cilvēkiem uz draudzes namu, tad mēs noturam lūgšanu, dziedam un viņi kopā ēd pusdienas. Ceturtdienās ir Bībeles studiju grupa, kur pulcējas tie, kas grib kopā lasīt, diskutēt un uzzināt kaut ko vairāk. Vēl ir grupa, kurā nāk cilvēki, kurus interesē lasīt un pārrunāt tieši tos Bībeles tekstus, par kuriem tiks sprediķots svētdien baznīcā. Tas dod iespēju gan cilvēkiem pašiem iepazīties ar šiem Bībeles tekstiem, gan pašam mācītājam dzirdēt, kādas ir draudzes locekļu domas par šīm rakstu vietām. Tad ir darbs ar iesvētāmajiem – darbs notiek visa gada ilgumā, gandrīz katru nedēļu. Tiek pārrunātas arī dažādas tēmas no Bībeles, saprotot, kas jauniešiem tieši ir aktuāls. Notiek diskusijas arī par mīlestību, seksu, narkotikām. Ar tādām lietām nodarbojas mācītājs no pirmdienas līdz piektdienai.

Zviedrijas baznīcā pastāv atšķirīgs veids, kā mēs strādājam ar kristībām, iesvētībām un bērēm. Šeit, ja ir bēres, kristības vai laulības, mācītājs satiekas ar ģimeni ļoti savlaicīgi un pārrunā to, kas tiks darīts, ko tas nozīmē. Ja, piemēram, tās ir kristības, tad pārrunā ar vecākiem, kāpēc viņi vēlas kristīt, ko tas nozīmē būt draudzes loceklim, ko tas nozīmē no baznīcas puses, ka bērniņš tiek pieņemts kristībā baznīcā. Tiek pārrunātas visas praktiskās darbības, iziets visam dievkalpojumam cauri – kas notiks, lai cilvēki zina. Mēs mēģinām iesaistīt ģimeni un krustvecākus kristību dievkalpojumā, viņi var nolasīt Bībeles tekstu. Vecāki var nolasīt pateicības lūgšanu par to, ka viņi ir tikuši pie sava bērniņa. Varbūt kāds no ģimenes locekļiem vēlas dziedāt kādu dziesmu vai nodeklamēt kādu dzejoli. Mēs atbalstām tādas lietas, lai dievkalpojums būtu personīgs konkrētai ģimenei. Ja ir bēres, tad mācītājs satiekas ar ģimeni, pārrunā aizgājēja dzīvi, bēru dievkalpojuma norisi, kādu mūziku spēlēs, kādus korāļus dziedās. Šādai sarunai ir divas nozīmes – no vienas puses, uzzināt pēc iespējas vairāk par aizgājēju, lai dievkalpojums atbilstu tam, kāds cilvēks ir bijis, no otras – dotu iespēju dvēseļu kopšanai sērojošiem tuviniekiem – runāt, izteikt savas domas, jūtas sakarā ar to, kas ir noticis.

 

Foto: Zilgmes Eglītes un Pāvila Brūvera ordinācija 1995. gadā (Vācijā)

Zviedrijā pašlaik ir likums, ka bērēm ir jānotiek ne vēlāk kā mēnesi pēc nāves brīža. Agrāk bija ilgāks laiks. Tagad ir noteikts mēnesis. Zviedri tad arī nesteidzas un ilgi gatavojas bērēm. Lielākā daļa bēru notiek apmēram trīs nedēļu laikā pēc nāves brīža. Tas nav tā kā Latvijā, kur bēres parasti notiek nedēļas laikā vai ātrāk. Tam ir arī sakars ar augstas kvalitātes aprīkojumu, kas ir Zviedrijā. Arī kremēšana ir ļoti izplatīta mūsdienās. Apmēram deviņi no desmit cilvēkiem tiek kremēti. Sāk parādīties tāda tradīcija, ka vispirms notiek kremēšana un pēc tam ar urnu notiek atvadu dievkalpojums baznīcā vai kapličā, jo tad var vieglāk saaicināt uz bērēm visus klātesošos. Bieži ģimenes locekļi brauc no ļoti attālām vietām.

