Ko varam mācīties no Robēra Šūmana darba politikā

Robērs Šūmans

Vai, Tavuprāt, kristiešiem ir jāpiedalās politiskajos procesos? Par kādām idejām, principiem un iedzīvotāju vajadzībām būtu jāiestājas? Šos jautājumus pirms mēneša uzdevām mūsu lasītājiem ”TUVUMĀ” lapā sociālajā tīklā ”Facebook”. Saņēmām dažādus komentārus (fragmenti izcelti malā), tostarp pašreizējais Rīgas domes deputāts Jurģis Klotiņš iesniedza redakcijai šo stāstu par viņaprāt iedvesmojošu kristieti politikas vēsturē –  Robēru Šūmanu.  Publicējam īsinātā versijā ar mērķi aicināt arī citus piedalīties domapmaiņā par mūsu iepriekš uzdotajiem jautājumiem. Rakstiet: redakcija@tuvuma.lv. Kā zināms, tuvojas Latvijā pašvaldību vēlēšanas, visdažādākajās partijās kandidātu vidū ir kristieši. Mēs kā redakcija nelobējam nevienu partiju, kā arī neizceļam kādu no kandidātiem. Par politiskajiem procesiem interesējamies jau kopš pirmsākumiem. Piemēram, variet izlasīt mūsu pētījumu par kristiešiem, kas kandidēja Saeimas vēlēšanās, šeit. Apliecinu, ka ”TUVUMĀ” ir redakcionāli, politiski un finansiāli neatkarīgs medijs, ko uztur nodibinājums ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds”. Mūsu interese par politiskajiem procesiem ir ar mērķi izzināt tos no kristīga dzīvesveida aspekta, cienot kristiešu viedokļu, tradīciju, konfesiju daudzveidību.

Aija Volka, galvenā redaktore

25.martā atzīmējām Romas līguma jeb Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 60. gadadienu. Nozīmīgo gadadienu apņēma eiroskeptisku strāvojumu radīta noskaņa un pieaugoša neuzticība politiskajiem darbiniekiem. Kādām vērtībām ir jāatdzimst Eiropas politikā un tās veidotājos, lai rastu izeju no krīzes, un kur tās meklēt?

Romas līguma nebūtu bez Eiropas Savienības “tēva” Robēra Šūmana un Žana Monē sagatavotās 1950. gada 9. maija deklarācijas jeb Šūmana plāna, kas bija pirmais pravietiski praktiskais solis uz Eiropas vienotību.

Robēram Šūmanam politikas uzdevumi bija skaidri – kalpot kopējam labumam, likt pamatus Eiropas vienotībai un mieram un, kalpojot politiskā amatā, vienmēr un visur saglabāt vienkāršību, cieņu un pietāti cilvēku un Dieva priekšā.

2016. gada vasarā Pēterdiena 29. jūnijs palika Brexit ēnā. Žēl, ka tā, jo šī diena 1886. gadā kļuva par Eiropas Savienības “tēva” Robēra Šūmana dzimšanas dienu. Viņa 130 gadu dzimšanas atcere Latvijā pagāja klusi un nemanāmi. Notika vien pa kādam individuālas iniciatīvas sarūpētam pasākumam.

Varbūt, ka jubilārs jau arī nebūtu to ņēmis pie sirds, jo laikabiedru atmiņās palicis kā kautrīgs un askētisks cilvēks.

Personības pilnveide mūža garumā

Robērs Šūmans piedzima Luksemburgā. Viņa tēvs bija francūzis Pjērs Šūmans no Lotringas apgabala. Māte – Eiženija Durēna luksemburgiete. Dzimtā valoda Robēram bija luksemburgiešu, bet skolā viņš apguva vācu un franču valodas un dzīves laikā tās abas prata vienlīdz teicami. 1910. gadā Šūmans ieguva doktora grādu jurisprudencē. Taču viņš studēja arī vēsturi, ekonomiku, politoloģiju, teoloģiju, statistiku un klasiskās valodas. Šūmans studiju gados veica ko līdzīgu Erasmus studentu apmaiņas programmai, jo studēja Bonnā, Berlīnē un Strasbūrā.

Pateicoties vecākiem, īpaši mātei, viņš saņēma arī nezūdošu interesi par mūziku, mākslu un kultūru, kā arī prasmi spēlēt klavieres.

