Kur atrast sēklas pret bailēm, “mūžīgo sasalšanu” un “nonākšanu ellē”?

Ja tu esi izlasījis šo manu liecību un nekļūsi par kristieti, tu nonāksi ellē un cietīsi lielas mokas – apmēram šādu vēstījumu izlasīju kādas brošūras pēdējās rindās.* Vēstījums gluži kā no ķēdes vēstulēm sociālajos tīklos no sērijas „Pārsūti 10 saviem draugiem un ar tevi atgadīsies kaut kas brīnišķīgs”. Vienīgi šoreiz tiek piesolīts kaut kas šausminošs, ko, pēc loģikas spriežot, neticīgie nemaz neuzskata par kaut ko šausminošu – ja reiz netic ne ellei, ne elles mokām.

Tas ir gluži kā mēģināt iebiedēt kādu ar vārdiem “Es tevi ielikšu ledusskapī, sasaldēšu un tu nosalsi’’, ja pieaudzis cilvēks labi zina, ka ne nu viņu var iestūķēt ledusskapī, ne sasaldēt. Varbūt vienīgi bērns ar labu fantāziju nobīsies, jo sajutīsies pavisam maziņš. Starp pieaugušajiem varbūt arī nobītos kāds ar labu fantāziju – izdomādams, ka ledusskapis nav domāts tas, kas virtuvē, bet kāda milzīga saldētava kā no šausmu kino.
Tātad, ja arguments nesaskan ar mūsu loģiku, mēs to visticamāk ignorēsim, ja vien nepieslēgsies fantāzija, emocijas, kādas asociatīvas sajūtas, fobijas… Paliksim vienaldzīgi vai pat pasmiesimies par muļķību. Tomēr, smejies vai raudi, tikai ar šādu argumentāciju kristieši sludina, turklāt vēl ir jārēķinās, ka neticīgo vidū bez vienaldzīgajiem un smējējiem atradīsies arī dusmīgie.

”Labus cilvēkus” sūtīt uz elli?

Esmu nereti dzirdējusi apmēram šādu viedokli: “Ja vispār ir tāds Dievs un elle, tad manā izpratnē Dievs ir netaisnīgs, sūtīdams kādu uz elli. Kas vispār var kaut ko tādu pieņemt? Ir tik daudz labu cilvēku, kas nav kristieši. Kā tad ar visiem musulmaņiem, budistiem un citu ticību, bieži vien citu tautību, valstu piederīgajiem? Kā gan kristieši var sevi tā paaugstināt, apgalvodami, ka viņi vienīgie nenonāks ellē un pārējie lemti mūžīgām ciešanām? Vai tie vainīgi, ja piedzima citā ģimenē, citā kultūrā, valstī, kontinentā? Vai tad tikai kristieši ir labi cilvēki?”
Hei, ja Tu, lasīdams iepriekšējās rindiņas, tajās izteiktās dusmas pret Dievu un kristietību uzķēri kā savējās, tad es Tev teikšu tā: pirmkārt, kristietība nav mācība par to, kā būt labam cilvēkam. [Autores piezīme – šīs pārdomas uzrakstītas 2014.gadā, un tagad, ar laika nobīdi, būs dažas 2023.gada piebildes kvadrātiekavās; es esmu uzaugusi salīdzinoši liberālā baptisma tradīcijā, un starp konfesijām un arī atsevišķām draudzēm un arī atsevišķiem ticīgajiem pat vienas konfesijas ietvaros mēdz pastāvēt atšķirības uzskatos par ”pareizumu”, ”mācību”, ”svētdzīvi” u.tt. Bet tekstā atstāju, kā pati personīgi biju tolaik domājusi un sapratusi kristietības būtību].

Visi ir aicināti

Kristietība aicina sekot Jēzum un izplatīt aicinājumu visā pasaulē, lai ikviens nonāktu pie Tēva debesīs. Par spīti daudzu kristiešu kautrībai skaļi apgalvot, ka viņu ticība ir vienīgā un pareizā, pēc būtības katrs kristietis tā domā, ja viņš vispār ir kristietis. Kā teicis Jēzus (Jāņa evaņģēlija 14.nodaļa, 6.pants), „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur mani.”
Tajā pašā laikā

kristietis nedrīkst sevi paaugstināt ar domām, ka viņš kāds vienīgais izredzētais un citi lai dzīvo, kā dzīvodami, un domā, ko domādami.

Pat, ja kristietis Tev ne reizi nav neko stāstījis par Dievu, aicinājis uz savu draudzi vai kā citādi mēģinājis Tevi pievērst kristietībai, viņa pienākums ir vismaz lūgt par Tevi Dievu.

