Par saknēm debesīs. Intervija ar personāla vadības profesionāli Vandu Brūveli (+ AUDIO) [Papildināts]

Latvijas Televīzijas raidījuma “Saknes debesīs” veidošanu kopš septembra pārņēmusi jauna radošā komanda. Ilmārs Latkovskis joprojām ir ekrānā redzamais raidījuma vadītājs, taču aizkadra cilvēkus, kas bija pie raidījuma šūpuļa, aizstājis jauns producents – Niks Volmārs –, montāžas speciālists Andis Rudzišs un redaktore Laura Lauziniece. Sižetu veidotāja no vecās komandas Vanda Brūvele sociālajā tīklā ”Facebook” atļāvās skaļi paziņot, ka veids, kā ”HansaMedia” no raidījuma komandas atbrīvojās, bijis necilvēcīgs. Skatītāju vidū radās bažas, ka agrāk pierastā kristīgās ievirzes raidījuma vietā būs jauna koncepcija, kurā kristietība paliks minoritāte un biežāk tiks atspoguļots cita veida garīgums. Vanda pati savu komentāru skaidro citādi. “Nejūtos nekādā veidā iesaistījusies cīņā,” viņa man rakstīja. “Publiski parasti izvairos no jebkuriem asa toņa teikumiem un galīgi neesmu skandālu aizsācēja.” Pirmie jaunās sezonas raidījumi jau redzami un vērtējami. Pārmaiņu sākumā aicinājām uz sarunu Vandu, lai tuvāk iepazītu viņas personību un uzzinātu par pieredzi, veidojot ”Saknes debesīs”. Piedāvājam īsinātu interviju, kas atskanēja radio raidījumā ”Savienots”.

Tuvuma.lv redaktore Aija Volka

Augusts Kolms, raidījuma “Savienots” vadītājs: Pastāstiet par savu kalpošanu “Saknes debesīs”, kā tā sākās?

Saņemot kouča sertifikātu.

Vanda Brūvele: Raidījuma koncepcijas veidošanas laiks bija 2014. gada rudens, kad Latvijas Televīzija izsludināja konkursu par jauna raidījuma veidošanu. Un Sendija Burka-Šaicanova, kuru es pazīstu jau gandrīz 30 gadus un ar kuru mūs saista arī kopīga pieredze dažādu radio raidījumu veidošanā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, uzaicināja arī mani piedalīties. Sākumā kā ideju ģeneratoru un vēlāk pavisam nevilšus Sendija uzaicināja mani palīdzēt veidot video sižetus. Proti, meklēt cilvēkus, par kuriem mēs sižetus veidosim, ar viņiem sarunāties, būt klāt filmēšanas laikā un pēc tam atlasīt materiālu galīgajam sižeta variantam. Ļoti noderēja manas personāla vadības prasmes, jo es esmu intervējusi dažāda līmeņa personālu 15 gadu garumā un es esmu apguvusi ļoti labi prasmes atraisīt cilvēkus un ļaut viņam runāt un izteikties par viņam svarīgiem jautājumiem, pašai paliekot otrajā plānā. Domāju, ka tā ir īpašība, kas ir ļoti vajadzīga, vismaz bija vajadzīga vecajā ”Saknes debesīs” formātā – mēs ļāvām mūsu varoņiem parādīt sevi no vislabākās puses. Es biju ļoti priecīga un pateicīga, ka to varēju darīt. Tagad arī, nākot uz šo sarunu, es pārskatīju visus failus, cilvēkus, ar kuriem mums ir bijusi iespēja satikties.

Brīnišķīga Dieva dāvana, katru sižetu veidojot!

Jūs sacījāt – vecajā formātā. Kas tad ir mainījies?

Mainījies ir tas, ka mēs vairs raidījumu neveidojam, un tagad ar šādu pašu nosaukumu Latvijas Televīzijas 1. programmā ir, es atļaušos teikt, pilnīgi cits raidījums, ar citu koncepciju, ar citu ideju, un citu virsuzdevumu.

Kā izpaužas atšķirības?