Jau agrā jaunībā Šūmanam ļoti nozīmīga bija kristīgā ticība un viņa personību raksturoja ne tikai augstas intelektuālās spējas, bet arī tas, ko var saukt par sirds inteliģenci.

Robērs Šūmans apzinājās, ka savā dzīvē vēlas kalpot cilvēkiem un kopējam labumam – darīt labu. Robēra Šūmana personībā vienojās dziļa mīlestība uz tēvzemi, dzimto Lotringas apgabalu ar interesi par pasauli un Eiropas kultūras bagātībām.

Šūmana dārzs un māja

1911.gadā traģiskā negadījumā mūžībā aizgāja viņa māte. Jau agrāk viņš bija zaudējis tēvu. Pēc šī smagā pārbaudījuma Robērs Šūmans ļoti nopietni apsvēra nodomu iestāties klosterī un veltīt sevi kalpošanai Kristus baznīcai. Taču tuvs Šūmana draugs Henrijs Ešbahs viņam kādā vēstulē rakstīja: “Es nevaru iztēloties labāku apustuli par Tevi. Tev jāpaliek lajam, jo tā Tu pilnvērtīgāk sekmēsies darīt labu, kas ir tavs īstais aicinājums.”[2] Šūmans nolēma turpināt advokāta darbu Mecā, Lotringas apgabalā, kas tolaik bija Vācijas okupēts.

Robēru Šūmanu iedvesmoja Akvīnas Toma filozofija un neotomisti kā Žaks Maritēns un Moris Blondels.

Šūmana biogrāfijas pētnieks Latvijā Nils Jansons viņa personību raksturojis tā: “Viņā bija ne tikai izcils politiķis un domātājs, kura pravietiskais redzējums par izlīgumu starp karā izmocītās Eiropas tautām palīdzēja nodibināt mieru, bet arī dziļi ticīgs cilvēks, kura skatiens vienmēr bija pievērsts Kristus krustam un par kura vienkāršās, pat askētiskās dzīves moto kļuva Ora et labora – viņam tik tuvā benediktiešu ordeņa garīguma pamatprincips”.[3]

Aicinājums kalpot mieram un kopējam labumam

Līdzās profesionālajam darbam Šūmans ļoti aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā. Viņš uzņēmās vadīt Mecas katoļu jauniešu darbu un rīkot Vācijas katoļu dienas, kuru viena no galvenajām tēmām bija atbalsts jauniešiem, kuri ir pakļauti lielam sociālajam riskam, ko rada nabadzība, izglītības trūkums un bezdarbs. Neatbilstošas veselības dēļ Šūmans bija pasargāts no aktīvā karadienesta Vācijas armijā 1. pasaules karā.

Pēc kara Robērs Šūmans pamazām iesaistās politikā.

1919.gadā Lotringa tiek atdota Francijai. Šūmana sabiedrisko darbību augstu vērtē daudzi iedzīvotāji un viņš piekrīt darboties Mecas pašvaldības pagaidu pārvaldes komisijā. Drīz nāk arī Francijas parlamenta vēlēšanas. Tiek nodibināta Lotringas partija “Republikāniskā tautas savienība”, kas izsaka priekšlikumu Šūmanam balotēties. Taču politika viņu nevilina, un sākumā Šūmans nepiekrīt, sakot, ka viņam nav “galva tāda veida darbam”. Mecas katedrāles dekāns Kolinss viņam gan norāda, ka Parīzē būs grūta cīņa par to, lai Lotringa saglabātu savas tradīcijas un likumdošanas vienādošana tās nenoārdītu. Kolinss uzrunā Šūmanu ne tikai juridisko zināšanu dēļ. Zināms ir viņa godīgums, krietnums un patriotisms, kā arī uzticība kristīgiem ideāliem. Kolinss norāda, ka pastāv risks, ka Lotringu pārstāvēs personības, kas ļausies godkāres kārdinājumam, un ar kurām Francijas centrālā vara varēs manipulēt. “Lotringai Jūs vajag, lai saglabātu savu dvēseli.” Šūmans tomēr piekrīt pieņemt aicinājumu.