Ik minūti miljoniem kristiešu fanātiski lūdz Dievu par to, lai Tu izmainītu savu attieksmi un arī kļūtu par kristieti. Pat, ja nepiesauc Tavu vārdu, noteikti ietilpsti kādā no vispārīgajiem aizlūgumiem par tautām, kontinentiem, cietējiem, bērniem vai vecajiem u.tml.
Galu galā – fakts, ka Tu esi atradis šīs manas pārdomas un esi sācis lasīt manu vēstījumu, kura mērķis, ko tur liegties, ir Tevi pārliecināt kļūt par kristieti, arī jau pierāda to, ka Dievs attiecībā uz TEVI ir taisnīgs. Dievs Tevi uzrunā, piedāvā izvēles iespēju. Lūk, kāda ir kristiešu loģika.

Musulmaņi, budisti un citi?

Vai Viņš ir netaisnīgs pret citiem, kuriem savā mūžā nav un nebūs interneta pieeja; kuri dzīvo tuksnešos, džungļos vai vēl kur citur un neko nezina par Jēzu? Domāju, ka tās dvēseles pēc nāves piedzīvo pavisam atšķirīgu Dieva tiesāšanu no tām, kas vēsti ir dzirdējušas, bet to apzināti izvēlējušās nepieņemt.
Ne jau tikai musulmaņu, budistu vai citu reliģiju, kultūru vai ateistu bērni nekad neko neuzzina par kristietību. [Piebilde – iesaku vēl izlasīt pārdomas par to, vai visām reliģijām Dievs ir viens un tas pats.] Tā mēdz notikt arī ar pašu kristiešu bērniem, ja tie pāragri aiziet mūžībā vai kādu citu apstākļu dēļ. Iespējams, kādu iepriekšējo paaudžu grēku dēļ.

Mēs visi, pirmkārt, jau esam no paradīzes izraidīto Ādama un Ievas pēcteči. Jau dzimuši grēcinieki, jau lemti kādām ciešanām mūsu dzīvēs, bet – lemti arī tapt aicinātiem atgriezties paradīzē, „mūsu mājās” pie Tēva debesīs. Aicinājumu, iespējams, saņemsim vēlreiz, jau atrodoties ne uz šīs zemes.

Ne laimei, bet – pret bailēm

Kristietība nav ne mācība par to, kā kļūt par labu cilvēku, ne mācība, kā nodzīvot laimīgu dzīvi. Ja gribi būt laimīgs, – lūdzu, izvēlies jebkuru no reliģijām, pēc sirds patikas! Vari kaut vai pats mēģināt “ielīst ledusskapī” vai veikt jebkādas citas darbības, ar kurām Tevi kāds mēģina iebiedēt, ja, Tavuprāt, tieši tās atnesīs Tev laimi. Dzīvo absolūti bezbailīgi un būsi laimīgs! Kaut uz brīdi. Šajā dzīvē.

Kristietība ir domāta bailīgajiem – ne lai bailes sētu, bet lai no bailēm atbrīvotu.

[Piebilde – tālajā 2014.gadā biju ironizējusi par kristiešu taktiku piesaistīt ticībai ar iebiedēšanu, jo, manuprāt, ir nepieņemami, ka viena daļa kristiešu pat izsaka draudus vai vardarbīgi reliģiju uzspiež citiem, aukstasinīgi reliģiju izmantojot kā savas varas nostiprināšanas ieroci vai arī Svētajos Rakstos izlasot to, kā tur nemaz nav… Es joprojām brīnos, kā 21.gadsimtā atrodas cilvēki, kuri aizraujas ar iedvesmošanos no Vecās Derības stāstiem, kur pārstāstītas senu ķēniņu darbības, un kur smeļas idejas jauniem ”krusta kariem” līdz pat apņēmībai noslaucīt no zemes virsas “pagānu tautas”… Jaunajā Derībā, caur kuru runājis pats Dieva Dēls, Jēzus Kristus – manuprāt, paskaidrodams labāk to, ko iepriekš cilvēce nebija īsti sapratusi, un uz ko pamatā vajadzētu balstīties kristiešiem, neko par iebiedēšanu neesmu atradusi…Pamācīt, aizrādīt, aicināt sekot Jēzum, iedrošināt, moralizēt, brīdināt, rūpēties – jā. Bet ne jau biedēt. Ja izmantojam salīdzinājumu ar sēšanas procesu, ko tik uzskatāmi piedzīvojam ik pavasari, tad – kristietim NAV “jāsēj” savā balkona kastītē, piemājas dārziņā, laukā vai vēl plašākā teritorijā bailes. Arī ne no paša Dieva un Dieva soda. Kristietim ir jāsēj MIERS, kā daļiņu no zaudētās paradīzes. 

