“Miera piestātne”. Kā mācītājs Edgars Mažis uzrakstīja savu pirmo grāmatu

Mācītāja Edgara Maža grāmata “Miera piestātne” no 14. decembra ir pieejama kristīgajos grāmatu veikalos “Amnis” un baznīcās. Aicināju mācītāju Edgaru uz sarunu par to, kā viņš nonāca līdz grāmatas tapšanai.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

Kas tevi motivēja uzrakstīt grāmatu?

Īstenībā man nemaz tādas milzīgas motivācijas nebija. Mūsu draudzes loceklis Ģirts Balodis teica, ka šīm Facebook rīta piezīmēm ir jātop ieliktām grāmatas vākos. Un, tā kā es rakstu šīs pārdomas ar maziem pārtraukumiem kopš pagājušā gada 12. marta, tad materiāls līdz šī gada jūlija vidum jau bija sakrājies tā, ka to varēja ielikt arī grāmatā — galvenokārt tāpēc, ka tā ir vēsture, tās ir manas pārdomas par Dieva Vārdu un izjūtas, ejot cauri šim pandēmijas laikam.

Tā nav gadagrāmata, kas sākas ar 1. janvāri un beidzas ar 31. decembri. Šo grāmatu var sākt lasīt jebkurā laikā. Es atradu sev šo veidu, kā konspektīvi, līdz 200 vārdiem, [skaidrot] Dieva Vārda tekstu. Pārsvarā tie ir Brāļu draudžu lozunga teksti. Ja kaut kādu iemeslu dēļ [attiecīgajā dienā] šie lozungi manī tā īsti netrāpa, tad tie ir arī kādi Bībeles panti, kas ir saistīti ar lasījumiem, ko es lasu pats.

Kas tevi pamudināja sākt rakstīt šīs pārdomas?

Sākumā tā bija vienkārši vēlme cilvēkus iedrošināt. Tas bija mans galvenais mērķis, zinot, ka šis pandēmijas laiks ir tik ļoti samudžināts, ka cilvēki kaut kādā veidā ir tikuši iebaidīti un dzīvo neziņā. Pirmie mēneši bija ļoti sarežģīti.

Tad man bija izjūta, ka varbūt kļūst vieglāk, un nu tad liksim punktu. Pagājušā gadā paņēmu atvaļinājumu no jūlija vidus līdz septembra sākumam, un tad sapratu: nē, es gribu turpināt, jo es redzu, ka daudzi cilvēki šīs pārdomas nu lasa un pat nošēro. Tie, kas tos laikus spiež — tie, iespējams, varbūt pat ir mazākā daļa [no tiem], kas lasa.

Šodienas cilvēku ir ļoti grūti motivēt lasīt kaut ko garu.

Ja es katru rītu rakstītu tādus garus palagus, tad diez vai cilvēki tiktu līdz beigām. Tas 200 vārdu formāts ir perfekts. Tas nenozīmē, ka šīs pārdomas ir noslēgtas. Tur vienmēr paliek kādi jautājumi, par ko cilvēks var domāt dienas gaitā. Kā man dažreiz cilvēki saka, ir reizes, kad tas viņus arī uzrunā. Ja tās rīta pārdomas uzrunā kaut vai vienu cilvēku, tad ir vērts to turpināt, un es to turpinu darīt joprojām un nezinu, kad es likšu punktu. Kamēr ir tāda Svētā Gara iedvesma… Kā mani amata brāļi saka — un es arī pats to saprotu —, tā ir dāvana no Dieva, kas man ir dota, un es negribu to turēt zem pūra, bet es gribu to lietot Dievam — Dieva godam un cilvēkiem par svētību.

Cik daudz laika Tu pavadi, katru rītu rakstot šīs pārdomas? Tev kā mācītājam jau jāuzraksta svētruna svētdienas dievkalpojumam, varbūt kaut kas jāsagatavo arī nedēļas vidū, un tad vēl katru rītu atrast kādu jaunu ideju un to ietērpt šajā divsimt vārdu formātā — tas varētu nebūt sevišķi viegli.

Māčītājs Edgars Mažis. Foto no personīgā arhīva.

Es esmu viens no tiem retajiem mācītājiem, kas raksta savas svētrunas. Es tās uzrakstu no A līdz Z, no sākuma līdz beigām. Tas nenozīmē, ka es svētrunu nolasu. Es patiesībā nelasu savas svētrunas, bet rakstot man ir divi svarīgi momenti. Viens ir tas, ka es varu skaidrāk redzēt, kāda būs manas svētrunas struktūra. Līdz ar to, sludinot kancelē, man nav daudz jālaista ūdens. Varu to rakstu vietu sludināt koncentrētāk.