Vai notiek darbs ar imigrantiem?

Katra draudze pati var izlemt, izvērtējot to, cik tajā ir bēgļu vai iebraucēju. Daudzās draudzēs norisinās „valodas kafejnīca”, kurā var nākt iebraucēji un vingrināties runāt kopā ar zviedriem. Mūsu draudzē ir darbnīca, kurā piedalās arī iebraucējas sievietes, tostarp sievietes no islāma valstīm (ja mēs strādājam ar iebraucējiem, mēs nešķirojam pēc ticības). Kā zināms, musulmaņu sievietes nevar bieži uzturēties kopā ar vīriešiem, ir jābūt atsevišķai telpai, kur strādā tikai sievietes. Tādā darbnīcā sievietes var nākt un vingrināties šūt un veikt rokdarbus. Tādā veidā mēs strādājam arī ar iebraucēju grupu, kas visgrūtāk atrod darbu un iekārtojas Zviedrijā. Ar šīs darbnīcas starpniecību viņām ir gan vieta, kur iet un vingrināties runāt zviedru valodā, un gan arī kur strādāt, kaut ko darināt.

 

Pirms kalpošanas Zviedrijā tu kalpoji Beļģijā ar latviešu diasporu. Kā tas darbs izpaudās?

Viena lieta ir rīkot un noturēt dievkalpojumu. Otra lieta ir uzturēt kontaktus, iepazīt latviešus, kas atbrauc. Bieži viņi nav tādi, kas tūlīt ies uz baznīcu, bet viņi labprāt grib satikties, runāt latviešu valodā un parunāt, teiksim, par grūtībām, ar kurām viņi saskaras savā jaunajā mītnes zemē. Tādā veidā draudzei ir iespēja rīkot tikšanos šiem cilvēkiem, dot iespēju satikties, būt kopā,  piedāvāt arī nākt uz dievkalpojumiem, iesaistīties draudzes dzīvē. Ja viņi vēlas, arī kristīt bērniņus. Lai uzrunātu latviski runājošas ģimenes ar bērniem, mēs organizējām arī bērnu dievkalpojumus.

 

Kāpēc tu izvēlējies studēt teoloģiju?

Sākās viss ar to, ka es neuzaugu kristīgā ģimenē. Un mani vecāki par to nekad neko nerunāja. Mums bija mājās albumi ar fotogrāfijām par to, kā bija senos laikos. Un es redzēju skaistas bildes, kur mana vecmāmiņa bija iesvētījusies, meitenes baltās kleitās stāvēja. Un manas mammas māsa bija iesvētījusies, atkal meitenes baltās kleitās. Mana mamma nebija iesvētījusies. Mamma piedzima pēc kara, padomju laikos, iespējams, tāpēc viņa vairs neiesvētījās. Bet mana vecmāmiņa un mammas vecākā māsa bija iesvētītas. Vienmēr domāju, ka es arī gribētu iesvētīties, kad man būs 18. Kad man palika 18 gadi, es aizgāju uz Torņakalna baznīcu, kur bija mācītājs Gailītis, kurš tad vēl nebija arhibīskaps, bet tikai draudzes mācītājs. Es viņam teicu, ka gribu iesvētīties. Tad nebija pieejama arī kristīgā literatūra. Tikai pēc tam es ar lielu meklēšanu atradu savu pirmo Bībeli un sāku lasīt. Es gāju pie mācītāja Gailīša un teicu, ka es gribu zināt vairāk, lasīt vairāk, uzzināt vairāk. Biju dzirdējusi, ka Teoloģijas seminārā var iet kā brīvklausītājs. Un es mācītājam jautāju, vai es varētu iet kā brīvklausītāja klausīties. Uz ko viņš atbildēja, kāpēc lai es tad nestudēju pa īstam, nevis eju kā brīvklausītāja. Tas bija no vienas puses. No otras puses, tā bija attieksme un noskaņa Lutera draudzē, kas valdīja [māc.] Gailīša laikā, ka

man gribējās darīt jebko baznīcā: vai spēlēt ērģeles, strādāt ar bērniem vai mazgāt grīdu, vai kāpt kancelē un sprediķot, un vadīt dievkalpojumu, jo bija maz darītāju un trūka mācītāju.

