McDonald’s mūs neglābs. Augusta Kolma viedoklis

Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Šis traģiskais pavērsiens, kas vēl nesen likās neiedomājams, ir satricinājis pasauli un atklājis vērtību krīzi, kuru Rietumu pasaule ilgstoši izlikusies neredzam. Vladimira Putina (Влади́мир Влади́мирович Пу́тин) Krievija pārstāv imperiālismu, autoritārismu un ciešanas. Lai atbildētu uz ļaunumu, kas plosās tik tuvu Latvijas robežām, mums jāspēj izzināt, no kurienes nāk mūsu izpratne par taisnīgumu, kuru aizskāruši šausminošie notikumi Ukrainā. Tikai tad mēs varēsim pasacīt, ko tad īstenībā pārstāvam mēs, brīvā Eiropa. Vai nacionālismu? Globālismu? Vai tomēr kaut ko dziļāku un būtiskāku?

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

“Ļoti bēdīgi”

Kad pretrunīgi vērtētais Amerikas Savienoto Valstu (ASV) eksprezidents Donalds Tramps (Donald Trump) februāra nogalē izteicās, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins, iebrūkot Ukrainā, esot rīkojies “ģeniāli”, pasaule bija sašutusi. Virsraksti presē lika domāt, kas Tramps ir atbalstījis Putina rīcību kā morāli labu un pareizu. Jau 2016. gadā Tramps izpelnījās pamatotu kritiku, kad viņš Amerikas bruņoto spēku rīcību pielīdzināja Krievijas pasūtītajām slepkavībām. “Mēs [Amerika] nogalinām cilvēkus. Viņi [Krievija] nogalina cilvēkus,” Tramps toreiz sacīja. Šāds izteikums tolaik radīja bažas, ka iespējamam nākamajam prezidentam nav sevišķi skaidra morāla redzējuma.

Tomēr, iepazīstoties ar Trampa februāra izteikuma pilno kontekstu, nākas atzīt, ka, lai arī neveikli un nevajadzīgi provokatīvi, eksprezidenta vārdi acīmredzami bija domāti kā kritika pašreizējās ASV valdības ārpolitikai, kuras vājums, Trampa ieskatā, ir novedis pie “bēdīgās” situācijas Ukrainā: “Un jūs zināt, kāda reakcija bija no [ASV prezidenta Džo] Baidena (Joe Biden)? Nekādas reakcijas nebija. Viņiem uz to nebija reakcijas. Nē, tas ir ļoti bēdīgi. Ļoti bēdīgi.” Atsaucoties uz politisko mediju Politico, faktu pārbaudītāju publikācija Snopes uzsver: “Tas, ka Tramps nosauca Putinu par “atjautīgu” un “ģeniālu”, obligāti nenozīmē, ka 45. prezidents atbalstīja iebrukumu Ukrainā. Tūlīt pēc tam intervijā ar Fox News viņš sacīja, ka iebrukums bija “kaut kas tāds, kam nekad nevajadzēja notikt”.”

Jā, Tramps notikušajā vaino savus politiskos pretiniekus, pats apgalvojot, ka viņš to nebūtu pieļāvis. Tā, protams, ir viegli runāt. (Trampa atbalstītāji sacīs, ka viņš ir vienīgais no četriem pēdējiem ASV prezidentiem, kura laikā Putins nav centies paplašināt Krievijas teritoriju. Kritiķi norādīs uz tādiem Putinam draudzīgiem Trampa izteikumiem kā iepriekš citētais 2016. gada komentārs.) Taču problēma sniedzas dziļāk. Trampa sacītais mums īstenībā ir sāpīgs tādēļ, ka

mēs, Rietumu sabiedrība, dziļi sirdī apzināmies, ka neesam bijuši gana “atjautīgi” un “ģeniāli”, aizstāvot savas liberālās, eiropeiskās vērtības: brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības.

Mēs pat vairs īsti neatceramies, no kurienes šīs vērtības nāk. Atskatoties uz ugunsgrēku Parīzes Dievmātes katedrālē, pirms nepilniem diviem gadiem rakstīju: “Ja ļausim Eiropas civilizācijai aizmirst avotu, kas tai atnesa brīvību, demokrātiju un izpratni par indivīda vērtību, tā kļūs par zombiju, kas gan vēl staigā, taču kurā vairs nav patiesas dzīvības. Tā līdzināsies puķei vāzē, kas, atrauta no saknēm, drīz novītīs, vai katedrāles apdegušajām sienām, kuru vidū guļ pelnu kaudze.”