Mecas doma dekāns Kolinss

1920.gada 10. augustā Robērs raksta savam tēvocim Albertam Durēnam: “Tā nav godkāre, kas mani vada. Daudz labprātāk es būtu veltījis sevi manai profesijai, baznīcas kalpošanas un sociālajiem uzdevumiem un manai ģimenei. Bet ir pienākumi, no kuriem cilvēks nevar novērsties. Mums nav lielas izvēles parlamenta kandidātu vidū šim sasaukumam, kas varētu lemt par mūsu politisko nākotni.”[4]

Rūpes par savu tautu

1919. gada 8. decembrī Robērs Šūmans sāk deputāta darbu Francijas parlamentā. Šūmans darbojas Francijas parlamenta juridiskajā komisijā un veic milzīgu darbu, lai salāgotu Elzasas un Lotringas likumus ar Francijas likumdošanu. Abos novados dzīve ir noritējusi pēc Vācijas likumdošanas. Daudz pūļu viņš velta Lotringas un Elzasas novadu iedzīvotāju interešu aizstāvībai. Iestājas par mums Latvijā tik zināmā principa “nauda seko skolēnam” aizstāvību. Francijas laicīgo likumu automātiska piemērošana nozīmētu, ka Elzasā un Lotringā baznīcas dibinātas skolas un sociālā darba organizācijas vairs nesaņemtu finansējumu no valsts budžeta. Ģimenēm, kuru bērni paaudžu paaudzēs mācījušies baznīcas dibinātās skolās, tiktu liegta valsts apmaksātas izglītības ieguve. Šūmans arī aizstāv to, ka kristīgās mācības stundas kā izvēles mācību priekšmets ir jāsaglabā skolu programmās.

Šūmana darbs šajos jautājumos satur zināmu līdzību ar Eiropas Savienības mazo valstu, tostarp Latvijas izaicinājumiem un uzdevumiem šodien. Turēt augstu savu nacionālo pašapziņu, cienīt savas vērtības un rūpēties par to dzīvīgumu un pārmantošanu. Tieši mazās ES valstis var parādīt, cik svarīgi ir patiesi turēties pie devīzes “vienoti daudzveidībā”.

Brīvība un nāciju pašnoteikšanās

Robēra Šūmana darbs Francijas parlamentā līdz 2. pasaules karam bija galvenokārt saistīts ar iekšpolitiskajiem jautājumiem. Taču viņš jau tolaik bija iedziļinājies Aristīda Briāna idejās par Eiropas vienotību. Kara laikā Šūmanu arestēja nacistu slepenpolicija, bet viņš izbēga no mājas aresta un, slēpdamies Francijas klosteros, strādāja par skolotāju. Pēc kara Šūmans otrreiz atsaucās aicinājumam atgriezties politiskā darbā.

No 1948. gada jūlija līdz 1953. gada janvārim Šūmans bija Francijas ārlietu ministrs.

Tajā laikā nomainās 8 valdības. Prese viņu jaunajā amatā apsveica ar tādiem virsrakstiem kā “Mūks Quay d’Orsay” un “savādi, ka dievbijīgs un godīgs kristietis sēdēs divkosības ministrijā”. Taču šis laiks kļūst par kulmināciju Šūmana politiskajā kalpojumā.[5]

Ir sācies aukstais karš. Staļiniskā Krievija tiecas izmantot visas sviras, lai ietekmētu politiskos procesus un pilsoņu kopienas brīvajās Rietumu valstīs viņpus dzelzs priekškara. Mūsdienās ir zināms, ka streiku vilni Francijā 1947. gadā finansēja no Maskavas. Francijas intelektuāļu vidū valda simpātijas pret komunistisko ideoloģiju. Viņi nav redzējuši Katiņu, Vorkutu, Rīgas Centrālcietumu un citas neskaitāmas komunistiskā genocīda liecības. Paradoksāli, bet šeit ir sazīmējamas līdzības ar situāciju mūsu laikā un Putina Krievijas centieniem ietekmēt sabiedrisko domu un politiskos lēmumus Eiropas Savienībā.

Robērs Šūmans labi saprot, kādas briesmas brīvās Eiropas drošībai radītu piekāpšanās PSRS interesēm. Viņš rīkojas kā valstsvīrs, kuram dārga ir brīvības un tautu pašnoteikšanās vērtība. 1949. gada aprīlī Šūmans kā Francijas ārlietu ministrs paraksta Ziemeļatlantijas līgumu, kas nozīmē NATO izveidošanu. Francijas komunistiskā partija pret viņu nekavējoties izvērš nomelnošanas kampaņu.