Gailīša vadītajā draudzē par to vispār netika diskutēts, vai sieviete var vai nevar. Tā bija pašsaprotama lieta.

Un kāpēc es vispār gāju uz baznīcu un gribēju iesvētīties? Es to redzēju kā alternatīvu kultūru esošajai padomju kultūrai, kurā mēs uzaugām. Es arī redzēju, ka 1988. gadā Torņakalnā sāka tikties piemēram Zaļā kustība – Vides aizsardzības klubs, un Latvijas nacionālās neatkarības kustība. Tas bija vēl tad, kad lielākā daļa cilvēku baidījās paust savus politiskos uzskatus un baznīca bija tā vieta, kur pulcējās drosmīgi cilvēki, kas tikās un nebaidījās no tā, ka varbūt atkal būs represijas un sūtīs uz Sibīriju. Tur bija cilvēki, kuriem ir citas vērtības, ticība, drosme, drosme mainīt lietas. Cilvēki uz baznīcu nenāca bariem, tad bija mazas saujiņas. Tie, kas bija, bija ļoti draudzīgi un sirsnīgi savā starpā, domāja par citiem. Tāpēc es gribēju būt baznīcā – tādā, kas ir drosmīga, kur cilvēki ir draudzīgi viens pret otru, kur rūpējas par tiem, kurus sabiedrība bija atstājusi novārtā. Tā bija baznīca, kurā es gribēju būt un būt mācītāja.

Vai bija kāds brīdis, kad tu izšķīries, ka jā, es kļūšu par mācītāju, tas būs mans aicinājums, mans darbs?

Jā. Tajā 1988. gadā notika daudz kas – tika dibinātas jaunas organizācijas, partijas, arī jauniešu kustības, tostarp skauti. Es iestājos skautos. Kad stājas skautos, dod solījumu – kalpot dzimtenei un Dievam. Pirms šo solījumu devu, bija jāpavada vesela diena vienatnē un jāpārdomā šis solījums. Man tas bija īpašs pārdomu laiks. Pati tā doma – dot solījumu kalpot Dievam – man bija kas īpašs. Un tas ir, kā es to sapratu – piedalīties draudzes dzīvē un kļūt par mācītāju ir daļa no tā, ko es vēlos savā dzīvē darīt.

Kādēļ tu nolēmi braukt tieši uz Zviedriju?

Es biju gatava braukt jebkur, bet man bija mazs bērns, un tas mazliet piesaistīja vairāk pie Latvijas. Tādēļ es neaizbraucu uz Ameriku, kur es biju domājusi braukt un strādāt kādā latviešu draudzē.

Lapzemē

Uz Zviedriju braukt sanāca gandrīz nejauši vai arī tā bija Dieva vadība. Es Latvijā strādāju visu ko citu, ne ar ticību vai baznīcu, vai teoloģiju saistītām lietām. Un es strādāju arī ar zviedriem, kad Latvija taisījās iestājās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Es strādāju, piemēram, ar zviedriem no muitas, kas palīdzēja Latvijas muitai izveidot kopējās datorsistēmas. Tādā veidā man sākās saskare ar zviedriem un interese iemācīties zviedru valodu. Ar šo darba grupu, kurā bija latvieši un zviedri, mēs braucām uz Zviedrijas ziemeļiem, Lūleo pilsētu, iepazīties, kā viņi tur strādā. Un pie reizes man radās ideja par to, vai es Lūleo Zviedrijas ziemeļos nevarētu uzņemt sakarus ar kādu pārstāvi no Zviedrijas baznīcas un varbūt runāt par iespēju ar laiku braukt uz Zviedriju strādāt. Tā tas arī notika. Tā radās mani kontakti tieši ar Zviedrijas baznīcu. Tas bija daudz tuvāk Latvijai nekā Amerika. 