Grūti spriest par to, kas tagad būs (red.- intervija noritēja septembra sākumā). Es varu pastāstīt par to, kas bija mūsu uzstādījums. Es pārlasīju mūsu konkursa pieteikumu, kuru mēs uzrakstījām 2014. gada oktobrī. Mēs skaidri pasakām to, ka mēs vēlējāmies cilvēkiem pastāstīt par to, ka bez politiskām, ekonomiskām, materiālām, emocionālām, seksuālām, fiziskām un visām citām vajadzībām cilvēks ir arī garīga būtne. Harmoniskas personības attīstība nav iespējama bez garīgās dimensijas attīstības.

Vēl vairāk, tā dimensija ir ne tikai garīga, bet arī vertikāla un tāpēc arī raidījuma nosaukums “Saknes debesīs”. Proti, ka

mēs vēlējāmies skatītāju novest uz ceļa, kas aizved līdz garīgajai vertikālei: attiecībām ar Dievu.

Nemēģinot uzspiest kādu noteiktu formu, dimensiju vai veidu vai konfesiju, bet vispirms mudināt uz atziņu, ka eksistē augstāka vara – Dievs. Eksistē kaut kas lielāks par mums visiem. Otrs uzstādījums bija tāds, ka mēs vēlējāmies iedvesmot skatītājus un parādīt cilvēkus ne tikai, kas tic kādai idejai vai kādām pārliecībām, bet kas mēģina šo visu īstenot arī dzīvē. Jo ir jau viegli runāt par garīgām lietām un pārsteigt vienam otru ar savu izlasīto grāmatu apjomu, bet

ticība parādās darbos, kuri tiek veikti mīlestībā, laipnībā, lēnprātībā, žēlsirdībā.

Mēs centāmies atrast šos tā saucamos “cilvēkus parastos”, kas varbūt sevi tik īpaši nemēģina eksponēt vai rādīt, bet kas dara ļoti lielu un svētīgu darbu. Un tā trešā lieta bija, ka mēs vēlējāmies visu to, ko mēs darām, darīt ar lēnprātību, mīlestību, labsirdību un sirsnību. Jo citādi, es domāju, ka nav jēga tikties. Ir jāvairo savstarpēji pozitīvas, labvēlīgas attiecības mūsu starpā. Nu un tad tos piecus gadus mēs centāmies visu darīt katrā raidījumā, katrā ierakstā, katrā sižetā.

Jūsu atbildē izskanēja vārds vertikāle. Bija arī reiz raidījums ar šādu nosaukumu “Vertikāle”. Kā jūs salīdzinātu “Saknes debesīs” un “Vertikāli”?

Ar “Vertikāli” bija tā, ka, manuprāt, mēs tomēr gribējām kaut ko citu. Jo “Vertikāle” bija brīnišķīgs un iemīļots raidījums, es pati to esmu skatījusies, bet šī raidījuma mērķauditorija tomēr vairāk bija draudžu cilvēki. Mūsu mērķauditorija bija mazliet cita, tāpēc raidījums bija svētdienās. Tie bija cilvēki, kas līdz baznīcai nav vēl tikuši.

Mēs gribējām viņus uzrunāt un kaut kā mēģināt mudināt doties varbūt ne uz baznīcu, bet vispār aizdomāties par garīgām vērtībām  un par attiecībām ar līdzcilvēkiem.

Šajā ziņā tā bija atšķirība un mums arī attiecības ar mīļajiem brāļiem katoļiem bija mazliet tādas nenogludinātas, bet gadu gaitā, paldies Dievam, tas viss tā skaisti attīstījās. Pie mums ir viesojušies brīnišķīgi katoļu priesteri un katoļu draudžu pārstāvji. Es domāju, ka tas mūs ir savstarpēji bagātinājis. Bet mēs esam arī saņēmuši visu laiku pārmetumus, ka mēs neesam konfesionāli, ka mēs neesam kristīgs raidījums. Tas atkal bija mūsu uzstādījums, ka mēs negribam sevi pozicionēt kā vienīgās patiesības nesējus un atbalstītājus. Bet mēs tiešām gribējām runāt par garīgiem jautājumiem ļoti atvērti, ļoti toleranti. Mūsu raidījumu varoņi un autori bija ārkārtīgi dažādi cilvēki. Bet mēs tomēr gribējām paturēt tās trīs galvenās lietas –  vertikāle, tad ticība tajā, ko es daru, ka es sekoju tam, kam es ticu, ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem to daru. Un tā trešā lieta, ka es attiecos pret citiem ar mīlestību un lēnprātību. Es varu pateikt brīnišķīgus piemērus, kad mēs esam tikušies ar cilvēkiem, kas vēl nepazīst Jēzu Kristu, teiksim, vai viņi vēl neiet uz baznīcu, bet tās attiecības, kas ir izveidojušās, ir cieņas un laipnības, iecietības pilnas. Es to uzskatu par ļoti labu rezultātu. Mēs visi gribam, lai Latvijā būtu dzīve jaukāka, labāka un skaistāka, un mēs neejam tālāk atšķirībās un nesākam uzrādīt viens otra grēkus, bet fokusēties uz to, kas mūs vieno.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēce diezgan labi iemācījusies izskaidrot notiekošo, apkārtnē atrodamos fenomenus, mūsu attiecības ar citiem. Mums ir zinātniskā metode, mums ir Darvins, mums ir psiholoģija, viss iespējamais. Vai nav tā, ka šī garīgā dimensija vairs nav tik ļoti nepieciešama, kāda tā bija agrāk?

