Kristus dzimšanas svētki ir klāt!

Ir 24. decembra rīts, ar klusu un mierpilnu saules lēktu. Tik klusi un mierīgi kristieši sagatavo savas sirdis, jo šajā Svētvakarā ir mūsu Pestītāja – Kristus dzimšanas svētki. Tik klusi un mierpilni arī mazais Kristus bērniņš nāca šajā pasaulē, un tieši tāpēc šogad ticīgie plašajā pasaulē ik dienu ir kopīgās lūgšanās par mieru pasaulē, jo sevišķi Ukrainā, lai atkal valdītu miers, ticība un mīlestība. Tikpat kā sajūtās un sirdī neaprakstāmais miers un pazemība, kas ieplūst mūsos kā domājot par Kristus dzimšanas svētkiem, bet jo īpaši raugoties mazajā bērniņā silītē.

Cerība ir, un tā ir, šķiet, nesagraujama. It īpaši – ukraiņiem. To mēs redzam viņu neaprakstāmajā cīņassparā un neatlaidībā. Cik daudz cilvēku plašajā pasaulē ir ziedojuši un arvien ziedo ukraiņu tautai, lai tai izdotos nežēlīgo agresoru savaldīt un piespiest atkāpties no saviem ļaunajiem nodomiem, atpestīt sevi no visa ļaunā. Atgūt jēgpilnas dzīves apziņu, ko vislabāk spēj dot šī mazā bērniņa nākšana pasaulē kā pilnīga miera un labestības vēstnesim. Paraudzīties caur šo prizmu vēl un vēl nekad nebūs lieki arī mums katram pašam.

Nevis tikai ņemt, bet nesavtīgi arī dot

Domāju, ka to saprot un zina katrs kristietis, bet pajautāsim paši sev, vai katrs no mums to patiesi arī izprotam un darām? Ikdienas rūpes un straujais izdevumu lēciens daudziem licis šogad savilkt jostas cieši un raukt pieri pārdomās, kā lai vispār iztiek. Un, tomēr. Mēs redzam, cik cilvēki nesavtīgi ir plaši ziedojuši tik milzum daudz dažādās sociālās aktivitātēs, cik dāsni palīdzējuši arī nelaimē esošajiem ukraiņiem – kā kara plosītajām ģimenēm Latvijā, tā dzimtajā pusē palikušajiem un karojošajiem ukraiņiem.

Tas ir dabīgs dzinulis, kas plūst mūsos caur sirdi, lai tā mēs spētu atvērti dāvāt sevi Dievam un arī katram mūsu līdzcilvēkam. Nav svarīgi, vai tas ir tavs ģimenes loceklis vai pilnīgi nepazīstams cilvēks. Ar mīlestību paveikts žēlsirdības palīdzēšanas darbiņš rada iekšēji sirds siltumu arī pašam, vai ne? Tas ir mirklis, kad tu esi dalījies savā mīlestībā ar citiem, ar kuru pats esi apveltīts no Viņa.

Lai gan šie šķietami mazie, dažkārt varbūt pat nenozīmīgie sadzīves sīkumi liekas nekas, taču tas ir mazumiņš, kas veido pasaules vienotību mīlestībā un labestībā. Kā tādu mozaīku, liekot klāt pa mazam gabaliņam. Doties šajā ceļā ir aicināts ikviens, neviens nekad netiek atraidīts. Protams, pilnībā atteikties no ņemšanas nav iespējams, un to arī nevajag, taču jācenšas sevi ieguldīt nesavtīgā dāvināšanā un došanā.

Pat ja šķiet, ka nekā nav

Tā nav nasta vai nodeva, bet gan no sirds dots siltums, kas vienlaikus raisa dzīves prieku. Pat ja mums nekā nav, otra mierināšanā un iepriecināšanā pietiek ar sirsnīgu apskāvienu, kas nāk no sirds dziļumiem. Pat nemanot katrā šādā brīdī mēs paši taču sirds priekā un labestībā pasmaidām, vai ne? Tas nekas, ja kāds jums reizēm atrūc pretī vai grib sūtīt paši ziniet, kur. Mēs ar savu labestību un pozitīvismu varam iedvesmot savus līdzcilvēkus. It īpaši – cerībā, tās atjaunošanā un stiprināšanā, kas tik ļoti ir vajadzīga ikvienam. It īpaši šobrīd. Pat mums.

Lai šajos Ziemassvētkos ikvienā no mums atdzimst un/vai nostiprinās ticība, cerība, mīlestība un dzīvesprieks! Lai mūsu mūsu sirdis priekā piepilda šī skaistā Ziemassvētku vēsts! Lai sirds silti Kristus dzimšanas svētki!