Pastāsti par luterāņiem Zviedrijā. Kāda ir viņu ticība? Vai viņiem ir ticība? Pie mums Latvijā runā par skandināviem kā sekulāriem, liberāliem un atkritējiem no kristīgās ticības. Kādi ir cilvēki, ar kuriem tu strādā?

Zviedri paši zina un teic, ka, pēc statistikas datiem, Zviedrija ir viena no vissekulārākajām valstīm pasaulē. Zviedrijā īpatnējs ir tas, ka ir ļoti daudz baznīcai piederīgo, kas maksā baznīcas nodevu, jo tā tiek maksāta caur nodokļu sistēmu. Tāpēc formāli uz papīra tie, kas maksā nodokli Zviedrijas baznīcai, ir varbūt 60–70% no Zviedrijas iedzīvotājiem. Bet tā piederība lielākoties ir tikai uz papīra. Lielākoties tādēļ, ka viņu vecāki ir piederējuši baznīcai. Pēc tā nevar spriest par aktīvajiem ticīgajiem, to ir daudz mazāk. Zviedriem baznīca ir arī tradīcija, jo agrāk katrs, kas piedzima Zviedrijā, automātiski bija Zviedrijas baznīcas loceklis. Skolā mācīja kristīgo mācību, korāļus, baznīcas dziesmas. Gandrīz visi mācēja nodziedāt baznīcas dziesmas.

Tie, kas nāk uz dievkalpojumiem un draudzes aktivitātēm, ir ticīgi. Ir jūtama tradīcija no pagātnes. Var būt, ka daļa nav izteikti ticīgi, bet viņi uzskata, ka baznīcas tradīcija ir svarīga, tāpēc viņi grib atbalstīt darbu, ko baznīca dara, maksājot tai nodokli. Zviedrijas baznīca ir ar augstiem griestiem – lai iekļautu pēc iespējas vairāk cilvēku un būtu vairāk atvērta visiem.

Tad ir dažādi viedokļi dažādos baznīcas līmeņos. Ir oficiālie viedokļi, ko pauž arhibīskaps vai arhibīskape, tad – bīskapi un mācītāji, draudžu locekļi. Tur ir diezgan liela atšķirība. Tā lielā dažādība tiek pieļauta. Bet ir galvenie principi, pirmkārt, ka svarīgāka par visu ir Dieva mīlestība, ka Dievs mīl visus, nešķiro, un mēs šādu ticību sludinām. Otrkārt, ka mēs cenšamies nediskriminēt ne pēc dzimtas, ne pēc cita kaut kā. Un tas ir vienalga, vai runa ir par sievietēm vai vīriešiem mācītājiem, vai, piemēram, var laulāties homoseksuāli pāri vai tml. Baznīcas oficiālā politika ir iekļaujoša. Tas nenozīmē, ka visiem draudzes locekļiem tas vienmēr patīk. Draudzes locekļi ir ļoti dažādi.

Kāda ir attieksme pret Bībeli? Pret burtisko Bībeles izpratni?

Man jāteic, ka šeit nav pārāk stipra Bībeles lasīšanas tradīcija. Gandrīz var salīdzināt ar to, kā tas ir Katoļu baznīcā. Nemaz tik daudz cilvēku nelasa Bībeli. Svarīgāks ir pat sprediķis un tas, ko mācītājs pasaka, ne tik daudz Bībeles teksts.

Vai tu esi kādreiz dzirdējusi pārmetumus par to, ka esi sieviete un kaut ko nedrīksti darīt?