Es domāju, ka cilvēkiem ir tik un tā vajadzīga mīlestība, un to jau nevar neviena teorija dot. Klausoties jūsu jautājumā, es atcerējos to laiku, kad es mācījos Filozofijas fakultātē. Es arī tad nācu pie ticības un sāku iet uz baznīcu. Tad mēs ar kursabiedriem vadījām ļoti daudz laika šādās diskusijās par to, ko var pierādīt un ko nevar pierādīt, ka ir taču viss sen jau pierādīts un viss sen zināms. Es nonācu līdz tam, ka ticība Dievam ir tomēr ļoti personīga un arī eksistenciāla lieta, un tā nav ar prātu pamatojama. Tieši tāpēc es domāju, ka ir Svētais Gars, kas dod ticību. Ticība ir Dieva dāvana, tāpēc ticības lietas notiek mazliet pēc citiem likumiem, nekā racionālās, ko mēs varam iemācīties augstskolās un izlasīt grāmatās. Vienmēr ir personīgā saikne ar Dievu un personīgais ceļš,

palīdzība var nākt tikai no augšienes un ne no izlasītā vai apgūtā.

Strīdēšanās un grāmatu avotu piesaukšana neko nedod. Dzīves ceļā pēc tam ejot ir vajadzīgas bišķiņ citas vērtības. Pirmkārt, es teikšu, šis triviālais vārds: mīlestība, bet vajadzīga arī atvērtība, laipnība un iecietība. Un tas vai nu ir, vai nu nav.

Jūs esat veidojusi raidījumu par garīgām tēmām. Jūs esat pārdomājusi, kā par šiem jautājumiem uzrunāt cilvēkus, arī tos, kuri nav svētdienā baznīcā nācēji, kuri kaut kādās kategorijās domā par garīgumu, bet tas ne pie kā konkrēta nenoved, vai kas vispār uzskata, ka tas vairs nav aktuāli 21. gadsimtā?

Es esmu Rīgas Lutera draudzē pēdējos divdesmit gadus. Es esmu kristīta un iesvētīta Mežaparka bīskapijā, kas saistās ar profesoru Robertu Feldmani un savukārt saistās ar luterāņu baznīcas konservatīvo spārnu. Es pēc kāda laika esmu no turienes aizgājusi, tiecoties pēc tādas draudzes un tādas valodas, kas vairāk runā par to, ko es redzu savā dzīvē apkārt. Jo bija tā: ja pasludinājums ir ultrakonservatīvs, tad tas ir mazliet atrauts no reālās dzīves konteksta, kur kristietis pēc tam dzīvo. Jo viņš baznīcā dzīvo kaut kādā vienā paradigmā un tad, kad viņš iznāk ārā no dievkalpojuma, viņš īsti nemāk dievkalpojumā dzirdēto attiecināt ar dzīvē notiekošo. Un tad iekapsulējas savā pareizībā, un tad arī sākas norobežošanās – ar to nav pa ceļam un ar šo… Tad, atnākot uz Lutera draudzi, protams, pateicoties mācītājam Jurim Rubenim, es ieraudzīju intelektuālo brīvību apvienotu ar lielu sirsnību un mīlestību. Daudzus gadus man tas bija ļoti svarīgi, ka garīgie meklējumi, kas draudzē notika, tika apvienoti paralēli ar ticības dzīvi, ar pateicību veidošanos un pilnveidošanos gan draudzē savā starpā, gan veidojot un uzturot personīgas attiecības ar Dievu. Tagad pēdējo gadu laikā ir jautājumi, kad garīgie meklējumi brīžiem tomēr var būt tādi, kas aizved prom no tā pamata, kāpēc baznīca vispār eksistē. Mēs kļūstam savos meklējumos tik garīgi, ka vairs Dievs netiek saukts vārdā un mēs Dievu nosaucam par Lielo skolotāju. Dievkalpojums kļūst novecojis un tas, kas notiek draudzē, ir sastāvējies, dogmatisks un no 18., 19.gadsimta… Nu jā, man šķiet, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, un tas ir arī uzdevums atvērtībai… Tu esi atvērts un smelies gan no brīnišķīgās, skaistās, senās liturģijas, kuru tu dzirdi baznīcā, gan tu arī lasi to, ko šobrīd raksta mūsdienu teologi, kādas ir jaunās teorijas par cilvēku savstarpējām attiecībām, par garīgo izaugsmi, par dažādām garīgām praksēm, apzinātību, meditāciju. Bet viens neaizvieto otru, tiem abiem būtu jābūt kopā 21. gadsimtā. Pašlaik jāsaka, ka