Dzīvojam kā kungi

21. gadsimtā apmierināt mūsu ikdienas vajadzības ir vieglāk nekā jebkad cilvēces vēsturē. Preču un pakalpojumu brīva aprite — tā pati, ko padomju ideoloģija nicīgi dēvēja par “kapitālismu” — trīsdesmit gadu laikā samazinājusi globālo nabadzību no 53 % 1981. gadā līdz 17 % 2011. gadā. Vidusmēra latvietim šodien ir pieeja ne tikvien dzīves nepieciešamībām — pietiekamam uzturam, tekošam ūdenim, apsildāmai pajumtei, veselības aprūpei —, bet arī eksotiskai pārtikai, tuvu neierobežotai izklaidei, neizmērojamiem zināšanu krājumiem un saziņai ar cilvēkiem visā pasaulē.

Šādi labumi, turklāt šādā kvalitātē, vēl pirms dažiem simtiem gadu nebija pieejami pat pārtikušākajiem sabiedrības locekļiem — muižniekiem, aristokrātiem, valdniekiem.

Tā vien šķiet, ka cilvēce beidzot ir atradusi formulu, kas nodrošina visu tās vajadzību apmierinājumu. Kā izrādās, atbilde, kas atnesa šos labumus, bija atteikšanās no monarhijas, aristokrātijas, dzimtbūšanas, verdzības, “proletariāta diktatūras” un tamlīdzīgām lielām idejām, kas pakļāva cilvēkus valsts varas patvaļai un atalgoja nevis darbu un devumu, bet statusu un piederību kādai grupas identitātei. Džona Loka (John Locke) liberālisms reducēja sabiedrību līdz atsevišķiem, viņu cilvēciskajā vērtībā vienlīdzīgiem indivīdiem — ar viņu personību, viņu pieredzi, viņu saprātu —, šādi ļaujot iedibināt pilsonisku brīvību, kas ir atnesusi mūsdienīgu izpratni par cilvēktiesībām un tādu pārticību, kāda līdz šim pasaules vēsturē nav pieredzēta.

Kad Maskavā ienāca pārticīgās un “kapitālistiskās” Rietumu sabiedrības atpazīstamākais simbols — ātrās ēdināšanas restorāns McDonald’s —, cilvēki stundām stāvēja rindā, lai nobaudītu kaut ko no Rietumu labumiem. “Berlīnes mūris krita gandrīz trīs mēnešus iepriekš, un 1990. gada 31. janvārī, prezidenta Mihaila Gorbačova perestroikas ekonomisko reformu virsotnē, zelta arku ierašanās Maskavas centra Puškina laukumā bija zīme, ka komunistiskā Padomju Savienība lēnām virzījās uz kapitālismu un atvērtību darījumiem ar Rietumu zīmoliem,” raksta The Washington Post. “Padomju Savienība izjuka nepilnus divus gadus vēlāk.” Zīmīgi, ka ekonomiskā brīvība un politiskā brīvība arvien izrādās cieši saistītas.

Priekšplānā: pirmais McDonald’s restorāns Rīgā, kas tika atvērts 1994. gada 15. decembrī. Fonā: Brīvības piemineklis. Foto: aiko99ann, Wikimedia Commons

Lai arī šodien retais leposies ar pusdienošanu tuvējā maķītī, mēs varam būt pateicīgi, ka ikvienam, kurš var atļauties izdot trīs euro, ir nodrošināta iespēja saņemt siltu maltīti — maizi un gaļu, salātus vai ceptus kartupeļus, kā arī karstu vai aukstu dzērienu — jebkurā diennakts laikā. Kristīgajā vidē ir pieņemts pirms ēdienreizes pateikties Dievam. Ikdienas steigā ne vienmēr par to atceramies. Tādas lietas kā uzturu un pajumti uzskatām par pašsaprotamām dzīves nepieciešamībām. Tomēr — jo īpaši tagad, kad redzam kara nodarīto postu Ukrainā — ir labi atrast īsu mirkli, lai pateiktos par “kapitālistisko” labklājību, kuru varam baudīt ik dienas.

