Inese Šteina: Piedošana ir sevis atjaunošanas darbs


506

Laulībā un kopienā mēs visi viens otram esam dāvana, jo viens otru slīpējam, sagādājot ne tikai prieku, bet arī sāpes. Laulība pārbauda mūsu spēju mīlēt un arī māca mīlēt bez nosacījumiem. Mēs visi kļūdāmies un mums visiem ir nepieciešama piedošana. Un ne vienmēr piedošanu lūdz vainīgais. Piedošanu bieži lūdz tas, kurš vairāk vērtē un sargā attiecības.

Piedot citiem un sev

Lūkasa evaņģēlijā 17. nodaļā 3- 4.pantā teikts:

“Sargieties! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka : “Man ir žēl”, piedod viņam”.

Ja nepiedodam citiem, tad krājas naids, rūgtums. Ienaidnieks jeb dēmons izmanto nepiedošanu, lai turētu mūs naidā un mēs kļūstam līdzīgi saviem pāri darītājiem, jo spriežam viņiem sodu, uzņemoties tiesneša lomu. Ar nepiedošanu esam piesieti tam cilvēkam, kurš darījis pāri. Nepiedošanas pilns cilvēks nespēj panest pāri darītāja veiksmi, panākumus un viņa sirds nocietinās. Reizēm pāri darītāja trūkumi tiek stāstīti citiem, kas pierāda tikai stāstītāja paštaisnību. Sāpes par nodarīto ir nepieciešams atdot Dievam, izsakot Viņam nodarīto grēku un nošķirot to no sevis.
Mums jālūdz piedošana arī par nepareizajām reakcijām uz ievainojumu, jo, būdami sāpināti, varam sirdī “ienest” neapmierinātību, naidu, rūgtumu, kas liecina, ka pietrūkst mīlestības. Svarīgi ir arī atteikties no modeļa upuris  agresors, kad, nospraužot robežas, neļaujam citiem mūs kā Dieva bērnus sāpināt! Ielaidīsim Dievu savā ievainojumā! Tas var būt sāpīgi, bet citādi dziedināšanu saņemt nevar!
Ir jāpiedod arī sev, lai nepieredzētu ilgstošu identitātes konfliktu. Dažreiz sakām, ka nevaram sev piedot kādu pagātnes rīcību, bet neaizdomājamies, ka tā ir lepnība. Ja identificējam sevi ar grēku vai ievainojumu, mēs atsakāmies no patiesības un noliedzam augšāmcelšanās spēku. Kristietim jāstaigā uzvarā, nevis nemitīgi jāgaida jauni pāridarījumi.

Mēs esam Dieva nams

Kāds gudrais ir teicis, ka nonākt līdz piedošanai ir gandrīz tāpat, kā atjaunot vecu māju vai šedevru, kam draud iznīcība. Piedošana ir grūta, tā ir process. Daudzi cilvēki interesējas par senu drupu, vecu piļu atjaunošanu, bet neiedomājas, ka jebkura ievainota būtne ir skaistāka par senu namu.

Bieži lūkojamies uz saviem ievainojumiem, it kā skatītos uz vecu māju, un sakām: “Nojauksim to.” Un vēlamies, lai viss būtu pa jaunam no gataviem paneļiem vai tamlīdzīgi. Tomēr skaistas mājas nekļūst skaistas pašas no sevis: ir cilvēki, kuri par tām pastāvīgi rūpējušies, citi atkal tās darījuši bagātākas ar saviem dzīvesstāstiem. Tāpat ikviena ievainota būtne, piedzīvojot piedošanu, ir aicināta padarīt savu dzīvi par šedevru, kas vairs nav lemts iznīcībai, bet gan nākotnei.

Mēs esam apveltīti ar nemirstīgu dvēseli, tāpēc nekas nezūd, visi paveiktie darbi atstāj sekas. Agrāk veiktās darbības ietekmē tagadni, nākotni, un pat pāriet uz bērniem. Ja piedodam, tad, tēlaini sakot, piešķiram problēmai spārnus, tā aizlido projām un mēs iegūstam dvēseles mieru. Piedošana ir ļoti skaidra savas dzīves izvērtēšana Dieva klātbūtnē un Viņa attīrošā darba pieņemšana.
Svarīgi ir notikušo pareizi izskaidrot sev pašam atzīt problēmas, pieņemt arī slimības un saprast, ka patiesībā tās kalpo labajam, jo piespiež mūs darīt labu un attīstīties. Piepildīt Dieva gribu un piedot bieži traucē nepamatotas bailes no tā, ka mūs nemīl, neakceptē, un izveidojas vainas sajūta, kas pāriet dusmās. Taču mums vienmēr jāatceras, ka Kristus Golgātā ir uzņēmies visus mūsu grēkus un uznesis pie krusta, un tāpēc vairs nekas mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības.

Raksts pirmo reizi publicēts vietnē www.manapasaule.lv 2014.gada 12.decembrī