Notikumi kopš Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā ir parādījuši, ka miers, brīvība un pašnoteikšanās Eiropas politikā vairs nav pašsaprotamas vērtības. Kopš Putina Krievija ir okupējusi Krimu un sākusi karu Austrumukrainā, Rietumos tiek runāts par jaunu auksto karu. Eiropas politiskajiem līderiem nākas saskarties ar spiedienu no dažādām pusēm mīkstināt vai pat atcelt noteiktās sankcijas. Patērnieciskā domāšana tiecas ienākt arī nozīmīgos politiskos lēmumos. Tezē jauniešu tikšanās laikā Rīgā diskusijā par Eiropu lietuviešu diplomāts un Seima deputāts Žigimants Paviļonis uzsvēra: “Krieviju provocē mūsu vājums. Ja mēs neatveram durvis uz NATO Ukrainai un Gruzijai, Krievija sāk justies drosmīga un kļūst agresīva”. Šūmans turpretī bija ārlietu ministrs ar stingru stāju un izlēmību. Viņš pats bija piedzīvojis nacistu režīma represijas un zināja, ka tikpat liels ļaunums ir PSRS totalitārisms.

Iniciatīva, drosme un apdomība

Šūmans bija politiķis vizionārs. Viņš nebaidījās iecerēt lielus nodomus, ko citi laikabiedri uzskatīja par neiespējamiem vai arī baidījās no nopēluma. Ārlietu ministra amatā viņš iekšēji apzinājās, ka ir īstais laiks, lai liktu pamatus Eiropas vienotībai. Šūmans apzinājās, ka neviens cits no Francijas politiķiem neuzņemsies iniciatīvu sākt izlīgumu ar Vāciju. Neviens cits Vāciju nepazina tik labi kā viņš. Visās Francijas politiskajās partijās bija neskaitāmi Vācijas pretinieki. Tolaik nebija pat pagājuši pieci gadi kopš kara beigām un nacistu okupācijas.

ASV palīdzēja nonākt pie izlīguma un Eiropas Savienības pamatu likšanas. ASV valsts sekretārs Dīns Ačesons un Apvienotās Karalistes premjerministrs Ernests Bevins 1949. gada septembrī mudina Robēru Šūmanu meklēt plānu, kā Vāciju atkal integrēt demokrātisko valstu saimē. Šis plāns tiek izklāstīts 9. maija deklarācijā Parīzes Sienas pulksteņa salonā.

Politiķa gudrība un apdomība liek meklēt ceļu, kas nozīmēs, nevis vienas valsts dominanci pār otru, bet gan vienlīdzīgu attieksmi pret iesaistīto valstu interesēm un šo interešu savienošanu kopīgā praktiskā darbībā. Šūmaņa biroja vadītājs Bernārs Klapjē viņam iedod Žana Monē izstrādātu plānu, kas satur priekšlikumu izveidot vienotu pārvaldi Francijas un Vācijas ogļu un tērauda ražotnēm. Pēc vairāku dienu intensīva darba viņš nāk klajā ar vēsturisko deklarāciju, kurā tiek izklāstīta iecere, kas bruģēs ceļu uz Romas līgumu un Eiropas Savienības izveidi. Vācijas kanclers Konrāds Adenauers izsaka vislielāko atbalstu Šūmana un Monē plānam.

1951.gada 18. aprīlī sešas valstis paraksta līgumu par smagās rūpniecības – ogļu un tērauda – kopīgu pārvaldību. Šādā veidā neviena valsts nevar ražot kara ieročus, lai tos pavērstu pret kādu citu valsti, kā tas notika agrāk. Šīs sešas valstis ir Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija.

Būt Eiropas Savienības veidotājiem

Ir dzirdēts sakām, ka Eiropas Savienība jau ir nekas vairāk kā ekonomisko interešu savienība. Ja tā, tad rūpīgāk jāiedziļinās ES sākotnējo mērķu saturā. Mērķis bija skaidrs – panākt Eiropā ilgstošu mieru un padarīt karus neiespējamus.