Otra lieta, kā es dažreiz saku, ir, ka man patīk pierakstīt, jo, ja es sprediķa laikā nomirtu, tad kāds varētu nākt un pabeigt sprediķi. (Smejas.) Nu nezinu, vai kāds būs spējīgs to darīt, bet principā konspekts būs priekšā un varēs pabeigt, viss būs uzrakstīts.

Ja par šīm rīta pārdomām — tas laiks apmēram ir līdz pusstundai.

Es vairāk sekoju Dieva vārda impulsam,

kas man ir, un es to uzrakstu. Kaut kad sākumposmā es pat skatījos, cik ir vārdu un vai nevajag pierakstīt kādu teikumu klāt. No šīgada septembra es pārgāju uz kādiem 150 vārdiem. Man šķiet, ka ir okei pat ar 150, jo visu nekad nevar pateikt.

Tagad, pēdējās nedēļās, esmu sācis likt klāt arī kādas atsaucas uz Rakstiem. Ja es kaut ko minu no Bībeles, tad es pielieku arī Rakstu vietu. Kādi cilvēki ir teikuši, ka tas ir ļoti labi, jo tas viņus mudina pašus meklēt Dieva Vārdu.

Es teiktu, ka tas tas neaizņem daudz laika; tas drīzāk ir jautājums par to, vai tas teksts man “trāpa”. Par lozunga tekstiem dažreiz ir izjūta, ka tie atkārtojas, vismaz ir līdzīgi. Ja reiz es esmu par vienu rakstījis… Bet, protams, es neesmu statisks, nepalieku uz vietas, un tāpēc Bībele jālasa visu mūžu. Mēs maināmies [tajā], kā mēs tekstu saprotam.

Kāda ir tava atslēga, lai vienmēr nonāktu pie labas idejas vai pie laba skaidrojuma, kas arvien ir jauns, oriģināls, trāpīgs?

Ja tu visu laiku raksti, tad ir vieglāk rakstīt. Ja es kādu svētdienu nesludinu draudzē — ja es paņemu brīvu svētdienu —, tad man ir grūtāk uzrakstīt svētrunu nedēļu vēlāk. Ja es to daru katru svētdienu, tad, vienkārši runājot, tas mehānisms ir ieeļļots. Prāts strādā, un tu vari to uzrakstīt. Es vienmēr esmu turējies pie pārliecības, ka

Dieva Vārds ir jāsludina saprotami.

Es neesmu pēc savas komplektācijas ne filozofs, ne tādā dziļākā nozīmē teologs, kas sprediķos kaut kādas doktrīnas skaidrotu. Es cenšos Dieva Vārdu ielikt tādā vienkārši praktiskā pielietojumā, ļaujot cilvēkiem kaut ko arī praktiski darīt. Tās pārdomas nav tikai tāds skaists teksts. Tāpēc man ir svarīgi laiku pa laikam ielikt vai nu kādu ilustrāciju vai nu no ikdienas, vai kādu citātu. Man pat grūti pateikt, kas ir šo pārdomu žanrs.

Viens no maniem kolēģiem saka: ir tikai divas iespējas — vai nu tu tulko kāda cita pārdomas, un tās tik smuki izskatās, vai arī tā ir Dieva dota dāvana. Viņš saka: tas patiesībā ir retums – kaut ko jēdzīgu varēt izteikt īsi. Vecajā Derībā Salamana pamācības tā ir radušās. Senajā pasaulē bija tāda izjūta, ka gudrs cilvēks spēj gudras lietas pateikt koncentrēti, īsi. Tādā ziņā manas pārdomas jau ir krietni garākas par Salamana pamācībām.

Kāda bija pāreja no Facebook ieraksta formāta uz grāmatas formātu? Vai rakstīto varēja viegli pārnest bez izmaiņām, vai bija nepiciešamas kādas transformācijas?

Uzticējos cilvēkiem, kuri veica lasīšanu, korekciju un visu pārējo. Nekāda milzīga labošana nenotika. Ja es pieminēju kādus notikumus, kas tajā dienā vai iepriekš bija notikuši Latvijā, tad zemteksta piezīmēs ir uzrakstīts, kas tas ir par notikumu — vai tas ir saistīts ar Latvijas dzimšanas dienu, vai tas ir saistīts ar kādu traģisku situāciju, [piemēram,] kad Matīss Kivlenieks aizgāja bojā un es par viņu rakstīju piezīmēs.