Šodien gribētos vēl piebilst, ka bailes var būt arī mentālas saslimšanas, piemēram, veģetatīvas distonijas pazīme, un var nākties lietot kādas zāles, meklēt sevis mierināšanas metodes, kā ”sazemēšanās” vai ko citu. Ļoti bieži esmu sastapusi cilvēkus, kam terapija nelīdz, un tad meklē glābiņu pie Dieva, vai arī otrādi – baznīcēna dzīve nepalīdz tikt galā ar kādām traumām, ikdienas trauksmi, panikas lēkmēm, un nākas meklēt arī mediķu, psihologu vai psihoterapeitu palīdzību. Personīgi ļoti labi zinu, ko nozīmē nopietni pārdzīvojumi, par kuriem 2014.gadā pat nevarēju iedomāties, taču mana  pamata doma ir tā pati arī šodien: Dievs ir vajadzīgs un Viņš ir vienmēr pieejams personīgai saziņai, kad esam nobijušies, un tas ir un būs kaut kas unikāls, kaut kas pārlaicīgs, un tas ir jāizmēģina praksē. Teorētiski to nav iespējams aptvert. Un tā mēs, kristieši, žēlastībā dzīvojam no vienas epizodes līdz nākamajai ar vērstu skatienu uz Debesīm…] 

Jo tas, ko Dievs “sēj”, ir aicinājums piepulcēties to dvēseļu lokam, kas izvēlējušies atgriezties paradīzē.

Pat “akmens” sirdis mainās

Labā ziņa – Dievs “sēj” regulāri, atkārtoti, nevis vienreizēji. Pat pēc tūkstošreiz pateiktiem „Nē”. Kā zināms, mūsu sirds stāvoklis nav nolemts, nemainīgs. Sirds attieksme spēj mainīties pat pēc daudziem laimīgāk vai mazāk laimīgi nodzīvotiem gadiem citā ticībā vai absolūtā neticībā. Sirds, kas bijusi kā „akmens”, „ērkšķis” vai „ceļmala”, spēj pārvērsties par tādu, kas ir auglīga, kā „laba zeme” (pēc Marka evaņģēlija 4.nodaļas, kurā Jēzus runā līdzību par sējēju) . Ja Tava sirds šobrīd ir kā „ceļmala”, Tev kristietību neļauj pieņemt sātans [Piebilde – runājot mūsdienīgākā leksikā, varētu arī ”sātana” vietā lietot skaidrojumu: iekšējā balss, kas noskaņo būt pārgalvīgi pašpārliecinātam un pat egoistiskam jeb grēcīgam].

Ja Tava sirds ir kā „akmenājs”, Tu par kristiešu vēsti priecājies, bet tikai kādu laiku būsi ticīgs; kad piedzīvosi bēdas vai kāds tev darīs pāri ticības dēļ, Tu tūlīt apgrēkosies. Ja Tava sirds ir kā „ērkšķi”, tad kristietību tu nepieņem ikdienas rūpju, kāres pēc bagātības un citu kārību dēļ. Vienīgi, ja Tava sirds ir kā „laba zeme”, Tu pieņemsi kristietību un to vairosi, nesot „trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus” augļus. Pieņemsim, jaunus trīsdesmit, sešdesmit vai simts kristiešus.

*Pirmoreiz publicēts blogā ”manapasaule.lv” ar nosaukumu ””Nokļūsi ellē” vai “sasalsi ledusskapī”. Nobijies?” 2014.gada 28.februārī. Blogu izveidoja raksta autore Aija Volka (ex.Lakševica) kopā ar draudzeni, tobrīd žurnālistikas studiju kursabiedreni  Līgu Kleinu (ex.Greiškani) 2008.gadā. Atrodot domubiedrus un pārtopot vietnei par domu apmaiņas vietu vairākiem rakstu autoriem, radās iecere par medija “Tuvumā.lv” izveidi. Liela daļa agrāko rakstu tika pārpublicēta, un vietne ”manapasaule.lv” tika slēgta.

Autores personīgais viedoklis 
nav uzskatāms par 
kristīgā medija “TUVUMĀ.lv” vai 
Kristīga dzīvesveida izpētes 
fonda oficiālo nostāju. 
Ja Tev patīk Tuvumā.lv darbs,
atbalsti mūs! 
Konta numurs: LV50HABA0551040282926