“Es atbildēju dvēselei.” Laura Kroļa dzeja
Kur gan Tev steigties, kad līst?
Lietus aumaļas aiz loga –
Lai kumeļus dzirdinātu,
Lai tīrumus atveldzētu,
Lai steigu apturētu.
Kur gan Tev steigties,
Kad līst?
Vai naudas mijēji stāsies bez Tevis?
Vai zāle neaugs, pļavas neziedēs bez Tevis?
Vai tenku dzirnavas apstāsies bez Tevis?
Tu esi Visuma centrs.
Tāpat kā es. Viņa. Viņš.
Mēs visi savos mazajos Visumos.
Tāpēc nesteidzies.
Vienkārši skaties lietus aumaļās aiz loga.
Vienkārši esi.
Apmaldījies
Tu teici – mēs mūžīgi iesim
Basām pēdām
Pa smilšaino dzimtenes ceļu.
Tu teici – nebūs vasarai beigu,
Nebūs bēdu,
Asaru, sirds brūču dziļu.
Tie bija meli.
Bērnība beidzās,
Drausmīgas vētras gāzās man pāri.
Viens solis nepareizs, otrs –
Tik slikti nu veicās,
Dzīve ļaunāka šķita par nāvi.
Pēc sāpēm un pūlēm
Es pavērsu skatu
Uz dzimtenes lielceļa pusi.
Kāpēc vien tagad, ne agrāk?
Visu šo laiku
Tu biji mani tur gaidījusi.
Rozei
Kādam Tu esi mīļākais cilvēciņš,
Kādam sens draugs,
Kādam krietna meita.
Bet savā būtībā
Tu esi roze.
Bet ne tā asi dzelošā,
Ne tā bezkaunīgi kairā,
Ne tā pārmēru izlutinātā.
Līdzīgi Magdalēnas māsai Martai,
Kas klusām rūpējās par citiem,
Tu rūpējies par pasauli,
Dziedinot tās brūces
Ar savu daiļumu.
Un, kad Rīgas debesīs
Šaujas ugunspuķes,
Maigs vējš no Austrumiem
Iegaužas Tavos matos
Un saka:
“Ir nodzīvots vēl viens
Svētīgs gads, mana Roze!”
1940. gada jūnijā
Ašs ceļojums
Pār spožajām dzirkstīm,
Ko Vezuvs debesīm sniedz,
Un rāmajiem ūdeņiem,
Caur Gangas krastiem kas plūst,
Lai paceļas skatiens Tavs
Un priekā ietrīsas sirds –
Tu esi DZĪVS,
Kaut pārprasts un nepazīts.
Runā ar mani
Runā ar mani,
Kad bezcerības putni
Laižas skumju debesīs.
Kopā mēs iedegsim
Prieka sauli,
Gaišo zeltu atkal tā lies
Pār pasauli Tavu.
Runā ar mani,
Kad neziņas bultas
Pār cerību mūriem pārskrien.
Kopā mēs satrieksim
Šaubu varenos pulkus,
Atkal svētnīcā Tavā
Plauks miers.
Es zinu Dzimteni
Mātes mīlestība
Kas gan tu esi, no kurienes nāc
Kur savas svētīgās gaitas sāc ?
Vai eņģelis esi no pasaules citas
Kas mīlēt tā spēj un nekad nemitas.
Kad dzīves viļņi tik bangaini sitas.
Ar bišu sanoņu un pieneņu smaržu,
Tai vasarā, kad sajutu dzīvības garšu
Tu smaidīji, māt, un tad iesmējies dzidri,
Ar avota vieglumu un kvēlošu sirdi,
Tā spīdēja spožāk par zelta dālderi.
Nav tādas vētras pat Pekles kambaros
Kas, viešot bailes visos pasaules ļaunumos
Apdraudētu mani, ja blakus tu būsi,
Par spēku manu un gaišumu kļūsi.
Mani aizstāvēsi it visur un pasargāsi.
Tu esi kā putns brīvs debesu tālē,
Kurš redz vāveri kokā, vabolīti zālē,
Tā arī tu, māt, mani ik brīdi uzmani
Brīdini ātrāk kā briesmu zvani
Uz patvērumu ved, mīļā māt, mani.
Māt, lai tavs smaids vienmēr ir kopā ar tevi,
Tā radīsi laimi sev apkārt un priecēsi sevi
Nezaudē spēku un vieglumu liepas
Mīlestību lai pauž tavu bērnu lūpas
Tad ceļu redzēsi – to rādīs eņģeļu lāpas.
Es atbildēju dvēselei
JAUNĀKIE KOMENTĀRI