Plakāts: Eiropa to, pirmās ES dalībvalstis

Kāds plāns ir nepieciešams šodienas Eiropas Savienībai? Atbildes nav meklējama vienkāršos lozungos, bet gan analītiskā pieejā un rūpīgā darbā. Ir jāvelta laiks un vērība, lai pārdomātu Eiropas Savienības būtību un kopīgos pamatus, kas likti tās izveidē. Tezē jauniešu tikšanās laikā Žigimants Paviļonis, dalīdamies atmiņās par baigo nakti pie Viļņas TV torņa 1991. gada janvārī, uzdeva  retorisku jautājumu: “Ja mūsu brīvības cena ir bijusi tik augsta, vai mēs varam atturēties no iniciatīvas Eiropas Savienības nākotnes veidošanā?”

Viņš aicināja “sākt diskusijas metapolitiskā līmenī un vaicāt, kādas ir mūsu kopīgās vērtības, kādi ir kopīgie mērķi, kādēļ mēs izvēlamies darīt tā vai citādi.”

Ja Eiropas savienības mērķis ir miers, brīvība un uzplaukums, tad iespējams, ka tieši 2004. gada valstis var būt tās, kuras spēj formulēt plānu Eiropas atjaunotnei. Eiropas pilsoņiem no Tallinas līdz Budapeštai un Sofijai ir vēsturiski vissvaigākais priekšstats par to, cik nozīmīga ir brīvība, miers un nācijas pašnoteikšanās. Viņiem arī vislabāk ir saprotams, cik nozīmīgi ir veidot sociāli atbildīgu valsti, jo augsti Džini indeksi un sociāla nevienlīdzība arvien nav novērsta.

Atbildība globālo problēmu priekšā

9.maija deklarāciju Robērs Šūmans sāka ar vārdiem: “Mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām. Miermīlīgu attiecību uzturēšana nav iespējama bez ieguldījuma, ko organizēta un dzīvotspējīga Eiropa var dot civilizācijai.”[6]

Kādiem būt radošajiem pūliņiem šodien?

Robērs Šūmans centās problēmas izprast to saknēs. Kā tieslietu ministrs viņš centās panākt mierīgu atrisinājumu Francijas koloniju jautājumos. 1954. gadā viņš teica pravietiskus vārdus: “Eiropas celtniecībai ir nākotne par spīti šķēršļiem, kas tai tiek likti ceļā; koloniālajai sistēmai turpretī nav nākotnes. Francijai ir jāsagatavo neatkarībai tās tautas, par kurām tā ir atbildīga. Jo drīzāk tas notiks, jo labāk Francijai. Ja šī attīstība nelaimīgā kārtā tiktu vilcināta, varētu nākties par to dārgi maksāt ar asinīm un asarām.” [7]

Kā ir šodien ar Eiropas un Rietumu līderu izpratni par nabadzīgo valstu, bijušo koloniju problēmām? Zīmīgi, ka Šūmans 9. maija deklarācijā vēl Eiropai, lai tā turpinātu īstenot “vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem – Āfrikas kontinenta attīstību.”[8]

Pāvests Francisks neilgi pēc uzrunas Eiropas parlamentā 2014. gada novembra beigās publicēja savu pasaules ekoloģijas un vides problēmu jautājumiem veltīto encikliku “Laudato Si'”. Tā pauž aicinājumu pasaules valstu vadītājiem un starptautiskajām organizācijām sākt jaunu visaptverošu, taisnīgu un vienotu darbības programmu, lai pasargātu mūsu kopīgās mājas no arvien pieaugošām vides problēmām un plaisas palielināšanās starp attīstītajām un nabadzīgajām valstīm. Eiropa un Rietumu valstis rīkotos cēli, ja uzņemtos līdera lomu, sekodami šim aicinājumam.

Šūmana darbistabā

Līdzība par Bēthovena 9. simfoniju

Robērs Šūmans mīlēja klasisko mūziku. Arī šodien viņa mājas muzeja darbistabā stāv elegants Steinway flīģelis, skaņuplašu kolekcija un klasiķu skaņdarbu notis. Bēthovena 9. simfonijas fināla galvenā tēma ar Šillera vārdiem ir kļuvusi par Eiropas Savienības himnu. Februāra sākumā man bija iespēja piedalīties šī skaņdarba atskaņojumā Nantē, Francijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori “Latvija” un mūsu izcilajiem solistiem. Koncerta laikā radās pārdomas, vairāk kā vīzija, ka šī simfonija ilustrē mūzikā to meklējumu, darba, cīņas un, jā, lūgšanu ceļu, kuru veica Robērs Šūmans, iestādīdams pirmos kokus tajā Eiropas Savienības dārzā, no kura augļiem mēs ēdam joprojām.