šobrīd es neesmu ideālu baznīcu identificējusi, bet varbūt tai tādai nav jābūt, jo baznīca atrodas attīstībā un procesā, tā arī mainās. Mana paļāvība saka, ka Dievs ir klātesošs visā, kas notiek.

Vēlos pakavēties pie tā, ko sacījāt par to, ka pasaule, kāda tā baznīcā tiek aprakstīta, bieži vien neatbilst tam, ko mēs piedzīvojam, iznākot ārā no baznīcas. 2019. gada jūlijā kristīgo interneta vidi šokēja ziņa, ka kristīgu grāmatu, tostarp arī tāda hita kā Ardievas randiņiem, autors Džošua Hariss (Joshua Harris) ir atteicies no savas kristīgās ticības. Viņš raksta: “Es esmu pārdzīvojis nozīmīgu pārmaiņu attiecībā uz manu ticību Jēzum. Populārā frāze tam ir “dekonstrukcija”, bibliskā frāze ir “atkrišana”. Atbilstoši visām pazīmēm, pēc kā es definēju kristieti, es neesmu kristietis. Daudzi cilvēki man stāsta, ka ir citāds veids, kā piekopt ticību, un es vēlos palikt tam atvērts, bet pašlaik es tur neesmu.”

Dažas nedēļas vēlāk pielūgsmes mūzikas grupas Hillsong mūziķis Mārtijs Sampsons (Marty Sampson) paziņoja, ka viņš sāk zaudēt savu ticību. “Cik daudzi sludinātāji krīt? Daudzi. Neviens par to nerunā. Cik daudz brīnumu notiek? Nedaudzi. Neviens par to nerunā. Kāpēc Bībele ir pilna pretrunu? Neviens par to nerunā. Kā Dievs var būt mīlestība un tomēr četrus miljardus cilvēku kaut kur aizsūtīt vienkārši tādēļ, ka viņi netic? Neviens par to nerunā,” viņš raksta nu jau izdzēstā Instagram ierakstā. “Kristieši var būt visaizspriedumainākie cilvēki uz šīs planētas – viņi arī var būt kādi no skaistākajiem un mīlošākajiem cilvēkiem… bet tas nav man. Es vairs tajā neesmu. Es gribu īstu patiesību, nevis “es vienkārši ticu” patiesību. Zinātne nepārstāj caurdurt katras reliģijas patiesību. Daudzas lietas palīdz cilvēkiem mainīt savu dzīvi, nevis tikai viena Dieva versija.” Kas Jums nāk prātā, dzirdot šādas pavisam atklātas un noteikti dziļi sirdī izsāpētas pārdomas?

