Dāvids Krūze: Sapnis no sirds

Pēdējā laikā nolēmu padomāt un pārdomāt, ko reiz sacīja Mārtins Luters Kings (Martin Luther King, Jr.). Man ir sapnis! Sapnis par labāku nākotni. Sapnis par vienotību cilvēku starpā. Sapnis par mīlestību, kas valda cilvēku starpā.

Mārtins Luters Kings. Foto: Nobel Foundation, Public domain, Wikimedia Commons

Tiekties pēc neredzamā

Man ir sapnis! Kings ierosina apdomāt savu gaidāmā, lielā sapņa vērtību. Kāds tas būs? Sevis centrēts, savtīgs, citus nievājošs vai lielības nopludināts? Vai tam maz ir jēga…? Kāpjot vienu pakāpienu pēc otra pa šīm dzīves kāpnēm, esmu apzinājies, ka prioritāri svarīgi ir augt pazemībā. Nevis izaugsmē, nevis panākumos vai tajā, ko daru. Tam nav jēgas, ja es nevaru pamosties no rīta un būt ar sirdi īstajā vietā. Jo pirmēji, būdami mazi bērni, mēs nerunājam, nestrādājām, bet pavisam vienkārši — “bijām”.

Kaila izaugsme bez dziļākas vērtības ir vien blefošana vai pļāpāšana.

Izaugsme sākas sirdī.

Domāju, ka sapnis neaugtu tik krāšņs kā zirnis, kas izspraucas no pāksts, ja tā galvenais avots būtu prāts vai motivācija. Tieši pretēji! Kas mums ieliek apziņā vēlmi tiekties pēc sapņa, vai — kas iededz dvēseli kvēlošās liesmās? Tā ir sirds, kas tiecas pēc acīm neredzamā; kas tiecas pieskarties zvaigžņu jumam vai skraidelēt pa Piena ceļu. Ja prātam ir kādas robežas, tad sirdij, kas ir pilna gaismas, nebūt nav. Ir teikts: “No sirds pārpilnības mute runās [..]” Tā gan! Pirmkārt, ko es ielaižu sirdī? Otrkārt, ko es sniedzu citiem no tā, kas ir ticis iesmelts sirdī?

Nolaisties no mākoņiem

Šogad reizēm dzirdēju šādus vārdus: “Dari to, dari šo…” Kādos konkrētos mirkļos jutu, ka caur mani kāds vēlas izdzīvot savu sapni. Varbūt tās bija vienkārši rūpes. Var jau būt! Tomēr jautājums paliek aktuāls. Vai tas ir mans sapnis? Vai es to gribu? Sirds nav droša. Tātad ne gluži.

Pagājušogad aizvadīju akadēmisko gadu. Šim gadam ritot, nolēmu sev uzdot jautājumu. (Starp citu, šis bija viens no vērtīgākajiem gadiem līdz šim — mana rakstura, ticības, tikumu kopšanas u. c. kontekstā). Šis jautājums palīdzēja aptvert šī gada vērtību un to, ka tas nebūt nebija izniekots vai pazaudēts, no manas dzīves izmests gads. Jautājums bija: “Kāpēc es šajā mirklī izdarīju konkrētus lēmumus un kā tie man kalpos tālākās dzīves gaitās?” Tajā brīdī, kad es spēju definēt savus “kāpēc”, kļuva skaidrs, ka tas, ko izvēlēšos gaidāmajam gadam, būs ar jēgu un mērķi.

Man ir prieks, ka es sev uzdevu šādu jautājumu un apzinājos tā nozīmi. Jo vispār — kāda jēga, ja nav mērķa?

Kāda jēga, ja jēgas nav? Piekritīsit, vai ne?

Dāvids Krūze. Foto no personīgā arhīva

Pirms pāris gadiem es biju Dāvids, kurš aizpildīja gaisa telpu. Dzīvoju ar: “Ai, tad jau redzēs, kā būs.” Lidoju pa mākoņiem, bet, kad vajadzēja sev uzdodot svarīgus jautājumus, manī palika vien klusums. Dziļš klusums. Tik ļoti aktīvais lidaparāts pierima un tapa dziļi kluss. Kam es ticu? Kas man ir svarīgs? Kādas vērtības es vēlētos kādreiz ieguldīt ģimenē, kuru nodibināšu? Kas man patīk, interesē, aizrauj? Kas mani iedvesmo? Kas ir manas autoritātes? Ko es vēlētos atstāt aiz sevis? Klusums… Bailīgi, ja tā padomā. Es nebūt neesmu mainījies. Esmu aizrautīgs un entuziastisks; man patīk piedzīvojumi un laba, vērtīga un jautra laika pavadīšana. Bet — es arvien, ar katru dienu, cenšos ieguldīt savu sirdi un prātu šajos jautājumos. Pat ne atbildot mutiski vai rakstiski, bet izdzīvojot tos. Smeļoties citu cilvēku pieredzi, lasot grāmatas, klausoties iedvesmojošus cilvēkus, sapņojot un augot vērtībās, iemaņās, hobijos un raksturā. Šos jautājumus, uz kuriem pērn necerēju atbildēt, nu jau turu noenkurotus sirdī un negrasos tos palaist pa vējam. Jo tie ir nopietni, svarīgi jautājumi. Tik tiešām. Tā nav joka lieta!

Ieraudzīt dziļāko jēgu

Man pirms kāda laika bija sarežģīti runāt par tādu tēmu kā sapnis. Tāda konkrēta sapņa man nemaz nebija. Reiz vienā nometnē mans skatījums uz šo vārdu apgriezās kājām gaisā. “Ja tev konkrētajā brīdī nav savs sapnis, tu esi daļa no kāda cita sapņa, līdz tu iegūsi savējo.” Tik spēcīgi, es nodomāju, kad to dzirdēju. Es tai pašā nometnē sāku kalt mazos mērķus, kurus sasniegt, un daļu no tiem esmu jau sasniedzis vai tuvākajā laikā sasniegšu. Es ticu, ka sapnis nenāk līdz ar piedzimšanu. Tas nāk tad, kad ikviens no mums sāk apzināti ieraudzīt lietās to dziļāko jēgu. Tādu jēgu, kas mūsu pašu kaldināšanas vietā nes labu un paliekošu vērtību citu cilvēku dzīvēs, sirdīs un dvēselēs.

Šis ir mans iedrošinājums tev. Ja tev šobrīd nav sapņa, tad sapņo, ka sapnis, kuru tu reiz saņemsi, būs tāds, kas kalpos daudziem, kas būs augstāks par ikvienu robežu vai bailēm; ka šis sapnis būs augstāks par materiālo un acīm redzamo! Es zinu skaidri, ka es vēlos sapni, kas tajā neietver mani vienu, bet ir kā iespēja citiem cilvēkiem.

Šobrīd man ir prieks, ka varu būt par daļu no dažādām vīzijām un sapnīšiem. Tas iedvesmo. Tas audzina pazemību, atbildību un misijas apziņu.

Man būs sapnis! Bet tas būs garlaicīgs un vājš, ja es neatsaukšos būt par gaismu un atbalstu kādam jau tagad. Sapņo ar acīm vaļā jau tagad!

Raksts sākotnēji publicēts autora Instagram profilā ar virsrakstu “Sapnis…” un pārpublicēts ar viņa atļauju. Raksts papildināts ar attēliem, citātiem un redakcionāliem precizējumiem, lai atbilstu kristīgā medija TUVUMĀ.lv tekstuālajam un grafiskajam noformējumam.

Vāka foto: Akil Mazumder, Pexels