Nē. Man bija mazliet neierasti sākumā pierast pie tā, ka pilnīgi nevienam nerodas šaubas vai jautājumi par to, ka esmu sieviete un mācītāja – tas ir pats par sevi saprotams. Tas vispār nav kaut kas tāds, par ko varētu diskutēt. Es esmu mācītāja, un viss. It īpaši, kad sāku darbu mazā lauku ciematiņā un es biju tas cilvēks, kas uz vietas dzīvo un ir viņu mācītāja. Viņiem tas bija svarīgi. “Tu esi mūsu mācītāja, un viss. Lieliski, ka esi pie mums atbraukusi un par mums tagad rūpēsies.”

Vai atceries savas studijas Rīgā? Kāda bija atmosfēra?

Es sāku studēt 1990. gadā. Pirmais gads bija Teoloģijas seminārā. Pēc tam apvienoja divus kursus un mēs kļuvām par Teoloģijas fakultātes daļu un automātiski nonācām Teoloģijas fakultātes otrajā kursā. Mēs bijām pirmais atjaunotās Teoloģijas fakultātes izlaidums 1993. gadā.

Kā tevi tur uztvēra? Tu esi sieviete, un ko tu dari Teoloģijas fakultātē?

Pret mani personīgi neviens nevērsās. Mācību laikā bieži notika diskusijas – gan par, gan pret. Es zinu, ka daudzas sievietes piedzīvoja to, ka pret viņām personīgi kaut ko sacīja, lai viņas aizmirstu par mācītājas karjeru. Bet es īpaši personīgi to nepiedzīvoju.

Viens gadījums gan bija, kad profesors, Feldmaņa kungs, vienreiz starp lekcijām Teoloģijas seminārā pienāca pie manis un tādā kā aizkapa balsī teica: “Meitenes, attopieties!” Ka tā neesot meiteņu sūtība. Bet tajā 1993. gadā viņš [arhibīskaps Vanags] pārstāvēja mazākuma viedokli par to, ka sieviete nevar būt mācītāja.

Un pirmais atjaunotās Teoloģijas fakultātes dekāns Akmentiņš?

Akmentiņam nebija nekas pret to. Neviens cits no pasniedzējiem arī neko nav teicis.

Tad vēl tas nebija kļuvis par standartu vai normu. Par normu tas kļuva daudz vēlāk, kad [arhibīskaps] Vanags ar savu Teoloģijas institūtu veicināja attiecīgu vidi, aicināja pasniedzējus, kuri bija pret sievietēm mācītājām. Bet tad, kad mēs sākām mācīties, sievietes tika uzņemtas. Mēs bijām vairākas sievietes kursā, un visas studēja ar domu kļūt par mācītājām. Tas nebija nekas slēpts vai aizliegts. Akmentiņa prodekāns bija Juris Rubenis, kurš arī nebija pret sievietēm. Tad vēl bija tādi pasniedzēji kā Pauls Žibeiks un vēl daži no vecajiem, kas bija no vecās, liberālās latviešu teoloģijas skolas. Tā ka var teikt, ka vairākumam pasniedzēju (ap 80%) tā bija normāla lieta, ka sievietes kļūs par mācītājām luterāņu baznīcā.

Bija daži, tai skaitā Feldmanis un Vanags (kurš pats sāka lasīt lekcijas), kas bija konservatīvie. Bet tajā laikā, kamēr Jānis Vanags vēl nebija bīskaps, viņš neko skaļi neteica pret sievietēm.