Manuprāt, Dieva Vārds ir uzrakstīts tā, lai tas uzrunātu visus cilvēkus. Gan to, kam ir divu klašu izglītība, gan to, kam ir doktora grāds. Tāpēc tā daudzslāņainība – tā ir tāda īpaša Dieva gudrības zīme vai manifestācija Dieva Vārdā. Jo tās vienkāršās frāzes, vienkāršās līdzības un teikumi – tie atkal un atkal no jauna ieskanas pavisam citādā kontekstā. Tas ir tas brīnišķīgais, tas ir brīnums. Dieva Vārdu mums ir devis Dievs. Bet, ja nav Svētā Gara palīga, tad tas viss paliek apslēpts. Ja viņš būtu lūdzis Svēto Garu… nu, es nedomāju, ka viņa problēmas tāpēc uzreiz būtu atrisinātas, jo ticības dzīvē arī ir ļoti daudz noslēpumu, ļoti daudz tā, ko mēs nezinām, kas atspīdēs tikai otrā pusē, bet Svētā Gara darbība katrā cilvēkā ir tā, kas nomierina.

Nevajag būt visām atbildēm uz visiem jautājumiem, lai varētu dzīvot tālāk.

Es galu galā atbildu tikai pats par savu dzīvi. Man nav jānes uz maniem pleciem visas pasaules neatrisinātās problēmas. Lielākā traģēdija, manuprāt, ir holokausts. Vienkārši drausmīgi! Kā Dievs to pieļāva? Kristiešu Dievs – un tas tomēr notika. Es negribētu minēt kaut kādus argumentus, it kā lai aizstāvētu Dievu. Bet man šie jautājumi ir pašai bijuši ļoti svētīgi. Viss tas, ko es esmu uzzinājusi. Tas ir ļoti stiprinājis manu mīlestību, manu ticību Dievam. Ir bijušas tās šausmas, un ir bijuši tik brīnišķīgi ticības un pārliecības stāsti, kas caur to ir nākuši. Tādi cilvēces ieguvumi un pērles. No otras puses, ja ticības dzīve aprobežojas tikai ar šo pasauli, ja nav ticības tai otrai pasaulei, tad skaidrs, ka tur ir baigie jautājumi. Bet, ja dzīvo tādā ticībā, ka eksistē dzīve pēc nāves, tad atkal tie jautājumi kļūst daudzdimensionālāki. Nav vairs tikai melns un balts. Tās atbildes ir katram pašam jāmeklē.

Vai nav tā, ka baznīca brīžiem neprot un līdz ar to arī baidās runāt par šiem grūtajiem jautājumiem, tāpēc labāk tos vienkārši ignorē? Jūs minējāt holokausta šausmas – šos grūtos jautājumus par to, ka ir mīlošs Dievs, bet vienlaikus ir iespējams arī šāds ļaunums. Mazākus ļaunumus mēs piedzīvojam ik dienas. Jūs iepriekš minējāt nošķīrumu starp liberālām un konservatīvām baznīcām. Es pat sacītu, ka šis ir pat kaut kas cits. No vienas puses, ir, piemēram, tas pats Džošua Hariss, kurš raksta par seksuālu atturību, un, kā mācītāji zina sacīt, par nožēlošanu, realitāte kristiešu vidū bieži ir tāla no šī ideāla; vai līksma Hillsong slavēšanas mūzika, kam ir sava vieta, bet kas neapraksta visas realitātes, ko mēs šajā pasaulē piedzīvojam – labo un slikto, sāpīgo, neziņu, šaubas – to, kam tur nav vietas. Viņi to neprot atbildēt. Bet, no otras puses, tikpat labi to nepratīs atbildēt kāda Rietumeiropas evaņģēliskā baznīca, kur mācītājs sprediķī pat nepiemin grēku, viss ir labi un skaisti, Jēzus mūs mīl, un tagad iesim kopīgi Praida parādē. It kā galējības, bet viņi visi – gan konservatīvie, gan liberālie – baidās runāt par to, kas viņiem ir tā grūtā tēma. Tad vienīgais, kurš piedāvā atbildes, ir pasaulīgā vide. Vai Jūs tam piekrītat, un kā mums iet tālāk?