Makdonalds ir kritis

Ja politiska brīvība un mantiska labklājība cilvēkam būtu pietiekamas, mēs šeit arī varētu apstāties. Šajā jomā Eiropa — un Rietumu sabiedrība kopumā — pārliecinoši uzvar. Tomēr, kā mēs zinām, cilvēks nedzīvo no maizes vien. Kristīgajā Baznīcā labi pazīstamais Alfa kurss izaicina sekulāro sabiedrību, uzdodot vienkāršu jautājumu: “Vai dzīvē ir kas vairāk?” Labās lietas, kuras baudām, mums kaut kādā mērā dod prieku un gandarījumu, bet tās nevar dot atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem — vienīgi uz mirkli novērst no tiem uzmanību.

Reaģējot uz demonstrācijām un grautiņiem vairākās ASV pilsētās 2020. gadā, kāds Twitter parodijkonts publicēja attēlu, kurā redzams liesmojošs ātrās ēdināšanas restorāns. “McDonald’s ir kritis,” bija rakstīts virs attēla. Fotogrāfija izrādījās uzņemta senāk, tādēļ konkrēto notikumu kontekstā to varēja uzskatīt drīzāk par viltus ziņu. Taču absurdi melodramatiskais novērojums par makdonalda sakāvi ir trāpīgs tieši šodien, kad mūsu kaimiņvalsts noraida Rietumu vērtības un upurē arī pati savas tautas labklājību, lai iekarotu un pakļautu citu suverēnu valsti.

Avots: web.archive.org

Kā gan Krievija varēja šādi rīkoties? Autors Maikls Šelenbergers (Michael Shellenberger), kurš raksta par enerģētikas un vides jautājumiem, norāda uz Rietumu nolaidību. “[Putins] grib, ka Ukraina ir Krievijas daļa, vairāk nekā Rietumi grib, ka tā ir brīva. Pastāv nopietni ierobežojumi tam, ko ASV un Eiropa ir gatavas darīt militāri. Un Putins to zina.” Šelenbergers salīdzina naftas, dabasgāzes un ogļu ieguvi un patēriņu Krievijā un Eiropā, un viņš secina, ka iemesls, kāpēc Eiropa nedarīja vairāk, “ir tas, ka tai ir vajadzīga Putina nafta un gāze”. Komentējot pret Krieviju vērstās ekonomiskās sankcijas, kuras neparedz ierobežojumus naftas un dabasgāzes eksportam, Kolumbijas Universitātes (Columbia University) vēsturnieks Adams Tūzs (Adam Tooze) norāda, ka politiķi ir “paredzējuši izņēmumu tam vienam sektoram, kurš varētu tiešām būt izšķirošs. Es nedomāju, ka Krievija ir akla uz notiekošo, un tas viņiem noteikti parāda, ka Rietumi nav gatavi sāpīgai cīņai par Ukrainu.”

Apstāklis, ka Eiropa ir kļuvusi par patērētāju sabiedrību, nu ir novedis pie kara.

Ironiski, ka tieši globālais tirgus, kam vajadzēja būt miera garantam, kļuva par iemeslu Rietumu nespējai nodrošināt mieru Eiropā.

Lielas idejas

Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tai nepieciešams vienojošs naratīvs vai pasaules redzējums; tai jāzina, no kurienes tā nāk un uz kurieni tā dodas. Putinam ir skaidrs, kas viņš grib būt. Viņš sevi redz kā caram līdzīgu vadoni, kas atjaunos Krievzemes varenību un Padomju Savienības teritoriju. Šī mērķa dēļ viņš — un acīmredzot arī ievērojama daļa viņa tautas — ir gatavi iet pāri gluži burtiskiem līķiem.

Eiropas vērtības, kā mēs redzam, nav universālas, un ekonomiskā izaugsme var nebūt prioritāte, ja sabiedrības vērtību centrā ir kāds it kā cēls mērķis. Putina Krievijā vērtības nenosaka iespēja iegādāties lētus hamburgerus.

Ko varēsim likt pretī Putina “atjautīgajai”, “ģeniālajai” un necilvēcīgajai agresijai?

Vai tiešām tikai mūsu neapšaubāmi pārāko ekonomisko labklājību un mūsu draudus ar (nepilnīgām) sankcijām šādu labklājību kaut kādā mērā liegt Krievijai? Vai arī mums ir kādas augstākas vērtības, kuru dēļ ir vērts cīnīties?

“Diemžēl pēdējās desmitgadēs Rietumu cilvilizācija pati savām rokām ir ārdījusi lielos vēstījumus, kuri to radīja un vienoja. Tas ir izrādījies mūsu vājums, tur esam ievainojami,” raksta Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. “Mums vajag dzīvinošu ideju, kas iedvesmo, saliedē un, raugoties nākotnē, ļauj ne tikai izturēt, bet arī iztaisnot plecus un pacelt galvu.”