Mēs kā teoloģijas studenti tajā laikā bieži kalpojām draudzēs. Starp mums bija brālība, un mēs atbalstījām viens otru. Kad es sāku studēt teoloģiju, es arī bieži piestrādāju – spēlēju ērģeles svētdienās un vadīju dievkalpojumus. Es esmu vadījusi dievkalpojumu kopā ar mācītāju Vanagu, Kapu svētkus, un esmu spēlējusi kā ērģelniece kopā ar viņu. Tādā veidā kopā sadarbojoties un tajā pašā laikā esot teoloģijas studentei, kas mācās, lai kļūtu par mācītāju, viņš nekad neko nekomentēja, ka es kaut ko nedrīkstētu vai man nevajadzētu kļūt par mācītāju. Savu attieksmi Jānis Vanags nodemonstrēja vēlāk, kad viņu ievēlēja par bīskapu. Tikai tad, kad viņu ievēlēja, viņš teica, ka viņš ir pret. Viņš bija sacījis, ka tas ir pret viņa sirdsapziņu – ordinēt sievietes –, bet ka viņš neliegs esošajām mācītājām kalpot un arī mēģinās atrast risinājumu tām teoloģijas studentēm, kas vēlas kļūt par mācītājām, lai viņas tiktu ordinētas. Tikai viņš pats to nedarīs, bet viņam nav nekas pret to, ka kāds cits bīskaps to darītu. Tāda bija J. Vanaga nostāja tajā brīdī un vēl vairākus gadus pēc tam.

Un tad viņš arvien vairāk ap sevi sapulcinās līdzīgi domājošos un nostiprinās, izglītos savā jaunajā Teoloģijas seminārā jaunus mācītājus ar Misūri [Sinodes] un Vācijas konservatīvās baznīcas pasniedzēju atbalstu mācītājus, kuri visi turas pie šīs līnijas. Bet tajā 1993. gadā viņš pārstāvēja mazākuma viedokli par to, ka sieviete nevar būt mācītāja.

Kas, tavuprāt, ir veicinājis Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas nostāju tādu, kāda tā ir šobrīd, salīdzinot ar to laiku, kad tu studēji teoloģiju?

Ka baznīca ir kļuvusi konservatīvāka? Es domāju, ka bailes no citādā un uzskats, ka, saglabājot tikai konservatīvāko pieeju, mēs saglabāsim baznīcu.

Ir grūti pateikt, kas, jo ir dažu cilvēku grupējumi, kas veidojušas šādu politiku, kamēr ir daudzi, kas domājuši savādāk.

Tu minēji, ka Jāņa Vanaga viedoklis par sievietēm mācītājām bija mazākuma uzskati; tagad sanāk, ka tā minoritāte ir kļuvusi par vairākumu, jo citi tika apklusināti, vai kā?

Citi tiek apklusināti, un Jānis Vanags ļoti konsekventi ir vadījis baznīcu tā, ka tiek ordinēti un atbalstīti karjerā mācītāji, kuri ir konservatīvi. Arī izmaiņas visā [mācītāju] izglītības sistēmā. Jo 90. gados bija doma, ka Teoloģijas fakultāte sagatavos mācītājus. Viens pavērsiens, ko arhibīskapa amatā ievēlētais Jānis Vanags darīja, viņš pasludināja, ka ne, Teoloģijas fakultātē iegūtā izglītība neder, jo tā esot pārāk neatkarīga no baznīcas, neietekmējama. Un veica izmaiņas.

Kurā gadā? 1993. vai 1994. gadā?

Deviņdesmito gadu vidū, kad veidojās Lutera akadēmija. 1993. un 1994. gadā Teoloģijas fakultāte vēl bija baznīcas mācītāju sagatavošanas iestāde.

Lutera akadēmija veidojās tieši tādēļ, lai baznīca pati varētu stingri noteikt, kādu izglītību saņem topošie mācītāji, un arī atlasīt kandidātus. Jo valsts universitātē var uzņemt jebkurus studentus, kamēr baznīcas seminārā var prasīt rekomendāciju no mācītāja, lai ir uzticīgs, regulārs draudzes loceklis u. tml. Tā bija mērķtiecīga politika, kā rūpēties par to, lai visi garīdznieki, visi mācītāji ir atlasīti: lai tur nebūtu sievietes, lai tur tiek formēti tie, kas domā tā, kā [arhibīskapam] vajag, izglītoti tā, kā vajag. Tas ir bijis apmēram 25 gadu ilgs posms. Pēdējo 25 gadu laikā visi mācītāji ir sagatavoti tikai tādā, no universitātes neatkarīgā, veidā, baznīcai piederošā teoloģijas institūtā.