Mans vectētiņš bija skolotājs no pirmās brīvvalsts skolotāju paaudzes. Vectētiņš teica, ka jebkurā kopienā ir trīs profesijas, kas ir pašas nozīmīgākās – mācītājs, skolotājs un ārsts. Savukārt profesors Feldmanis man teica, ka mācītājam ir jābūt virs tā līmeņa, ar kuru viņam ir darīšana. Manuprāt, šīs divas lietas – labi, tās ir teiktas pirms 40 un vairāk gadiem, bet es domāju, ka tas lielā mērā izsaka problemātiku, kā ir mainījušās kopienas vērtības. Mums ir pavisam citi viedokļu līderi, vai varbūt viņu nav vispār, kas ir vēl bēdīgāk. Jautājums, vai mācītājs ir virs tā līmeņa, ar kuru viņam ir darīšana? Garīgais amats prasa ļoti, ļoti daudz no tā cilvēka, kurš šo amatu apņemas strādāt un veikt. Katram, kas to dara, ir milzīga izšķiršanās, cīņa pašam ar sevi un savām negācijām. Mēs jau varam uzstādīt standartus, bet es domāju, tas ir ļoti individuāli. Katrs mācītājs savā attīstībā, izaugsmes laikā cīnās ar pārbaudījumiem, kārdinājumiem, arī krīt un arī ceļas.

Mēs visi Feisbukā liekam tikai tās pozitīvās ziņas, vai ne? Ne visiem ir tā emocionālā drosme runāt par to, kas ir sasāpējis un kas ir nepatīkams. Taču tas pats ir arī biznesa aprindās. Neviens vadītājs nevēlas runāt par to, ka viņa uzņēmumam iet slikti vai ka viņš nesaprotas ar kādu darbinieku. Konflikti tiek apieti, un mēs aizturam to negatīvo atgriezenisko saiti – tikai tāpēc, ka cilvēkiem vispār ir diezgan švaki ar emocionālo drosmi, jo tā prasa no cilvēka paša samērā daudz resursu. Šai ziņā tas, ka baidāmies runāt par nepatīkamām, negatīvām, neviennozīmīgām lietām un jautājumiem – tā ir ne tikai Baznīcas, bet tā ir vispārēja cilvēciska īpašība, ka mēs gribam slēpt to slikto.

Jūsu pieredzē, veidojot “Saknes debesīs”, kura bija grūtākā tēma, par ko jūs visvairāk lepojaties, ka arī tā tika pārrunāta un ka tā izskanēja Latvijas Televīzijā?

Ar ”Saknes debesīs” komandu

Negribētos vienu raidījumu izcelt pāri citiem. Viens bija tāda kontraversa lieta, bet ko ļoti labi iznesa mācītājs Ivars Jēkabsons – par šķiršanos. Viņš ļoti personīgā intervijā stāstīja pats par savu dzīvi. Viņš bija gatavs runāt par nepatīkamām un smagām lietām, kur viņš pats bija šaubījies, kritis un cīnījies. Tas man nāk prātā kā tāds brīnišķīgs skaists raidījums. Otra lieta, kur pat pēc tam iesaistījās luterāņu baznīcas vadība un ”Svētdienas rīts”, bija sižets par brīvmācītāju Valteru Korāli, kurš, protams, ir odioza personība – viņam ir tikpat daudz fanu, cik noliedzēju. Un tā trešā lieta, kas man ļoti uzrunāja, bija par kristietību ārpus baznīcas, un man bija milzīgs prieks iepazīties ar Intu Brokāni. Mēs bijām Ķegumā Krusta kalnā. Viņa mūs vadāja pa objektu, ko viņa ir izveidojusi un izgatavojusi, sekojot norādēm. Tur bija ļoti daudz mistisku lietu, teiksim, ko var tikai sajust. Es esmu tāds racionāls cilvēks, uz sajūtām ļoti skeptiski skatos, šajā reizē man bija jāatzīst, ka ar mani kaut kas tur notika.

Jautājums par mediju attiecībām ar baznīcu. Tas izskan saistībā ar to, kā [red. LTV] runā par Bruknas kopienu vai [raidījums] “Aizliegtais paņēmiens” par draudzi “Kristu pasaulei”. Skatoties uz šiem notikumiem kā cilvēks, kurš atrodas gan mediju vidē, gan baznīcā, ko jūs domājat šo redzot?