Krievijas karaspēks bombardē telekomunikāciju antenas Kijivā. Foto: Міністерство внутрішніх справ України, Wikimedia Commons

Kāda tad būs mūsu ideja, kas būs stiprāka par putinismu? Kurš no mums vēl var ar pārliecību teikt, ka brīvās Eiropas vērtības nav tikai vairākuma gribas izpausme vai filozofu izgudrojums, kas radies vēsturiskas nejaušības rezultātā, bet kurā nav objektīvas patiesības? Džons Loks ir sacījis, ka ikviens cilvēks piedzimst kā balta lapa. Šāds skatījums uz cilvēku atbilst mūsdienu Eiropas domāšanai, jo no tā secināms, ka cilvēki ir vienlīdzīgi — neatkarīgi no viņu izcelsmes — un atbildīgi par to, kā viņi sevi attīsta. Tomēr arī Džons Loks un viņa pasaules redzējums neradās vakuumā: idejas, ar kurām piepildām savu prātu, mēs uzņemam no apkārtējās vides, kā Loks pats to atzīst. Tādēļ arī klasiskais liberālisms nebūtu izcēlies bez senākas tradīcijas, kuru kristīgā Baznīca gadsimtu gaitā ir uzturējusi dzīvu.

Pārbaudījumu laiks

Eiropa un Rietumu civilizācija nevar lepoties ar vienotību visos jautājumos. Tomēr domu dažādība ir demokrātiskas sabiedrības efekts, nevis defekts: vārda brīvība, viedokļu daudzveidība un pat mērens vērtību plurālisms dara sabiedrību garīgi modru un intelektuāli bagātu.

Svarīgi ir nepazaudēt vienojošo elementu, kas ir pamatā visām mūsu diskusijām.

Tā, piemēram, der pamanīt, ka gan ģimenes vērtību piekritēji, gan seksuālo minoritāšu aizstāvji — pat tad, ja viņi to neapzinās — savā argumentācijā atsaucas uz fundamentāli kristīgām vērtībām: vienlīdzību, iecietību, brīvību, ģimeni, mīlestību, rūpēm par bērniem. Rietumu sabiedrībā nav šaubu par to, vai šīs vērtības ir labas; jautājums ir tikai par to, kā tās interpretējamas un savā starpā līdzsvarojamas. Par to var būt veselīga diskusija. Taču tajā nav vietas, piemēram, “nepareizo” kristiešu spīdzināšanai un nogalināšanai, opozīcijas apspiešanai un politiski motivētām slepkavībām. Tādēļ uzskatīt Putinu par kaut kādu kristīgu vērtību aizstāvi ir pilnībā nesakarīgi. Brīvai tautai jātiecas uz Rietumu, nevis Austrumu pusi.

Mēs ejam cauri pārbaudījumu laikam. Šajās dienās, nedēļās un mēnešos kļūs redzams, vai Rietumu sabiedrība reprezentē ko vairāk par pārticību un materiālismu, izklaidi un labsajūtu, hamburgeriem un frī kartupeļiem. Taču tas nav laiks gaidīšanai un pasivitātei. Mūsu sabiedrība un kultūra būs tāda, kādu to veidosim, un, ja vienā brīdī attapsimies, ka pārstāvam tukšību un bezjēdzību, tas būs tikai uz mūsu sirdsapziņas — ne Eiropas, pat ne Putina. Tādēļ šis ir laiks uzņemties atbildību par to, kādām vērtībām mēs patiešām dodam vietu katrs savā dzīvē un mūsu kopīgajā sabiedrībā.

Foto: Ahna Ziegler, Unsplash

Šodien ir Pelnu trešdiena — Lielā gavēņa sākums. Tas ir īstais brīdis pārliecināties, kas vada mūsu dzīvi, un atmest visu lieko — visu to, kas neved uz mērķi, jo viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Lai Kungs mums dod spēku atrast to, kas mūs ceļ — kā draudzi, kā tautu, kā civilizāciju!

Vāka foto: Brīvības piemineklis Rīgā naktī. Guillaume Speurt, Wikimedia Commons.

Raksts ir autora personīgs viedoklis un nav uzskatāms par kristīgā medija TUVUMĀ.lv oficiālo nostāju.