Foto: LELBĀL Sinode 2018. gada 18. martā. LELBĀL Latvijas apgaba;a prāvests Kārlis Žols, prāveste Zilgme Eglīte, mācītājs, Dr. Normunds Kamergrauzis kopā ar Stokholmas latviešu kori. Pa visu – kora diriģente Sandra Leja Bojsten.

 

 

Ko tu varētu ieteikt vai novēlēt tām sievietēm Latvijā, kas ir studējušas teoloģiju, kuras ir pat ordinētas par diakonēm, ieceltas par evaņģēlistēm, kapelānēm, arī tām meitenēm, kas studē teoloģiju un apzinās, ka viņām nekāda nākotne baznīcā nespīd?

Pirmkārt, es viņas apbrīnoju, visas šīs meitenes, jo tā ir drosme, uzdrīkstēšanās! Otrkārt, pastāv risks, ka pārņem vilšanās un sarūgtinājums, kad cilvēks redz to, ka baznīcā viņas nepieņems tādas, kādas viņas ir. Baznīca centīsies viņām ierādīt kādu noteiktu vietu, kur nevar izpaust savu aicinājumu un savus talantus. Tad ir risks, ka cilvēks viļas sevī vai zaudē pašapziņu.

Es priecājos arī par visām meitenēm, sievietēm, kas dodas uz ārzemēm – gan uz latviešu, gan uz citām draudzēm – un tur kļūst par mācītājām. Jo tad to var darīt vidē, kur neviens neapstrīd, vai sieviete vispār to drīkst vai ne.

Es ceru, ka laiki mainīsies. Varbūt baznīca mainīsies. Varbūt LELBĀL [Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas] pamazām augs Latvijā vairāk un LELB [Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca] samazināsies. Bet Latvijas sabiedrības (un vispār jebkuras sabiedrības) mūsdienu problēma ir sekularizācija un kā baznīca uz to reaģē. Un mūsdienās ir jāatrod jauni veidi, kā baznīca var turpināt pastāvēt. Tas ir izaicinājums gan liberālākām, gan fundamentālākām baznīcām, bet varbūt tas jautājums nav liberālisms vai fundamentālisms, bet kas cits: kā uzrunāt cilvēkus iesaistīties? Kā runāt par ticību?

Ja tev būtu bijusi iespēja Latvijā būt par mācītāju, vai tu to izmantotu?

Jā, tas bija mans mērķis no sākuma. Un tikai plāns B – doties kaut kur citur, bet visupirms Latvijā, katrā ziņā.

* Ar autores atļauju pārpublicēts no sieviesuordinacija.lv- mainot dažu jautājumu secību un precizējot virsrakstu un ievadu.

Aļesja Lavrinoviča
Aļesjai patīk teoloģija un viss, kas saistīts ar Bībeli. Sapnis iemācīties lasīt Jauno Derību grieķiski izvērsās par divu maģistra grādu iegūšanu teoloģijā - Latvijas Universitātē un KU Leuven, Beļģijā. Pamata izglītība Aļesjai ir jurisprudencē, un, iespējams, tādēļ teoloģijā viņai patīk izaicināt domāt ārpus pierastām kultūras normām un aizstāvēt tos, ko aizstāvēt nav pieņemts. Brazīlijas kristietības iedvesmota, viņa uzskata, ka Dievs vienmēr nostājas apspiesto un vajāto pusē. Brīvajā laikā viņa skrituļo, nodarbojos ar kalnu slēpošanu un ceļo.