Es domāju, pirmkārt, ka pie šiem diviem jūsu minētajiem notikumiem, kas ir saistīti ar Latvijas Televīziju, mēs droši varam pielikt arī trešo. Proti, ka mums tagad ir jauns raidījums ar nosaukumu “Saknes debesīs”. Tā ka te jau mēs runājam par trendu, kur acīmredzot cilvēki ņemas spriest par lietām, kur viņiem jau iepriekš ir zināms izveidojies viedoklis vienīgais, pareizais. Man viens pazīstams mācītājs lietoja tādu frāzi, ka cilvēki spriež par lietām, kuras ir pāri viņu saprašanai. Es domāju, ka tas ir visos trijos gadījumos, pieņemot lēmumus par jautājumiem un vēl vairāk, cenšoties ietekmēt jautājumus, par kuriem tev pašam nav īsti sapratnes. Raidījumi saņēma daudz kritikas, bet es pieņemu, ka jebkurā draudzē var atrast, par ko šausmināties. Es tomēr domāju, ko līdz tāda publiska nosodīšana, ko mēs ar to panākam, kāds ir motīvs un atmaskojošā kritika? Ko mēs ar to gribam panākt? Es nedomāju, ka ir jārunā tikai par labo, jo, kā mēs pirms tam runājām,

ir vajadzīga liela prasme runāt par sāpīgo, negatīvo, par slikto. Bet tad to vajag runāt ar prasmi, nevis, norādot ar pirkstu, atstumjot vai kariķējot.

Nu un kas no tā, vai tagad Bruknas kopiena vairs neeksistē, neturpina darboties, prieteris Mediņš tagad ir garīgi iznīcināts? Nu taču nē! Ir noticis kaut kas daudz bēdīgāks, mēs esam patērējuši resursus pilnīgi bezjēdzīgi. Ko mēs ar to atmaskojam un ko mēs liekam vietā, vai mēs liekam vietā kaut ko labāku? Jo, iespējams, ka kādam šķiet, ka mēs tagad atklājam patiesību un patiesība darīs mūs brīvus. Bet tā ir patiesība bez mīlestības un pozitīvās alternatīvas. Varbūt viņi, veidojot šādus raidījumus un runājot par šiem tematiem, paši izcīna kādas savas garīgās cīņas, paši to neapzinādamies. Varbūt ka tas kaut kādā veidā cilvēku ar laiku novedīs pie atziņām. Es domāju, ka Dievs joprojām ir dzīvs un Dievs joprojām darbojas, paskatīsimies, kas būs tālāk. Es nejūtos pesimiste. Es drīzāk domāju, ka no vienas puses ir labi, ka tās maskas krīt un ka mēs redzam, kas ir kas, un kas ir tie lēmumu pieņēmēji un kurā virzienā lēmumi dodas.

Runājot par nākotni, kā jūs skatāties pati uz sevi, kas ir nākamais jūsu izaicinājums?

Tā kā ir parādījusies brīva resursu niša, ko līdz šim aizņēma raidījums “Saknes debesīs”, tad es ar prieku daudz lielāku uzmanību varu vērst savam karjeras konsultanta darbam. Tas manā dzīvē ir viens no lielākajiem gandarījumiem – būt līdzdalīgai citu cilvēku izaugsmē. To es esmu uztvērusi vienmēr, ka personāla vadītāja uzdevums it ieraudzīt cilvēkā dzirkstelīti un nolikt tajā vietā, kur viņš atraisās, un, ka viņš mirdzošām acīm aiziet tālāk savā karjerā. Ceru šo tukšumu aizpildīt ar cilvēkiem, kuriem es varēšu palīdzēt attīstīties no punkta A uz punktu B.

Kur ir labākā vieta, kur mūsu lasītajiem jūs atrast?

Karjeras konsultāciju ziņā mani var atrast Facebook lapā Vanda Brūvele. Otra mana aizraušanā ir floristika, tur gan man ir nosaukums “Dabas stāsti“. Manu florista darba rezultātu var atnākt apskatīt katru svētdienu Rīgas Lutera baznīcā.

Aleksis Daume, bijušais raidījuma vadītājs: “Vandas spēks – godīgums, uzticamība un gatavība taisnības vārdā iestāties par savējiem, runājot tieši un nemulstot no autoritātēm. Vandas rota un iedvesma ir varonība un augstsirdība, ar kuru palīdzību aizsargā neaizsargātos. Ja vajadzētu izdomāt Vandas vārda nozīmi, tad to varētu iekļaut vārdos “gatava rīkoties”.

Ilmārs Latkovskis, raidījuma vadītājs: ”Vandu Brūveli personiski pazīstu ļoti nedaudz. Esam tikušies vien pāris reizes. Esmu redzējis Vandas gatavotos sižetus TV raidījumam “Saknes debesīs.” Tie sižeti man atstāja sirsnīgi un profesionāli paveikta darba iespaidu.”