• Simfonijas pirmā daļa, re minors ieved tādā kā šaubu un neziņas atmosfērā ar daudziem jautājumiem un neskaidrām atbildēm. Tas saistās ar mūsu laiku.
• Otrā daļa ir skerco, nepārtrauktā ritmiskā kustībā kā nepārtraukts, koncentrēts darba process ar nemitīgu un nemierīgu informācijas plūsmu.
• Trešā daļa ir laikam skaistākā no Bēthovena simfoniju lēnajām daļām. Tās noskaņa raisa ilgas pēc mierīga saulaina rīta lauku mājā, kur ir patvērums no ikdienas vētrām, raizēm par neizdarītiem darbiem un problēmām, kurām nav saskatāms risinājums. Vienlaikus garīgi atspirdzinoša un dvēseles spēkus atjaunojoša. Laikam tā Eiropas “tēvs” jutās nedēļas nogalēs savā mājā Scy-Chazelles ciematā pie Mecas. Risinājumi lielajiem jautājumiem rodas mierā un klusumā…
• Simfonijas finālu veido vairākas epizodes. Pirmajās taktīs varonis nonāk atpakaļ skarbajā politiskajā ikdienā. Rečitatīvs čellos un kontrabasos atgādina izšķirošu uzrunu parlamenta debatēs, kuras panākumi ir neskaidri. Taču tad sāk skanēt slavenā Re mažora tēma, kura saistās ar Dieva dāvātu iedvesmu, jo ir pilna miera, noteiktības un paļāvības. Man šķiet, ka šajā vietā pravietiskam valstsvīram ir izdevies iedvest pirmo pārliecību citos līderos par priekšlikuma nepieciešamību un īsto rīcības izvēli. Tālāk jau sākas kopīga cīņa un darbs par Eiropas atjaunotni un uzplaukumu.

Mūža nogalē Robērs Šūmans sarakstīja nelielu grāmatu “Eiropai”, kas arī ir iznākusi latviski. Līdzās citām viena vieta sarakstītajā sevišķi spilgti izteic, cik ļoti viņa sirds dega par Eiropas vienotību un uzplaukumu: “Eiropa meklē sevi; Eiropa zina, ka tās liktenis ir pašas rokās. Vēl nekad tā nav bijusi tik tuvu mērķim. Lai Dievs dod, ka tā nenokavētu liktenīgo brīdi, savas pēdējās izredzes uz glābiņu.”[9]

[1] Grāmatas oriģināls franču valodā ir: Lejeune, René. Robert Schuman (1886-1963), père de l’Europe: La politique, chemin de sainteté. Fayard, 2000. Iecerēts ap 450 grāmata eksemplāru uzdāvināt Latvijas publiskajām un vidusskolu bibliotēkām. Cilvēki, kuri vēlētos atbalstīt grāmatas dāvināšanas ieceri, ir aicināti sazināties ar izdevniecību “KALA Raksti”, kontaktinformācija www.mieramtuvu.lv .

[2] Citēts no: Krijtenburg, Margriet. Schuman’s Europe: his frame of reference. Leiden: Universiteit Leiden, 2012, 37.lpp

[3] Jansons, Nils. Godināmais Robērs Šūmanis (1886-1963). No “Mieram tuvu”, septembris 2014, nr. 9 (182), 236. lpp.

[4] Lejeune, René. Robert Schuman (1886 – 1963). Ein Vater für Europa, eine Lebensgeschichte. Annweiler: Plöger Medien GmbH, 83. lpp.

[5] Lejeune, René. Robert Schuman (1886 – 1963). Ein Vater für Europa, eine Lebensgeschichte. Annweiler: Plöger Medien GmbH, 170. lpp.

[6] Šūmans, Robērs. Eiropai. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 118. lpp.

[7] Citēts no: Lejeune, 208.lpp.

[8] Šūmans, Robērs. Eiropai. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 119. lpp.

[9] Šūmans, Robērs. Eiropai. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 110. lpp.