Vēl šai grāmatā mākslinieks Gints Veilands ir ievietojis savas ilustrācijas. Tā kā viņš arī iespiež grāmatas, viņš atrada veselu virkni tādu papīru, kuri iespiežot bija defektīvi — kur ir nevis teksts, bet kaut kādi dažādu toņu nospiedumi. Viņš ir ielicis šīs ilustrācijas grāmatā, kur blakus ir arī kādi domu graudi, tā kā kaut kādā ziņā tas ir kopdarbs kopā ar Gintu Veilandu.

Pastāsti par savu pārdomu mērķauditoriju! Vai tie, kas lasa šos ierakstus un ar tiem dalās, ir tie paši, kuriem tu sākotnēji rakstīji?

Kad es sāku rakstīt, man nebija nekādu uzstādījumu. Ir dienas, kad var just, ka cilvēki ir vairāk uzrunāti, vismaz pēc tiem laikiem, ja tā var skatīties, un tad ir dienas, kad liekas — nu jā, ir izlasījuši, ir okei. Es arī skatos cauri komentāriem. Man ir bijis jādzēš komentāri tā iemesla dēļ, ka ir cilvēki, kuri savus uzskatus nez kāpēc grib paust manā profilā, kam absolūti nav nekādas kopības ar to, ko es esmu uzrakstījis. Teiksim, ja viņiem ir viedoklis par pandēmiju, un tad nu viņi to viedokli ieliek manā profilā kā komentāru, tad es tā ļoti sirsnīgi šos komentārus dzēšu ārā, un es esmu arī cilvēkiem privāti rakstījis, lai viņi savu viedokli pauž savā profilā. Es negribu dot telpu cilvēkiem sava viedokļa paušanai, vēl jo vairāk, ja viņu viedoklis ļoti atšķiras no tā, kā es redzu un saprotu dzīvi.

Interesanti, ka šīs piezīmes lasa arī cilvēki, kuri nav latvieši, izmantojot Google Translate. Kad mēs ar Kristīni [Edgara sievu] aizbraucām studēt [uz Ameriku] 1990. gadā, tad Alksnīšu ģimene mūs uzņēma. Juris ir latvietis, un viņa sieva Judīte ir amerikāniete. Mēs viņu saucam par Amerikas mammu. Viņa teica, ka viņa lasa šīs pārdomas. Viņa saka: dažreiz, kad es pārtulkoju ar Google Translate, tad ir izjūta — nē, Edgars tā nevarēja teikt. Tad viņa prasa savam vīram, lai viņš pārtulko tās pārdomas uz angļu valodu.

Foto no personīgā arhīva

Es zinu, ka lasa mani draugi Amerikā, lasa mani draugi Igaunijā, Lietuvā. Tas katrā ziņā ir arī fenomenāli, ka tās vairs nav tikai tādas pārdomas, ko lasa latvieši.

Es esmu ekumēnisks, un man patīk ekumeniskā vide.

Manas pārdomas nav konfesionālas. Absolūti nesāku, teiksim, nosodīt luterāņus vai teikt: neejiet pie katoļiem, baptisti rullē. (Smejas.)

Šajā laikā par psiholoģiju un par filozofiju var runāt daudzās vietās, bet baznīca joprojām ir vienīgā vieta, kur sludina Dieva Vārdu. Tāpēc tas ir mans uzdevums, kā es to šobrīd redzu, arī Feisbukā to darīt. Ja tas nes svētību cilvēkiem, tad es par to esmu ļoti priecīgs.

Savā Facebook ierakstā tu rakstīji: esmu priecīgs par savas pirmās grāmatas iznākšanu. Vai tas nozīmē, ka mēs varētu no tevis sagaidīt vēl kādu grāmatu?

Es skatos, piemēram, uz mācītāju Dr. Ilmāru Hiršu, kurš nupat ir izdevis 14. grāmatu. Es saprotu, ka tas prasa milzīgu pacietību. Man būtu iestrādes, par ko rakstīt, bet tas prasa laiku. Pandēmijas laiks ir mazliet vieglāks tādā ziņā, ka draudzes dzīve nav tik intensīva — it īpaši pēdējos mēnešos, kad mēs pat nevaram pulcēties kopā. Ir tas teiciens, ka gals maisam ir vaļā, un es ceru, ka ar Dieva palīgu izdosies izdot arī nākamo grāmatu.

Grāmatu “Miera piestātne” var iegādāties veikalā “Amnis” (Lāčplēša ielā 37, Rīgā) veikalā “Ihtis” (Mazajā pils ielā 4, Rīgā), Mieram tuvu e-veikalā, Marijas Magdalēnas katoļu draudzē, Āgenskalna baptistu draudzē, Ventspils baptistu draudzē, Liepājas Pāvila baptistu draudzē.

Vāka foto: Pixabay, Pexels.